Jānis Urbanovičs: Pirms 9.maija cīnāmies ar apziņas rēgiem
Par Eiropā pēdējā laikā vērojamo tendenci – aizvien pieaugošu ekstrēmi labēju un ekstrēmi kreisu partiju ietekmi; par 16. martu un 9. maiju; par sabiedrības «ļaušanos rēgu varai» un par to, kas būtu jādara Eiropas, Latvijas un ASV līderiem, lai radikāļi netiek pie varas, intervija Neatkarīgajā ar parlamenta opozīcijas partijas Saskaņa līderi Jāni Urbanoviču.
– Kurp virzās Latvijas politika – sabiedrība, partijas, valsts iekārta?
– Latvijā patīk žēloties, ka citur – īpaši «vecajā ES» – nesaprot un pārprot mūsu tik savdabīgo un vispār vēsturiski unikālo nāciju. Tomēr pēdējo gadu kopējās tendences dažādu Eiropas valstu politiskajā dzīve apliecina: Latvija ar savu valdošo politiķu teikto un paveikto pilnībā iekļaujas patlaban šajā pasaules daļā valdošajā «trendā» – demokrātijas un eiropeisko vērtību pagaidām vēl lēnajā erozijā, eirodezintegrācijas riska pieaugumā. To raksturo arvien jūtamākas Eiropas pilsoņu daļas vilšanās parlamentārismā un klasisko demokrātisko ideoloģiju piedāvājumā, meklējot sev alternatīvu līdzšinējos politikas margināļos – «trešās pozīcijas» radikālpopulistos, totalitārisma slavinātājos un neslēptos neonacistos.
Gan ES dalībvalstīs, gan visā eiropeiskajā telpā «no Lisabonas līdz Vladivostokai» radikālisms pieņemas spēkā. Turklāt tā nesēji sabiedriskās domas apziņā kļūst par arvien «normālākiem», pašsaprotamākiem līdzdalībniekiem valsts pārvaldē. Nesenie politspitālīgie top par ietekmīgiem spēkiem likumdošanā, par valsts varas realizētājiem. Savukārt tradicionālās partijas daudzviet degradējas, vairs nespējot un pat vienkārši nevēloties uzturēt demokrātisko konsensu, kas prasa neielaist varā ekstrēmistus. Pārbijušās par savu izdzīvošanu, nereti tās pašas padevīgi pārņem radikāļu sludināto darba kārtību un retoriku.
Šī procesa rezultātā britu premjers jūtas spiests pats šķobīt savas ārpolitiskās pozīcijas un valsts reputāciju, solot referendumu par izstāšanos no ES – citādi uz toriju rēķina populistiskajai Apvienotās Karalistes Neatkarības partijai (UKIP), kas vēlas nāciju atbrīvot no eirovažām, tiktu pārāk daudz politiskā kapitāla. Savukārt visai ES nākas izjust atvieglojumu, ka Grieķijas valdību veido kreiso radikālpopulistu apvienība Syriza, kas ir neērts sarunu partneris. Bet vēl neērtāks partneris Briselei būtu neonacistiskā Zelta rītausma.
– Radikālas partijas iegūst vairāk atbalstītāju. Kāpēc?
– Tagadējais jaunais aukstais karš starp Krieviju un Rietumiem bez citām tā radītajām politiskajām, ekonomiskajām un militārajām problēmām ir kļuvis par katalizatoru eirovērtību erozijai, paātrinot un paplašinot vispārējo politisko degradāciju. Šodien Polija, lielvalstiskā apmātībā cerot uz «vecākā brāļa» lomu attiecībās ar tagadējo Ukrainas varu, spēj ar cinisku vieglprātību skatīties caur pirkstiem uz Stepana Banderas, Romāna Šuheviča un viņu vadīto organizāciju (ОУН – УПА) heroizāciju, uz to idejisko mantinieku ietekmi Kijevas varas gaiteņos. It kā būtu aizmirstas banderiešu veiktās etniskās tīrīšanas, slepkavojot tūkstošiem poļu civiliedzīvotāju Volīnijā un citur. Ak, nieki vien – hibrīdkarš tāpat visu norakstīs!
