Upmanis: "Man Latvija ir labāka par citām valstīm"
Lāčplēša dienas priekšvakarā arhitekts, Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis nezina labāku patriotisma formulu kā vien to, ko Latvijā apliecinājusi viņa dzimta vairākās paaudzēs. Patriotisms ir tavs praktiskais darbs savu mīļo, savas tautas, savas valsts labā.
– Vai Latvija ir labāka par citām valstīm?
– Kā nu kuram. Man – jā!
– Jautājumu es aizņēmos no Bernarda Šova, kurš teica: patriotisms ir pārliecība, ka tava valsts ir labāka par citām. Mūsu Artis Pabriks izteicies mazliet piezemētāk: patriotisms ir savas valsts interešu likšana augstāk par citām.
– Tā vai savādāk – tu jau vari arī savas ģimenes intereses likt augstāk par citām. Un, ja tas viss saiet kopā ar priekšstatu par savu zemi, par savu valsti, par savu tautu, tad jau tas pats vien sanāk.
– Taču esmu lasījis arī ko pretēju. «Latvijā arī latviešiem ir grūti būt patriotiem, jo pret tādu valsti, kāda Latvija ir šobrīd, ir ļoti grūti izjust patriotismu. Drīzāk žēlumu vai nicinājumu. Ar to, ka te latviešu valoda ir valsts valoda, vien nepietiek, lai cilvēki būtu patriotiski un lepni par valsti.» Kā to vērtēt?
– Tas man ir nepieņemami. Es to vērtēju saskaņā ar slaveno Džona Kenedija izteikto domu: nevaicā, ko valsts ir devusi tev, vaicā, ko tu esi devis savai valstij. Uzskatu, ka patriotisms ir tas, kas nāk no mums. Tad, ja mēs visi būsim patrioti, mūsu valsts būs tāda, kādu mēs vēlamies. Valsts nav citplanētiešu veidojums, kuram mūs jābaro, jāuztur, bet mēs varam neko nedarīt.
– Kā, uzlūkojot šodienu, transformēsies mūsu patriotisms? Vai tas būs vajadzīgs, teiksim, Eiropas Valstu savienībā?
– Skatoties uz saviem bērniem, es gūstu diezgan drošu pārliecību, ka patriotisms būs un saglabāsies. Interesants moments. Mans jaunākais dēls studē Roterdamā. Viņam riņķī apkārt ir ārzemju studenti, kas ir pasaules pilsoņi. Dēls ļoti labi pateica: «Cik labi, ka es varu aizbraukt mājās uz Ziemassvētkiem, vasaras brīvdienām… Bet manam studiju biedram vispār nav jēdziena «mājas». Viņš saka: aizbraukšu pie māsas vai kaut ko tamlīdzīgu.» Kāds būs un cik savādāks kļūs patriotisms, to es neņemos prognozēt, bet domāju, ka tas būs pietiekami moderns un, ja tā drīkst teikt, pietiekami… patriotisks. Uz to es, skatoties uz sev tuvākajiem jauniešiem, visnotaļ paļaujos.
– Kā patriotisms apliecinās Latvijas reālpolitikā?
– To man grūti teikt. Esmu pietiekami tālu no politikas un politiskajos procesos tiešā veidā neiesaistos. Man liekas – politika iet savu gaitu. Patriotisms drīzāk ir viena no izkārtnēm, ko politiķi lieto tajā brīdī, kad viņiem tas ir izdevīgi. Jebkurš gan varētu man iebilst, ka tad, ja mani kas neapmierina, man pašam būtu jāiet visu to organizēt un darīt. Bet es domāju, ka katrs dara savu darbu. Gribētos, lai politikā būtu vairāk konsekvences. Politiķa patriotisms ir konsekventi rūpēties par valsti, par tās iedzīvotājiem.
– Es uzskatu, ka patriotisms ir politikas praksē iestrādājama kategorija. Slikti, ja tas izrādās vien skaļos vārdos vai bantē pie mēteļa.
– Tur jau tā lieta, ka mēs domājam: patriotisms ir tad, kad mākam teikt skaistas runas un skaisti nolikt vainagus vai sveces 11. novembra krastmalā. Arī tas ir vajadzīgs. Nekad neesmu teicis, ka šī ārējā simbolika nav vajadzīga. Esmu vienmēr priecīgs un lepns, ka varu 11. novembrī ar saviem bērniem aiziet uz krastmalu. Bet, ja runājam par politiķi vai praktiski jebkuru cilvēku, tad es domāju, ka, kā vienmēr, vienīgā patriotisma mēraukla, vienīgā reālā izpausme ir mūsu padarītais savai valstij, savai zemei, saviem cilvēkiem. Kamēr politika ir haotiska, kamēr tā ir šūpošanās starp to, lai radītu labu imidžu šeit, un pietiekami labu, kā to teikt, sarunu fonu Briselē, tad tā ir tikai tāda spēle. Tā nav ne īsti politika, ne patriotisms.
