Valdis Lauskis. Valdība kā suns uz siena kaudzes

Valdis Lauskis: «Galvenā problēma, ja runājam par reģionālo politiku, par valsts teritorijas vienmērīgu attīstību, ir tieši ekonomisko aktivitāšu trūkums reģionos. Līdz ar to saasinās arī citas problēmas» © F64

Daugavpils eksmērs, septītās Saeimas deputāts Valdis Lauskis sarunājas ar Neatkarīgo par valsts reģionālo politiku, par to, kāpēc pašvaldības arvien vairāk attālinās no cilvēka.

– Ko vērts kārtējais no varas dzīlēm iznirušais Latvijas pašvaldību kartes pārtaisīšanas piedāvājums?

– Aizejošās valdības vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs pērnā gada laikā tiešām paspēja vairākkārt atzīmēties ar piedāvājumu: apvienojot samazināt pastāvošo novadu skaitu vismaz divas reizes. Man šķiet, ka pats viņš to neizdomāja. Ideja balstās kaut kādās koalīcijas iestrādēs, un to droši var saistīt ar Vienotības piedāvājumu, arī ar tiem desmit punktiem, kuros balstoties Vienotība piedāvā veidot jauno koalīciju un jauno valdības modeli. Desmitais punkts paredz veidot valstī 21 attīstības centru plus deviņas lielās pilsētas. Tas ir kārtējais radikālais piedāvājums ar motivāciju – attīstīt reģionus. Motivācijas pamatojums ir ļoti diskutabls. Bet Nacionālā apvienība principā pievienojas Vienotībai. Tikai drusku savādāk... Neapvienosim tik brutāli, pamēģināsim veidot sadarbības modeļus. Lai sadarbojas, noteiksim laiku, paskatīsimies rezultātus... NA parādās 63 novadu modelis.

Mani neviens no šiem modeļiem neapmierina. Es uzskatu, ka tie paredz pretēju kursu tam, kā vajadzētu attīstīties valstij. Es gribētu ņemt par piemēru Somiju. Somijas modelis darbojas jau sen, tas ir pietiekami pētīts, un pietiekami pētīti ir arī tā rezultāti. Es to analizēju un pieņemu, kas tas jāpiemēro arī Latvijā. Sevišķi uzskatāmi Somijas modelis īstenojās Karēlijā. Karēlijā ir mazs iedzīvotāju blīvums un tai ļoti gara robeža ar Krieviju. Somi uzskatīja, ka pirmām kārtām jāattīsta šis reģions. Un ES struktūrfondu naudiņa, kas ienāca Somijā (saskaņā ar noteiktiem koeficientiem, diferencētiem nodokļiem...), tika pamatā novirzīta Karēlijai. Jo somi uzskatīja, ka tā būs labāk gan iedzīvotājiem, gan valsts drošībai. Labāk nekā uzturēt karaspēku pierobežas teritorijā bez iedzīvotājiem. Un viņi attiecīgi rīkojās.

Kā tas attiecināms uz Latviju? Arī Latvijā pirmais reģionālās politikas solis savulaik, teorētiskā līmenī tika izstrādāts ļoti pareizs. Pirms 5. Saeimas vēlēšanām, 1993. gadā dibinātā Latvijas ceļa programma paredzēja veidot piecus reģionus, piecas otrā līmeņa pašvaldības – Vidzemi, Kurzemi, Zemgali, Latgali un Rīgu. Vadoties pēc katra reģiona specifikas, pēc tajā ietilpstošo pirmā līmeņa pašvaldību – pagastu, pilsētu, mazpilsētu, republikas pakļautības pilsētu... – specifikas, bija paredzēts izveidot neatkarīgas Latvijas attīstībai atbilstošu valsts pārvaldes modeli, kurā tiktu noteiktas funkcijas un nodokļu bāze otrā līmeņa pašvaldībām. Bet tas palika uz papīra. Piektā Saeima, tāpat arī nākamās, atteicās no šī modeļa. Parādījās un joprojām turpinās pretējas tendencītes – nav ko dot funkcijas un finansējumu pašvaldībām... Ar motivāciju – Latvija ir maziņa... Līdz ar to visas funkcijas ir valdības rokās. Ja atceraties, vispirms tika noņemts finansējums rajoniem. Bet, ja nav finansējuma, tad nav ko viņiem tur uz vietas koordinēt. Pēc tam ķērās pie pagastiem un pilsētām. Apvienojot, apvienojot, apvienojot...

