Mārtiņš Šics valsts pārvaldē, dažādos amatos valsts institūcijās ir jau kopš 1985. gada, bet vēlētā amatā – vien no 2009. līdz 2014. gadam Rīgas domē (ievēlēts no Pilsoniskās savienības), un pirmo reizi Saeimā, startējot Reģionu apvienībā. Sabiedrībai plašāk pazīstams viņš kļuva kā Katastrofu medicīnas centra (KMC) direktors, pēc centra pievienošanas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD) kā tā vadītāja vietnieks, kuru kā pirmo sodīja pēc Zolitūdes Maxima sabrukšanas, atbrīvojot no darba par bojā gājušo datu atklāšanu. Par atbrīvošanas patiesajiem iemesliem, naudas «apgūšanu» NMPD un veselības aprūpes sistēmā, kā arī iedzīvotāju gatavību karam un negadījumiem intervija ar M. Šicu.
Neatkarīgā: – Iekšlietu ministrija (IeM) sagatavojusi ieteikumu projektu iedzīvotājiem, kā rīkoties kara gadījumā, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) gatavo bukletu par rīcību ārkārtas situācijās. Cik lielā mērā ar šādām aktivitātēm lieki tiek sēta panika, cik tas darbojas preventīvi un nomierinoši?
Mārtiņš Šics: – Jautājums par karu un tā draudiem ir pārspīlēts, bet ir ikdienā jādomā par jebkuru gatavību nelaimēm, negadījumiem nepieciešamajām civilās aizsardzības rezervēm gan valstij, gan visiem iedzīvotājiem. Prātīgam cilvēkam mājās būtu jātur zināmas lietas gadījumiem, kad veikals nestrādā, ceļš aizputināts, elektrība atslēgusies – ilgi uzglabājama pārtika, pirmās nepieciešamības preces, eksistences līdzekļi, baterijas vai kādu degšķidrumu gaismekļi...
– Valsts rezerves ir būtiski papildinātas, palielinoties militāriem draudiem?
– Tā ir konfidenciāla informācija, bet Valsts materiālajās rezervēs ir daudzas pirmās nepieciešamības preces tūkstošiem iedzīvotāju – metāla trauki, segas, pidžamas, palagi u.c. To uzturēšana ir ļoti dārga, tāpēc jāveicina sabiedrības sagatavotība tā vietā, lai palielinātu glabājamā apjomus un nepamatotu paļāvību, ka kāds visu iedos. Pagājušajā nedēļā valdībā skatīja preču sarakstu rezervēm, kam katram prātīgam cilvēkam tāpat vajadzētu būt mājās. Bija populisti, kas teica – priekš kam tādi lieli rezervju daudzumi vajadzīgi, kā rezultātā tie tika mazināti un neatjaunoti. Neieklausoties speciālistu viedokļos, tiek likvidētas medicīnisko materiālu un medikamentu rezerves, dušas dezinfekcijas iekārtas ar vienpersonisku NMPD vadītāja Armanda Ploriņa lēmumu.
– Tradicionāli iedzīvotāju brīdināšanai izmanto sirēnas, pēc kuru sadzirdēšanas jāieslēdz radio vai televīzija. Kāda ir alternatīva, ja nedarbojas radio, TV?
– Pārāk bieži visu liekam uz vienas kārts, sirēnu sistēmas nenosedz visu valsti, tās daudzviet nav saklausāmas vai nestrādā. Kā viens no drošības instrumentiem tās ir vajadzīgas, bet, ja jau tagad tās daudzi nedzird vai daļa sirēnu nestrādā iepriekš izziņotās pārbaudēs, tad cik tās dzirdēs un nostrādās bez iepriekšējās gatavošanās? Ir taču alternatīvas metodes moderno tehnoloģiju laikā, piemēram, īsziņu nosūtīšana konkrētām zonām atkarībā no cilvēka ar telefonu atrašanās vietas.
