Andris Teikmanis: Neinvestējot nākotnē, nākotne nevar tapt

Andris Teikmanis: «Politiķi paziņo, ka kultūras budžets tiks samazināts par 3% brīdī, kad valsts nav kara stāvoklī ne ar vienu citu valsti, kad esam izgājuši no ekonomiskās krīzes un jauns kapitālisma ekonomiskās krīzes cikls nav sācies...» © F64

Ar Mākslas akadēmijas prorektoru Andri Teikmani Neatkarīgā šoreiz sarunājas ne tik daudz par augstākās izglītības situāciju, cik par (ģeo)politisko stāvokli, ar kuru valstij būtu jārēķinās, veidojot savu izglītības, augstākās izglītības politiku.

– Kas jauns kultūrizglītībā jaunajā mācību gadā?

– Viens no pretrunīgākajiem jaunumiem ir sarunas par kultūras budžeta (bāzes izdevumu) griešanu 3% apmērā. Par laimi, tas it kā neskars kultūrizglītību. Taču tas skars citas kultūras jomas. Jo ar bāzes izdevumiem ministrijā saprot gan kultūras mantojumu, gan profesionālo kultūru. Politiķi paziņo, ka kultūras budžets tiks samazināts par 3% brīdī, kad valsts nav kara stāvoklī ne ar vienu citu valsti, kad esam izgājuši no ekonomiskās krīzes un jauns kapitālisma ekonomiskās krīzes cikls nav sācies... Kur tad mēs ieguldīsim naudu? Mēs ieguldīsim naudu aizsardzībā. Ieguldīsim čaulā. Bet – kas ir kultūra? Kultūra ir kodols. Kultūra ir šīs valsts pastāvēšanas pamats. Kad astoņdesmito gadu beigās sākās diskusijas par Latvijas neatkarības atjaunošanu, uz jautājumu – kāpēc mums vajadzīga patstāvīga valsts? – tika atbildēts – lai nodrošinātu savas kultūras nepārtrauktu, pilnvērtīgu attīstību.

– Nācijas eksistenci….

– Bet – nācijas eksistence ir neatraujami saistīta ar kultūru. Kultūra ir tā, kas determinē mūs kā nāciju. Mūsu etniskais sastāvs ir pārlieku dažāds. Un mēs nekādā ziņā nevaram latviešu nacionālismu definēt kā asins nacionālismu, kā etnisku nacionālismu. Tas ir kultūras nacionālisms. Kultūra veido šīs valsts kodolu. Ja mēs iznīcinām kodolu, paliek tikai čaula.

Ko mēs aizsargāsim, ja samazinām kultūru? Visas pašreiz pie varas esošās partijas pagājušajā gadā pirms vēlēšanām solīja palielināt naudu kultūrai, tajā skaitā Kultūrkapitāla fondam. Šobrīd šīs pašas partijas vienbalsīgi apņēmušās izdevumus kultūrai samazināt. Tad kā mums spriest par to, ko šīs partijas aizstāv? Kādas vērtības? Ja kultūra veido nācijas pamatu un kultūrizglītība ir būtisks priekšnosacījums šā kodola pastāvēšanai?

Par to, ka mēs esam, lielā mērā ir jāpateicas mūsu kultūras modelim. Ir lielākas nācijas, kurām nav tā veicies, kurām nav savas valsts. Mūsu kultūras modelis ļauj mums konstruēt pašiem savu identitāti, izprast pašiem sevi, būt kopā ar sevi. Turklāt valoda nav vienīgais priekšnosacījums mūsu kultūras modelim. Lai arī daži to nivelē tikai līdz valodai, valodai kā integrācijas līdzeklim. Tā ir kļūda.

Ko liecina mūsu pašu empīriskā pieredze? Mākslas akadēmijā mācījušies daudzi jaunieši no citām valstīm, arī daudzi Kaukāza tautu pārstāvji. Daži no viņiem ir atgriezušies savās zemēs. Daži ir citās valstīs. Ikdienā viņi varbūt runā, pieņemsim, krievu valodā, bet tajā pašā laikā viņi joprojām asociē sevi ar Latvijas kultūras telpu. Uztver sevi kā šīs kultūras daļu. Viņi ir lielāki Latvijas patrioti par daudziem, kas te dzimuši un runā latviski. Jo valoda nekonstituē patriotu. Tev ir jāpieder pie kultūras modeļa. Tev jāapgūst kultūras kodols. Tev jāapgūst tās pamats.

