Jānis Ādamsons: Krimināllikuma grozījumi – valsts apvērsuma mēģinājums
Saeimas deputāts Jānis ĀDAMSONS (Saskaņa) intervijā Neatkarīgajai vērtē Krimināllikuma (KL) grozījumus un uzskata, ka tie nav vis jāpieņem, bet jāizmet miskastē.
– Vai ir vērts būt tik dusmīgam, kā jūs redzu, Krimināllikuma grozījumu dēļ? Kas jūs kaitina?
– Pirmkārt, tas, ka koalīcija atbalstīja grozījumu pieņemšanu steidzamības kārtā. Iemesls ir ļoti prozaisks. Ja kādu likumu pieņem steidzamības kārtā, Valsts prezidentam tas jāizsludina, viņš nevar to atgriezt atpakaļ, ja uzskata, ka šis likumprojekts nekam neder. Otrkārt, te visu laiku manipulē ar bailēm no Krievijas, un grozījumus vajagot, lai efektīvāk varētu darboties specdienesti. Tās ir absolūtas muļķības.
Mans viedoklis par šādu KL grozījumu parādīšanos ir ļoti vienkāršs – viena otra politiski caurkritusi amatpersona grib saglabāt varu, ietekmi un nostiprināt iespēju izrēķināties ar citādi domājošiem. Tajā skaitā – ar žurnālistiem. Grozījumus gribas arī tāpēc, ka ar lielām pūlēm tomēr ir izdevies panākt KNAB neatkarības nostiprināšanu. Tas pasliktina iespēju caur KNAB politiski izrēķināties ar oponentiem vai biznesa konkurentiem. Diemžēl tāda tendence tur bija pietiekami ilgi. Bet, kad šī iespēja gaist, parādās grozījumi Krimināllikumā.
Es tos salīdzinu ar slaveno padomju Krievijas KL 58. pantu tā 1926. gada redakcijā (atbildība par kontrrevolucionāru darbību). Ir tikai viena atšķirība starp šo pantu un mūsu KL grozījumiem – mūsējie neparedz nāvessodu.
Taču praktiski tie ierobežo jelkādu vārda brīvību.
– Man grozījumu piedāvātās interpretācijas iespējas šķiet tik plašas, ka par spiegu varēs nosaukt (un tiesāt) katru, kuru par tādu gribēsies nosaukt.
– Tā ir. Šādai interpretācijai var tikt pakļauta jebkura amatpersonas kritika. Pamatota un nepamatota. Grozījumu burtam var tikt pakļauta sabiedrības vai oponentu neapmierinātība ar Saeimas vai valdības pieņemtiem (labiem vai sliktiem) lēmumiem. Mūsu frakcija pieprasīs noņemt steidzamību. Vismaz, lai piedāvātie KL grozījumi tiktu izskatīti trijos lasījumos. Nezinu, izdosies vai nē…
– Es šajā grozījumu redakcijā saskatu arī politisku izlaidību. Lai kā ierosinātās definīcijas mēģināts grimēt ar anotāciju, teksts tomēr atstāj iespaidu, ka to varētu būt sacerējusi hunta, kura grasās pakļaut valsti sev.
– Grozījumus var nosaukt par valsts apvērsuma mēģinājumu. Tas ir mans subjektīvs viedoklis. Tos var salīdzināt ar rīkojumu (Saeimas atlaišana), kuru savulaik izdeva Valdis Zatlers. Manā uztverē tas arī bija antikonstitucionāls un Zatleru vajadzēja saukt pie kriminālatbildības. Tā tiešām ir šobrīd pie varas esošās politiskās kliķes vēlme jebkuriem līdzekļiem saglabāt varu un jebkurā veidā nomākt oponentus.
Ja pieminam valsts drošību, tad Laimdotas Straujumas valdība, tāpat Valda Dombrovska valdība būtu jāsēdina cietumā. Tāpēc, ka, manuprāt, viņi ir pieņēmuši virkni nelikumīgu lēmumu. Piemēram – tagad visiem mēles galā ir Liepājas metalurgs. Kad tika rīkots konkurss, es gan Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, gan personīgi runājot ar atbildīgām amatpersonām ieteicu nopietni papētīt firmu, kura pretendē uz uzvaru. Iespējams, aiz tās velkas nepatīkama, ja ne krimināla, tad puskrimināla, šleife. Taču Metalurga konkursa uzvarētājs tika pasludināts par drošu investoru. Cik tas drošs, šodien redzam.
– Kāpēc grozījumu patoss pamatā, manuprāt, veltīts diskrētas informācijas vākšanai un atklāšanai? Kā tad ar valstij kaitīgas informācijas slēpšanu?
