Kazinovskis: Dzīves līmeņu atšķirība Viļakā un Mārupē ir milzīga

Balvu novada domes priekšsēdētājs, Latgales reģiona attīstības aģentūras padomes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis sarunā ar Neatkarīgo atgādina politiķiem, ka patriotisms sākas ar dzimtenes mīlestību, ar tās attīstību, kura politiķiem neko daudz nerūp.

– Jūs strādājat pašvaldībās kopš 1989. gada. Kāpēc, neraugoties uz vairākām reformām un samērā skaidri definētu izlīdzinātības kursu, reģionu, novadu līdzsvarota attīstība nav panākta?

– Tāpēc, ka ir gan bijuši labi nodomi, bet valstī kopumā politikas, kas izlīdzinātu tās nevienmērīgo attīstību, nav. Politiķi mainās. Mainās arī partijas, mainās politisko spēku kombinācijas. Vienu brīdi valdību vada viens politiskais spēks, citu brīdi cits... Situācija nemainās. Jo visi diemžēl šķiet aizmirsuši vienu principu, kas ir ļoti būtisks, lai valsts pastāvētu. Valsts galvenais, viens no galvenajiem, varbūt visgalvenākais, vissvarīgākais uzdevums ir – nodrošināt visas valsts teritorijas līdzsvarotu attīstību. Ja šis princips netiek ievērots, ja tas tiek pārkāpts, tad tajās teritorijās, kur grūtāk dzīvot, rodas neapmierinātība. Tad cilvēku plūsma virzās prom no vājām vai mazattīstītām teritorijām. Tad rodas bezdarbs, negācijas, sociālās problēmas.

Šobrīd, manuprāt, var sacīt, ka Latvija šajā ziņā jau ir līdere. Jo tik krasas atšķirības starp bagātajām teritorijām un nabadzīgākajām teritorijām citur ES nepastāv. Protams, to var mērīt ar iedzīvotāju dzīves līmeni. Viens no galvenajiem kritērijiem tā noteikšanai ir iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju. Atšķirība starp cilvēku dzīves līmeni, teiksim, galvaspilsētā Rīgā un Pierīgā – Mārupē, Garkalnē – un dzīves līmeni, teiksim, Krievijas pierobežā – Zilupē, Viļakā – ir ļoti būtiska, milzīga...

– Kāpēc? 1993. gadā pieņemtajā Pašvaldību reformu koncepcijā teikts: «Ar 1994. gadu realizējama vietējo budžetu izlīdzināšanas politika… (..) Par finanšu izlīdzināšanas mehānisma galveno līdzekli uzskatāma valsts dotācija.» Tolaik tika deklarēts: «nepieciešama objektīva finanšu izlīdzināšanas sistēma». Acīmredzot ne vietējā politika, ne Eiropas nauda nav spējušas tādu radīt. Ko te līdzēs šī gada 4. jūnijā pieņemtais, varētu teikt – kārtējais – šai tēmai veltītais dokuments – jaunais Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likums?

– Izlīdzināšanas likumam jābūt vienam no mehānismiem, kas mēģina šīs atšķirības samazināt. Ceturtajā jūnijā tas tika pieņemts steidzamības kārtā, bez īpašām diskusijām, bez apspriešanām. Tas pārsteidz. Vienīgie, kas noreaģēja, bija Latvijas Pašvaldību savienība. LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis sasauca LPS domes ārkārtas sēdi. Sabrauca gandrīz visi novadu un lielo pilsētu vadītāji. Bija diskusijas. Beigās bija arī balsojums. Absolūtais vairākums (cik zinu, izņemot četrus) nobalsoja par LPS izvirzītajiem priekšlikumiem, kuri jāņem vērā Saeimai. Piemēram, tika izteiktas bažas: jaunais likums ilgtermiņā nenodrošinās, ka trūcīgākās pašvaldības saņem to, kas tām ir pašlaik. Tika ierosināts, lai valdība finansējumu (vismaz no valsts budžeta) nodrošina ar savu garantiju.

– Kādas sekas bija šim LPS viedoklim?

