Stradiņš: Mūsu intelektuālā temperatūra nav pietiekami augsta
Akadēmiķis, ķīmiķis un zinātnes vēsturnieks Jānis Stradiņš savai astoņdesmit gadu jubilejai veltīto pasākumu saturu, cik vien spēdams, centās novērst no sevis un pievērst zinātnes stāvoklim Latvijā. Arī intervijā Neatkarīgajai viņš tiecas runāt par zinātni. Nevis sevi.
– Saskaņā ar ābeču krājēja Jura Cibuļa grāmatā Tautu brīnumainās pasaules citētiem turkmēņu uzskatiem jūs esat izgājis pravieša vecumu, dievišķās atklāsmes vecumu un nu beidzot esat gudrs. Bet vēl ne vecs. Taču forumā Latvijas zinātnes smailes jūs piesaucāt «vecuma drāmu». Vai tā jūs nodarbina?
– Es teiktu, ka ar mani ir tā, kā rakstīja mans tēvs Pauls Stradiņš: «Pieņemot gluži nosacīti 60 gadus kā robežu, kas šķir brieduma gadus no vecuma, mums jāatzīst, ka pie pareiza dzīves veida un pareiza uztura vecumam no 60 līdz 80 gadiem būtu jābūt visraženākajam ilgas dzīves pieredzes vispārināšanas ziņā…» Savas būtiskās grāmatas tiešām esmu sarakstījis starp sešdesmit un astoņdesmit gadiem.
«Par īstu vecīgumu varētu runāt tikai pēc 80 gadiem. Saprotams, bioloģiskais vecums ne allaž sakrīt ar kalendāro, ir jauni vecīši un sirmi jaunekļi. Taču agrāk vai vēlāk organismā rodas noteiktas morfoloģiskas un fizioloģiskas pārmaiņas, ar kurām jārēķinās.» (P.Stradiņš). Un es teiktu, ka pēc 80 gadiem tas tā ir. Es taču esmu pārdzīvojis visādas operācijas. Turklāt jubilejas gada slodze ir mani drusku nomākusi. Varbūt pēc kāda laiciņa nāks vēl kaut kāda neliela jaunība. Es ceru. Bet īsti drošs neesmu. Tas lielā mērā atkarīgs no sievas veselības, no ģimenes situācijas. Un arī no nepadarītiem darbiem. Un no tā, ka, lai kā arī negribētos, spēki izsīkst. Tik daudz strādāt, tik agri un tik garas stundas – uz to es vairs neesmu spējīgs. Vislabāk būtu, ja sabiedrība paturētu to portretu vai tēlu, kāds tas bijis labākajos gados.
– Manuprāt, drāmu bez kaitēm saasina arī tas, ka jomai, kurā jūs esat ielicis savu mūžu, te arvien nav pienācīgas vides. Vai tas, ka atbalsts zinātnei, pētniecībai, augstākajai izglītībai joprojām nav kļuvis par reālu Latvijas politikas prioritāti, maz ļauj runāt par augstu mūsdienu Latvijas sabiedrības kultūras līmeni?
– Jā, es domāju, ka mūsu intelektuālās kultūras līmenis vai, kā es to saucu, mūsu intelektuālā temperatūra nav pietiekami augsta. Mūsu emocionālā kultūra, dziesmu kultūra, arī lietišķā kultūra, izstrādājumu kultūra… ir tomēr pārāka par abstraktās zinātnes domāšanas kultūru. Šajā sakarā es gribētu nocitēt LU rektoru Jūliju Auškāpu, kurš vēl pirms Ulmaņa apvērsuma teica: «Atrazdamies starp pārindustrializētiem Rietumiem, ar kuriem mums velti būtu mēģināt sacensties rūpniecības attīstībā, un neapzināmu dabas bagātību pilniem Austrumiem, kas, pareizi saimniekodami, varētu visu Eiropu pārpludināt ar pirmās vajadzības ražojumiem, varam pastāvēt, tikai paceļot mūsu kultūru tādā līmenī, kas var dot visaugstvērtīgākos, visizsmalcinātākos ražojumus, kuri nav tikai masu patēriņa un masu produkcijas priekšmeti.» Mazas tautas spēki izlietojami taupīgi, «izplūdušās, austrumu vēju ienestās gurdenās sapņainības vietā jāliek lietišķa cieta darba griba, šaurās, maziskās mietpilsonības vietā – gara dižciltība un apgarotība». Starp augstvērtīgiem ražojumiem Auškāps min vērtīgu labības šķirņu kultivēšanu, sugas lopu audzēšanu eksportam, augļu koku, košuma krūmu, puķu sēklu, zāļu, ārstniecības augu, kultūras, mākslas, tekstilmākslas un smalkmehānikas izstrādājumus.