– Tas ir absurds. Principā šie grozījumi tiek vērsti pret brīvdomātājiem. Un mani izbrīna tas, ka žurnālisti (lielākā daļa) to nav sapratuši… To, ka viņus visus dzen stūrī. Par jebkuru TV sižetu, radio raidījumu var visus saukt pie kriminālatbildības. Piemēram, grozījumos teikts – valsts noslēpuma nelikumīga iegūšana. Interpretācijas iespējas pieļauj domāt, ka tad, ja kāda amatpersona, uzstājoties radio vai televīzijā, atklāj valsts noslēpumu, visi klausītāji un skatītāji ir nelikumīgi tā ieguvēji. Tie automātiski jāsauc pie kriminālatbildības.
– Turklāt – vai tagad mani varēs vainot arī par neapzinātu darbību ar lietām, kuru statuss un vērtība man nav zināmi? Jo es nezinu, kas ir tas, kāds ir apjoms tam, kam es tagad nedrīkstu ķerties klāt.
– Te ir runa arī par neizpaužamu ziņu vākšanu un nodošanu ārvalstīm. Bet – nekur jau nav tās definīcijas. Un līdz ar to šie grozījumi patiešām ir tik plaši interpretējami, ka var novest pie patvaļas. Galu galā – arī pie slavenajām troikām, kurām ar jurisprudenci nebija nekāda sakara.
Man grūti komentēt to, ko nav iespējams komentēt.
– Taču grozījumu anotācijā teikts, ka tie vajadzīgi, lai nerastos «neatgriezeniskas sekas», tostarp «demokrātijas nodrošināšanai, ko Latvija ir apņēmusies aizsargāt kā vienīgo starptautiski atzīto valsts iekārtas formu, kurā iespējama cilvēktiesību garantēšana». Rodas jautājums: ko grozījumu autori saprot ar demokrātiju, kam tā te pieder un par kuru cilvēku tiesībām ir runa?
– Rakstīt esam iemācījušies, papīrs pacieš visu, bet, cik rakstītais atbilst patiesībai un paši rakstītāji mums piedāvātajiem principiem – tas ir cits jautājums.
Piemēram, ja runājam par Krievijas vai citas valsts specdienestu aktivitātēm, tad tās te neapšaubāmi ir. Bet, ja paskatāmies arī mazliet atpakaļ vēsturē, tad savādi, ka pie kriminālatbildības saskaņā ar tagad spēkā esošiem likumiem (tajā skaitā KL) nav saukts aizsardzības ministrs, kurš, laikam taču jūtu uzplūdā (lai tikai, nedod dievs, Latvijas virsnieki nesaņemtu pensiju no Krievijas), savulaik paņēma Latvijas armijas virsnieku sarakstus un atdeva Krievijas vēstniecībai. Vai cits moments. Slavenajās Asanža atklāsmēs fiksēts, ka pēc Nacionālās drošības padomes sēdes Ārlietu ministrijas ierēdnis pa taisno dodas uz ASV vēstniecību un atskaitās par to, kas runāts NDP. Vēl piemērs – cits mūsu ministrs, kad mums bija strīdi (kuri vēl nav beigušies) ar Lietuvu par jūras robežu, paņem mūsu materiālus (slepenus) un atdod Lietuvas pusei. Tas tiešām ir kaitējums.
Bet – no citas puses. Pērn tika atbrīvots no amata Valsts prezidenta Andra Bērziņa padomnieks ekonomikas jautājumos Aivis Ronis. Pēc tam, kad viņš kopā ar Andri Šķēli devās uz pārrunām Minskā. Kāds bija šo sarunu galamērķis? Ļoti vienkāršs – panākt, lai tranzīta kravas no Baltkrievijas ietu caur Rīgu. Mediji šos abus cilvēkus izķengāja. Rezultātā pacentās kaimiņi, un terminālis ir Klaipēdā. Rīgā tā nav. Vai – es uzzinu un saku atbildīgām amatpersonām, ka sākušās aktivitātes, lai atjaunotu Muhu ostas darbību pie Tallinas, jo Krievija grib caur turieni virzīt tranzīta kravas, kuras apstājušās sakarā ar notikumiem Ukrainā. Vai mums nebūtu te jāpastrādā, lai tās nāk caur Rīgu? Un – nez kāpēc atbildīgās amatpersonas uzzina šo informāciju no manis, nevis no mūsu vēstniecībām, no mūsu specdienestiem? Viss tā arī palika karājoties gaisā.
Te ir tie absurdi. Tur, kur vajag aizstāvēt valsts intereses, tas nenotiek.
– Kas Latvijas parlamentam būtu jādara ar šiem KL grozījumiem?
– Jāizmet miskastē! Cita ceļa tiem nav. Tos nav iespējams uzlabot. Pat uzlabotā variantā tie būs nepieņemami. Absurds tur ielikts pašos pamatos.