– Vai tad nacionālā valstī tas nav viens no izglītības stūrakmeņiem?

– Tiekoties ar kultūrizglītības institūciju vadītājiem, tika pārrunāts, ka ne tikai kultūrizglītību, bet arī citu veidu augstāko izglītību nevaram nivelēt tikai līdz kādas profesijas efektīvai apguvei. Tikai līdz tam, lai mēs būtu pieprasīti darba tirgū kā inženieri vai dizaineri. Izglītības un, īpaši, augstākās izglītības sistēmā ir jāieliek humanitāras kultūras kodols.

To nedarīt ir milzīga kļūda, un tā tiek pieļauta diemžēl ne tikai Latvijā, bet arī mūsdienu Eiropas augstākās izglītības un pētniecības telpā. Jo īpaši tas ir aktualizējies pēdējos gados, kad mēs Eiropā esam pazeminājuši humanitāro un sociālo zinātņu nozīmi. Viens piemērs. Eiropas lielajā zinātnes programmā Apvārsnis 2020 humanitārās un sociālās zinātnes neparādās kā atsevišķa joma. Tās ir izšķīdinātas starp citiem problēmu risinājuma līdzekļiem, kļuvušas instrumentālas. Tās netiek attīstītas pašas kā tādas, bet tiek izmantotas tikai kā instruments, kā palīglīdzeklis kaut kādu citu, piemēram, tautsaimniecisku, mērķu sasniegšanai. No vienas puses, šī pozīcija varētu likties pašsaprotama situācijā, kad Eiropa apzinās, kā «cietajās» zinātnēs atpaliek no Amerikas un Āzijas.

Bet, no otras puses, risku rada tas, ka Eiropā šobrīd ieplūst pietiekami daudz cilvēku, kurus politkorekti sauc par jaunajiem eiropiešiem. Tie, kurus citādi dēvējam par bēgļiem vai migrantiem, ienāk un paliek dzīvot šeit, Eiropā. Viņi neiegūst izglītību, kas viņus iepazīstina ar to, kas ir Eiropa, kas ir Eiropas vērtības, kā veidojušās Eiropas idejas. Pat tiem, kuri ir pietiekami labi izglītoti un kuri iegūs augstāko izglītību tehnoloģiskajās, tehniskajās vai dabaszinātnēs, paralēli neviens nemācīs Eiropas ideju vēsturi. Tomēr, ja cilvēks apgūs arvien specifiskākas, tajā skaitā tehnoloģiskās, zināšanas un ja viņam vienlaikus neveidos intelektuālo bagāžu, domu bagāžu, tad viņam būs ļoti grūti integrēties. Cilvēks, kuram nebūs priekšstata par Eiropas ideju, filozofijas, domas vēsturi, nekad nejutīsies integrēts Eiropā, viņam nebūs eiropeiskās identitātes.

– Jūs runājat kā intelektuālis. Jūs runājat par citu kultūru cilvēkiem un viņu problēmu. Bet es esmu dzīvojis Latgalē starp mazizglītotiem dažādu tautu ļaudīm, kuri ar sirdi un dvēseli pieķērušies Latvijai, kuru attiecības ar to bija, ir daudz tīrākas nekā dažam augsti izglītotam.

– Jā, es piekrītu, ka ir cilvēki, kuru zināšanas varbūt nesniedzas tālāk par pāris vietējiem rajoniem, bet kuru pārliecība vērtību izpratnes un morālo priekšstatu ziņā ir daudz stingrāka nekā cilvēkam ar daudz lielāku zināšanu bagāžu.