– Visi LPS priekšlikumi tika noraidīti. Kāds ir rezultāts? Rezultāts ir tāds, ka no 19 Latgales novadiem 18 novados tika samazināti ienākumi, kas nāk no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Balstoties uz LPS sniegto informāciju, piemēram, Viļānu novadam, Zilupes novadam, Aglonas novadam tiek noņemti attiecīgi 9,8%, 9,7% un 9% no budžeta (Balviem – 3,5%). Tas ir ļoti daudz. Kad valstī bija krīze, tad tur bija jostu savilkšana, štatu samazināšana, algu samazināšana, tad runāja par 8%. Bet – ko darīt pašvaldībai, kur samazinājums būs 9,8%? Ko tai darīt? Būs jāsamazina algas, štati, finansējums... Sports, kultūra, veselība, izglītība – viss būs jāsamazina. Vai nu proporcionāli, vai vienai nozarei, piemēram, par trešdaļu, lai citai saglabātu. Domāju, ka šāda pieeja kopumā vēl vairāk pastiprinās migrāciju. Bezdarbs pieaugs viennozīmīgi. Pabalsti samazināsies. Plaisa kļūs dziļāka. Es to uztveru kā pašvaldību iznīcināšanu.

Latgale zaudē 6,11 miljonus eiro katru gadu, sākot no 2017. gada. Gada mērogā tā Latgales pašvaldībām ir liela summa. Iegūst lielās pilsētas. Visvairāk Liepāja – 4,9 miljonus, tad Jēkabpils, tad pārējās. Ventspils iegūst 255 tūkstošus. Balvi zaudē 287 tūkstošus. Es kādā raidījumā skaidri pasacīju: ja tu, cilvēks, padomā, tad saproti, ka Ventspilī iedzīvotāju dzīves līmenis ir stipri zemāks nekā Balvos. Balviem, lai uzturētu Ventspils dzīves līmeni vismaz Balvu līmenī, jāpiemet tai naudiņa no sava budžeta. Tā ir ironija, bet uz to provocē Saeimas rīcības pieļautie secinājumi.

Acīmredzot tur apakšā ir kāds mērķis. Jo, ja deputāti, būdami skaidrā prātā, to skaitā no Latgales ievēlētie Vienotības, ZZS, Nacionālas apvienības deputāti, neaprunājoties, nepiezvanot nevienai Latgales pašvaldībai, balso par šādu lietu kārtību, tad jādomā, ka viņiem ir kaut kāds virsmērķis. Savādāk es to nevaru iztulkot.

– Iespējams, centrālā vara, deklarējusi, ka krīzes nav, bet, nespēdama panākt reālu veiksmi, tik vien kā atkārto savu optimizācijas scenāriju uz vietējās varas rēķina.

– Jā, optimizācija... Bet pakalpojums laukos vienmēr būs dārgāks nekā pilsētā. Nav, piemēram, saprotams, kāpēc joprojām lieto principu: nauda seko skolēnam. Vai pacientam. Laukos sadārdzinājuma starpība jāsedz pašam cilvēkam. Vai pašvaldībai. Kāpēc? Tāpat arī pašvaldību izlīdzināšanas formula ir sarežģīta. Droši vien speciāli sarežģīta. Sauc dažādus kritērijus. Iedzīvotāju skaits samazinās. Jā, iedzīvotāju skaits Balvos, Latgalē samazinās. Bet – tas samazinās arī Ventspils novadā. Taču Ventspils novadam saskaņā ar jauno likumu būs 903 tūkstoši finansējuma pieaugums. Jājautā – kas tad ir galvenais šajā formulā? Acīmredzot galvenais ir politiskais pasūtījums.

Tas parāda mūsu politikas seklumu. Tas parāda, ka darbojas kaut kāds elementārs lobijs. Brutāli. Kā intereses lobētas šajā gadījumā? Lielo pilsētu. Izrādās, to apvienība nosaka visas valsts politiku. Biedrība, kura pārstāv deviņas pilsētas. Un varas partijām, ja vien tās daļēji vai pilnībā sponsorē šīs biedrības biedri, ar to pietiek, lai bez analīzes, lai bez kāda pamatojuma pēkšņi atvērtu likumu, lai lemtu valstij stratēģiski svarīgus jautājumus steidzamības kārtā. Esmu dzirdējis arī viedokli, ka valsts mērogā jau sen neesam saimnieki savā zemē. Mūsu lēmumi tiek pieņemti kaut kur citur. Ne Rīgā. Ziniet, pēc tādu likumu pieņemšanas man gribas tam piekrist.

– Par to, ka centrālā vara saimnieciskas politikas vietā mēģina izlīdzēties, liecina ne tikai šis likums. Paredzami vēl daži «veiksmes stāstam» ne pārāk piedienīgi, apgrūtinoši, nevis attīstoši sadārdzinājumi.

– Jā, vēl tiek cilāts jautājums par to, ka vairākkārt tiks palielinātas kadastra vērtības. Sevišķi zemei. Ko tas nozīmē? Cilvēki atkal būs spiesti pārdot savu īpašumu, savu zemi par sviestmaizi. Bet, ja par sviestmaizi, tad kāds, iespējams, grib peļņu. Un sāksies atkal finanšu darījumi, atkal pirks lēti, pārdos daudz dārgāk... Es tā pieļauju. Neizslēdzu to kā biznesa projektu.