– Vai jūsu un jūsu bērnu uztvere šajā ziņā saskan?
– Domāju, ka lielā mērā saskan. Neviens no maniem bērniem nav izteicis domu: zini, man tas viss ir līdz kaklam, man tas viss nepatīk un tas man neko nedod. Es labāk dzīvošu tur… kaut kur un darīšu grandiozas lietas… Protams, viņi ar vienu kāju ir savā karjerā, savā darbā vai savā mācību procesā. Bet ar otru viņi tomēr ir piesaistīti Latvijai. Neviens no viņiem nekad nav izteicies, ka šīs piesaistes varētu nebūt. Mans znots agrāk dziedāja dziesmas tikai angliski. Uzskatot, ka tikai pasaules mūzikai ir jēga. Bet nu man liekas vienkārši fantastiski tas, ko Jānis (Jānis HolšteinsUpmanis – Goran Gora – V.A.) pašlaik dzied latviski. Tās dziesmas, ko viņš raksta latviski, ir spēcīgas. Šķiet, vienā intervijā viņš teica, ka šīs te patriotiskās noskaņas guvis arī no mūsu ģimenes caur Māru, manu meitu. Manos bērnos esmu redzējis tikai šāda veida izpaudumus. Noliegumu, paldies Dievam, neesmu dzirdējis.
– Jūs esat rīdzinieks piektajā paaudzē. Kurā paaudzē jūs esat inteliģents?
– Es nezinu, ko sauc par inteliģenci. Man ārkārtīgi patika tas, ka mēs kādreiz runājām par gara inteliģenci. Bet nu mums varbūt ir sen sajucis, kas ir gara inteliģence un vispār – kas ir inteliģence. Jo izglītotība jau vēl nav inteliģence. Mēs ik uz soļa redzam cilvēkus, kas ir izglītoti, bet viņu dzīves izpausme saskarē ar citiem cilvēkiem ir kā cirvim. Tā ka – es neņemos spriest, kurā paaudzē esmu inteliģents un vai vispār esmu, jo inteliģence nozīmē kaut ko vairāk un varbūt ne viss no tā mums piemīt…
– Es to jautāju ar zināmu zemtekstu. Domādams par to, vai izcili priekšteči ceļ vai nomāc mūs pašus. Jūsu vecvectēva skolnieki bija Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis. Jautājums – vai vecvectēva rakstāmgalds jums ir spārni vai sieksta?
– Spārni vai sieksta? Tas ir ārkārtīgi krasi. Sieksta tas nav noteikti. Es teiktu, ka tas ir mana pēctecības spēka apliecinājums, kuru es izmantoju praktiskajā dzīvē. Es aizvien sēžu pie vecvectēva rakstāmgalda un vēlos pie tā sēdēt. Tad, kad man nācās mainīt dzīvesvietu, pirmais, ko izdarīju – parūpējos, lai es atkal varētu strādāt pie šī īpašā rakstāmgalda, pie kura es kādreiz bērnībā gatavoju stundas, pie kura sēdējis mans vectēvs. Vai tāpēc tie ir spārni? Es nezinu. Tas ir instruments, kurš palīdz man darīt to, ko es daru. Ar cieņu izturoties pret vēsturi, kuru es apzinos.
– Radoši un sabiedriski jūs spējat izpausties un izpaužaties vismaz trijās valodās. Kam citam, ja ne jums zināt, vai valodu attiecības sabiedrībā šobrīd ir dabiskas?
– Jā, divās valodās izpaužos absolūti brīvi kopš bērnības. Vācu valoda nāca drusku vēlāk. Mani vecvecāki, kuri perfekti runāja vāciski, domāja, ka trīs valodas paralēli – tas bērnam būs par daudz. Bet es dzirdēju un iegaumēju, kā tā skan.
Brīžos, kad medijos skan aicinājumi runāt tikai latviski… es vienmēr esmu zināmā neskaidrībā. Jo saduras vairāki momenti. Pirmkārt, es, protams, esmu latvietis. Es runāju latviski visur, kur tas piederas, kur tas saistās ar manu dzīvi un darbu. Otrs moments. Ja ir publika, kurai es vēlos pastāstīt savu nostāju, un uzskatu, ka mana nostāja ir pietiekami konsekventa, ja es varu to labi pasniegt, tad es nekad neatteikšos krievu presei vai krievu cilvēkiem atbildēt krievu valodā uz viņu jautājumiem. Jo es uzskatu, ka saturs ir svarīgāks. Domāju, ka reizēm mēs ar to pozu pārspīlējam.
