Divpadsmitajā februārī Kubā notika Romas Katoļu baznīcas pāvesta Franciska un Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarha Kirila tikšanās. Tā bija pirmā abu baznīcu galvu tikšanās kopš Lielās shizmas, kad 11. gadsimtā kristietība sašķēlās Rietumu un Austrumu baznīcās.
Neatkarīgā lūdza Pārdaugavas Svētās Trijādības pareizticīgo baznīcas virspriesteri Nikolaju Tihomirovu un katoļu baznīcas priesteri Ilmāru Tolstovu raksturot šīs tikšanās nozīmi un turpmāko ietekmi.
– Kas, kādi procesi noteica pāvesta un patriarha tikšanos tieši Kubā?
Nikolajs Tihomirovs: – Sabiedrības sekularizācija, kristietības pozīciju nostiprināšana, kristīgās morāles, tikumības, kristīgo vērtību un kristietības kā tādas saglabāšana, kristiešu garīgās un fiziskās drošības nodrošināšanas problēmas bija iemesls tam, ka šī tikšanās notika.
Ilmārs Tolstovs: – Domāju, ka tikšanās vieta un laiks nav nejaušība. Protams, sagatavošanās tai sākās jau sen. Tika meklēta vieta, forma un veids, kā tas varētu notikt. Bet sākumu katoļu un pareizticīgo baznīcu dialogam pēc shizmas var meklēt pirms piecdesmit gadiem, 1965. gadā. Vatikāna Otrā koncila noslēgumā tālaika pāvests un tālaika Konstantinopoles patriarhs savstarpēji atcēla anatēmas, kas tika uzliktas 1054. gadā. Tas nenozīmē, ka baznīcas toreiz bija un tagad ir vienotas, bet vismaz sākās atkusnis, sākās dialoga meklējumi. Turklāt te ir jāsaprot, ka pareizticīgo baznīcā nav kā katoļu baznīcā – viens pāvests. Ir atsevišķi patriarhāti. Maskavas patriarhāts nereprezentē visu pareizticīgo baznīcu. Patriarhs Kirils, komentējot Havanā pieņemto kopīgo dokumentu, skaidro, ka tas nav teoloģisks dokuments.
– Kas traucēja tikties līdz šim (vēl pērn jūnijā patriarhs Kirils teica, ka šāda tikšanās (toreiz – Krakovā) nav iespējama)?
N.T.: – Tikšanās ir ļoti svarīgs notikums baznīcu dzīvē, un, lai tā būtu veiksmīga, ir jābūt pozitīvai gaisotnei.
I.T.: – Ir jāsaprot, ka šādiem lieliem globāliem notikumiem, kuri mums ir svarīgi arī politiski, ir jānobriest, ir jānogaida, līdz tie nobriest.
– Subjektīvi es starp nosauktajiem tikšanās iemesliem izcēlu reālu apdraudējumu kultūrām, kuru tapšanas pamats vai mugurkauls bijusi kristietība. Tas šodien draud tikt izņemts.
N.T.: – Apdraudējums kultūrām ir ļoti nopietna lieta, bet baznīcas vienīgais mērķis ir cilvēku dvēseļu pestīšana, kuru sasniedz ticībā un mīlestībā. Nenoliedzami, baznīca netieši ietekmē laicīgo kultūru, mainot cilvēku dvēseles. Kristīgā kultūra pati par sevi izaug no cilvēku dvēseļu vēlmēm. Ja sabiedrība zaudē ticību, tad tiek ietekmēta arī laicīgā kristīgā kultūra.
I.T.: – Izlasot Kubā pieņemto dokumentu, skaidrs, ka uzsvars ticis likts uz kristiešu vajāšanu, vēlmi aizstāvēt kristiešus Tuvajos Austrumos, parādīt morāli ētiskās vērtības, ko nes abas baznīcas.
Tātad – trīs, varbūt četri bloki. Vajātie kristieši. Morāli ētiskais mantojums. Līdz šķelšanās brīdim mums bija kopēja garīga tradīcija. Mums ir ļoti spēcīgs mantojums un arī vienota izpratne par morāli ētiskiem jautājumiem. Ja ar luterāņiem, baptistiem mums ir daudz lielākas atšķirības arī morāli ētiskajos jautājumos, tad attiecībās ar pareizticīgajiem, ciktāl tās skar šo morāli ētisko platformu, attieksme ir principā identiska. Tas redzams arī dokumentā fiksētajā attieksmē pret ģimeni, abortiem, eitanāziju, biotehnoloģijām… No visām konfesijām pareizticīgo baznīca mums ir vistuvākā. Piemēram, mēs drīkstam dot pareizticīgajiem komūniju un pieņemt grēksūdzi, ja viņi to lūdz. Tāpat katoļi drīkst iet pie dievgalda un grēksūdzes pie pareizticīgajiem, ja tiešā tuvumā nav pieejams katoļu garīdznieks.
