Divdesmit bērnu audžumāte: pasaule ir bāreņu pilna
«Pie mums tagad dzīvo tikai divas lielās meitenes, vienai trīspadsmit gadu, otrai nupat palika deviņpadsmit. Vecākā mācās par frizieri. Bet parasti mūsu ģimenē auguši trīs, četri vai pat pieci bērni. Kā nu kurā laikā. Taču patlaban mēs vairs neskaitāmies ģimenes bērnunams, jo nav likumdošanas šajā jomā. Tādi ģimenes bērnunami iznīka paši, jo tie cilvēki, kas gribēja tādus veidot, to nevarēja izdarīt, jo nebija atbilstošu likumu. Tagad mēs darbojamies kā audžuģimene,» stāsta Inese Kaļva, keramiķe un audžumamma vairāk nekā divdesmit bērniem. Viņas lielā ģimene dzīvo Krimuldā.
Svētdien Inese un viņai tuvie cilvēki būs tajā lokā, kas atzīmē Bāreņu dienu. Lai gaiša un mīlestības pilna šī diena visiem, kas ir tās skarti.
Ar savu piemēru
Kopš pērnā gada ir jauna tradīcija: novembra pirmā svētdiena Latvijas baznīcās tiek atzīmēta kā Bāreņu diena: visu konfesiju draudzes un sabiedrība kopumā tiek aicināta pievērst uzmanību bērniem bāreņiem, kuri dažādu iemeslu dēļ neaug ģimenēs. Patlaban Latvijā bērnunamos bez ģimenes aprūpes dzīvo gandrīz 2000 bērnu, un šim skaitlim diemžēl nav tendences mazināties. Bāreņu svētdiena ir ekumēniska iniciatīva, kura apvieno baznīcas 52 pasaules valstīs. Aicinājumu Latvijas draudzēm atzīmēt Bāreņu svētdienu parakstījuši Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas Pareizticīgo baznīcas Rīgas un Latvijas metropolīts Aleksandrs, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis un citu kristīgo konfesiju vadītāji.
Pēteris Sproģis uzskata, ka Bāreņu svētdiena kā viena vienīga diena, kas atrauta no citām dienām, sabiedrībā neko nemainīs un neatrisinās, pat ja tā būs ierakstīta Baznīcas kalendārā. Tomēr, viņaprāt, vienmēr ir kāds pirmais mirklis, kad sākas sirds atvēršanās. «Mīlestībā pieņemot kaut vienu bērnu bāreni, tiek izglābta vesela pasaule un mainītas neskaitāmas līdzcilvēku dzīves,» teic Pēteris Sproģis, pats arī rādīdams piemēru: viņa ģimene pēc meitiņas Bellas traģiskās aiziešanas ir adoptējusi mazo Viktoriju, un tas notika laikā, kad Pētera sieva Marta gaidīja mazuli. Nu Pētera Sproģa ģimenē aug četri bērni.
Pētera Sproģa sirsnība ne tikai vārdos, bet arī rīcībā parāda Bāreņu svētdienas būtību: tā ir iniciatīva, aicinot uzņemties reālas rūpes par bāreņiem, kļūstot par aizbildņiem vai adoptējot bērnus. Tāpat ir nepieciešama arī izpratne un iedrošinājums tiem, kuri to dara, jo sabiedrības attieksme pret adoptētājiem vai aizbildņiem nereti ir noraidoša vai vismaz aizdomu pilna, sak, jūs to darāt tikai naudas vai kā cita dēļ. Taču Pēteris Sproģis pierāda pretējo: viņa ģimenei adoptētā Viktorija ir kā pašu dzemdināts bērns, mīlestībā audzināms. Viņgad, intervijā Neatkarīgajai, Pēteris stāstīja par savām vērtībām: «Vienu vakaru liku bērnus gulēt, mazā Viktorija klepoja, es viņai devu padzerties, pulkstenis bija viens naktī, un man tas viss šķita tik dabiski... Grūti, bet dabiski. Man tas patika! Nav jau problēmu dzīves grūtībās, problēma ir nodzīvot tukšu dzīvi. Un tad es iedomājos: viens otrs lepojas ar to, ka... Bet es te ņemos, audzinu bērnus, kas maksās nodokļus un darīs Latviju iespējamu, un to es nedaru tāpēc, lai kāds man par to pateiktu paldies. Daudzi saka: ai, ai, demogrāfiskā krīze! Slaisti tādi, kāda krīze?! Ja es ar savu sievu varu audzināt četrus bērnus, tad to var arī daudzi citi, tikai mazliet vajag kontrolēt savu maku un iespējas. Ja visi darītu tā kā es, tad demogrāfiskā krīze jau sen būtu beigusies (smejas). Demogrāfija nesākas ar dzimstību un naudu, bet ar vērtībām. Attiecībā uz demogrāfiju daudzi tikai plāta rokas, nevis izceļ un nostiprina ģimenes vērtību. Tā vietā tiek izceltas pseidoproblēmas, kuras tad ļoti intensīvi jārisina!»