Es uzskatu, ka mums ir jābūt konsekventiem situācijā, kad mums ir jāaizstāv principi. Un mums ir jābūt brīviem tajā brīdī, kad gribam pasniegt, izskaidrot, dabūt cilvēku mūsu pusē. Mana mamma savulaik mācījās krievu skolā. Neviens pēc tam nevarēja pateikt, ka viņa nav latviete. Viņas latviešu valoda bija perfekta. Piedevām vēsturi viņai mācīja brīvības cīņu dalībnieks – latvietis. Viņa to atcerējās visu mūžu. Tajos laikos, kad par to nerunāja, viņa man stāstīja par Lāčplēša dienu, Kalpaku… Tā ka – es domāju, ka arī šeit svarīgākais ir rezultāts, nevis ārējā forma, kurai pieķeramies.
– Kādā stāvoklī ir mūsu atmiņu kultūra?
– Man grūti atbildēt, jo mana dzīve un darbs saistīts ar cilvēkiem, kuru atmiņu kultūra ir visai augstā līmenī. Ja mēs runājam par plašākiem sabiedrības slāņiem un īpaši par jauno paaudzi, tad jāsaka: es ļoti vēlētos, lai tā būtu stiprāka. Lai gan pēdējā laikā, piemēram, 11. novembra atceres brīžos Brāļu kapos aizvien vairāk un vairāk piedalās mazi bērni un skolnieki. Tieši no jaunākajām klasēm. Ceru, ka šobrīd veidojas jauna paaudze, kurai atmiņu kultūra būs izteiktāka.
– Jūs esat Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs. Brāļu kapiem jubileja. Kā viņiem klājas?
– Brāļu kapu komiteja ir tā organizācija, kura nodarbojas ar visiem karavīru kapiem Latvijā un latviešu karavīru kapiem ārzemēs.
Domāju, ka Brāļu kapi nav aizmirsti. Cilvēki ziedo kapiem.
Jau 1994. gadā man bija iespēja uzsākt Brāļu kapu atjaunošanas darbu atbilstoši to autoru un veidotāju iecerēm. Daudz kas tika izdarīts. Arī šobrīd darbi notiek, lai gan reizēm rodas iespaids, ka dažos jautājumos autoru sākotnējā iecere vairs netiek novērtēta. Tomēr Brāļu kapi ir un mūžam būs mūsu tautas kritušo varoņu svētnīca.
– Ko esat izpētījis Lielajos kapos?
– Lielajos kapos divus gadsimtus Rīga glabāja dažādu tautību rīdziniekus. Tie bija pilsētas birģermeistari un rātskungi, mācītāji un skolotāji, arhitekti un ārsti, mākslinieki un mūziķi, literāti un zinātnieki, tirgotāji un amatnieki, un vēl daudzi citi, kuru devumam mums jābūt pateicīgiem par Rīgu, kādu to esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm. Lai gan pašlaik Lielajos kapos ir redzami tikai nedaudzi no pieminekļiem, apbedījumi ir saglabājušies. Līdz ar to Lielie kapi kā nekropole eksistē. Tāpēc esmu vairākas reizes rakstījis Lielo kapu pārveidošanas vai rekonstrukcijas koncepciju. Ar domu, ka Lielajiem kapiem jākļūst par Lielo kapu memoriālo parku. Taču ne tajā formālajā nozīmē, kā tas bija kopš astoņdesmito gadu sākuma, kad Lielos kapus nosauca par memoriālo parku, bet īstenībā kapi tika lielā mērā un lielā steigā iznīcināti. Memoriālais parks būtu parks, kas, pirmkārt, tiktu norobežots un kur pastāvētu zināms režīms. Šajā parkā, atšķirībā no citiem, nav jābūt bērnu atrakcijām un līdzīgām skaļām lietām. Tur būtu iezīmētas daudzu ievērojamu rīdzinieku kapu vietas, būtu attiecīgās norādes uz tām... Paldies Dievam, savulaik man ar nelaiķa, profesora Dītriha Andreja Lēbera atbalstu bija iespēja digitalizēt vienu daļu no Lielo kapu reģistra grāmatām. Tāpēc pašlaik ir iespējams noteikt daudzu rīdzinieku apbedījumus laika posmā no 1884. gada līdz XX gadsimta vidum. Tas attiecas uz trim draudzēm no sešām, kas veido Lielos kapus. Pārējais darbs pašlaik ir apstājies, jo reāla finansējuma nav, un es pats personīgi ar to nodarboties nevaru.