Protams, starp mūsu baznīcām pastāv doktrinālas atšķirības. Bet katoļu baznīca redz pareizticīgo baznīcā vistuvāko sabiedroto. Un var teikt, ka arī patriarhs Kirils katoļu baznīcā redz milzīgu garīgo potenciālu un palīdzību. Man bija iespēja divas reizes aci pret aci tikties ar metropolītu Kirilu tad, kad viņš vēl nebija patriarhs. Esot tuvumā metropolītam Kirilam, sarunājoties ar viņu, zinot, kāda ir viņa biogrāfija, dzīves ceļš, var teikt, ka šodien viņš ir viens no katoļu baznīcai atvērtākajiem patriarhiem.
Dokumentā uzsvērts arī sekulārisms, kas pārņem gan Eiropu, gan citas valstis. Runāts par to, ka tiek izstumta ideja par Dievu un par transcendenci. Tātad cilvēks tiek pilnībā apdullināts un vairs nespēj uzdot šos eksistenciāli svarīgos jautājumus.
– Vai kristiešu vajāšanas problēma pamatā tomēr nav šī sekulārisma problēma, kad cilvēki vajā paši sevi, savu garīgo pamatu?
N.T.: – Ja pievērsīsimies tam, kas notiek pasaulē, tad redzēsim, ka jau daudzu gadu laikā kristietība top apspiesta. Formas ir dažādas. Visvairāk uzmanību piesaista gadījumi, kad kristiešus viņu ticības dēļ nonāvē un iesloga cietumos, bet diemžēl ļoti bieži tiek apspiesta arī vārda brīvība, kad liedz sludināt patieso tikumību.
I.T.: – Es domāju, ka vajāšanas nevar skatīt vienā griezumā, tās ir daudzšķautņainas. Bija ar komunistisko bloku saistītas vajāšanas Austrumeiropā. Rietumeiropā komunisma nav bijis. Tur vajāšanas saistītas ar šo te sekulārismu, izstumšanu no sabiedrības. Tad ir Tuvie Austrumi, kur ir atkal citas problēmas. Es domāju, ka patriarhs un pāvests savā dokumentā gribēja uzsvērt, pateikt pasaulei, ka pastāv reāli ciemati, kur tiek nogalināti kristieši, reālas pilsētas, kas tiek iznīcinātas, reāli cilvēki, kas sēž cietumā.
Jā, kristietim Eiropā vajāšana varbūt ir viņa grēks vai atkarība, kas viņam jāpārvar. Viena lieta ir ārējie spaidi, kas bieži vien kristietībai ir pat vērtīgi. Jau Tertuliāns teica, ka mocekļu asinis ir kristīgās ticības sēkla. Bet es uzskatu, ka lielākais ļaunums baznīcai ir tās locekļu pašu grēki – šie pedofilijas skandāli un citas iekšējas problēmas.
– Tad kāpēc baznīcas vēršas uz āru vairāk nekā pie savām iekšējām kaitēm? Piemēram, tā sauktā morālā panika, kurai jāmeklē kopīgs risinājums…
N.T.: – Es nesaprotu, par ko ir runa. Es neredzu nekādu morālu paniku mūsu baznīcā. «Baznīcas iekšējas kaites» ir propagandas izdoma. Pareizticīgās baznīcas kanoni pasargā baznīcas dzīvi jau daudzu gadsimtu laikā. Kristus nācis pasaulē, lai atpestītu grēciniekus, un sauc tos savā baznīcā, lai cīņā ar saviem grēkiem cilvēki kļūtu par debesu valstības bērniem. Tās nav baznīcas kaites, tā ir baznīcas misija pasaulē.
I.T.: – Es domāju, ka tikumībai vajadzētu izplūst no pašas baznīcas iekšējā svētuma. Mēs gan varam paust uz āru skaistas deklarācijas un skaistas rezolūcijas, bet jautājums ir arī par pašas baznīcas iekšējo attīrīšanos, šķīstīšanos. To dara pāvests Francisks. Viņš savos sprediķos ļoti asi un ļoti konkrēti runā par baznīcas locekļu grēkiem. Šobrīd baznīcas pašattīrīšanās process ir ļoti svarīgs. Varbūt daudz svarīgāks par ārējām deklarācijām. Jo cilvēki redz, kā dzīvo garīdznieki, kāda gaisotne valda baznīcā, draudzē… Kā pirmajos gadsimtos, kad viņi bija viena sirds un viena dvēsele. Ja cilvēki jūt, ka baznīcā nav šī kopības spēka, viņi saka: «Nu, jā… Nu ko tad tie katoļi!» Tas ir tas izaicinājums.