– Mūsu apcerētie KL grozījumi esot paredzēti hibrīdkara novēršanai. Manuprāt, tie (drošības pēc?) mūs visus uztver kā potenciālus hibrīdkara kurinātājus. Toties valsts aizsardzības koncepcijas projektā norādīts, ka panākt drošu Latvijas aizsardzību nav grūti. Vai tā ir? Kā vērtējat šo projektu?
– Gan mūsu Nacionālās drošības koncepcija, gan aizsardzības koncepcijas projekts, kas tagad tiks iesniegts Saeimā, ir nepareizi veidoti jau pašā sākotnē. Lai izstrādātu normālu koncepciju, pirms tam ir jāveic detalizēta faktu analīze. Par to, kas notiek apkārt.
Mums šīs koncepcijas a priori paredz, ka mūsu galvenais ienaidnieks ir Krievija. Pirmais jautājums – vai Krievija ir spējīga iekarot Baltijas valstis – tajā skaitā Latviju? Jā, ir spējīga. Cik laika tas aizņems? Varbūt Krievijas ģenerālštāba plāni tam paredz divas nedēļas. Mani aprēķini liecina, ka to var izdarīt 4–6 stundās. Otrs jautājums – vai mūsu sabiedrotie ir spējīgi nākt mums palīgā? Nav! Tāpēc, ka no Kaļiņingradas, kur Krievijai kara flote, kur izvietotas pretgaisa raķetes, praktiski tiek nosegta visa Baltijas jūra un gaisa telpa. Ja, pieņemsim, no Oslo ar kuģiem mums nāk palīgā desants, tad tas līdz šejienei netiks. Vai ASV ir kādi plāni, ko darīt, ja Krievija šeit iebruks? Noteikti ir! Pagājušajā gadā viens politiķis ar lielu sajūsmu stāstīja, kā lidojis ar ASV bumbvedēju B-52 un kā viņi veikuši atombumbas mācību nomešanu Ādažu poligonā. Es teicu: labi, ka tu to saki man, bet vairāk gan nevienam to nesaki. Jo – vai tad tu nesaproti, ko nozīmē atombumbas mācību nomešana? Tas nozīmē, ka kaut kur plānos jau ir ierakstīts, ka nepieciešamības gadījumā šeit var tikt lietoti atomieroči. Un šajā gadījumā man ir absolūti vienalga, kas lieto atomieročus – amerikāņi vai krievi. Tas šā vai tā nozīmē, ka no Latvijas nekas pāri nepaliks.
Pamatjautājums, uz kuru, pirms rakstīt kaut kādas koncepcijas, būtu jāatbild, ir: vai krieviem ir nepieciešams un kāpēc nepieciešams iekarot Baltijas valstis? Ko Krievijai dod tas, ka Latvija, Lietuva, Igaunija nokļūst Krievijas sastāvā? No militāri stratēģiskā viedokļa absolūti neko. Tikai problēmas. Tāpat kā mums no Rietumiem nevar atnākt palīdzība pa jūru un pa gaisu, tāpat arī Krievijas kara flote nevar tikt no Baltijas jūras laukā. Jau tad, kad es mācījos kara jūrskolā, bija pilnīgi skaidrs, ka Baltijas jūra un Melnā jūra savu stratēģisko nozīmi sen ir zaudējušas. Iekarot Baltijas valstis – tas Krievijai neko nedod. Lai tiktu kaut kur tālāk, ir jāiekaro vismaz Vācija. Vai tas ir vajadzīgs? Noteikti nav!
– Kas tad mums draud pa īstam?
– Te atgriežamies pie NATO lēmumiem, kuros viennozīmīgi teikts: šodien mūsu civilizācijai draud starptautiskais terorisms, kibernoziegumi, organizētā noziedzība, klimata izmaiņas.
– Bet tad tas padara neefektīvu tādu aizsardzības koncepciju, kura arvien tiecas balstīties uz kirzas zābakiem.
– Pilnīgi pareizi. Es arī nesaprotu, kāpēc par iespējamiem militāriem konfliktiem mēs runājam tikai Otrā pasaules kara kategorijās. Tanki pa labi, tanki pa kreisi. XXI gadsimts paredz pavisam citādas darbības. Jau vairāk nekā divdesmit gadus es mēģinu amatpersonām pierādīt, ka mūsu bruņoto spēku pamatu pamats ir speciālo uzdevumu vai ātrās reaģēšanas vienības. Kad dzirdu, ka viena otra Aizsardzības ministrijas amatpersona sāk prātuļot: redziet, mums ir tik labi dabas apstākļi, mums ir purvi, mums ir ezeri, līdz ar to tanki šeit neiebruks…, gribas teikt: klausieties, mīļie, mēs esam XXI gadsimtā, vajag pāris stundas, lai te būtu gaisa desants. Visai mūsu bruņoto spēku struktūrai jābūt pavisam savādākai.