Dvēseles uzdevums
Sākumā citētā mamma Inese Kaļva, kurai ir trīs pašas bērni, pieturas, šķiet, pie līdzīgām vērtībām. Viņa uzskata, ka faktiski ir vienalga, kā sauc šo labestības veidojumu – audžuģimene vai ģimenes bērnunams –, viņas mīlestība pret bērniem no tā nemainās. «Mums vienkārši jāpiemērojas tai likumdošanai, kāda patlaban ir,» viņa teic. Inese Kaļva kopā ar vīru ir izaudzinājusi sešpadsmit bērnu līdz 18 gadu vecumam, plus ir vēl tādi, kuri dzīvojuši Kaļvu ģimenē gadu, divus vai četrus gadus – tādu bērnu ir vēl astoņi. Inese atzīst, ka vairs nejūtas tik spēcīga kā kādreiz, tāpēc ģimenē vienlaikus nedzīvo daudz bērnu.
Kas pamudinājis Inesi Kaļvu uz šādu pašaizliedzīgu rīcību – ņemt ģimenē dzīvu vecāku bāreņus? Tas esot sācies pirms gadiem divdesmit pieciem, tātad – Atmodas laikā. «Toreiz visi runāja par to, ko mēs katrs varam izdarīt Latvijas labā,» atceras Inese, «un tad pa televizoru rādīja bērnunamus, es to visu nevarēju skatīties, man nāca raudiens. Man toreiz bija radu bērns audzināšanā, meitene toreiz mācījās 11. klasē, domāju – viņa jau ir liela, smuka meitene, aizies savā dzīvē, un tā arī notika. Nu, kā tad es viena palikšu? Varbūt kā krustmāte kādu paņemšu pa vasaras brīvlaiku...? Sapratu, ka liktenis katru cilvēku noliek tieši tur, kur viņam jābūt, un kāda dvēsele ir nākusi uz zemes tieši šo darbu darīt – audzināt bāreņus. Nekur es no tā nevarēju aizbēgt.»
Protams, Inesei bija lielas šaubas: ņemt kādu bērnu ģimenē vai neņemt? «Tā taču ir milzīga atbildība,» viņa spriež, «un, kad bērnam kaut kas notiek, vienmēr ir vainīgi vecāki. Tu neesi skatījusies, tu neesi pamanījusi, tu neesi pietiekami mīļa bijusi, tāpēc viņš tagad dara nelabas lietas... Bet tie taču ir kaķu murgi! Katrs cilvēks, katrs bērns ir citādāks, un ne visi uzreiz atver savu sirdi. Mēs parasti domājam: jā, es to svešo bērnu mīlēšu kā savējo, un viņš mani mīlēs, tāpat kā mani bērni mīl mani. Taču ar bērniem ir tā: viens pieņem tavu mīlestību, bet otram tā nav vajadzīga. Mēdz teikt: ak, tu nabaga bārenītis... Tomēr dažkārt nākas teikt: nabaga vecāki, kas šo bērnu paņēmuši. Diemžēl ir arī tādi gadījumi. Arī manā pieredzē ir bijis tā, ka tu pat nezini, ko iesākt... Viens puisītis bija pie manis, un man nācās no viņa atteikties: viņš diemžēl bija slims, un neviens jau man pirms tam nepateica, kāda ir viņa slimība un kas ar viņu notiek. Bet manā ģimenē taču ir daudzi citi bērni, viņi jau ir cietuši, un viņiem nav atkal jācieš, ka tas tikko atnākušais bērns ir tāds, kāds nu ir... Ja atnāk viens bērns, kas ir ar neadekvātu uzvedību, agresīvs, tu taču viņam nevari pārlikt smadzenes. Tāds viņš ir piedzimis, un tāds viņš savu mūžu nodzīvos. Tu vari viņam uzlabot dzīves kvalitāti, vari viņam iedot kaut ko no savas dzīves pieredzes, bet tas viss, kā mēdz teikt, aizies līdz adresātam tikai tad, ja bērns to ņems pretim.»