Nacisma un fašisma sakāve Otrajā pasaules karā kļuva par priekšnoteikumu un stimulu Eiropas Savienības izveidei. Šausmīgā pieredze rosināja nāciju vēlmi sargāt dārgi gūto mieru un nepieļaut pagātnes atkārtošanos, stiprināt kopējās vērtības – demokrātiju, likumību, personas tiesības un brīvības, nacionālu un pārnacionālu solidaritāti. Tāpēc šogad 8. un 9. maijam ir lemts kļūt par to lakmusa papīrīti, kas uzrāda mūsdienu eiropiešu patieso attieksmi pret idejām, kas vēl nesen šķita neapstrīdami aptveram šo pasaules daļu, veidojam vienotās Eiropas pilsoņu identitāti. Karš un pēckara gadi radīja Eiropā imunitāti pret politisko ekstrēmismu. Tagad, kad ir aizvadīti jau septiņi miera gadu desmiti, daudzās valstīs tā ir acīmredzami kļuvusi vājāka. Arvien uzstājīgāki ir apgalvojumi, ka mums kopējās Eiropas idejiskie pamatpostulāti šķiet novecojuši, pārskatāmi, neobligāti un atmetami. Savukārt radikālisms, pat nacisms – to idejas, leksika, simboli – kļūst pieļaujami, attaisnojami un ieviešami ikdienas politikā. Tikai pavisam klīniski ekstrēmisti vai rasistisku huligānu bandas šodien cenšas attaisnot Ādolfu Hitleru. Vairums Eiropas radikāļu vienkārši piesavinās viņa metodes, ietērpj tās etniskā retorikā un pasniedz kā savu izgudrojumu, ignorējot brūnkreklu vadoņa autortiesības: «Tam visam patiesībā nav nekādas vainas – protams, kamēr mēs šos lozungus vēršam pret citiem, nevis citi pret mums!»
– Vai jūs nepārspīlējat? Politiku Eiropā joprojām nosaka mērenas, pragmatiskas partijas, bet ekstrēmisti ir perifērijā...
– Tas, kas šodien ir perifērijā, jau rīt var kļūt par valdošo. Patlaban Austrumeiropas nacionālradikālismu mēdz «ar grūtībām» pamanīt tikai tad, kad tas tiek pavisam demonstratīvi iesaiņots pārmēru viegli atpazīstamos idejiskos, vizuālos vai verbālos elementos. Piemēram, Ukrainas nacionālradikāļu kaujinieku bataljona Azov emblēmā ar «vilka slazdu» un «melno sauli». Vai Igaunijas konservatīvās jaunatnes organizācijas Sinine Äratus (Zilā atmoda) lāpu maršos un tās vadītāja Jāka Madisona, tagadējā parlamenta deputāta, interneta izteikumos, ka fašismā atrodamas noderīgas lietas nacionālas valsts saglabāšanai. Šāds paziņojums deva ideālu PR iespēju tagadējās Igaunijas valdības veidotājiem apliecināt savu proeiropeisko un demokrātisko stāju, demonstratīvi atsakoties sadarboties ar Madisona pārstāvēto Konservatīvo tautas partiju kā nepieņemami ekstrēmu. Taču radikālisms spēj ietērpties ārēji demokrātiskā veidolā. Igaunijā valdībā darbojas Isamaa ja Res Publica Liit (Tēvzemes un Res Publica savienība), Latvijas valdībā – Nacionālā apvienība Visu Latvijai!Tēvzemei un brīvībai/LNNK. Abām viens no galvenajiem ideoloģiskajiem stūrakmeņiem ir Otrā pasaules kara kolaboracionisma reabilitēšana – apzināti ignorējot gan vēstures faktus, gan ES un NATO dalībvalsts uzņemtās saistības.
– Krievijas federālie televīzijas kanāli savos ziņu un analītiskajos raidījumos mēdz apgalvot, ka Latvijā plosoties fašisms. Iznāk, ka jūs arī runājat tādā pašā garā...
