DISKUSIJA: Latvijas zinātnē varoņdarbus veic entuziasti
Devītajā oktobrī Latvijas Universitātē (LU) notika Latvijas Zinātnes padomes (LZP) un LU rīkots forums Latvijas zinātne – kā sasniegt izcilību? Laba vēlējumus forumam atsūtīja Valsts prezidents Raimonds Vējonis, foruma darbā piedalījās Ministru prezidente Laimdota Straujuma, izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile, ierēdņi, augstskolu pasniedzēji un vadītāji, zinātnieki, kuri pārstāvēja visdažādākās jomas un savos priekšlasījumos, diskusiju forumos spēja definēt ne tikai zinātnes problēmas, bet arī sasniegumus, izcilību. Forumu papildināja plaša zinātnisko projektu aprakstu ekspozīcija.
Publikācijai atvēlētajā apjomā nav iespējams atklāt foruma kontekstu. Tāpēc es izvēlējos par savu prioritāti vienu no foruma diskusiju vadmotīviem – fundamentālo zinātni, fundamentālos pētījumus. Pirmkārt, tāpēc, ka tos uzsvēra un vērtēja vairāki izcili Latvijas prāti. Otrkārt, tāpēc, ka es viņiem piekrītu – tieši attieksme pret fundamentālajiem pētījumiem, manuprāt, ir viens no galvenajiem raksturlielumiem, kas ļauj precīzāk spriest arī par valsts, nācijas, sabiedrības, kultūras un ekonomikas kvalitāti. Es vēlētos, lai turpmākais samērā ar foruma saturu ļoti lakoniskais viedokļu kopums mudina cilvēkus iespējami vairāk padomāt – vai bez izcilības zinātnē, kultūrā, faktiski katrā cilvēka darbības jomā mēs kā tauta spējam gūt labākai pašu nākotnei nepieciešamo pašcieņu un pašapziņu. Padomāt par to, ko mēs katrs spējam investēt šajā (savā) izcilībā.
Turklāt mani interesēja atbildes uz foruma jautājumu: «Kā iegūt izcilību?» Forumā es saņēmu uz to apmierinošu atbildi tiktāl, ciktāl jautājums skāra pašu zinātnieku sektoriālās darbības jomas. Sarežģītāku, vērienīgāku sistēmu mijiedarbības līmenī atbilde man nešķita ne tik pilnīga, ne tik pārliecinoša. Zinātnes un politikas, varas savstarpējās attiecības (ar dažiem izņēmumiem) pamatā turējās vairāk pozitīvas diplomātijas un gādīgas labvēlības nekā abpusēja, precīza, aptveroša izvērtējuma rāmjos. Taču visu pušu pārstāvji atzina foruma lietderību. Kaut vai tāpēc, ka zinātnieki tādā veidā definē sevi kā kopums un kā kopums vērtē situāciju. Zinātnē un valstī. Turpmāk – viedokļi.
Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktora padomnieks Elmārs Grēns (foruma dalībnieki sirsnīgi sveica Grēna kungu astoņdesmitajā dzimšanas dienā): – Varbūt jums nepatīk vārds «fundamentālā zinātne»? Jo ir ticis teikts, ka tā ir priekš paša zinātnieka un nekam vairāk. Viņa zinātkāres apmierināšanai. Sauksim to par bāzes zinātni. Jo šī zinātne, fundamentālā zinātne, ir bāze augstākajai izglītībai. Tā ir bāze tehnoloģiskās attīstības procesam, inovācijām. Un – tā ir bāze arī tautas izglītībai. Inteliģencei. Jo, nogriežot vai nokaujot, vai vājinot fundamentālos pētījumus, mēs vājinām tautas intelektuālo potenciālu. Un tādēļ, protams, mūsu valsts politika ir nepareiza. Tā ir galīgi šķērsām tāpēc, ka mēs cenšamies (protams, budžeta deficīta apstākļos, kas ir labi saprotams) budžeta finansēto daļu aizvietot ar Eiropas struktūrfondu naudu. Jo visās valstīs fundamentālie pētījumi – tā ir valsts budžeta prioritāte. Strukturālie resursi un arī Horizonts 2020 ir domāti attīstībai, bet ne fundamentālajiem pētījumiem.
Tie ir vārdi. Bet, lai šie vārdi nestu mūsu dzīvē kaut kādu skaidrību, es gribētu minēt divus institūtus, divus līderinstitūtus. Tie ir – Organiskās sintēzes institūts un Cietvielu fizikas institūts. Ar ko tad viņi sāka? Viņu sekmes bija balstītas esošajos fundamentālajos pētījumos. Organiskās sintēzes institūtā sensenos laikos tika radīta Latvijas ķīmijas skola. Viena no spēcīgākajām skolām Baltijas reģionā. Un, tikai pateicoties šai spēcīgajai ķīmijas skolai, kas bija simtprocentīgi fundamentāli pētījumi, izdevās pacelt farmaceitisko industriju. Pat šodien, radot jaunus fizioloģiski aktīvus savienojumus, nākamās potenciālās zāles, ir nepieciešams modelēt attiecīgā receptora un potenciālās ārstniecības vielas sadarbību trīsdimensionālā telpā. (..) Tā ir fundamentāla zinātne. Un tikai pēc tam nāk preparāts.