Taču tas, ka cilvēkiem, kuri ienāk no citas kultūras, ar citas civilizācijas mantojumu ir ļoti grūti saprast, izprast Eiropu un adaptēties Eiropā, kļūst par mūsu problēmu. Eiropa šobrīd nav viegla un vienkārša. Mums pašiem, kas uzlūkojam sevi par eiropiešiem neskaitāmās paaudzēs, šī Eiropa šobrīd šķiet pretrunīga, neparasta, sirreāla, dīvaina,… Mēs redzam, ka Eiropas Savienībai nav attīstības ideju. Kopš 2005. gada, kad tika noraidīta konstitūcija, Eiropa faktiski atrodas uz ļoti haotiskas attīstības ceļa. Lisabonas līgums ir tāds kā ielāps, ko uzlika vietā. Tomēr tas visu padarīja tikai birokrātiskāku un sliktāku. Jā, mums ir četras brīvības: preču, pakalpojuma, kapitāla un darbaspēka plūsmas brīvības. Bet tajā pašā laikā mums Eiropas Savienībā joprojām pastāv nevienlīdzība izglītības un sociālās aizsardzības ziņā. Ja Latvijā piedzimušam bērnam ir mazākas iespējas saņemt veselības aprūpi, sociālo aizsardzību vai izglītību nekā bērnam, kas piedzimis Lielbritānijā, mēs nevaram viņus uzlūkot kā līdzvērtīgi drošus par savu nākotni ES pilsoņus.

Pašreizējā situācija, no vienas puses, izriet no 28 politisko elišu egoisma, no otras puses, no tā, ka ES šobrīd turas kopā tikai aiz bailēm. Tikai tāpēc, ka nav redzama cita iespēja, cita alternatīva. Pēdējā laika mēģinājumi veidot kaut kādu ciešāku integrāciju (piemēram, Vācijas un Francijas piedāvātā ciešākā fiskālā savienība) nozīmē pašreizējās ES beigas. Bet vienlaikus, lai kā mēs arī runātu, mūsu, latviešu, kultūra ir integrēta Eiropas kultūras daļa. Šī mijiedarbība ir diezgan sarežģīta, bet tajā pašā laikā mēs nevaram atļauties to dekonstruēt.

– Jūs pats esat esošo saucis par «trešo kultūru». Bet – postmodernisms piedāvā tikai fragmentus. Nevis veselumu jebkurā jomā.

– Tur jau tā lieta. Trešā kultūra faktiski ir ļoti funkcionāla. Tā izriet no tehnoloģiskajām iespējām. No patērētāja. Katrs ļoti viegli var pārvērsties par satura ražotāju. Bet, lai šim saturam būtu kvalitāte, ir jābūt priekšzināšanām, ir jābūt arī sava veida atskaites punktam zināšanu jomā, kas ļauj konstruēt tās vērtības, kuras mums ir būtiskas. Taču arī postmodernā pasaulē vērtības nav kaut kas tāds, ko mēs varam uztvert par dotu… Lielā mērā arī to cilvēku, kuri šobrīd izvēlas savas ideoloģiskās pozīcijas – vai tie kļūst liberāļi, sociālisti, anarhisti…, izvēles tomēr nav dabiskas. Tās ir postmodernas konstrukcijas.

– Un tāpēc Eiropa nespēj savākties?

– Turklāt – pastāv elišu neuzticība. Elišu neuzticība eiropiešiem. Esmu pilnīgi pārliecināts – ja elites spētu nodefinēt skaidru mērķi vienotai federālai Eiropai, cilvēki brīvprātīgi izvēlētos šo mērķi. Bet tad jābūt skaidriem spēles noteikumiem – ko cilvēki iegūs pretī? Pretī viņiem jāiegūst lielāka drošība, tajā skaitā – lielāka sociāla drošība, lielāka drošība par savu darbu, lielāka drošība par savu nākotni. Bet – pašreizējā situācijā elites operē sabiedrībai aiz muguras. Veidojot pamatu neskaitāmām baumām par sazvērestības teorijām, dažādām konspirācijām… Lēmumi tiek pieņemti, nekonsultējoties ar sabiedrību. Sarunas par līgumiem, kuri var ietekmēt Eiropas nākotni uz gadu desmitiem, kā, piemēram, transatlantiskais tirdzniecības līgums, notiek slepeni.