– Tādā garā turpinot, pieņemot biznesu kā savas telpas iztirgošanu, nevis kā vērtības radīšanu, drīz vien arī mūsu pašu izslavētā latviskā harmonija (ar dabu, ar gaisu, ar jūru...) Latvijas ļaudīm būs pieejama caur starpniekiem.

– Mani pārsteidz tas, ka mūsu valdība, arī politiķi, partijas Saeimā pēdējā laikā negrib pievērst uzmanību valsts attīstībai. Jā, var teikt, ka nu viņi aizņemti ar globālām, Eiropas lietām. Un tiešām – tu nevari objektīvi spriest par gandrīz katru likumprojektu vai situāciju, ja nesāc domāt par globālo stāvokli. Bet – tomēr, kad jārisina jautājumi, kas saistās ar Latviju, tad tieši Latvijas interesēm ir jābūt kritērijam. Jūs, draugi mīļie, taču esat ievēlēti no šejienes. Jūs sēžat amatos, tikai pateicoties mūsu cilvēkiem, kas jūs ievēlēja.

– Man šķiet, ka vārdi «valsts attīstība» politiķu mutēs top pastarpināts, atsvešināts jēdziens. Attīstība – ne tieši, bet caur Briseli. Tas atsvešina arī mūs no savas valsts lietām.

– Patriotisms, par kuru valsts mērogā runājam nepietiekoši, vispirms sākas ar dzimtenes mīlestību, ar to, kas te vispār ir, ar tiem dārgumiem, kas te ir. Bet šie dārgumi Eiropas kontekstā ir milzīgi. Sākot ar vidi, kurā dzīvojam. Mums nav kataklizmu, mums ir daba, kas tiek vērtēta pārlieku niecīgi un atdota par sviestmaizi... Tas, kurš saprot, gatavs to tūlīt paņemt. Mēs tikko bijām pie ezera. Atrodiet tādu vietu Eiropas vidū!

Turklāt reģioni, uz kuru pamata tika izveidota Latvijas valsts, ir nepamatoti aizmirsti. Lai gan drīz svinēsim valsts simtgadi. Savulaik latvieši no dažādiem reģioniem pieņēma kopīgu lēmumu. Viņi apvienojās, lai izveidotu valsti. Gan latvieši no Kurzemes un Vidzemes guberņām, gan latvieši no Vitebskas guberņas. Latgales. Viņi pieņēma lēmumu brīvprātīgi, nepiespiesti.

Bet, ja mēs joprojām uzturam šo lēmumu spēkā, tad ir vērts ik pa brīdim pārdomāt – cik tas lēmums bijis lietderīgs. Un – kas nav izpildīts? Lai lēmums, ko pieņēma mūsu priekšteči, darbotos pilnā apjomā. Lai valstī pastāvētu līdzsvars un gandarījums. Es uzskatu, ka nav izpildīti vairāki nosacījumi, lai valsts attīstītos vienoti un attīstības apstākļi būtu līdzsvaroti. Valda attieksme – labi, labi, mēs paši Rīgā izlemsim... Atvainojos, vidzemnieks uz Latgali brauc kā uz muzeju un daudzas lietas te redz, vadoties pēc šādas attieksmes. Jautājumus var izlemt tas, kurš ir kompetents. Reģionu griezumā, manuprāt, kompetentākie ir tie, kuri dzīvo šajos reģionos.

– Jūs kopā ar Staņislavu Keišu risinājumu redzat otrā līmeņa pašvaldībās. Bet oficiālā līmenī šī ideja patlaban šķiet pilnībā atmesta.

– Nu un ko tas devis? Proporcionālā vēlēšanu sistēma, kas saglabājusies no pirmskara Latvijas laika, praktiski izkropļo politiķu centienus un situāciju. Politiķi domā par partijām, par to eksistenci, par vietām Saeimā, ministru amatos... Pastāv finanšu atkarība no sponsoriem. Cilvēki faktiski nevēlē savus pārstāvjus, bet vēlē partiju pārstāvjus, kurus tiem pasniedz masu mediji. Pastarpinātus cilvēkus. Gala rezultātā saņemam Saeimu, saņemam deputātus, kuri necīnās par vietējām interesēm.