– Pirms mest akmeni Latvijas lauciņā, Krievijas medijiem vajadzētu pamanīt, ka pašā Krievijā ksenofobiski un pat klaji neofašistiski grupējumi strauji vairojas un pieņemas spēkā.
Taču arī Baltijas valstīs ir politiķi, kas pār vari cenšas darīt visu, lai Krievijas medijiem būtu spilgti piemēri, ar kuriem tēzi par fašisma atdzimšanu ilustrēt. Partiju atbalstītājiem un visai sabiedrībai tiek solīts, ka nacistu Vācijas prettiesiski izveidotās igauņu vai latviešu ieroču SS vienības drīz tiks juridiski atzītas par savas valsts bruņotajiem spēkiem, ka visi tur iesaistītie tiks iekļauti nacionālās vēstures panteonā. Lai gan lielākā daļa no leģionāriem vācu formu uzvilka piespiedu kārtā. Daudziem cilvēkiem šeit un Igaunijā valdošie nacionālradikāļi un tiem simpatizējoši mediji jau ir spējuši iedēstīt maldus, ka Krimas aneksija, Ukrainas karš un starptautiskais saspīlējums ir pilnībā mainījis Rietumu vērtību vektoru. Ka tur radies tur cits skatījums uz XX gadsimta vēsturi un jo īpaši uz Otro pasaules karu. Baltijā nostiprinās ilūzija, ka tūlīt pat amerikāņi, briti vai poļi ar pateicību liks vainagus pie mūsu leģionāru pieminekļiem: viņi taču «jau toreiz sita krievus»! Ka beidzot Rietumi uzliks uz sava deguna «baltiešu brilles» un atzīs: jā, tiešām, Otrais pasaules karš ir beidzies pilnīgi nepareizi un tajā uzvarēja ne tā puse... Vēlme uzturēt elektorātā šo ilūziju, ka tomēr var citiem uzspiest «mūsu» vēstures redzējumu, padara Latvijas un Igaunijas valdošos politiķus par kaismīgiem kara kurinātājiem un saspīlējuma uzturētājiem starp Eiropu un Krieviju.
Tagad gluži vai ar nostalģiju var atcerēties Latviju pirms divdesmit, piecpadsmit vai desmit gadiem, kad valdību veidošanā citas partijas gluži vai ar lupu pētīja Nacionālās apvienības toreizējos priekštečus: vai tikai viņi mums neradīs ārpolitiskas un iekšpolitiskas problēmas? Kaut gan toreizējais nacionālradikālisms bija daudzkārt piesardzīgāks, nosvērtāks un atbildīgāks pret valsti nekā šodienas Latvijas politiskās darba kārtības noteicēji.
– Latvija atkal laimīgi bez ekscesiem pārdzīvoja 16. martu. Kā vērtējat šāgada 16. marta pasākumu norisi?
– Latvijas valdības vadītāja un viņas pārstāvētā partija Vienotība, kas profilē sevi kā galveno eiropeisko vērtību sargātāju valstī, uzskatīja, ka to pienākums ir izpildīts: šogad 16. martā, kad tiek pieminēti leģionā kritušie un dienējušie, neviens valdības ministrs nedevās manifestēt savu pārliecību, ka «karā uzvarēja ne tie». Ne arī Nacionālajai apvienībai piederīgā parlamenta spīkere. Taču tur ieradās partijas līderi, vairāki parlamenta un pašvaldību deputāti, aktīvisti, jauniešu organizācijas biedri. Premjerministre un viņas partija, baudot tēloti naivu atvieglojuma sajūtu, ka vienas dienas skandāls atkal ir beidzies līdz nākamajai reizei, atsakās pieņemt acīmredzamo: par koalīcijas minoritāro partneri uzskatītie nacionālradikāļi šajā dienā pasniedza Latvijas sabiedrībai sevi kā valstiskās ideoloģijas veidošanas monopolistus. Tieši tā arī viņi tika uztverti sabiedrībā un arī ārpus valsts. Šīs ietekmes palielināšanos apliecina tas, ka šogad daži mediji jau vērsās pret «nepatriotisko» un «gļēvo» valdību, kas nebija izrādījusi godbijību leģionāriem un pat centās ierobežot jau tradicionālās manifestācijas vērienu. Ja šīs tendences turpināsies, drīz vien tagadējā varā vairs nebūs neviena, kas sadūšosies iebilst pret kolaborācijas heroizāciju.