Divdesmit gadi pagājuši. Šodien jau var izdarīt nopietnus secinājumus. Kad biju brīvāks, aizstāvēju reģionālajai politikai veltītu maģistra darbu, kurā vērtēju ES, daudzu valstu pieredzi. Secinu, ka šis modelis nav attaisnojies. Diemžēl ir pastāvējis ļoti nopietns subjektīvais faktors. Cilvēkiem patīk dalīt naudu, bet dalot tā daudziem pielīp pie rokām. Un tas ir arī varas jautājums. No gada gadā tiek fiksēts iekšzemes kopprodukts reģionos. Dzimstība, mirstība, ekonomiskās aktivitātes, jauno cilvēku skaits, pensionāru skaits... Šie rādītāji neko labu par reģioniem neliecina. Investīciju finansējums 60–70% apjomā saistās ar Rīgu. Struktūrfondu apguves efektivitāte no gada gadā pasliktinās. Jautājums – vai tajā pašā Karēlijā, apvienojot pilsētas un pagastus, ekonomiskā aktivitāte kļūtu intensīvāka un efektīvāka? Vai cilvēku tur kļūtu vairāk? Esmu pārliecināts, ka vienīgais, par ko tur varētu runāt, būtu zināma ekonomija, ko dotu atsevišķu pašvaldību administrāciju u.tml. apvienošana. Bet tas nebūtu attīstības modelis. Tas Somijā, Karēlijā, būtu Vienotības variants.

Līdzīgi naudas ekonomijas, bet ne attīstības versija izriet no NA piedāvājuma – labi, neapvienosim, ļausim sadarboties. Atkal notiek tas pats... Divās pašvaldībās vēl palikušas divas skolas. Vienu atstāsim, otru varbūt pārvērtīsim par kultūras vai sociālo centru. Bērnus vadāsim. Tas nav attīstības ceļš.

Paldies Dievam, somi šo ceļu neiet. Strādājot valsts interesēs, viņi novirza Karēlijai gan valsts investīcijas, gan ES struktūrfondu naudu, lai tā, neapvienojot ne pilsētas, ne pagastus, varētu gādāt par attīstību, nodrošināt cilvēku labklājību un valsts drošību.

– Vai jūs šo Karēlijas variantu attiecināt uz visu Latviju vai tikai uz Latgali?

– Es gribētu teikt, ka Latvijā situācija novados ir daudzējādā ziņā līdzīga. Tāpēc, lai arī pats nāku no Latgales, lai arī esmu ļoti nopietni analizējis arī Latgales problemātiku, es uzskatu, ka šodien izdalīt Latgali no pārējiem reģioniem ir nepareizi. Arī pēdējā ideja – piešķirt Latgales novadā vienai pilsētai un 16 novadiem kaut kādus brīvas ekonomiskas zonas iedīgļus – pretnostata Latgali Vidzemei, Kurzemei, Zemgalei. Jo problēmas visos reģionos ir ļoti līdzīgas. Līdz ar to mana pārliecība ir tāda, ka jādomā kompleksi, precīzāk – sistēmiski par tādu valsts pārvaldes modeli, kurā būtu ietverti apsvērumi par ekonomiskām aktivitātēm, kas saistās ar cilvēku dzīvošanu konkrētās vietās. Ja jau mēs tā uzsveram, ka mums ir ļoti būtiski, lai šiem cilvēkiem būtu laba izglītība, lai viņiem būtu laba pieeja sociālajai jomai, lai būtu pieejama veselības aprūpe, tad tas viss faktiski izriet no reģionālās politikas. Bet, ja mēs tikai runājam, ja skata pēc reģionālo politiku (labākajā gadījumā – pēc pārpalikuma principa) pieminam kādās programmās, bet netaisāmies neko realizēt, tad visi mūsu primārie uzstādījumi par veselības aprūpi, par cilvēku sociālo labklājību, par ekonomiskām aktivitātēm... paliek tikai uz papīra un nekas vairāk nenotiek.