Protams, tā ir aprobežota pieeja. Šis ceļš būtu tas, ko mēs varētu saukt par brūnās govs vai brūno ciltslopu zinātni. Bet Latvija, par laimi, nav gājusi tikai šo ceļu. Jo tas nav tas, ko mēs tagad sauktu par inovatīvu pieeju. Tā nav tā inovatīvā zinātne, kas radīja Minox, kas rada datorzinātnes, ārstniecības preparātus, ar ko tagad sākam lepoties. Zinātne – tas ir zināms ideālisms, un zinātne tomēr prasa augstāku izglītības līmeni, augstākas skolas.
– Jūs sakāt, ka «lielas zinātnes veidošanai Latvijā pietrūkst elites». Kāpēc 25 gadu laikā neesam spējuši selekcionēt intelektu?
– Esmu jau rakstījis, ka pašreizējā zinātnes krīze Latvijā nav tikai padomju impērijas sabrukuma un neatkarības atjaunošanas rezultāts, nav zinātnes pārorientēšanās no darbošanās lielvalsts ietvaros uz darbošanos mazā valstī. Tā ir saistīta ar vispārēju idejisku zinātnes krīzi pasaulē postmodernisma vērtību uzplūdu laikmetā. Zinātne visā pasaulē zaudē prioritāro, kvazireliģijas statusu. Klasiskā, diženā zinātne lielā mērā bija Apgaismības laikmeta bērns, kura pamatpostulāti ir saprāts, daba un progress. Mūsdienu cilvēka skatījumā zinātne vien nespēj atrisināt pasaules un cilvēka problēmas, tā jāpapildina ar tradicionālām gudrībām, ar atziņu sistēmām, kas gūtas citā ceļā – reliģijā, filozofijā, mākslā, personiskajā atklāsmē, zemapziņā un intuīcijā.
Kad sabiedriskā doma savulaik vērsās pret rūpniecisko ražošanu, tā zināmā mērā vērsās arī pret zinātni. Zinātne vairs nebija populāra. Kopš Šķēles laikiem tā saņem minimālu finansējumu. Procentuālā ziņā – vismazāko Baltijas valstīs. Zinātnieks vairs nav apmaksāta prestiža profesija, uz kuru tiecas. Turklāt – nedomāju, ka zinātniekiem ir pārāk liela tribīne un izteikšanās iespējas Latvijā. Populārzinātnisku žurnālu, izņemot Zvaigžņotā Debess, kas turpina iznākt šauram lokam, mums nav.
Vispārēju informāciju par zinātni, protams, dod avīzes. Bet – tikai būtiskāko no pasaules. Lai arī domāju, ka pasaules zinātnes sasniegumi Latvijā ir samērā labi pieejami. To recepcija rit raiti. Bet pašas Latvijas zinātnei īstas ticības pagaidām nav.
Turklāt mūsu elite laiku pa laikam tikusi iznīcināta. Ja 1944. gadā te nebūtu noturējušies kaut nedaudzi profesori, mums būtu jāsāk tukšā vietā. Tad mēs varbūt pieredzētu kaut ko līdzīgu Kaļiņingradas variantam.