– Ko te līdz pārmest Eiropai, ja paši savā mērogā neesam diez ko labāki. Pašu nākotnes papīri atpaliek no laika. Gaidām, lai Eiropa pasaka priekšā.

– Mēs dzīvojam situācijā, ko varētu aprakstīt kā nākotnes deficītu. Mums nav nākotnes domāšanas tradīcijas. Mums nav nākotnes ideju tādā izpratnē, ka mēs nemēģinām konstruēt hipotētiskus nākotnes scenārijus, balstoties paredzamās, mainīgās vērtībās, kas būtu pamatā šiem scenārijiem. Ja runāt par plānošanas dokumentiem, piemēram, Nacionālās attīstības plānu 2020 vai Latvija 2030, tad pat iepriekšējā NAP, lai cik vārgā veidā, tomēr bija minēti trīs iespējamie scenāriji. Aktuālais NAP 2020 (arī Latvija 2030) balstās tikai vienā bāzes scenārijā, kas ir tikai kādu pozitīvu ilūziju projekcija nākotnē, pat nemēģinot izvērtēt iespējamos riskus, piemēram, Latvijas lomu mainīgā ģeopolitiskajā sistēmā. Tur nav apskatīti mainīgie lielumi, kuri var skart mūsu valsti. Tas, kādā veidā un kā šie mainīgie lielumi var ietekmēt šā plāna realizāciju. Līdz ar to jau sākotnēji plāna izstrāde tikusi balstīta nepareizā metodoloģijā. Bet – nākotnes studiju trūkums, tas, ka mūsu akadēmiskajā tradīcijā nākotnes studijas kā akadēmiska disciplīna nepastāv, tiražē šādu attieksmi. Kaut vai saistībā ar to pašu līdzekļu pārvietošanu aizsardzībai. Mēs atkal rīkojamies absolūtā nākotnes deficīta situācijā. Atkal interpretējam, ka iespējamie nākotnes konflikti, kur jau esam iezīmējuši savu pretinieku, var notikt tikai pēc viena noteikta, mums izdevīga scenārija, kādu esam iedomājušies. Un gādājam līdzekļus tikai šim vienam scenārijam. Tas ir absurds.

– Paskaidrojiet, lūdzu, precīzāk.

– Latvijas informatīvajā telpā pastāv dažu jautājumu informācijas blokāde. Skaidrs, ka jebkurš militārs konflikts starp Krievijas Federāciju un NATO saturēs lielāku vai mazāku kodolieroču izmantošanas risku. Mēs savos konfliktu scenārijos to vispār neapskatām.

Jautājums ir par to, ko mēs apskatām un kam mēs gatavojamies? Un vai mēs maz saprotam šo atbildības nastu? Jau piecdesmitajos gados virkne militāro stratēģiju plānotāju izvirzīja tēzi, ka viens no galvenajiem uzdevumiem ir – nevis plānot stratēģiju karam, kurā tiek gūta uzvara, bet atrast veidu, kā neizraisīt karu. Aukstā kara galvenais stratēģiskais mērķis abām pusēm bija – neizraisīt karu, izvairīties no konflikta, kurš potenciāli iznīcinātu ne tikai iesaistītās valstis, bet arī civilizāciju uz šīs planētas. Šobrīd mēs drīzāk virzāmies kara kurinātāju iezīmētā teritorijā. Nevis meklējam ceļus, kā izvairīties no šā konflikta.

– Vai nākotnes deficīts izslēdz visaugstākajiem kritērijiem atbilstošu izglītības politiku? Mani izbrīna, ka izglītības politika 25 gados nav novedusi pie sabiedrības kvalitātes pieauguma.