Es skeptiski izturos arī pret tādām politiskām iniciatīvām, kādas bija saistītas, piemēram, ar Valda Zatlera partijas gājieniem.

– Jūs domājat Edmunda Sprūdža iniciatīvas?

– Jā. Viņi centās iezīmēt kaut kādu virzienu uz Latgali. Mēs atbildēsim par Latgali, Latgale atpaliek... Es uzskatu, ka politiskā ziņā tie ir ļoti spekulatīvi gājieni. Jo – vēlreiz saku – Latgale nav jānostāda pretī citiem reģioniem. Vidzemē, Kurzemē atsevišķos novados situācija ir sliktāka nekā Latgalē, un arī Zemgalē pašvaldībās ir ļoti nopietni jautājumi. Bet, ja domājam par modeli, kas derētu neatkarīgai valstij, tad šajā modelī nodokļu politika, protams, būtu sabalansēta starp pirmā un otrā līmeņa pašvaldībām. Tā ietvaros pastāvētu valsts budžeta investīcijas, kuru te nekad nav bijis. Un tajā, protams, ietilptu ES struktūrfondu naudas piešķiršana pašvaldībām.

– Kas jāizdara, lai augšas gribētu palaist naudu tālāk no savām interesēm?

– Ir vairāki pozitīvi piemēri, kad tā sauktā iezīmētā naudiņa, kas tiek piešķirta reģionos, devusi ļoti labu efektu. Viens no tiem – 1997., 1998. gadā tika izveidots tāds kā Latgales fonds un tā ietvaros tika apgūti 600 000–700 000 latu. Projektiņi bija nelieli, bet katrs no tiem deva ļoti nopietnu darba vietu skaitu. Latgales pašvaldības tajā laikā pierādīja, ka prot ieklausīties, sadarboties un palīdzēt cita citai. Fonds visā Latgales teritorijā tika apgūts daudzmaz vienmērīgi. Tur, kur tas bija visvairāk nepieciešams. Iezīmētai naudai ir jēga. Jo tad nav kur likties.

Vēl es gribētu uzsvērt, ka teritorijas attīstības indeksam ir ļoti paliekoša un nozīmīga vieta. Jo pieredze rāda, ka tas, ko kādai pašvaldībai iedod, ir cieši saistīts ar politiķu vēlmi dalīt budžeta naudu pēc kvotām atbilstoši katras partijas vēlmei. Bet, ja ES struktūrfondu nauda ir paredzēta reģioniem un ja tā atbilstoši attīstības indeksam paliks visos reģionos, tad arī uzņēmēji no Rīgas, uzņēmēji no citām Eiropas valstīm nāks uz to vietiņu, kur tā nauda būs. Cilvēks iet pakaļ naudai. Notiks ekonomiska decentralizācija. Varēsim sistēmiski padomāt par reģionu piepildījumu ar cilvēkiem.

Un vēl viens aspekts, kas, manuprāt, automātiski izriet no šī modeļa – jautājums par ministriju skaitu. Saskaņas centrs, aizgājis pie Valsts prezidenta uz konsultācijām par valdību, izteicās – ministriju mums ir par daudz. Vajag samazināt. Principā viņiem ir taisnība, taču viņu piedāvājums bija voluntārs. Lai tas nebūtu voluntārs, bet gan sistēmisks, vajadzīga reģionālā politika un reģionālās politikas ietvaros – divu līmeņu pašvaldību izveidošana un to funkciju nodrošināšana. Atbilstoši funkcijām – arī nodokļu bāzes izveidošana. Tādā gadījumā patiešām būs iespējams noņemt ministrijām neraksturīgās funkcijas. Tām nav jāpilda funkcijas, kuras agrāk pildīja pašvaldības. Tad varēs nopietni runāt par ministriju skaita samazināšanu.

– Rezumējot pasakiet, kas un kādā secībā valsts centrālajai varai tālab jāizdara?