Ne katrs to spētu
Inese Kaļva priecājas par to, ka viņas jau pieaugušie bērni, kas aizgājuši savā dzīvē, patiešām paņēmuši līdzi viņas attieksmi pret ģimenes vērtībām: neviens no viņiem nav pametis savus bērnus. «Tad, kad viņiem piedzimst bērni, viņi saprot, ko tas nozīmē. Līdz tam jau ir visi pusaudžu stiķi un niķi, un, tā kā bērni nākuši no dažādiem apstākļiem, viņiem var būt arī «grūtas galvas», viņiem var neiet mācībās, taču viņiem ir kādi citi talanti – vai nu viņi skaisti dzied un dejo, vai veicas sportā, vai ir zelta rokas. Un tad, kad viņi saprot, kādas tieši ir tās darbības, kurās viņiem veicas, dzīve nokārtojas. Ja neko tādu neatrod, tad ir švaki.»
Jau pieaugušie Ineses audžubērni atved savus bērnus pie audžumammas, jo «citas vecmammas jau nav». «Un manas audžumeitas... Kam tad tu pasūdzēsies par vīramāti, ja ne savai audžumammai?» smejas Inese. «Un tad es saku: tu tikai nerunā pretim, tev ar viņu jāsadzīvo!»
Bet pati Inese nevar sadzīvot ar kādu citu problēmu. «Man žēl, ka šie gadi, kurus esmu pavadījusi, audzinot daudzos bērnus, nav iegājuši manā darba stāžā, un mana pensija ir tikai 190 eiro. Tas ir par mūža darbu! Bez svētdienām, bez brīvdienām, atvaļinājumiem. Jo kur tad tu tos bērnus liksi? Atlīdzība par manu darbu ir 113 eiro mēnesī. Un tad visi brīnās: nez, kāpēc cilvēki negrib ņemt aizbildnībā tos bērnus? Uzturnauda bērniem tiek dota, bet tā tur arī aiziet. Un pāri tur nepaliek nekas. Par bērnu maksā 140 eiro mēnesī. Un tagad paskatieties: viena mana meitene trenējas kamaniņu sportā, un vieni cimdiņi, ar kuriem jāatgrūžas no ledus, maksā 60 eiro. Viņas dzīvības apdrošināšana maksā 73 eiro. Viņai vēl jāiet uz skolu, tur jāpaēd, un pusdienas skolā maksā ap diviem eiro. Un tad, kad to visu sarēķina kopā... Bet tik un tā atrodas ļaudis, kas saka: cilvēki ņem tos bērnus aizbildnībā tāpēc, ka tas ir finansiāli izdevīgi. Tas ir smieklīgi un muļķīgi, bet mums visu laiku jātaisnojas, ka no tās naudas mēs sev neko nepaņemam. Mēs esam spiesti justies vainīgi, kaut gan mūsu vainas tur nav nekādas. Pie mums no visām iespējamām iestādēm nāk pārbaudes, mums visu laiku jābūt līmenī. Nu tad uztaisiet aizbildņiem normālu algu, un tad varēs gaidīt labākus rezultātus. Valsts bērnunamos katrs bērns izmaksā mēnesī ap 600–700 eiro, tad kāpēc aizbildnim nevar samaksāt normālu algu? Šodien pat 300 eiro vairs nav nekas. Bēgļiem mūsu valstī atrodas nezin cik miljonu, bet audžuģimenēm – nekā... Aizbildņu darbs faktiski notiek par velti. Savulaik es gāju uz visādām Saeimas komisijām, mēģināju runāt, bet tagad vairs neeju. Jūtu, ka esmu jau par vecu. Lai iet jaunāki cilvēki. Varbūt viņi kaut ko panāks. Mēs esam Eiropas Savienībā jau cik tur gadu. Kad stājāmies iekšā, bērnunamos bija ap 2000 bērnu. Šis skaitlis nav mainījies. Ja šī problēma neskar cilvēku personiski, tad pa lielam tas nevienu neinteresē.»