– Kā saskan jūsu viedoklis – pastāv atpalicība pētniecībā – ar jūsu teikto, ka Latvijā ir «zinātnes spējīga nācija»?
– To es izvirzu par ideālu. Lai mēs nezaudētu šo zinātnes spējīgo nāciju. Diemžēl Latvija vēl nav zinātnei labvēlīga valsts. Bet ir vitāli svarīgi, lai latvieši arī turpmāk pastāvētu kā intelektuāla, zinātni veidot spējīga nācija. Tas ir ne mazāk svarīgi kā demogrāfija, pietiekama turība, ekonomiskā izaugsme, ārējā un sociālā drošība.
Turklāt – mums ir vismaz 15 starptautiski augsti vērtēti institūti. Ivars Kalviņš nupat bija Parīzē, jo tika nominēts Eiropas Izgudrotāju balvai. Arī mūsu humanitārie – Vēstures, Valodas, Filozofijas, Literatūras, folkloras un mākslas – institūti nav nesekmīgi.
– Domāju, ka tie 95% ļaužu, kuri šodien nespēj ieraudzīt Latvijā zinātni, ir politikas noteikti. Tostarp neredzu politiķus, kuri gribētu nonākt līdz sistēmiskai pasaules vai valsts norišu daudzveidības apjēgai, lai arī tas ļautu normāli pārvaldīt.
– Piekrītu. Bet tas radās ne jau pašā atjaunotās Latvijas sākumā. Es teiktu, ka Valda Birkava valdība vēl bija labvēlīga zinātnei un mēģināja izveidot arī vietējo ražošanu. Protams, katra valdība bijusi laba tai zinātnes nozarei, kura deva kaut kādu reālu, taustāmu labumu. Fundamentālām zinātnēm – nē. Sākot ar Māra Gaiļa valdību (vairāk – ar Andra Šķēles valdību), valdīja princips: mēs varam dot jums miljonu, bet gada beigās prasīsim, lai jūs mums dodat vismaz miljonu pretī. Te ir tā īstermiņa domāšana. Tā Latvijas elitei bijusi diezgan raksturīga. Bet – arī mūsu uzņēmēji lielā mērā nav gatavi pieņemt zinātnes sasniegumus. Tā ir viena no Latvijas problēmām.
– Ja sabiedrībā it kā pastāv liela cieņa pret vēsturi un nīgrums pret tagadni, kāpēc jūs sakāt, ka zinātņu vēstures joma, kurā pats tik cītīgi darbojaties, Latvijā noveco, panīkst, kļūst epigoniska?
– Diemžēl tā tas ir. Tie, kas ir mūsu vecumā, darbojas. Bet – nav īsti turpinājuma. Nav jaunu cilvēku. Nav disertāciju zinātņu vēsturē. Es zinātņu vēsturi salīdzināju ar mirušo piemiņas dienu, kas pie latviešiem cieņā. Zinātnes vēsture savā ziņā ir nekrofilija. Varbūt tādēļ tā īpaši izvēršas, kad sabiedrība noveco.
Taču – kur nav tradīciju, tur parasti netop kaut kas būtisks. No mums un tikai no mums ir atkarīgs, vai Latvijā paliks dzīva zinātne, vai XXI gadsimtā arī te risināsies pasaules zinātnei svarīgi notikumi un vai tradīcijas tiks iedarbinātas nākotnes labā.
Pastāv skābekļa trūkums. Un ne jau tikai finansējuma vai sabiedriskās rezonanses ziņā. Pašreizējā dzīves stilistika, pelēcīgums, sīkumainība, plašu mērķu un skatījuma trūkums, cīņa par izdzīvošanu, pārliecīgs konformisms un bailīgums, sastingums un kašķi neveicina arī zinātnes attīstību.