– Ar ko varētu sākt? Pirmkārt – nevajag vairāk aiztikt novadus. Skaidrs, ka pēc apvienošanās pašvaldības ļoti attālinājās no cilvēka. Līdz ar to pirmā līmeņa pašvaldības nedrīkst vairs aiztikt. Pirmā līmeņa pašvaldībai ir principā jāredz katra ģimene, jāpazīst katrs cilvēks un jārūpējas, lai tam cilvēkam būtu labi.

Tālāk – domāt par otrā līmeņa pašvaldībām. Pašreiz reģionos strādā attīstības aģentūras. Šīs aģentūras līdzīgi kā savulaik rajoni ir bez funkcijām. Tām ir pastāvēšanai piešķirts finansējums un koordinējošas funkcijas bez lemšanas tiesībām. Arī ar šo līmeni var izdarīties tāpat kā ar rajoniem – naudas ekonomijas dēļ likvidēt. Jo aģentūras neko neizšķir. Taču aģentūras ir jāsaglabā un pakāpeniski jāapaudzē ar funkcijām, kas raksturīgas otrā līmeņa pašvaldībām. Un, lai funkciju izpildei tiktu autonoms finansējums, jāstrādā pie atbilstošas nodokļu politikas. Aģentūrām, dodot iespēju tām pilnasinīgāk funkcionēt, jāuzliek pienākums – laikā, kad valsts pāriet uz pilntiesīgu un pilnvērtīgu reģionālo politiku, sākt izvērtēt ministriju ieguldījumu reģionos saistībā ar tām pakārtoto nozaru politiku, saistībā ar struktūrfondu apguvi. Tas ir tā sauktais kartēšanas princips, kurš kopumā pašvaldībām patīk un saskaņā ar kuru būtu jānotiek kontrolei pār struktūrfondu apguvi reģionos. Protams, esošajā situācijā kartēšanas princips īpaši nestrādā. Jo saskaņā ar to ministrijas nav atbildīgas iedzīvotāju priekšā.

– Vai tas, ko jūs gribat, nav utopija? Man liekas, tā sauktais valsts aparāts centīsies to visādi, arī publiski degradēt. Kā tas jau bijis – rupji un nekvalificēti. Vai tad pats Latvijas ceļš attīstīja jūsu pieminēto, šķiet, Bunkša modeli? Jau 5. Saeimas koalīcija no tā novērsās. Speciālistu šajā sakarā teiktais tika atstumts kā politikai nevēlams.

– Kāpēc man pieņemamais modelis 1993. gadā tika uzzīmēts, bet netika realizēts? Lai arī Latvijas ceļam faktiski bija varas monopols. Pirmkārt. TB/LNNK, tolaik LNNK, bija mazākumā, bet tas bija ļoti skaļš politisks spēks. Un viņi strikti uzstāja: draugi mīļie, mēs nedrīkstam, īpaši Latgalei nedrīkstam piešķirt kaut kādas funkcijas, kaut ko apvienot, jo tas būs precedents, kura dēļ mēs zaudēsim neatkarību, – Latgale atvienosies.

Otrkārt. Varēja to visu daudz precīzāk iezīmēt un izdarīt tad, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Jo viens no ES pastāvēšanas principiem ir: gādāt, lai visa ES teritorija attīstās samērā vienmērīgi. Ko šajā nostājā nozīmē dalīšanās? Ne tikai to, ka bagātās valstis dalās ar nabagajām, bet arī to, ka valsts ietvaros tiek gādāts, lai visa teritorija attīstītos vienmērīgi. Eiropas valstīs saskaņā ar šo pieeju pastāv divu līmeņu pašvaldības. Bet Latvijas politiķi saka: mēs maziņi, mēs nedalīsim. Mēs godīgi strādāsim. Godīgi nesanāca. Kāpēc Eiropas Savienība to ļāva, lai arī pēc visiem Eiropas kritērijiem Latvijā varēja būt otrā līmeņa pašvaldības? Kāpēc to neizdarīja? Tāpēc, ka bija pietiekami liels korupcijas līmenis. Daudz naudiņas pielipa politiķiem pie rokām. Daudz pielipa. Un tad, politiski uzņemot Latviju ES kā civilizētu sabiedrību, bet redzot, ka ar to korupciju ir tā, kā ir, ES nelegalizētais viedoklītis bija: ja viņi uzskata, ka ir mazi un grib paši dalīt naudu, lai dala to naudu vienā, nevis divās vai trijās vietās, – mazāk nozags. Īpaši glaimojoši tas mums nav, bet tā ir atbilde uz jūsu jautājumu.