Papildus bruņota konflikta, dabas katastrofu vai ķīmisko avāriju riskiem mums būtu jābūt gataviem liela skaita bēgļu uzņemšanai – var gadīties, ka no tuvējām valstīm, ņemot vērā to režīmus un iespējamos iekšējos konfliktus, pie mums var parādīties liels skaits bēgļu. Ministru kabinets ir noteicis, ka jābūt gataviem 20 000 bēgļu sagaidīšanai, bet tālāk par uzdevumu nav tikts, praktiskai reālai rīcībai neviena pierobežas pašvaldība un valsts institūcija nav gatava.
– Dienesti iesaka kara gadījumā ar savu transportlīdzekli doties uz norādīto mērķi vai paša izvēlēto vietu. Kās tās teorētiski varētu būt par vietām? Ir valstij plāns, tiek šīs vietas gatavotas, vai arī pašiem cilvēkiem tās jāgatavo, piemēram, patvertnes, pagrabi?
– Diemžēl arī man nav zināms, kur būtu jādodas šādā situācijā. Tādu patversmju neefektivitāti, kādas būvēja padomju gados atomkara gadījumam, pierādīja Līča karš Irākā – jaunie ieroči kausē betonu, klintis līdz daudzu desmitu metru dziļumam, un ar tiem tika iznīcinātas daudzas ļoti bagātu valstu vadītājiem un tiem pietuvinātajām personām speciāli gatavotas patveršanās vietas. Tādas varētu izmantot, piemēram, viesuļvētras vai citu dabas stihiju gadījumā, bet Latvijā tādu risku praktiski nav.
– Tātad modernā kara gadījumā esam neaizsargāti?
– Ir jāaizmirst par klasisko karu, kāds tas bija, ko arī pierāda notikumi Ukrainā. Tas ir multikarš ar pašu vidē integrētiem zaļiem cilvēciņiem, kurā nav izteiktas frontes līnijas. Ukrainā pilnībā pamesti novārtā bija invalīdi un cilvēki ratiņkrēslos, par viņiem jādomā ne tikai kara gadījumā, bet arī notiekot kādiem negadījumiem vai dabas katastrofām. Arī mūsu cilvēku ar īpašām vajadzībām pretenzijas ir pilnīgi pamatotas.
– NMPD pakāpeniski atsakās no automašīnu ārpakalpojumiem, ko iepriekš sniedza AS Rīgas sanitārā transporta autobāze, un tagad izmanto dienesta rezerves mašīnas un arī jaunās. Jūs kā bijušais NMPD direktora vietnieks atbalstāt šo veselības ministra Gunta Belēviča iniciatīvu vai redzat tajā kādus riskus pacientiem?
– Viennozīmīgi, tas ir vienīgais valstij izdevīgākais un drošākais risinājums. Ja ārpakalpojums ir nopirkts no nevalsts pilsoņa vai uzņēmuma, tad kara gadījumā viņš var pateikt: paldies, savu biznesu beidzu, un aizbraukt ar visām mašīnām prom. Līgumā bija pat vispārpieņemtais, nevainīgais force majeure punkts, ka uzņēmējs nenodrošinās ar šīm mašīnām ārkārtas vai kara gadījumā – tieši tad, kad valstij tas būtu visvairāk nepieciešams! Ja valstij jānodrošina, piemēram, 190 vai 200 brigāžu darbs, jāizvieto tās visā valsts teritorijā, tad izdevīgāk ir katru gadu vienmērīgi iepirkt jaunas, piecus gadus ekspluatēt, ko sestajā gadā izmantot aizvietošanai, kad cita mašīna ir remontā, tehniskajā apkopē, bet septītajā, astotajā gadā tās tiek glabātas un izmantotas vien ārkārtas situācijās. Kā liecināja Valsts kontroles atzinums, NMPD sešus, septiņus, astoņus gadus vecas mašīnas ar ļoti maziem nobraukumiem, tehniskā kārtībā, ar derīgām tehniskajām apskatēm un apdrošinātas tika ieliktas noliktavā. To vietā ārkārtīgi dārgi tika nomātas privātās 10–15, pat 20 gadus vecas, izrūsējušas, ar ārā krītošām durvīm, nobrauktām riepām, lai tikai radītu uzņēmējiem peļņu! KMC rīcībā pirms tā pievienošanas NMPD bija gandrīz simt ātrās palīdzības mašīnu, puse no Latvijas ātrās palīdzības autoparka. Ar trim četriem cilvēkiem nodrošinājām to uzturēšanu, visi lauku rajoni brauca ar jaunajām, dzeltenajām mašīnām un iztika bez ārpakalpojuma, kāds bija Rīgā, kur domāja, ko vēl varētu atdot ārpakalpojuma sniedzējam. Pielika klāt vēl divu mašīnu nomu Siguldai, piecas – Jūrmalai, divas – Tukumam, tā aizsniedzās līdz pat Kandavai, Cēsīm, Saulkrastiem! Ka tik vairāk varētu nomāt, jo tajā deltā kādam bija milzīga virspeļņa. Bet dienesta mašīnas stāvēja noslēptas noliktavās.