Iespējams, Latvijā – tāpat arī mūsu kaimiņvalstī Igaunijā – valstiski īstenoti centieni jēgpilni atzīmēt Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu, kā arī Eiropas dienu var izraisīt skaļu neizpratni pietiekami lielā daļā sabiedrības: kam gan tagad vairs vajadzīga visa šī politkorektā ņemšanās ap 8. un 9. maiju, kopš esam sanaidojušies ar Kremli? Dezorientētie cilvēki ir pārliecināti: tikai Krievijai vairs ir būtiska uzvara pār nacismu, nevienam citam.
Nedēļas ap 16. martu un 8. un 9. maiju Latvijā ir kļuvušas par kaut ko līdzīgu otram veļu laikam vai Visu svēto dienas priekšvakaram. Sabiedrība tad pūlas sakārtot savas attiecības ar apziņas rēgiem, ko radīja Otrais pasaules karš, Latvijas vēstures dziļākā brūce. Parasti, pieaugot gadu atstarpei, kas šķir šodienu no pagātnes kataklizmas, tās novērtējums kļūst izsvērtāks. Tomēr patlaban Latvijas sabiedrībā tiek viegli iedēstīta pārliecība, ka labākais, ko varam darīt, ir pilnībā ļauties rēgu varai.
Tāpēc jācer, ka tieši ASV – kas bieži vien ir «vislielākais eiropietis» un Eiropas vērtību principiālais sargs – ar sava vēstnieka un citu pārstāvju klātbūtni Sarkanajā laukumā uzskatāmi apliecinās ikvienam: aiz okeāna atmiņas par kādreizējo ieroču brālību, kara upuriem un uzvarētāju tikšanos pie Elbas nav ne aizmirstas, ne revidētas. Neraugoties uz šodienas konfliktiem un abpusēji naidīgo retoriku. Ne velti Baltā nama saimnieks, kaut tiek uzskatīts par Kremļa kolēģa galveno pretinieku, savu neierašanos Maskavā 9. maijā diplomātiski aizbildināja vienīgi ar savu pārslogotību – atšķirībā no vairāku Eiropas valstu līderu demonstratīvajiem atteikumiem.
– Kas tad būtu jādara Eiropas valstu līderiem?
– Eiropas Savienībai joprojām ir potenciāls pārvarēt erozijas procesus, atjaunot uzticību mūsu kopējām vērtībām un radīt jaunu eiroentuziasma vilni. Tas prasa patiesi demokrātiskiem spēkiem apvienoties Eiropas Parlamentā, lai spētu piedāvāt dalībvalstu sabiedrībai patiesas sociālekonomiskās izaugsmes stratēģiju, atmaskotu radikālismu kā strupceļa ideoloģiju un izolētu to no valsts varas. Tas prasa arī daudz kritiskāk vērtēt eirointegrācijas līdzšinējo gaitu: nevajag izlikties nemanām, ka nacionālā pārākuma apziņa – turklāt bieži vien ne pārāk pamatota – ir tārps, kas sagrauž Eiropas kopību. Tās ir tikai redzamākās leduskalna daļas: «vecā Eiropa» pret «jauno», «bagātā» pret «trūcīgo», «pelnītāji» pret «tērētājiem». Nacionālradikālisms un populisms ir kārdinoši vieglākais un ātrākais risinājums, kā uzpumpēt nacionālo pašapziņu un kādu laiku ignorēt savas valsts un visas ES reālās problēmas – jo tajās vienmēr var vainot citus: kaimiņus, Briseli, imigrantus vai vēstures netaisnību.