PĒTĪJUMS: Latvieša sapnis par turīgo saimnieku
Ik pa laikam Latvijā uzbangojis izceļošanas vilnis. Tā tas notika, sākot arī ar 19. gadsimta vidu, līdz pat Pirmajam pasaules karam, kad Latviju pameta ap 120 000 latviešu. Lielākā daļa savu laimes zemi devās meklēt nevis uz Ameriku vai Eiropu, bet uz plašajām Krievijas impērijas ārēm.
Vēsturnieks Toms Ķikuts izsekojis šo cilvēku ceļiem un meklējis atbildi uz to, kāpēc viņi atstāja dzimteni, izklāstot noskaidroto savā doktora disertācijā Latviešu zemnieku koloniju izveidošanās Krievijas impērijas Eiropas daļā (19. gadsimta 40. gadi – 1914. gads). Par izcili izstrādāto darbu, kuru plānots arī izdot grāmatas formātā, viņš saņēmis Latvijas Universitātes gada balvu.
Viens no motīviem, kas mudinājis pievērsties šim laika posmam, ir Toma Ķikuta radinieku dzīves gājums. Dzimtas atzars 20. gadsimta sākumā devies no Lielvārdes uz Ufas guberņu Krievijā ekonomisku apsvērumu dēļ. Arī viņa tiešie senči vēlāk tur aizbraukuši Pirmā pasaules kara posta dēļ. Atgriezies vectēvs Latvijā pēc Otrā pasaules kara, līdzko radusies iespēja tikt projām no Krievijas. Tur palikusī latviešu saliņa jau līdz tam bija krietni sarukusi. Ne tikai kolhozi iznīdēja latviešu kopienu, bet arī fiziska izrēķināšanās 30. gadu beigās (tika nošauti ap 20 000 cilvēku), nacionālo skolu likvidēšana, baznīcu slēgšana. Nekādi gan stāsti par to, kā izvērtusies radinieku dzīve latviešu kolonijā, neesot saglabājušies, tāpēc personīga fona viņa pētījumiem nav.
No Baltijas tolaik visvairāk latvieši un igauņi braukuši uz Krieviju, bet lietuvieši tieši uz pretējo pusi – uz Ameriku (ap 300 000 kopumā). Emigrācijai bija vairāki iemesli: dzimtbūšanas atcelšana, kas ļāva cilvēkiem brīvāk ceļot, vēlme iegūt savā īpašumā zemi, nevis būt par kalpu vai strādnieku pilsētā. Arī jaunlatviešu (konkrētāk – Krišjāņa Valdemāra) aicinājumi, kas skanēja caur Pēterburgas Avīzēm, mudinot latviešus braukt uz Krieviju lētākas zemes meklējumos, sasniedza adresātu. Pat vairāk, nekā viņi paši to būtu gribējuši, jo daļa ļaužu devās ceļā pavisam nesagatavoti – bez kapeikas kabatā, cerot, ka tur teju vai manna no debesīm kritīs, jo klīda leģendas, ka priekšgājējiem izdevies teju vai zelta kalnus sagrābt. Ne visiem sapņi piepildījās, bet daudziem izdevās tikt pie turības. Noskaidrot, kā tad īsti bija vai nebija, nav viegli, jo nereti patiesība sajaukta ar mītiem un vēlāko laiku interpretācijām. Par to, kā paši latvieši vērtēja sasniegto, varot lasīt vēstulēs, kas rakstītas 20. gadu sākumā Latvijas Ārlietu ministrijai ar lūgumu palīdzēt atgūt padomju varas rekvizēto īpašumu. Tur tad tiek pausts, kā cilvēki iegādājušies zemi (tas nebija par velti, kā tas bija Krievijas daļas guberņu iedzīvotājiem), kā izveidojuši turīgu saimniecību. Tādu, kādas Latvijā bijušas īstas vecsaimniecības. Tas bija viņu ideāls un dzīves mērķis. Un ne jau ļaunie muižnieki vai darba trūkums (Rīgā strādnieku tolaik pat trūka) bija tik daudz pie vainas, lai atstātu dzimto sētu, bet tieši turīgā saimnieka tēls. Tāpēc izceļotāji lielākoties (ap 70%) bija lauku ļaudis, kas devās uz laukiem, nevis pilsētu. Tieši ar to šī izceļošana atšķiras no pārējām, uzsver T. Ķikuts.
Vēsturnieks arī pats vairākkārt ciemojies bijušajās latviešu apmetņu vietās. Tagad gan nekas daudz no nacionālajām īpatnībām tur neesot saglabājies. Vien sarunvaloda un dziesmas, kā arī puķudārziņi pie mājām. Saticis arī vienīgo vēl palikušo cilvēku, kas runā latviešu valodā, ciematā, ko dibinājuši viņa senči. Vēl tagad Austrumu ciema, kurš savulaik bija slavens ar savu lopkopību un kura pienotava sūtījusi sviestu lielos apjomos uz Dienvidkrievijas apgabaliem, nosaukums redzams uz ceļa norādes. Patiesībā tas bijis ļoti emocionāls mirklis – saprotot, ka līdz ar šī latvieša aiziešanu viena vēstures lappuse tur tiks aizvērta. «Jo kapi tur ir aizauguši, vien vecie čuguna krusti ar latviešu uzvārdiem vēl liecina, kas šajā apvidū dzīvojis. Vēl viņus pārdzīvojusi vien 20. gadsimta sākumā celtā ķieģeļu skolas ēka un luterāņu baznīca, kura tagad pārvērsta par sporta zāli. Savukārt blakus esošajā Baltijas ciemā vēsture ir tiktāl transformējusies, ka tiek pasniegts, ka nevis ieceļotāji no Baltijas to veidojuši, bet gan baltkrievi, kas tur ieradušies krietni vēlāk,» norāda vēsturnieks.
T. Ķikuts piebilst, ka tagad bieži vien cilvēki, kas nākuši no šīm koloniju dzimtām, zvanot un interesējoties par senču saknēm – no kuras vietas cilvēks ar tādu un tādu uzvārdu izceļojis. Jo viņi grib zināt, kur Latvijā ir viņa dzimtā vieta. Esot apzinājis ap 30 000 uzvārdu. It īpaši viņš labi pārzinot Ufas guberņu, kuru pamatīgāk pētījis.