Protams, Latvijā iespēju robežās ir jāmaina stilistika. Par zinātni pašreiz pārsvarā interesējas vecāki cilvēki. Domāju, ka te sava vaina, iespējams, ir arī mazliet pārsātinātajam nacionālismam. Zinātne Latvijā bijusi un, es domāju, būs kosmopolītiska. Minox izgudroja ebrejs Valters Caps. Latvijas laikā viņu neviens nepazina. Rīgā bija būvmateriālu fabrikants Makss BraunsVolgauss. Kurš tādu uzvārdu zina? Es to nupat izlasīju Baltische Briefe. Viņš izgudroja šo vieglo plākšņu materiālu 1937. gadā. Bet nav varējis ieviest. Latvijā tas pirmoreiz ieviests 1942. gadā vācu okupācijas laikā. Pēc tam viņš aizbrauca uz Vāciju un, pieminot Rīgu, deva šim materiālam nosaukumu – rigipss. Ļoti ilgi nepopularizējām Canderu un kosmosa pētījumus. Zinātnes internacionālais moments mums būtu jāuzsver. Bet uzskatu šaurības dēļ mēs to darām maz.
– Nav taču izdevīgi arī zinātniekus šķirot pēc piektā punkta. Tie ir Latvijas zinātnieki. Un tie mūsu ļaudis, kas strādā ārzemēs, ir arī Latvijas zinātnieki. Tie visi gādā Latvijai ja ne slavu, tad atpazīstamību.
– Tā tas ir. To es gribēju pasvītrot. Vienīgais Nobela prēmijas laureāts no Rīgas Vilhelms Ostvalds, kas nebija latviešiem labvēlīgs, un viņa skolnieks, ķīmiķis Pauls Valdens, kurš bija latviešu izcelsmes, bet savu latvietību nepieņēma (kaut nekad īsti to nenoliedza), ir mūsu diženākie zinātnieki. Marks Rotko tagad kļuvis populārāks par Purvīti. Jesaja Berlins pasaulē kļuvis populārāks par Raini. Endzelīna Latviešu valodas gramatiku kompjuterizē krievu zinātnieks Andronovs. Tā arī būs investīcija Latvijas zinātnē.
– Vai jums ir cerības, ka (pie pašreizējās stilistikas) lēmumi par pētniecisko institūciju tīkla optimizēšanu, pētniecības un inovāciju stratēģiskās padomes izveidošana Ministru kabineta paspārnē, iespējamā Valsts prezidenta stratēģijas padome šoreiz būs rezultatīvi pēc būtības?
– Šajā brīdī es tam īsti neticu. Līdzīgi piedāvājumi tiešām ir bijuši visu laiku. Kopš 1992. gada. 1998. gadā Guntara Krasta valdība izskatīja zinātnes koncepciju. To pieņēma zināšanai un nolika plauktā. Ne finansiālu, ne morālu atbalstu neesam saņēmuši. Bet Ojārs Spārītis tic, ka labums būs, viņš cīnās, un kaut kas viņam izdodas. Bet varbūt viņš tic tāpēc, ka viņam nav tās garās pieredzes, kas, cīnoties ar vējdzirnavām, ir mums, senioriem. Un varbūt tieši tāpēc arī izdodas.
– Kāds pamats runāt par «Latvijas zinātnes bērēm» šoruden?
– Par zinātnes bērēm ir pamats runāt tajā ziņā, ka zinātnei beidzas viens ES fondu finansējuma posms, bet jaunais vēl nav stājies spēkā. Turklāt nav skaidri zināms, ko EK prezidenta Žana Kloda Junkera investīciju plāns varēs dot zinātnei. Līdz ar to, kamēr nav stājušies spēkā jaunie spēles noteikumi, perspektīvai pajaunu zinātnieku grupai netiek nodrošināts stabils finansējums. Uz kādu pusgadu. Zinot, ka Latvijas zinātne ir par 88% atkarīga no ES finansējuma, bet nacionālā finansējuma, kādam vajadzētu būt, mums faktiski nav, top skaidrs, cik tas svarīgi.