Tādā pašā veidā Cietvielu fizikas institūts sāka savu darbību ar molekulārās fizikas fundamentāliem pētījumiem. Ar lādiņu pārnesi, ar kristāla struktūru, ar tukšajiem un ar elektroniem aizpildītajiem centriem,… (..). Pat mūsu Biomedicīnas centrs, kurš radās nesen, sākās ar fundamentāliem pētījumiem pagājušā gadsimta 1964., 1965. gadā. Un tikai pēc tam, kad bijām sasnieguši pat pasaules līmeni… Es negribu lielīties, bet vienu brīdi fundamentālajā molekulārajā bioloģijā mēs bijām pasaules līmenī. Pateicoties tam, mēs radījām gēnu inženieriju. Pateicoties tam, mēs radījām arī produktus gēnu inženierijā. (..)
Tad, lūk, šī mūsu valsts finanšu politikā ir labojama kļūda. Piramīda jāapgriež otrādi. Lai fundamentālie pētījumi būtu tā bāze, uz ko balstītos lietišķie pētījumi un pārējā attīstība.
Mūsu institūtiem prasa profilu, skatu nākotnē, specializāciju, to, kādā virzienā, kādā nišā mēs strādāsim. Taču, kā mēs varam godīgi runāt par šo svarīgo specializācijas virzienu kādā no institūtiem, ja mūsu institūtu budžets un zinātniskā produktivitāte balstās uz nejauši iegūtu grantu pamata? Tas nozīmē, ka ne jau mēs institūtā veidojam savu profilu, savu sūtību, savu specializāciju, bet – mēs adaptējamies pie bieži vien nejauši iegūtiem grantiem. Un tad kaut kādā veidā cenšamies to visu savākt kopā. Tā nevar. XXI gadsimtā ir jābūt stingrai virzībai. Tas nozīmē, ka Izglītības un zinātnes ministrijā bez grantu sistēmas (vai tā būtu ES vai LZP grantu sistēma) ir jādomā par lieliem projektiem institūciju līmenī. To jau sen dara Igaunija. Un tādēļ tur ir rezultāti. Lūk, šīs lietas ir jāpārdomā. Jo – bez fundamentālas zinātnes un bez šīs institūtu specializācijas (un arī bez mērķtiecīga finansējuma, lai šī specializācija nebūtu virtuāla, bet reāla) mēs paliksim tur, kur mēs esam. Es ceru, ka mēs atradīsim izeju un būs progress.
Latvijas Biomedicīnas studiju pētījumu centra direktors, Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Kloviņš: – LZP šogad jubileja – 25 gadi. Kāds tam sakars ar izcilību? Atcerēsimies, ka tieši Latvija bija pirmā starp Baltijas valstīm, kas ieviesa uz projektu konkursiem bāzētu finansējuma struktūru. Šogad, tiekoties ar Igaunijas un Lietuvas kolēģiem no zinātņu padomēm, viņi atcerējās tos laikus, kad brauca uz Latviju mācīties, kā tās lietas jādara. LZP vadībā tika organizēta arī pirmā starptautiskā Latvijas zinātnes novērtēšana 1992. gadā. Nākamā sekoja tikai pēc divdesmit gadiem. (..)
Visvairāk es gribētu runāt tieši par LZP finansētajiem projektiem. Ja skatāmies, kādas ir zinātnes finansējuma proporcijas, tad diemžēl šie projekti saņem tikai 11,6% (ES struktūrfondi – 59%) līdzekļu. (..) Ja brīvais fundamentālo pētījumu projektu konkurss pie mums saņem tikai 11% līdzekļu, tad Lietuvā tas ir 30, bet Igaunijā – gandrīz 50%. Taču mūsu LZP projektu konkurence nav mazāka kā Eiropas projektu shēmās. 60% no visiem LZP projektiem starptautiskie eksperti vērtēja kā finansējuma cienīgus. Mēs esam spējīgi finansēt tikai 10–20%. (..)
2014. gadā mēs LZP veicām dziļāku šo grantu atdeves izvērtējumu. Atklājās, ka laikā no 2009. līdz 2013. gadam ar LZP projektiem saistītās zinātniskās publikācijas, kas vērtējamas kā rezultāti, veido 31,8% no visas Latvijas attiecīgā līmeņa publikācijām. Atcerēsimies, cik tas bija finansējuma procentos. Tātad var teikt, ka samērā ar doto finansējumu esam strādājuši trīs reizes efektīvāk. (..)
