«Lūdzu, uzrakstiet, varbūt izdosies izglābt cilvēka dzīvību,» saka plastikas ķirurgs Olafs Libermanis.Viņa atsūtītās fotogrāfijas šokē, bet šādu pacientu glābšana ir viņa darbs.
Viena intervija ar viņu Neatkarīgajā bija jau pērn, kad Brūču klīnikas vadītājs izklāstīja savu redzējumu par veselības aprūpes sistēmas problēmām un to risinājumu, veltot skarbus vārdus gan Veselības ministrijai, gan ārstu morālei...
Tagad Brūču klīnikai ir atņemts valsts finansējums, taču viņi joprojām nodarbojas ar smagu izgulējumu pacientu ārstēšanu. Par problēmām šajā jomā saruna ar Olafu Libermani.
– Ko Brūču klīnika dara šobrīd?
– Konsultējam pacientus ar izgulējumiem un citām nedzīstošām brūcēm. Es negribu iedziļināties iemeslos, kāpēc programma izgulējumu pacientu ārstēšanai nav vairs tiem, kas to darījuši piecpadsmit gadus. Tā būtu netīrās veļas mazgāšana, un to cilāt nevajag.
Galvenais, ko es gribu teikt un kādam vadmotīvam cenšos sekot, ir – medicīna, slimnīcas, domātas cilvēkiem. Ambīcijas, karjera, šodien pārmērīgi aktuālās naudas lietas – tās attiecas uz slimnīcu iekšējo «virtuvi». Cilvēkiem nav jāzina intrigas, kas, kur, kāpēc kāds ar kādu sastrīdējies un kurš kuram ieriebis.
– Cilvēkiem gan ir jāzina, kur viņi var ārstēties.
– Izgulējumu pacientus tagad pieņem Ķirurģisko infekciju klīnikā Biķerniekos, kas ir viena no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas – RAKUS – klīnikām. Kad 2000. gadā ar profesora Viestura Bokas atbalstu sākām strādāt Linezerā, savā naivumā iedomājāmies, ka pēc gadiem desmit mums būs mazā Mayo klīnika. Un pie viena vistiņa, kas dēj zelta olas, gan tehnoloģiju un zinātnes, gan arī naudas nozīmē. Pamats šādām pretenzijām it kā būtu bijis: pie mums tiešām sāka braukt kolēģi no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas, kas, pārnākuši mājās, ar sajūsmu stāstīja, kādus brīnumus piedzīvojuši Eiropā.
Šogad jaunā, talantīgā un valstiski atbildīgā administratore, pusaugu cāli tā labi pamocījusi, ar īstu pienameitas kampienu tomēr nolēma pārstādāt hambugeros. Tādējādi Biķernieki mūsu pieeju nepārņēma, bet aizgāja savu ceļu, lai gan pamata līmenī pakalpojumu nodrošina. Smagākos izgulējumu pacientus vedu uz Biķerniekiem, rūpējoties par to, lai viņi tiktu tur uzņemti un atbilstoši ārstēti.
– Kāpēc par to jārūpējas cilvēkam no malas?
– Redziet, mums ir briljanta medicīnas likumdošana – Ārstniecības likums, Pacientu tiesību likums, MK noteikumi, bet reālā dzīve neizvelk līdz tai latiņai, ko nosaka likums. Jāņem vērā, ka izgulējumu pacienti ir smags un sensitīvs kontingents, jo tikai 15% gadījumu izgulējumi ir neizbēgami, pārējos nav veicies ar ārstēšanu. Šie cilvēki ir jāuzņem slimnīcā nekavējoties, jo saslimšana ir sistēmas defekts. Ja jūs restorānā oficiants nejauši aplej ar mērci, jums uzreiz skries klāt administrators, uzsauks pusdienas par brīvu un varbūt pat nopirks jaunu kleitu sasmērētās vietā. Veselības aprūpes sistēmā tā nenotiek – tā nevēlas atzīt savas kļūdas.
– Jūsu rīcībā ir piemēri?
