Latviešu diasporai vajag lielāku atbalstu
Latvijas valstij lielāks akcents jāliek ne tik daudz uz reemigrāciju, cik uz atbalstu diasporai, lai tā nezaudētu saikni ar dzimteni, uzskata ārzemēs dzīvojošie tautieši. Līdz šim darbā traucējis tas, ka par minēto jomu atbild dažādas institūcijas, tāpēc svarīgi būtu to deleģēt vienai.
Īrijā, kurā ir 4,5 miljoni iedzīvotāju, patlaban dzīvo ap 30 000 latviešu un darbojas 10–15 nedēļas nogales skolas, kuras kopumā apmeklē ap 600 bērnu. Vislielākā skola šobrīd ir Svordā, kur mācās 90 bērnu, taču galvenokārt tās ir nelielas – ar pārdesmit bērniem, Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijā informēja deputāte Janīna KursītePakule, kura nesen apmeklējusi latviešu skolas Īrijā un Austrālijā.
Pēc viņas novērotā, daudz kas esot atkarīgs no skolotāja entuziasma, tāpēc svarīgi būtu atbalstīt arī tos, kam nav profesionālās izglītības, ieskaitot šos gadus darba stāžā. «Nav svarīgs diploms, bet cilvēka spējas iesaistīt bērnus un arī pieaugušos dažādās nodarbībās, jo tieši tajās vislabāk ir apgūt valodu un turēt to dzīvu,» uzsvēra deputāte. Šie entuziasti jūtoties nenovērtēti, jo līdz šim neviens no izglītības un zinātnes ministriem, ne arī Latviešu valodas aģentūras darbiniekiem nav pie viņiem atbraucis. Varbūt kaut reizi gadā vajadzētu viņiem izmaksāt prēmijas par darbu, kas tiek veikts bez atlīdzības. Ja tas nav iespējams, tad vismaz atjaunot pateicības rakstu izsniegšanu bērniem, kas mācās šajās skolās, gan būtu svarīgi. Ja ne no izglītības un zinātnes ministra, kā tas bijis pirms kāda laika, bet vismaz no Latviešu valodas aģentūras. Protams, ļoti labi būtu, ja Latvijā, kā daudzās citās valstīs, būtu diasporas ministrs. Taču, ja tāda nav, nepieciešama viena organizācija, kas atbild par šo jomu, – to rosinājuši skolotāji, uzsverot, ka patlaban tā ir ļoti sadrumstalota. Iespējams, tad izdotos panākt, ka latviešu valoda (tā ir ceturtā runātākā valstī) tiek mācīta Īrijas skolās tāpat kā poļu valoda. Turklāt nebūtu jādomā par telpu īres maksām un citām problēmām. Tāpat uzlabotos koordinācija starp dažādām skolām, kuru pieejas mācību procesam ir gana atšķirīgas. «Mums jāpanāk pretī šiem cilvēkiem, ņemot vērā arī viņu ievērojamo pienesumu Latvijas ekonomikai, – ik gadu vairāki miljoni eiro ieplūst tajā no viņu maciņiem,» J. KursītePakule atsaucās uz Latvijas vēstnieka Īrijā Ginta Apala teikto. Viņš arī mudinājis ne tik daudz likt akcentu uz atgriešanos un reemigrācijas plānu, cik uz atbalstu diasporai. Daudzi nebūt negrasoties atgriezties, taču nevēlas zaudēt saikni ar savu dzimteni. Savukārt tiem, kas atgriezušies, nevajadzētu likt kārtot eksāmenu latviešu valodā (Īrijā iebraucējiem neliek kārtot angļu valodas pārbaudījumu) un neievietot zemākā klasē, kas ir ļoti apkaunojoši.
Attiecībā uz Austrāliju – tur ir citas problēmas, atzina deputāte. Tajā mīt jau ceturtā pēckara latviešu paaudze, kas savā starpā sazinās angļu valodā, tomēr apmeklē arī latviešu sestdienas skolas. Tā Melburnā skoliņā darbojas 64 bērni, Adelaidē – no 20 līdz 30, apgūstot dažādus priekšmetus – vēsturi, folkloru, ģeogrāfiju, latviešu valodu, taču lielākais akcents ir uz radošām nodarbēm. Liels ieguvums Austrālijas latviešiem ir pēdējos gadu desmitos iebraukušie latvieši, kas nereti uzņemas skolotāju pienākumus. J. Kursīte–Pakule mudināja lielākus resursus ieguldīt tālmācības programmu izstrādē. Tādas jau piedāvā dažās Latvijas novadu skolās.
Latviešu valodas aģentūras direktora vietniece Dace Dalbiņa norādīja, ka «šī lieta jau ir uzlikta uz sliedēm». Tāpat regulāri tiek rīkoti kursi profesionālajai pilnveidei. Drīz arī tiks atjaunota atzinības rakstu pasniegšana bērniem, kas apmeklē latviešu skolas. Svarīgi būtu nesamazināt finansējumu diasporas vajadzībām, kā arī vienoties par vienu institūciju, kas strādātu ar šo jomu.