Mūsu fundamentālajā zinātnē veiktie pētījumi atklāj, cik daudz laika paiet no pirmajiem pētījumiem līdz rezultātam. Mēs redzam, ka tie ir ne mazāk kā piecpadsmit gadu. Dažreiz vairāk. Bet – tā ir tā sēkla, kas mums jāiesēj un pacietīgi jāgaida, kamēr izaugs koks. Un, ja mums Latvijā ir pareiza piramīda, kas nosaka, ka tieši fundamentālo pētījumu esamība ļauj attīstīt tālāk lietišķos pētījumus, eksperimentālās izstrādes un nonākt pie produkta, tad tas, cik produktu mums ir tagad, raksturo to, cik laba mums bija fundamentālā zinātne pirms piecpadsmit gadiem. Tieši tāpat – kādi mums ir fundamentālie pētījumi tagad, tādi būs rezultāti nākotnē. Protams, šī piramīda neliecina par finansēm… finanšu gadījumā piramīda ir otrāda. Bet, ja nebūvēsim fundamentālo pamatu, tad visas mūsu nākotnes ieceres, iespējams, var sabrukt.
Klausoties var likties, ka viss kārtībā… Vajag tikai papildu finansējumu un – tā lieta aizies. Taču – nebūt ne viss ir tik optimāli. Pirmā lieta – jāsaglabā nepārtrauktība. (..) Lai nepārtrūktu bāzes radīšana pētījumiem, mums ir nepieciešama padziļināta izvērtēšana. Jo nepietiek ar to, ka mēs saskaitām publikācijas. Mums nepieciešams izvērtēt to, ko nevar saskaitīt. Jauno zinātnieku sagatavošanas jomā, zinātnieku bāzes nodrošināšanā,... Jāpēta, cik tad tie rezultāti, ko radījuši iepriekšējie fundamentālie pētījumi, ir izmantoti saistībā ar citām aktivitātēm. Viens no atslēgas jautājumiem ir pieteikumu izvērtēšanas uzlabošana. Jo tieši tas, kā mēs novērtēsim pētījumus, arī noteiks to, cik tie būs ekselenti. (..) Un, manuprāt, beidzot jārada vienota zinātniskās izvērtēšanas sistēma visām grantu shēmām Latvijā.
Latvijas Organiskās sintēzes institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Ivars Kalviņš: – Es gribētu kliedēt maldus, jo saprotu, ka Ministru prezidentes kundze, spriežot pēc reakcijas uz maniem izteikumiem, ir saistībā ar reālo situāciju maldināta. Tātad – gada griezumā no visiem publiskajiem līdzekļiem nākamajā gadā Latvijas zinātnei (ar visiem bāzes budžeta pieaugumiem) būs mīnus 27% no šā gada projektiem pieejamās naudas. Ja mēs rēķinātu klāt infrastruktūru, tad tas būtu mīnus 84%. Bet, ja rēķinām, kas notiks pirmajā pusgadā, kādas ir zinātnei (uz papīra) pieejamās naudas plūsmas, tad pirmajā pusgadā mums būs mīnus 65%. Uz papīra. Tātad paliek 35% – visa nauda, ieskaitot bāzes finansējumu, kas domāts kanalizācijai utt.. Bet, zinot, ka valsts pētījumu programmas naudas sasniegs zinātnieku kontus, labākajā gadījumā, maijā, mums ir jārēķinās ar to, ka mums būs pieejami 28%. Ja kāds var man pateikt, kura ministrija, ja tai pirmajā pusgadā būs pieejami 28% no tā, kas bija pieejams pagājušajā gadā, spēs izdzīvot, nepazaudējot savus labākos kadrus, tad es teikšu, ka ne par kādu zinātnes bēru situāciju nav jārunā. (..)
Es atkārtoju: zinātne aug lēnām, un tas, ko mēs sējam šodien, būs pļaujams pēc 10–15 gadiem. Ja šodien neiesēsim, pēc desmit gadiem būs pilnīgs bads.
Akciju sabiedrības Grindeks Pētniecības un attīstības departamenta vadītājs Ilmārs Stonāns: – Šobrīd mēs runājam nevis par individuālo, bet par valstisko, kopējo, integrēto izcilību. Šajā ziņā ir svarīgi, lai runājam ne tikai par izcilību fundamentālā zinātnē (nekādā ziņā nenoliedzot tās svarīgumu). Es gribētu vērst mūsu valsts amatpersonu uzmanību uz to, cik svarīgi ir tas, lai no šīs sēklas, kuru var sēt tikai fundamentālā zinātne, spēj izaugt koks. Koks, kurš nes augļus. Un lai šie augļi ir Latvijas industrijas produkti. Piemērs šajā ziņā ir farmācijas industrija. Tā vairākkārt apliecinājusi, ka no fundamentāliem pētījumiem var attīstīties vesela nozare. Bet, ja kādā šā procesa posmā koks netiks pietiekami laistīts, tas novītīs, un augļu nebūs nekad. Tāpēc es gribētu teikt, ka svarīga ir kontinuitāte. Nepārtrauktība. Lai no šīs piramīdas fundamentālā pamata varētu veidot galotni, lai būtu augļi.
Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš: – Arī zinātne ir nacionālās drošības komponente. Sākot ar to, kā mēs jūtamies šajā valstī. Varbūt tagad teikšu ķecerību, bet mūsu nacionālā drošība ir mazāk atkarīga no tā, vai uzbūvēsim jaunu tanku, vai mums būs vēl viena jauna lidmašīna, bet no tā, cik lojāli mēs būsim mūsu valstij, kā mēs jutīsimies savā valstī, cik gatavi mēs būsim attiecīgi reaģēt krīzes gadījumā. Un šeit nacionālās zinātnes nozares, manuprāt, ir atslēgas punkts. (..)
Mēs runājam, vai mums ir izcili zinātnieki, vai nē. Redzam, ka ir. Tad viena no būtiskām viņu efektivitātes komponentēm ir zinātnes pārvaldījumi. Vai zinātnes pārvaldījumi kā tādi, vai politiskā sistēma stimulē šo rezultātu rašanos vai nestimulē? Un te es gribētu teikt, ka šie izcilie zinātniskie rezultāti pastāv nevis tāpēc, ka mums ir izcila zinātnes pārvaldība, bet tādēļ, ka mūsu izcilākie zinātnieki sevi šodien samēro ar starptautisko zinātni. (..) Tajā brīdī, kad mēs samērojam sevi ar kolēģiem, mēs saprotam, ko no mums sagaida. Bet tajā brīdī, kad darbojamies Latvijas iekšējā struktūrā, es domāju, ka tā nestimulē zinātnes attīstību. Zinātnes politika netiek vērsta uz rezultātu.
Latvijas Universitātes prorektors Jānis Ikstens: – Atbilde uz jautājumu – kā panākt izcilību? – dažādās zinātņu nozarēs būs atšķirīga. Bet, ja runājam par sociālajām zinātnēm, tad – no vienas puses – ir jāmaina priekšstats par to, kas ir zinātnes pētnieciskā infrastruktūra. Ierastais uzskats – tās ir grāmatas vai, pēdējā laikā, bibliotēkas datubāzes. Bet, tieši tāpat kā biologiem vajag mikroskopus un ķīmiķiem vajag reaģentus, sociālajās zinātnēs ir vajadzīgi dati. Datu ieguve ir ļoti svarīga. Tas ir stāsts par aptaujām, dažādām eksperimentālām metodēm… Tie ir salīdzinoši dārgi instrumenti. Tas viens.
Otrs ir – kopumā jāmaina prasības, kas tiek izvirzītas. Tostarp projektos un daudz kur citur. Jābūt prasībām pēc augstas raudzes publikācijām. Mūsu starptautiskās publikācijas ir ļoti dažādas – sākot ar publicēšanos marginālos augstskolu rakstu krājumos, līdz pat augstākās raudzes žurnāliem. Ir jāiet uz noteikta līmeņa prasībām, kas atbalsta tikai noteikta līmeņa publikācijas. Jo, ja nav ārēju prasību, cilvēka dabiskais slinkums bieži vien liek viņam būt paviršam.
Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Tālavs Jundzis: – Lai sasniegtu izcilību zinātnē, ir jābūt zinātnieku bāzei. Un, ja no tiem zinātniekiem, kas mums bija vēl pirms divdesmit gadiem, ir palikusi viena ceturtā daļa, tad tas ir ļoti grūts uzdevums. Bet – nav neizpildāms. Es pārstāvu sociālās un humanitārās zinātnes. Pirms sešiem gadiem man bija liels prieks par to, ka mūsu, sešu latviešu autoru, grāmatu par nevardarbīgo pretošanos Amerikas profesori novērtēja kā vienu no labākajām (precīzāk – kā otru labāko) pasaulē par šo tematu. No otras puses – Zinātņu akadēmija pieteica šo grāmatu Ministru kabineta apbalvojumam. Šai grāmatai apbalvojums neatradās. Tā ka – mums ekselence varbūt tepat kaut kur atrodas, bet – ne vienmēr mēs paši to novērtējam. Daudzviet zinātnē strādā entuziasti. Cilvēki, kuriem tik vien kā jāizdzīvo finansiālā ziņā, te ilgi neturas. Latvijas zinātnē varoņdarbus veic tie, kas ir entuziasti, tie, kuriem ir aicinājums.