– Tas notika ar veselības ministra ziņu vai tikai ar Armanda Ploriņa?
– Noteikti ne bez vienošanās un augstāko amatpersonu informēšanas. Pēdējo pusgadu bijām vispār bez ministra, tā ka varbūt tas ir arī pat ar premjeres ziņu, klusējošu piekrišanu vai neiedziļināšanos. Cilvēks, kas bija sasaistē šajā shēmā, lai vienīgo uzņēmēju padarītu par monopolistu, bija Ploriņš, kurš, esot vēl Veselības ministrijas (VM) valsts sekretārs, iestrādāja sagatavi, kuru tālāk viņš realizēja kā NMPD vadītājs ar pietuvināto komandu, un visu saskaņoja viņa pēctecis ministrijā Rinalds Muciņš. Vispirms tika izveidota sistēma, kā noslēgt līgumu par ārpakalpojumu, tad, neizsludinot savlaicīgi nākamo konkursu, panāca, ka nebija iespējams nevienam citam likumīgi ieiet tirgū, jo uzņēmējiem bija jāuzrāda jau esošas 60 specifiskas mašīnas ar visiem šoferiem. Kurš jauns uzņēmējs tā var riskēt?
Vienlaikus ar VM atbalstu no spēles tika izstumti konkurenti, kas sniedza līdzīgus pakalpojumus lētāk, piemēram, Jūrmalas ātrā palīdzība pat ar labākām mašīnām, kādas bija SIA Rīgas sanitārā transporta autobāze īpašniekam Mamedova kungam. Viņu par 2–2,5 latiem lētāku piedāvājumu neakceptēja ne tā laika ministrs, ne ministrijas augstākā vadība un Ploriņš. Tika ignorēts pat Saeimas sociālo un darba lietu komisijas viedoklis. Tērējot lielus valsts līdzekļus, ar autobusiem katru dienu no Rīgas uz Jūrmalu vadāja ārstus, ārstu palīgus, dzenāja mašīnas, lai tikai pierādītu, ka bez Jūrmalas ātrās palīdzības mašīnām var iztikt.
– Kas līdz šim traucēja izmantot pašu mašīnas? Belēvičs kā iemeslu min politiskās gribas trūkumu. Ko tas nozīmē? Kāda ir politiskā griba uzturēt valstij neizdevīgu sistēmu?
– Valsts kontrole konstatēja 10–12 miljonu eiro pārmaksu piecu gadu laikā – neticu, ka tur netiek ielikta delta lieliem, labi organizētiem otkatiem. Domāju, ka šajā piramīdā bija iesaistīti kādi no politiskajiem spēkiem, kas bija atbildīgi par VM, iespējams, nedaudz tie, kas atbild par Rīgu, vai vismaz panākta viņu klusējoša piekrišana vai neiejaukšanās procesā. Norādīju uz šo neloģiskumu, arī uz to, ka apvienotais dienests bija izveidots pretēji tiem principiem un projektiem, ko mums 7–8 gadu laikā Eiropas naudas saņemšanai rekomendēja pasaules līmeņa eksperti. Bet sākās naudas «apgūšana», tika nopirkti labi datori, iekārtas, telefoni, centrāles, bet dispečeri iesēdināti pārpildītā telpā, kurā ik pēc sešiem metriem kolonnas traucēja redzēt ekrānus, kuros jāskatās. Projektu vajadzēja pilnībā pabeigt 2010. gada 15. decembrī, bet tas tika pabeigts tikai 2014. gada nogalē, turklāt zemākā funkcionalitātē. KMC šo projektu atņēma un pēc tam cilvēkus, kuri tajā bija iesaistīti iepriekš, nelaida klāt, toties Eiropas nauda tika perfekti «apgūta», vairāk nekā 10 miljoni eiro!