Te jāpiemin arī mūsu likumdošana, kas neļauj zinātnei nopelnīt. Jo, ja jūs esat iegādājušies kaut kādu aparatūru uz valsts rēķina, pastāv norma, ka tā nedrīkst nest peļņu. To drīkst izmantot abstraktos pētījumos. Tas bieži traucē. Turklāt – ir ļoti daudz birokrātijas. Visi it kā grib labu, bet caur birokrātismu zināmā mērā tomēr producē ļaunumu. Ievieš nenoteiktību. Sevišķi pie nestabilā zinātnes finansējuma. Visas tās normas, ko savā laikā ieviesa Inas Druvietes ministrēšanas laikā (katru gadu zinātnes finansējumam jāpieaug par 0,15% no IKP), kopš krīzes vairs netiek ievērotas. Un nav cerību, ka līdz Latvijas simtgadei to īpaši ievēros.
– Ja jums būtu pietiekama vara, kādus pirmos soļus jūs spertu, lai nevajadzētu runāt par zinātnes bērēm?
– Vispirms es izbeigtu sarunas par bērēm. Protams, ir jārunā par to, kā mums trūkst, bet vaimanas te nevar līdzēt. Otrkārt, es tomēr nemēģinātu visu Latvijas zinātni reducēt uz tīri utilitāru problēmu risināšanu. Noteikti nē! Drīzāk saistītu to ar augstskolu darbību, palielinātu universitāšu un pētniecisko institūtu potenciālu… Un vēl – sāktu ar eksakto priekšmetu labāku mācīšanu skolās. Lai zinātnei tomēr rastos ataudze, jāinvestē bērnos un skolotājos. Latvijā pagaidām nav atrastas būtiskas dabas bagātības. Vienīgā bagātība – gudra, izglītota paaudze, kurai būtu smadzenes. Bet smadzeņu eksports patlaban kļūst nežēlīgs. Tas jānovērš. Uz augstskolu nāk nesagatavoti cilvēki. Pirmie divi kursi tiek veltīti tam, lai sakārtotu smadzenes.
Es ļoti vēlētos, lai piepildās to cilvēku vēlējumi, kuri uzskata, ka Latvijas zinātnei ir nākotne. Savulaik uzskatīja, ka mazās tautas ir cilvēces rezerve. Latvijas laika sākumā Rainis runāja par jauno Grieķiju, par Hellādas augšāmcelšanos šajā Eiropas reģionā, brīvajā Latvijā.
– Kas Jānim Stradiņam Jāņi?
– Man šo vārdu deva par godu vectēvam. Viņš bija Jānis. Protams, ģimenē vienmēr, arī Pelšes laikos, mēs svinējām Jāņus. Un ne jau kādas konjunktūras dēļ. Vienkārši tāpēc, ka arī tēvs ļoti mīlēja Jāņus. Jāņi bija tēva mīļākie svētki. Stradiņa laikos svinējām mūsu lielajā dārzā, pēc tam – sievas Laimas vecāku mājās – Ādažos, Mētrās… Tagad svinam Sēlijā. Es tomēr priecājos, ka tēvs man iedevis šo vārdu. Māte arī piekritusi. Bet otrs vārds man ir Andrejs. To mamma man ielika par godu Andrejam Volkonskim. No Kara un miera. Tas nav fiksēts dzimšanas apliecībā. Bet kristāmzīmē ir Jānis un Andrejs.
Mani pašu gan Jāņos mazliet pārņem rezignācija. Vienmēr. Jo Jāņi ir tas moments, kad vasara sasniegusi augstāko kāpumu, un tagad dienas kļūs īsākas. Tas nozīmē – pēc Jāņiem vasara jau ir cauri. Bet – Jāņi dod mums tuvību dabai. Un es gribu sacīt, ka Svētā Jāņa evaņģēlijs ir man mīļākais. Jo tas ir cilvēcīgākais evaņģēlijs. Viņš ir emocionālāks, varbūt pat romantizētāks par citiem. Visevaņģēliskākais evaņģēlijs.