– Tagad jau pusotru mēnesi nodarbojos ar kāda 75 gadus veca cēsnieka lietu. Viņš bija aktīvs cilvēks, slēpoja, sasitās, dabūja infekciju, tika operēts. Veiksmīgi attiecībā uz infekciju, diemžēl citādi – neveiksmīgi, jo operācijas laikā tika skartas muguras smadzenes un Zigfrīds tagad ir paralizēts.
Paralizēts cilvēks ģimenē – tā ir traģēdija. Es, apmeklējot šos pacientus viņu mājās, allaž cenšos pārģērbties, turklāt nevis dzīvoklī, bet uz ielas, darba mikroautobusā. Kāpēc? Tāpēc, ka bieži šajos mājokļos ir netīrs. Nav tā, ka tur dzīvojošie cilvēki būtu cūcīgi. Vienkārši paralizēts cilvēks izsūc visus ģimenes resursus – fiziskos, garīgos un materiālos: iedomājieties, ja jums jātiek galā ar pampera maiņu 90 kilogramu smagam zīdainim?! Jo paralizēts cilvēks ir bezpalīdzīgs. Kā zīdainis. Tas, ko ar mazu bērnu var paveikt vienatnē, pieaugušajam jāveic vairākiem cilvēkiem. Turklāt ir hroniskas brūces, kas sulo un smird. Ģimenes, kurās ir šādi slimnieki, slīgst nabadzībā un netīrībā, jo visi ir tā noguruši, ka nevar izmazgāt grīdu.
Pieminētajā gadījumā situācija ir cita – Zigfrīda sieva tiek ar visu galā – dzīvoklī ir sterili tīrs. Taču arī viņa atrodas uz izsīkuma robežas.
Iedomājieties, un tagad universitātes slimnīca, kurai Zigfrīda kungs būtu jāpieņem ārstēšanai, jo viņam ir laikam kādi desmit izgulējumi un galu galā runa ir par viņu pašu «brāķi», sāk aizbildināties ar finansējuma trūkumu. Viņi taču ir atbildīgi! Jo Zigfrīds nekļuva par invalīdu slimības vai savas vainas dēļ, bet ārstniecības kļūdas rezultātā un slimnīcai ir par to jāuzņemas atbildība! Priekšniecībai būtu tūlītēji jāreaģē, pēc viena zvana, jāsūta pakaļ savs transports, bet tā vietā notiek pilnīgi pretējais – pacientu likšot nez kādā rindā un tad «plānveidīgi» ārstēs....
– Jūsu iejaukšanās neko nelīdz?
– Nē. Kad es zvanu klīnikas vadītajam, man saka – kas tu tāds esi, neuzbāzies... Bet es zinu, kas es esmu – es esmu ārsts, kas konsultējis Zigfrīdu. Un man sakrīt viedoklis ar ģimenes ārstu, ka cietušais nekavējoties jāuzņem slimnīcā, turklāt tādā, kur viņam reāli var palīdzēt, nevis kaut kur, kur nav atbilstošu speciālistu. Neko ietekmēt nevarēja arī Nacionālais Veselības dienests. Skarbā patiesība ir tāda, ka šos pacientus neviens negrib. Valsts naudu grib, pacientus – nē.
– Tā ir sistēmas problēma?
– Tā ir cūcīga pieeja. Jo viņi mums «nocēla» programmu, kur bijām panākuši pietiekamu finansējumu, lai varētu uzņemt smagos pacientus, īpaši tos, kuriem mediķi ir nodarījuši pāri.
Katram ārstam ir sava kapsēta. Man arī. Profesors Anšelēvics, Rīgas Medicīnas institūtā izsniedzot mums ārsta diplomus, teica –
ja jūs kļūdīsieties, daži pacienti nomirs. Bet, ja būsiet darījuši visu, lai savu kļūdu labotu, pacienta tuvinieki jums piedos.
Šajā gadījumā man pat grūti piemeklēt atbilstošu latviešu valodas vārdu – tā nav vienaldzība, tas ir pofigs. Mēs esam neaizskarami, jo esam universitātes slimnīca, visas pārējās – Ogre, Daugavpils, visi citi, ir švaļi un vispār neko nejēdz – tā viņi runā. Cilvēkiem tiek piedāvāts milzu pakalpojumu klāsts – atveriet mājaslapas, paskatieties. Bet nekur nav atbildes, kas notiek tad, ja rodas komplikācijas. Brūce var sastrutot, var rasties izgulējumi. Un tad – jūs vienkārši izmetīs ārā no slimnīcas gultas kā apnikušu mīļāko.