– Līdztekus tikšanās nozīmības atzīšanai parādās arī ne mazums skepses. Piemēram, tiek piesaukta «baznīcas globalizācija». Vai tam ir kāds pamats?
N.T.: – Tam nav nekāda pamata.
I.T.: – Cik vēroju atsauksmes, vismaz Latvijas presē atblāzma ir ļoti piesardzīga. Patiesībā šis notikums Latvijas mediju, sabiedriskajā vai kultūras vidē nav komentēts. Latvijā tieši publiskajā vidē mums ļoti trūkst speciālistu, kas varētu dziļi un nopietni komentēt dažādos garīgos procesus. Par mums pašiem, par garīdzniekiem runājot, sabiedriskā doma bieži vien uzskata, ka mēs esam iesaistītās puses. Turklāt – daudzi baidās no šīs tuvināšanās, jo skata to politiskā plāksnē.
Taču, kā teicu, garīgi mums ir visizdevīgāk tuvināties ar pareizticīgo baznīcu. Pēc Vatikāna Otrā koncila mēs, katoļi, uzskatām, ka pareizticīgo baznīca ir baznīca māsa. Turklāt – kāpēc Latvijā mūsdienu morāli ētiskais «liberālisms» nenāk iekšā tik ātri kā Skandināvijā? Tāpēc, ka Latvijā ir spēcīgas pareizticīgo un katoļu kopienas.
Mani personīgi ļoti uzrunāja pieņemtajā dokumentā sacītais: mēs neesam sāncenši, bet brāļi. Mums nav jāsacenšas, mums jāsludina evaņģēlijs.
– Ko jūs teiktu tiem, kas šo tikšanos uztver kā draudu (Krievijas avotos es izlasīju pat vārdu «апостасия» – nodevība, atkāpšanās no ticības)?
N.T.: – Šis jautājums nav dogmatisks, un dažādiem cilvēkiem var būt dažādi viedokļi – cilvēki ir brīvi Dieva priekšā. Tas ir normāli.
I.T.: – Patriarhs Kirils savos komentāros savai pastvai vai ganāmpulkam ir ļoti stingri uzsvēris (arī dokumenta sākumā tas uzsvērts), ka tas nav teoloģisks dokuments. Līdz ar to tajā netiek skarti doktrināli, teoloģiski jautājumi. Patriarhs turklāt raksta, ka baznīcas var tuvināt tikai Svētais Gars. Viņš saka: baznīcu apvienošanās nenotiek mākslīgā veidā, tās salīmējot, sarakstot deklarācijas vai satiekoties. Tas ir pavisam cits līmenis. Tāpēc dokumentam nav teoloģisks raksturs. Es teiktu, ka tas vairāk ir uz sociāla un morāli ētiska pamata balstīts sociāli izglītojošs vēstījums, kurš runā par sadarbību…
– Tātad tikšanās sekas neskars reliģisko attiecību līmeni?
N.T.: – Mums ir kopīgs ceļš tikumības jomā, kristīgās vides un žēlsirdības attīstībā, bet tā nav politika. Šādā sadarbībā izpaužas kristiešu dzīves veida saglabāšana un atbalsts tam.
Dogmatiskie un liturģiskie jautājumi ir pavisam cita sfēra. Mūsu baznīcā ticības glabātāja ir visa pareizticīgo kopiena, tajā skaitā katrs pareizticīgais. Tāpēc šie jautājumi tiešām nevar tikt atrisināti ar dokumentu parakstīšanu. Spilgts piemērs – Florences ūnija.
I.T.: – Es atbildēšu ar patriarha Kirila vārdiem. Viņš teica: baznīcas vienotību neveido ne patriarhi, ne pāvesti, ne hierarhi un pat ne draudžu priesteri. Vienotībai jānāk no apakšas. Vienotība nekad netop mākslīgā veidā. Tā vienmēr veidojas dabīgi, un to dara Svētais Gars. Šobrīd mēs esam liela noslēpuma priekšā. Tas, ka notika šāda tikšanās, ir sava veida brīnums. Kādus brīnumus vēl gatavo Dievs, mēs nezinām.
– Bet negribas, lai paliek tā, ka tikšanās sensacionalitāte publikā valda pār tās lietišķumu. Proti – kādu jūs redzat šīs tikšanās konstruktīvo turpinājumu gan kristīgo konfesiju attiecībās, gan laicīgās Eiropas attieksmē pret kristietību?
N.T.: – Tikšanās nenoliedzami veicinās sadarbību kopēju interešu jomā. Šāda sadarbība iespējama savstarpējā cieņā, sapratnē un konfesiju interešu ievērošanā.
