Viens pelna – trīs tērē
Latvijas privātajos uzņēmumos strādā 474 tūkstoši cilvēku jeb nepilna ceturtā daļa no visiem valsts iedzīvotājiem.
Uzņēmumos un iestādēs nodarbināto cilvēku precīzais skaits mainās dienu no dienas, taču statistiķi ir pacentušies izrēķināt vidējos rādītājus. Atbilstoši šiem aprēķiniem, caurmērā 2014. gadā Latvijā apmaksāti 874,5 tūkstoši darba vietu. Vidējie rādītāji doti arī sīkākiem nodarbinātības sektoriem. Izrādās, ka, lietojot statistiķu terminoloģiju, «pamatdarbā ar laika uzskaiti» vidēji gadā rādījušies tikai 712,9 tūkstoši cilvēku. Vairāk nekā 150 tūkstošos gadījumu darba uzdevumus pildījuši šie paši un citi cilvēki, apvienojot vairāku algotu darbu vai algotu darbu un citu pienākumu izpildi. 712,9 tūkstoši pamatdarba vietu sadalās starp 473,7 tūkstošiem privātajā sektorā un 239,2 tūkstošiem sabiedriskajā sektorā.
Nav iespējams garantēt ne valsts iedzīvotāju, ne nodarbināto iedzīvotāju precīzo kopskaitu, taču arī vidēji rādītāji kaut ko raksturo. Pagājušo gadu Latvija skaitās pabeigusi ar 1 989 500 iedzīvotājiem. Šā skaitļa dalījums ar 473,7 tūkstošiem privātajā sektorā nodarbināto dod koeficientu 4,2. No šejienes secinājums, ka katram privātajā sektorā strādājošajam jānopelna tik daudz, lai caurmērā uzturētu sevi un vēl trīs cilvēkus – apmēram 600 tūkstošus dažādu veidu pensiju un mūža pabalstu saņēmēju, 290 tūkstošus sabiedriskajā sektorā nodarbināto un 442,8 tūkstošus bērnu un jauniešu līdz divdesmit gadu vecumam. Šo triju grupu kopskaita nesniegšanās līdz 1,99 miljoniem cilvēku aktualizē šaubas par iedzīvotāju skaitīšanas precizitāti un atgādina par ēnu ekonomikas īpatsvaru.
Pilnīgi ārpus statistiķu kompetences atrodas gadījumi, kuros uzņēmumu dalījums starp sabiedrisko un privāto sektoru ir fikcija. No vienas puses, privāti skaitās valsts un pašvaldību politiķiem un ierēdņiem piederošie uzņēmumi, kas saņem attiecīgo valsts un pašvaldību iestāžu un uzņēmumu pasūtījumus. Formāli ņemot, tie ir kapitālistiskie parauguzņēmumi: lūk, kā privātā iniciatīva ļauj nopelnīt pat ar nelieliem kapitāla ieguldījumiem. Faktiski notiek valsts un pašvaldību budžetu privatizācija, tērējot nodokļu maksātāju naudu par vispār vai gandrīz neveiktiem darbiem. No otras puses, tādi uzņēmumi kā Latvenergo valsts līmenī, Rīgas satiksme nosauktās pilsētas līmenī utt. pa visu valsti lielākajā daļā gadījumu neskaitās nodokļu maksātāju naudas saņēmēji, bet skaitās lieliski nodokļu maksātāji. Tomēr arī šie uzņēmumi nevarētu darboties tikai savā vidē – bez naudas, ko maksā reālie privātuzņēmumi un to darbinieki. Bez privātuzņēmumos nopelnītās naudas ieplūdināšanas naudas apritē Latvenergo jau nāktos prasīt vismaz eiro par elektrības kilovatstundu, lai varētu samaksāt darbiniekiem tādas algas, ar kādām pietiktu atbraukšanai uz darbu ar autobusu par 5 vai 10 eiro, cik sabiedriskā transporta uzņēmumi prasītu, atsaucoties uz izdevumiem par elektrību. Pašlaik situācija vēl nav tik skarba, taču valdība jau ir pieteikusi nodokļu un tiem sekojošo ražošanas izmaksu un patēriņa cenu celšanu kā neizbēgamību, jo katrs privātajā uzņēmumā nopelnītais eiro ir jāsadala starp četriem cilvēkiem.