Trešais – cilvēciskais faktors. Ļoti daudzi cilvēki aizbrauca no reģioniem. Kur kurais. Pārbrauca uz Rīgu. Iekārtojās. Kopumā viņi visu saprot, bet, līdzko nonāc līdz tam, ka jādomā tikai par savu, tikai par personīgo, tā uzmācas domas par kārtējiem satricinājumiem... Es varu pazaudēt šeit darba vietu, varu pazaudēt naudiņu, man tad būs jāatgriežas atpakaļ, bet – kur es atgriezīšos...

Šis ir uzskatāms piemērs, kas nav īpaši glaimojošs arī rīdziniekiem. Pašreiz Rīgas pašvaldību vada divu partiju apvienība. Gods kalpot Rīgai! un Saskaņa. Gods kalpot Rīgai! – tie ir Rīgas ierēdņi. Saskaņa – noteikta ideoloģija, noteikta programma. Jautājums – vai ierēdņi no Gods kalpot Rīgai! atbalsta Saskaņu? Esmu pārliecināts, ka ne. Bet viņi apvienojās, jo vieniem ir ideoloģija, otriem vēlme saglabāt savu darba vietu. Viņi ir profesionāļi, viņi labi dara savu darbu, bet, ja atnāks Vienotība, Zemnieku savienība vai vēl kāds cits, tad viņus garantēti izmetīs ārā. Lai neizmestu, viņi ir atraduši variantu, kurā, neņemot vērā ideoloģiju, var justies puslīdz droši par savu darbu un savu ģimeni. Uzskatāms piemērs šai nostājai bija referenduma par otru valsts valodu rezultāti. Rīgā pārliecinoši liela daļa nobalsoja par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tātad, kad priekšplānā ir bažas par savu darba vietu, viņi balso par sadarbību ar Saskaņu. Bet, kad parādās viņu izpratnē valstisks jautājums, kur lēmums neapdraud viņu pašu stāvokli, viņi balso tā, kā domā. Tā ir Latvijas iezīme. Ja situācija tieši skar personīgo – lēmums ir viens, ja no personiskā pastarpinātu valstisko – cits. No šīs attieksmes izriet arī tas, kāpēc reģionu politika diemžēl aizgājusi tā, kā aizgājusi.

Bet galvenā problēma, ja runājam par reģionālo politiku, par valsts teritorijas vienmērīgu attīstību, ir tieši ekonomisko aktivitāšu trūkums reģionos. Līdz ar to saasinās arī citas problēmas. Nodrošināt reģionu ekonomisko potenciālu – to, atjaunojot valsts neatkarību, apzināti uzņēmās valdība. Pašvaldībām tika noņemtas funkcijas. Izvērtējot skaitļus un faktus, jāatzīst, ka valdība ar to, ko pati uzņēmusies, netiek galā. Tomēr tā uzvedas kā suns uz siena kaudzes – pati galā netiek, bet arī pašvaldībām neļauj nodarboties ar savas teritorijas ekonomisko attīstību.

– Noslēgumā jautājums pa pieskari mūsu pamattēmai. Kādai būtu jābūt pašvaldību nostājai saistībā ar bēgļu uzņemšanu?

– Eiropas Savienībai kopumā ir jāatbild uz jautājumu: kādā veidā Eiropā ir iedomājama šī kara bēgļu un ekonomisko bēgļu (tie jāsadala) uzņemšanas politika. Uz šo jautājumu atbildes vēl nav. Latvija neskrien pa priekšu ES, taču nepiedāvā arī savus variantus. Labākajā gadījumā Latvija gaida – kas būs. Un, ja atbildes nav ne ES, ne Latvijai, vai mēs varam atļauties teikt: uzņemieties to jūs – pašvaldības? Tas šajā situācijā ir nepiedienīgs piedāvājums.

Svarīgākais