Arī ar NMPD mašīnām notika Eiropas krāpšana. Pērkot tās divtūkstošo gadu vidū un nogalē par Eiropas naudu, tika apliecināts, kā tās ekspluatēs, ka tiks izveidota automašīnu iegādes sistēma, ik gadu noteikts skaits mašīnu tiks nopirkts, lai autoparks atjaunotos. Neviena mašīna netika nopirkta. Uzmanīgāk vērtējot, Eiropa varētu prasīt Latvijai atmaksāt šo naudu.
– Tā ir tendence veselības aprūpes sistēmā «apgūt» naudu bez solītā rezultāta sasniegšanas saimnieciska, tālredzīga redzējuma, tostarp, piemēram, investējot slimnīcās, kuras pēc tam valsts slēdz?
– Šāda kaite parādījusies vairākkārt. VM ir jāpārprofilējas no pirkšanas un celtniecības ministrijas uz ārstniecības un veselības aizsardzības ministriju.
Ir izmantotas milzu summas no Eiropas projektu līdzekļiem, piemēram, Preiļu vai Saulkrastu slimnīcām, kur līdzekļu projektu realizācija, pabeigšana notika jau likvidētu slimnīcu statusā. Pirkta aparatūra, kas nevar tikt noslogota, Stradiņa slimnīcas projekts ir ārprāts! Labi, ka Zolitūdes traģēdijas ietekmē atklājās, kas tur notiek, citādi būtu atkal perfekti apgūti līdzekļi!
Jā, var lietas sakārtot arī sistēmas iekšienē un rast rezerves, un atbalstu ministra centienus šajā ziņā. Bet tas var skart dažus, augstākais – 10%, no veselības aprūpes budžeta, ja viss tiek darīts godprātīgāki un perfekti, bet arī tas neatrisinās hronisko līdzekļu nepietiekamību sistēmā. Naudas trūkuma vadzis ir lūzis, tas, ka Stradiņa slimnīca un Austrumu slimnīca, kas kopā nodrošina vairāk nekā pusi no Latvijas valsts veselības aprūpes pakalpojumiem, nonāk bankrotā, ir likumsakarīgi. Tajā, ka finansējuma ziņā uz iedzīvotāju esam vissliktākajā situācijā Eiropā, ka 40% cilvēku nav spējīgi naudas trūkuma dēļ vispār saņemt veselības aprūpi, tādēļ ielaiž slimības, pie tā vainīga ir hroniska līdzekļu nepietiekamība.
– Mediķu arodbiedrības prasības un pieteiktās protesta akcijas ir pamatotas?
– Protams! Latvijas IKP pieaugums jau ir zem 2% plānoto 2,8% vietā, un, ja no tā noņemam to, ko mums iedod Eiropas struktūrfondi, tad tas ir mīnusa zīmi. Kad 2020. gadā nebūs Eiropas fondu un būs jāizdzīvo tikai ar pašu sastrādāto, būs ekonomikas kritums par šiem 7–10%! Visi, kas šobrīd ceļ, pērk par Eiropas naudu, strādā šo projektu ietvaros, paliks pie tukšām silēm, «apgūtiem» līdzekļiem, kas veselībā var izpausties ļoti skarbi.
– Darbojaties Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas komisijā – daudz laika paņem atkārtota situācijas pārskatīšana – ko, kas darīja, nedarīja, kas izdarīts pēc tam. Ir kādi jauni atklājumi, vērtīgi ieteikumi?