– Man, protams, nav objektīvu datu, lai es pateiktu, kāpēc izglītības politika Latvijā veidojusies šādi un vai tas izriet tikai no mūsu pašu politiķu talanta trūkuma, ierobežota nākotnes perspektīvas redzējuma, vai arī tam ir vēl kaut kāds dziļāks iemesls vai mērķis. Protams, pastāv ļoti smagas aizdomas. Tad, kad mēs mēģinājām Viedās specializācijas stratēģijās dabūt iekšā to, kas sākotnēji 2013. gadā bija iecerēts – kultūras un radošās industrijas kā Latvijas viedās specializācijas jomu, Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi sarunās minēja, ka tā bijusi ES Komisijas pārstāvju pozīcija: Latvijai kultūras un radošās industrijas nevajadzētu izvēlēties kā viedās specializācijas jomu. Tādos brīžos gribas vaicāt: vai mūsu stratēģiskās attīstības jautājumi tiek izlemti Latvijā? Un kuri no šiem jautājumiem ir tie, par kuriem mēs tiekam informēti. Jo, raugoties no jebkādas, vispieticīgākās, loģikas viedokļa, vienīgais šīs valsts attīstības resurss ir investīcijas izglītībā, zinātnē un – nodrošinot šīs valsts pilsoņu identitāti ar šo valsti – kultūrā. Cita ceļa nav.

Tagad, kad pusotru gadu runāts par nepieciešamību sasniegt 2% no IKP aizsardzībai, šie paši politiķi ne reizi nav minējuši, ka citos dokumentos, tajā skaitā arī likumos, teikts – arī augstākās izglītības finansējumā nepieciešams sasniegt 2% no IKP, kā arī sasniegt 1% no IKP zinātnes nodrošinājumam. Turklāt likumos (Augstskolu likumā un

Zinātniskās darbības likumā) ir noteikts, ka valdība katru gadu, sagatavojot budžetu, paredz pieaugumu augstākajai izglītībai par 0,25% un zinātnei par 0,15% no IKP. 2014. gadā, gatavojot 2015. gada budžetu, valdība pārkāpa šos likumus. Es pieņemu, ka valdība pārkāps šo likumus, gatavojot arī 2016. gada budžetu. Esam radījuši ideālus likumus, kurus valdība nepilda.

– Mani darīja tramīgu arī jūsu konstatācija: izglītības politika reproducē piedāvājumu sastingušai stratēģijai.

– Tieši tā. Jo prasības, kas tiek izvirzītas izglītības politikai, lielā mērā pakļaujas tam, ka izglītības politikas mērķis ir nodarbinātība. Labākajā gadījumā – izglītības politikas mērķis ir tautsaimniecības veicināšana. Bet – tie ir tīri ekonomiski mērķi. Aizmirstot, ka tās pašas augstākās izglītības mērķis ir arī kvalitatīvas sabiedrības elites veidošana. Intelektuālās, politiskās, ekonomiskās elites veidošana. Un, ja mēs pazaudējam šo, vienu no stratēģiskajiem mērķiem, tad jājautā, kas ir tie sasniegumi, kurus gribam pozicionēt? Ko esam ieguvuši 25 gados, ja nespējam apmaksāt savu augstāko izglītību? Bet – augstākā izglītība un zinātne ir redzamas investīcijas valsts nākotnē. Jebkurš investors, kas meklē uz šīs planētas vietu, kur investēt līdzekļus tehnoloģiski un zinātniski ietilpīgu produktu izstrādei, skatīsies statistiku, arī finansēšanas statistiku. Ieraudzījis, kāds ir finansējums augstākajai izglītībai Latvijā, viņš sapratīs, ka Latvija nav tā teritorija, kur viņš nāks investēt.

Neinvestējot nākotnē, nākotne nevar tapt. Ja runājam par zināšanu sabiedrību un vienlaikus neinvestējam līdzekļus, kas nepieciešami šīs sabiedrības veidošanai, no kurienes lai tā rodas? Iespējams, mums nav nākotnes domāšanas tāpēc, ka mums nav stratēģiska nākotnes redzējuma. Mums ir vajadzīga nacionālā stratēģija mūsu nācijas nākotnei. Ja mēs par to nesākam domāt un diskutēt, tad virzāmies pretī Krišjāņa Valdemāra savulaik noteiktajai laika robežai – latviešu izzušanai citu tautu straumē divsimts gadu laikā. Un šie divsimts gadi tuvojas.