– Ko izdevies paveikt Krievijā?
– Latvijai ir noslēgts līgums ar Krieviju par karavīru un represēto kapiem. Kopš 2011. gada valdība ir pilnvarojusi Brāļu kapu komiteju veikt Latvijas puses pienākumus šī līguma izpildē. Pirmais mūsu darbs bija pazīstamā latviešu represēto pieminekļa Dzimtenei restaurācija Komi republikas Intas pilsētā, ko1956. gadā izgatavoja tēlnieks E. Sidrabs. Piemineklis ar latviešu tautumeitas tēlu un trīs zvaigznēm, kas bija pazīstams daudzus gadus kā latviešu represēto piemiņas saglabāšanas simbols, bija nonācis bēdīgā tehniskā stāvoklī – tā betona blokos bija izveidojušās plaisas vairāku centimetru platumā. 2012. gadā uz Intu nosūtījām latviešu restauratoru, kas sadarbībā ar vietējo muzeju pieminekli nostiprināja un atjaunoja. Tagad latviešu tautumeitas svētījošais tēls atkal sargā mūsu tautiešu atdusas vietu tālumā. Turpinot darbu Krievijā, tika uzstādīta pirmā piemiņas zīme Otrā pasaules kara latviešu karagūstekņiem, kas mira gūstā Kirovas apgabala Rudņičnajas ciemā. Ir sagatavota uzstādīšana vēl divām līdzīgām piemiņas zīmēm Ļeņingradas apgabala Sjastrojā un Vologdas apgabala Čerepovecā.
Metu konkursa rezultātā ir tapusi pieminekļa ideja divarpus tūkstošiem 1941. gadā izsūtīto latviešu represēto, kas gāja bojā Kirovas apgabala Vjatlaga nometnēs. Pašlaik tiek strādāts pie šī pieminekļa projekta.
Turklāt mēs regulāri meklējam kaujās kritušo latviešu karavīru atdusas vietas. Nav noslēpums, ka viņu kapu vietas ir saglabājušās diezgan sliktā stāvoklī un ir grūti atrodamas. Mēs meklējam arī represēto kapus. Un ļoti ceram, ka mums būs iespēja šo darbu turpināt.
– Kāda Krievijā ir attieksme pret šiem darbiem?
– Saistībā ar represēto kapiem, īpaši konkrētajās vietās, attieksme ir ļoti pragmatiska, cilvēcīga un saprotoša. Taču pēdējā laikā, acīmredzot kopējās politiskās gaisotnes iespaidā, darbs ar karavīru kapiem Krievijā notiek lēnāk. It kā parādās vietējās sabiedrības iebildumi saistībā ar karavīru kapiem un tajos paredzētajām stēlām. Tomēr, neraugoties uz šķēršļiem, darbs turpinās.
– Septītajā novembrī jūsu studentu korporācija Fraternitas Arctica svinēs 135. dzimšanas dienu. Tā sanācis, ka mēs abi pazinām cilvēkus, kuri organizēja šo svinēšanu arī padomju laikā. Atgriezušies no Sibīrijas. Vai korporācijas devīze Rci slovo tverdo (Vīrs un vārds) vēl ir dzīva?
– Tā ir dzīva tik ilgi, kamēr korporācija eksistē. Tie, kuri devīzei neseko vai nevar sekot, nav korporācijā.
Jāatceras, ka padomju okupācijas gados tie, kuri bija korporāciju biedri, bieži tika represēti tikai par dalību tajās.
Manas dzimtas locekļi bija korporācijas Fraternitas Arctica biedri vairākās paaudzēs. Tā bija dibināta kā krievu studentu korporācija pie Rīgas Politehniskās augstskolas 1880. gadā, taču par tās biedriem tika uzņemti dažādu tautību studenti, tajā skaitā arī latvieši.
Kopš 1989. gada, kad korporācijas sāka atjaunot savu legālo darbību, latviešu konventu pārstāvji man jautāja: kad jūs atjaunosieties? Mums bija pārdomu periods: varbūt nevajag atjaunot krievu studentu korporāciju? Tas bija tāds latviešu laiks. Bet tieši latviešu konventu atbalsts, viņu uzskats, ka bez mums korporāciju saimē un tradīcijās būs jūtams trūkums, bija pēdējais grūdiens. Mēs atjaunojām savu legālo darbību 1990. gada 19. maijā. Arī saistībā ar šo faktu.