– Redzu, ka daudzas komisijā izskanējušās idejas valdībā tiek pārķertas jau no sēžu tiešraides, jūtams, ka premjeres cilvēki skatās, un jau vakarā redzam preses relīzi, ka Straujumas kundze ierosinājusi kādu jautājumu. Prieks, ka parādās reāli vajadzīgas lietas, kas momentāni tiek iekustinātas. Ja nebūtu šīs komisijas, nebūtu runāts un atklāts, kas noticis Stradiņu slimnīcā, nebūtu runāts par saplaisājošo Valsts ieņēmumu dienesta ēku, par to, kā cieš pašvaldības, kuras atklājušas pārkāpumu, aiztaisījušas veikalu ciet, bet firma vēršas pret to tiesā par zaudējumu piedziņu, jo ēka taču nesabruka! Šis precedents Tukumā ir iebiedējis pašvaldību būvvaldes, jo, ja tās atklāj, ka ēka varētu sabrukt, uzņēmēji ātri trūkumus novērsīs un par to atklāšanu sūdzēs tiesā būvvaldes vai pašvaldības inspektorus, kuri tiek nostādīti pretī dārgiem advokātiem, kā Zolitūdes gadījumā, kur uz aizstāvību strādā desmit labāk atalgotie Latvijas advokāti, kur Rīgas dome pret cietušajiem tērē ievērojamus līdzekļus, algojot advokātus, nevis rūpējas par saviem cilvēkiem un iestājas pret būvnormatīvu pārkāpējiem.
Komisijā arī atklājušies daudzi likumdošanas robi, dažādas traktēšanas iespējas, analizēti konkrēti piemēri, no kuriem radušies priekšlikumi būvniecības regulācijai. Domāju, nopietni tiks pacelts jautājums, kāpēc glābšanas darbu laikā nestrādāja Rīgas Civilās aizsardzības komisija, kas pat nebija sasaukta, lai gan tas noteikts likumā. Tās neesamība izraisīja virkni problēmu, kas saistītas ar sabiedrības neinformēšanu, smagās tehnikas piesaisti, darbu notikuma vietā, atbalsta organizēšanu, kā glābēju pabarošanu utt.
– Jūsu rīcība, publiskojot datus par Zolitūdes traģēdijā bojāgājušajiem, bija iemesls jūsu atstādināšanai no amata NMPD, vai, ņemot vērā jūsu teikto par atbīdīšanu no NMPD iepirkumu projektiem, domājat, ka tas bija iegansts?
– Tas bija tikai piemeklēts iegansts, kas sākās ar šantāžu, lai parakstu to, ka pensijas vecuma sasniegšanas dēļ esmu lūdzis atbrīvot mani no darba. Es izdarīju visu likumīgi, iedevu datus tikai organizācijām, kuru funkciju nodrošināšanai tie bija vajadzīgi, piemēram, psiholoģiskā atbalsta, sociālās palīdzības nodrošināšanai. Nodrošināju, ka nekādi sensitīvie personu dati netika publicēti.
– Dodot datus arī Nekropolei?
– Tā ir sabiedriskā labuma organizācija ar specifiskām funkcijām, kura meklē pazudušos un gatavoja mirušo sarakstu publicēšanai, ko neviens cits nedara. Es dalījos ar savu informāciju ar viņu datu drošības speciālistu, lai viņi varētu salīdzināt ar viņiem pieejamo informāciju no notikuma vietas. Tā atšķīrās, tāpat kā atšķīrās ziņas, kas bija pieejamas juristiem, morgiem. Noņemu cepuri Nekropoles uzturētāju priekšā – viņi nekļūdījās ne par vienu cilvēku, netika publicēti sensitīvie dati, kuru nepieejamībai paši valsts vadītāji ikdienā nepievērš uzmanību. Pateicoties šai informācijai, Rīgas domes Labklājības departaments spēja nodrošināt palīdzību bojā gājušo tuviniekiem, mājdzīvniekiem, tostarp tika izglābta arī kāda sieviete, kura tika atrasta bojā gājušā mājās uz grīdas, kuru nācās ievietot slimnīcā, no kuras esmu saņēmis pateicību un atziņu, ka viņa nebūtu šai saulē, ja šī informācija nebūtu laikus pieejama.
– Kas bija ieinteresēts jūsu atstādināšanā?
– Domāju, Ploriņš un viņam pietuvinātie, apmaksātie cilvēki, kas uzticīgi taisa šīs shēmas, tai skaitā ar mašīnu nomu, naudas plūsmām pietuvināto loks un klusi piekrītošie ministrijas darbinieki.