– Pacientu tiesību likums neko nelīdz?
– Tie, kas bijuši Indijā, zina, kāda tur satiksme – varbūt viņiem arī ir uzrakstīti ceļu satiksmes noteikumi, bet neviens tos neievēro. Latvijā līdzīgi ir ar pacientu tiesību likumu. Tāpēc atrodas mediķi, kas rēķinās vienīgi ar savu paša komfortu, nevis cilvēku vajadzībām.
– Intervijā pērn jūs paudāt, ka Latvijā medicīnā būtu jāsašaurina frontes līnija – respektīvi, veselības aprūpē jānodarbojas tikai ar to, kam naudas pietiek, nevis ar visu. Vai kāds jūsu teikto ņēmis vērā?
– Nē. Veselības ministrs saka, ka 2065. gadā mēs visi būsim veseli, nesmēķēsim, nedzersim un gulēsim 8 stundas diennaktī. Tas, ko lasu presē, liecina, ka atver neskaitāmas jaunas frontes līnijas, bet nepietiks ne naudas, ne laika, lai šīs vīzijas realizētu. Ja ministrs strādātu 10 gadus, varbūt arī realizētu kādu daļu no plānotā. Bet Latvijā ministra derīguma termiņš ir ļoti ierobežots, kā rāda pieredze.
Ir jau interesanti piedalīties Eiropas projektos, ES prezidentūrā, tas ir labi un skaisti. Līdzīgu periodu mēs Brūču klīnikā arī piedzīvojām. Taču diemžēl bieži tas liek aizmirst par pamata lietām: izgulējumi – tas ir indikators, ka veselības aprūpes sistēmā ir problēmas. Ja ir izgulējumi – ir slikta medicīnas kvalitāte. Dzenoties pēc brīnumputna, tiek aizmirstas pamatlietas.
Latvijā medicīnā visi dienesti nav vienādi – ja to salīdzinātu ar gleznu, tad dominē pelēks, es teiktu, piedodiet par rupjību, varbūt vietām fekāliju krāsas fons ar dažiem krāsainiem vai pat apzeltītiem plankumiem, jo atsevišķās nozarēs tiešām ir labs līmenis un augsta darba kultūra – endoprotezēšana, artroskopija, kardioloģija, mikroķirurģija, rehabilitācija Vaivaros. Tas ir tur, kur ir personības – ārsti ar lielo burtu. Taču medicīna kopumā nav laba. Tāpēc, tēlaini runājot, nav ko izrādīt savus zelta zobus, ja ir netīras kājas.
– Kāds ir risinājums, lai pacientus sargātu un palīdzētu ārstniecības kļūdu gadījumā – Ārstniecības riska fonds (ĀRF)?
– Ārstniecības riska fonds ir instruments, lai pasargātu pacientu tajos džungļos, ko Latvijā dēvē par veselības aprūpes sistēmu. Fonds gan darbojas citādi, nekā bija iecerēts: ka cietušais varēs ātri iegūt līdzekļus ārstēšanai. Īstenībā paiet vairāk nekā gads kopš tā brīža, kad iesniedzat pieteikumu, līdz izmaksā kompensāciju. Nekas ātri nenotiek – 15 mēnešos, kuru laikā saņemsiet naudu, ja jūsu sūdzību atzīs par pamatotu, cietušais, vismaz izgulējumu gadījumā, būs vai nu nomiris, vai arī slimība kļuvusi ļoti nopietna. Protams, zinām piemērus, kad, gaidot uzņemšanu slimnīcā, brūces sadzīst tāpat, mājās un bez operācijas.
Lai gan ĀRF bija iecerēts pēc auto OCTA parauga – viss tomēr notiek citādi. OCTA gadījumā jūs kādam noskrāpējat mašīnu, pats atzīstat vainu, aizpildāt saskaņoto paziņojumu, un apskādētā mašīna brauc uz servisu, kur tiek labota par apdrošinātāju līdzekļiem. Savukārt ĀRF, abos gadījumos, kur esam panākuši labvēlīgu atzinumu, slimnīcas kategoriski negribēja atzīt savu atbildību. Piemērā par mašīnām tas izskatītos aptuveni tā – zini, tu te stāvēji, bet man bija jāparkojas, jo bija svarīgs un steidzams darbs, un tāpēc tu pats esi vainīgs, ka tava mašīna ir tumšā krāsā un es nevarēju tevi redzēt.