Mūsu lielākā problēma un drauds šobrīd nav vis mītiskie Krievijas iebrukuma draudi, bet – terorisms. Kaut vai tādā aspektā, par ko mūsu politiķi negrib domāt. Esmu daudzās institūcijās uzdevis naivu jautājumu: ko darīsim, ja nu cilvēki, kuri no Latvijas devušies karot Daesh pusē, atgriezīsies? Pieņemsim grozījumus Krimināllikumā? Ja tiks pierādīts, ka viņi piedalījušies karadarbībā, viņi tiks iesēdināti. Bet vai mums ir sagatavoti cilvēki, kas spēj viņus atzombēt? Kuri gatavi ar viņiem strādāt? Tostarp terorisma draudu līmenis Eiropā un arī Latvijā aug. Man ir bažas, ka mūsu gatavība labākajā gadījumā ir amatieru līmenī.
– Nupat konstatēts, ka 37% pieaugušu cilvēku konflikta gadījumā grasās no šejienes mukt. Par ko tas liecina?
– Tas liecina, ka lielākā daļa sabiedrības netic mūsu valdībai, netic mūsu politiķiem, netic, ka esam spējīgi aizstāvēt savu valsti. Turklāt te vienmēr, sevišķi pirms vēlēšanām, tiek izmantota iebiedēšanas taktika. Ja mūsu viedokļi nesakrīt, tad tu strādā Krievijas labā. Tu esi naidnieks. Tevi var neņemt vērā. Šīs propagandas rezultātā cilvēki pārstāj justies droši. Tā vietā, lai stāstītu, ko darām, lai nepieļautu konfliktus, mēs visu laiku ceļam šo baiļu ažiotāžu. Tāpēc, ka dažam labam tā ir vienīgā iespēja tikt parlamentā vai valdībā.
– Ja valsts aizsardzības koncepciju veidotu jūs, kādi būtu galvenie akcenti?
– Pirmkārt. Es uzskatu, ka Latvijā ir vajadzīga viena spēka struktūra – Nacionālās drošības ministrija. Uz Nacionālās aizsardzības akadēmijas bāzes, ņemot vērā likvidēto Policijas akadēmiju, ir jāveido Nacionālās drošības akadēmija, kura gatavotu gan armijniekus, gan policistus, gan specdienestu darbiniekus.
Otrkārt. Bruņoto spēku pamats ir ātrās reaģēšanas vienības. Liekot uzsvaru uz speciālo uzdevumu vienībām. Viss, kas saistīts ar drošību uz jūras, uz ūdens, ir jānodod vienai institūcijai. Šobrīd par to atbild piecas ministrijas.
Kā jau teicu – visu speciālo dienestu optimizācija, kā arī operatīvās darbības subjektu optimizācija. Plus – vertikālā pakļautība, lai būtu skaidrs, kurš dod uzdevumus. Jo mūsu specdienestiem šīs vertikāles nav. Neskatoties uz to, ka mums it kā ir parlamentārā kontrole, specdienesti labākajā gadījumā katru gadu uzstāda uzdevumus paši sev, paši tos pilda, paši kontrolē to izpildi un paši sev atskaitās. Pagājušajā gadā es iesniedzu grozījumu projektu attiecīgos likumos, lai izveidotu šo vertikāli, lai būtu skaidrs, kas dod uzdevumus, kā priekšā specdienesti atskaitās. Tos nepieņēma.
Tālāk – militāri patriotiskā audzināšana skolās, sākot no sestās klases. Zemessardzes lomas palielināšana iekšējās drošības stiprināšanā. Tālāk – pretgaisa sistēmu, prettanku ieroču iegāde. Viens novecojis tanks maksā pusotru miljonu, viena prettanku sistēma 5–6 tūkstošus dolāru. Cik prettanku sistēmu varam iegādāties iepretī vienam vecam tankam?
Visas sistēmas pārskatīšana. Valsts centrālā aparāta optimizācija…
Neko jaunu es netaisos atklāt. Viss, ko runāju, ir zināms. Tik vien kā īstenošanai trūkst politiskās gribas. Visi piesedzas ar skaļām frāzēm par valsts aizsardzību, bet realitātē top absurdi grozījumi likumos. Piemēram, grozījumi, kuri paredz, ka ārkārtas situācijā vai kara draudu gadījumā izpildvaras lēmumus var pieņemt premjerministrs un trīs ministri. Vai nebūtu vienkāršāk ārkārtas situācijā, nedod dievs, kara, terorakta gadījumā visu varu koncentrēt Nacionālajā drošības padomē?