Tostarp administratīvie reģioni kā līdzsvarotas attīstības mehānisms un garants pastāv gandrīz visās ES valstīs. Pēc Otrā pasaules kara, kad Vācijas centrālajai varai neļāva izvērsties, tā deva iespējas reģioniem. Nez kāpēc mūsu politiķi to nezina vai izliekas nezinām. Turklāt ES kohēzijas politika, ES struktūrfondu līdzekļi galvenokārt bija vērsti uz reģionu attīstību. Valstis attīstījās, balstoties uz reģioniem. Latvijai likās – nē. Latvija ir tikai viens reģions, un tā ir visa valsts. Ņemot vērā iepriekšminēto, nekas nav mainījies. Mēs ar Staņislavu piedāvājām reālu valsts uzplaukuma scenāriju. Mūsu priekšlikumi apkopoti grāmatā. To var izlasīt  ne tikai Latvijā, bet arī ASV kongresu bibliotēkā Vašingtonā.

– Daudz runā par plaisu starp varu un sabiedrību. Vai pastāv plaisa arī starp centrālo un vietējo varu?

– Teikšu savu atklāsmi. Esmu pieradinājis sevi pie lēnprātības, pie nosvērtības. Nesasteidzu lēmumus. Mana pieredze pašvaldībās ir divdesmit seši gadi. Kopš neatkarības. Bet tad, kad es diskutēju par kādu likumprojektu vai noteikumiem ar ierēdņiem, man ir tāda izjūta, ka viņu mērķis ir – izsist mani no līdzsvara. Ko tas nozīmē? Pirmkārt, redzams, ka paralēli likumprojektu vai MK noteikumu izstrādei darbojas vesels mehānisms, kura uzdevums – noraidīt jebkādus argumentus, jelkādus pašvaldības vai sabiedriskas organizācijas viedokļus. Otrkārt, tas nozīmē panākt... lai es nospļaujos. Lai cik es liels patriots, lai kā es mīlētu savu tēvzemi, Latviju, viņi grib mani piespiest, lai nospļaujos uz visu, lai ielaižos ar svešiem, lai meklēju aizstāvību un izpratni citur – ne šeit, ne savā zemē, ne pie savas varas.

Man ir izjūta, ka valstī šobrīd trūkst sistēmas. Izjūta, ka neviens neanalizē ne statistiku, ne iepriekšējās kļūdas, ne arī, kā sacījāt, to, kāpēc pašvaldības ilgstoši ir trūcīgas. Nekas viņus neinteresē. Tikai kaut kāda momentāla pašu vajadzība, kurai jāsagādā lobijs. Un jau minētais egoisms. Kas man no tā būs? Un, ja viņš to egoismu apmierina, iegūst pārliecību, ka arī viņam no tā kaut kas būs, tad viņš bez domāšanas, bez analīzes, bez statistikas gatavs pieņemt jelkādus lēmumus un likumus. Un tā tas arī notiek. Tāpēc valsts arī ir kā tāds kuģis – ļaujas vējam... Nav stabilitātes.

Tas izpaužas arī nodokļu sistēmā. Visvairāk to redz uzņēmēji. Viņi taisa biznesa plānus un pakļauj tos spēkā esošajiem nosacījumiem. Bet mainās valdība un kardināli mainās noteikumi. Nav pēctecības. Tam cilvēkam ir jābankrotē ar visu savu biznesa plānu, ar visiem saviem pierādījumiem, ka viņš bija gatavs septiņos gados panākt peļņu.

– Arī pašvaldības šajā ziņā nav ideālas. Vai jūs Balvos esat tikuši no minētā stila vaļā?

– Es domāju drusku savādākās kategorijās. Es nedomāju – cik man būs, es domāju, kas pēc manis būs? Ko cilvēki darīs pēc manis? Vismaz Balvos es cenšos vadīt, balstoties uz cilvēkiem. Sākotnēji – uz deputātiem, tad – uz visiem cilvēkiem, kuri dzīvo Balvos. Es jau sen esmu aizmirsis, ka nacionālā līmenī jāmēģina veidot katrai tautai atšķirīgu politiku. Nē! Vispirms ir jāpanāk kopsaucējs, kopdarbība ar citu tautību cilvēkiem. Balvos es to cenšos darīt.

Tas ir potenciāls, kurš Latvijā, manuprāt, nav izmantots, kurš ir nostumts malā. Jāsasmeļ vismaz tas ūdens, kas savā laikā izliets, bet ko vēl var sasmelt. Protams, mēs esam Eiropas Savienībā, esam NATO. Drošības apsvērumi pastāv. Bet mūsu lielajiem politiķiem pēdējais laiks domāt par galveno valsts uzdevumu – līdzsvarotu attīstību. Ja tas nenotiks, man bail par savu valsti. Pagaidām problēmas tikai padziļinās.