Atrunas un meli mediķu vidē mēdz būt fantastiski! Tāpēc nav viegli pierādīt, ka nodarīts kaitējums. Otrkārt, jārēķinās, ka kaitējums tiek izvērtēts pēc ierakstiem slimības vēsturē. Pieteikums sākotnēji nonāk Nacionālajā Veselības dienestā, pēc tam Veselības inspekcija pieprasa slimības vēsturi no slimnīcas. Līdz vēsture tiek nodota Veselības inspekcijai, var paiet pat divas nedēļas, kuru laikā slimnīcai ir iespējas sakārtot «papīrus» tā, lai izvairītos no atbildības.
– Tad jau vajadzīga veselības policija, kas uzreiz veic kratīšanu slimnīcā!
– Es tomēr ieteiktu nekonfliktēt ar slimnīcām. Jo tuvinieku veselība ir pats svarīgākais, un tāpēc ar mediķiem labāk nestrīdēties. Ja ārsts sajutīs spiedienu, viņš vairāk strādās ar dokumentiem, lai sevi pasargātu, nevis pacientu. Turklāt ārstniecība, īpaši smagos gadījumos, ir radošs process, un reti kurš var produktīvi strādāt, ja uz viņu izdara spiedienu. Rezultātā slimais cilvēks cieš vēl vairāk.
Ārstniecībā svarīgākā ir uzticēšanās. Ja tā zūd, jāiet pie cita ārsta. Izklausās jau labi, bet problēma ir tā, ka Latvijā ir ļoti ierobežots slimnīcu skaits. Galu galā, cilvēks ar nopietnu problēmu nonāk vai nu Stradiņos, vai RAKUS. Tāpēc nekonfliktējiet ar ārstiem!
Ja tomēr ir nonācis tiktāl, ka nolemjat iesniegt sūdzību, dariet to uzreiz pēc izrakstīšanas no slimnīcas un rīkojieties juridiski korekti: nofotografējiet izgulējumus, no iestādes vadības pieprasiet apliecinātu slimības vēstures kopiju un aizpildiet ĀRF formulārus, tie ir ļoti vienkārši un saprotami. Uzglabājiet aptiekas čekus par zālēm un pārsējiem. Rēķinieties, ka ārsti un iestādes nevēlēsies atzīt savu atbildību.
– Nevēlēšanās atzīt vainu ir attieksmes jautājums vai bailes no finansiālām sekām?
– Abējādi. Tomēr Latvijā cilvēki nav kašķīgi, viņi orientēti uz risinājumu. Man bija slimnieks, kuram es, operējot roku, izņēmu par agru metāla plāksni un roka atkal salūza. Pacients, krievu tautības šoferis, sēdēja pārsienamajā istabā, bēdīgi paskatījās uz savu vakar operēto roku, kas bija saliekta pleca locītavā, elkonī, nu... un tai vietā starp plecu un elkoni, turklāt visur vienādā leņķī, un teica: Doktor, k vam ņi kakih pretenzij, toļko sdelajte mņe ruku (dakter, pret jums nekādu iebildumu, tikai sataisiet man roku). Mūsu cilvēkiem svarīgākais ir rezultāts, un to var panākt ar pareizu attieksmi. Ārsts ir atbildīgs par savu pacientu, un atbildības trūkumu nevar norakstīt uz ierobežoto finansējumu.
– Bet Latvijā taču allaž dzird gaudas par veselības aprūpes finansējuma nepietiekamību.
– Jā, finansējums nav no gumijas, tomēr pietiekams, lai ārstētu pacientus arī komplicētos gadījumos. Es drīzāk šo situāciju raksturotu kā medicīnas pamatvērtību degradāciju. Medicīnas pamatvērtība taču nav nauda, medicīnas pamatvērtība ir slimie cilvēki un mediķi, kas tos izārstē.