I.T.: – Ir ļoti dažādas iespējas, kā tas viss tālāk realizēsies. Patriarham Kirilam jautā, vai viņš vēl kādreiz tiksies ar pāvestu. Viņš saka: ja jau bija pirmā tikšanās, tad var būt arī otrā, trešā… Otrkārt, pareizticīgo baznīcas un katoļu vietējās baznīcas dažādās pasaules pusēs ir dažādas. Ir viena baznīca, ir viena ticība, bet ir ļoti daudz šīs baznīcas vietējo, lokālo izpausmju. Piemēram, Latvijas kontekstā attiecības starp katoļu un pareizticīgo baznīcu Latvijā ir tādas, kādas tās ir šeit. Bet tādas tās nav, piemēram, Bulgārijā, Rumānijā un vēl kur citur. Līdz ar to katrā vietējā baznīcā šīs tikšanās augļi parādīsies savādāk. Ja runāt par starptautiski politisko platformu, tad jāsaka, ka šī tikšanās ir kā signāls, kas liks daudziem politiķiem, daudzām starptautiskām struktūrām saprast to, ka pāvests Francisks mēģina nojaukt robežas, ko diemžēl ir uzcēluši politiķi vai tās saspīlētās starpvalstu situācijas. Pāvests, tāpat kā Jēzus Kristus, mēģina kāpt pāri robežām un pasniegt roku varbūt tiem, kam citi nevēlas roku sniegt. Šajā gadījumā es domāju – pāvests Francisks parāda, ka vēlas ar garīgo spēku sniegties pāri politiski saspīlētām attiecībām. Un mēģina doties tur, kur citi varbūt nevēlas doties.
– Kā tikšanās varētu iespaidot starpkonfesiju attiecības tieši Latvijā?
N.T.: – Latvijā, kā zināms, jau sen ir labas starpkonfesiju attiecības.
I.T.: – Grūti pateikt. No vienas puses – mums ir labas attiecības ar pareizticīgajiem Latvijā. Bet personīgi es jūtu, ka esam sadarbojušies pārāk maz. Varbūt tāpēc, ka mums pašiem ir diezgan daudz visādu grūtību, esam kaut kādā veidā iekapsulējušies. Protams, slimnīcās ir kopīgi ekumēniski dievkalpojumi. Ir dažādas citas iniciatīvas, kur mēs šos kopsaucējus meklējam. Protams, ja ir kādi publiski paziņojumi, tos paraksta visu galveno konfesiju vadošie bīskapi. Bet – vai ar to pietiek? Domāju, ka ne. Es uzskatu, ka dialogu vajadzētu intensificēt. Kaut vai tajās platformās, kurās mēs varam sadarboties. Šis dokuments ir signāls mums visiem, kurā virzienā jādodas.
– Tiek sacīts, ka kristietības būtība atklājas tieši Lieldienās, Kristus Augšāmcelšanās svētkos, kuri tagad atkal ir klāt. Ko jūs Lieldienās novēlat kristiešiem, katram cilvēkam?
N.T.: – Novēlam sekmes mūsu darbā – nest Kristus Augšāmcelšanās prieku un mūžīgās dzīves cerību. Lai Kristus Augšāmcelšanās prieks mājo katra kristieša sirdī!
I.T.: – Ir dažādas cilvēku grupas. Ir cilvēki, kuriem nav nekāda sakara ar ticību. Viņiem es gribu novēlēt saglabāt metafizisko izbrīnu. Tas nozīmē visu laiku palikt jautātāja stāvoklī un būt meklētājam. Ticīgiem cilvēkiem es gribētu novēlēt, lai viņi, kad iet Lieldienās baznīcā, mēģina tur esošiem simboliem, liturģiskām zīmēm pieskarties ar ticību un darīt to nevis tikai tāpēc, ka tas jādara, ka to paredz rituāls, bet lai viņi, to darot, arī izjustu šo metafizisko izbrīnu. Lai mēs ikviens mēģinām izdzīvot Lieldienas tā, it kā tas būtu pirmo reizi. Tā, it kā es pats būtu bijis tajos notikumos klāt. Nepazaudēt šo metafizisko izbrīnu. Nepazaudēt meklējumu stāvokli. To es gribu novēlēt šajās Lieldienās.
Jo tikai tad var Kristus augšāmcelties. Tikai tad var notikt kādas izmaiņas. Tikai tad es varu iziet no savas ieslēgtības, no sava egoisma, no šīs te imanences. Veikt soli uz priekšu. Mani visvairāk tracina cilvēki, kuriem vairs neko nevajag. Viņam visa pietiek, viss ir sasniegts. Tas ir ļoti grūti – redzēt, ka cilvēks apstājies savā attīstībā. Bet Lieldienas – tas ir šis lēciens, šis sprādziens, šis stimuls doties tālāk, iet augstāk. Man Lieldienas katru gadu ir noslēpums. Lieldienu noslēpums – tas ir avots un virsotne.