Bet grūtību ar audzināmajiem joprojām ir ne mazums. «Ir bērni, kas nākuši no narkomānu ģimenēm, bērni, kas gulējuši vienā gultā ar māti, kurai blakus viņas mīļākais. Šie bērni ir ārkārtīgi traumēti, viņus nevar salīdzināt ar citiem, un nekad nevar zināt, kas šādam bērnam ienāks prātā, kāda viņam ir depresija, kādi viņam ir uzvedības traucējumi... Visādi notiek. Tu aizlaid bērnu paciemoties pie tēva, tev trijos naktī zvana telefons un kāds jautā: vai tāds un tāds bērns pie jums dzīvo? Jā, dzīvo gan. Nu, viņš patlaban ir policijā, brauciet pakaļ. Man jau paliek aukstas pēdas... Izrādās, Rīgā viņš ir apzagts. Bet kur tas bērns trijos naktī vazājas apkārt, ja viņam jābūt pie tēva?! Saskaņā ar likumu tev ir jāveicina bērna saskarsme ar tēvu. Un šis tēvs bērnam sola debesu brīnumus, bet nekas nenotiek. Un bērns gaida, gaida... Es nevaru nelaist viņu pie tēva.»
Inese ir apbrīnojama. Viņa, kā pati saka, dara tikai to, kas jādara, un vienkārši dzīvo tālāk. Bet tas nemaz nav vienkārši. Sevi visu atdot dzīves pabērniem, audzinot un mīlot aizvest viņus uz pareizajiem ceļiem – tas ir varoņdarbs. Ne katrs to spētu. Taču Ineses Kaļvas ikdiena sasaucas ar Pētera Sproģa atziņu: «Nav jau problēmu dzīves grūtībās, problēma ir nodzīvot tukšu dzīvi.» Un Ineses dzīve ir pilna un vērtīga. Ar visām problēmām, jautājumiem, rūpēm. Ar mīlestību.
Pasaules bāreņu statistika
• Pasaulē ir aptuveni 210 miljoni bāreņu (pēc UNICEF datiem). UNICEF šajā statistikā neiekļauj pamestos bērnus, kuru ir miljoniem, kā arī neiekļauj cilvēku tirdzniecībā cietušos un pārdotos bērnus.
• Aptuveni astoņi miljoni zēnu un meiteņu dzīvo sociālās aprūpes iestādēs.
• Ik dienu 5760 bērnu kļūst par bāreņiem.
• Ik gadu tiek adoptēti apmēram 250 000 bērnu.
• Katru gadu 14 505 000 bērnu uzaug kā bāreņi.
• Katru dienu 38 493 pārsniedz adoptējama bērna vecumu.
• Katras 2,2 sekundes kāds bārenis sasniedz vecumu, kad ģimenes viņu vairs nevar adoptēt. Šiem bērniem vairs nav vietas, ko saukt par mājām.
• 10–15% šo bērnu izdara pašnāvību, nesasnieguši 18 gadu vecumu.
• No katriem 15 000 bērnu, kuri sasniedz vecumu, kad vairs nevar uzturēties bērnunamā, 10% izdara pašnāvību, 5000 ir bezdarbnieki, 6000 ir bezpajumtnieki un 3000 nonāk cietumā trīs gadu laikā…
• Tiek lēsts, ka ik gadu 1,2 miljoni bērnu kļūst par cilvēku tirdzniecības upuriem (THE STATE OF THE WORLD’S CHILDREN 2005).
• 2 miljoni bērnu, pārsvarā meitenes, tiek seksuāli izmantoti seksa industrijā (THE STATE OF THE WORLD’S CHILDREN 2005).