Gunta Līdaka: Dzīvojam mūžīgā procesā bez rezultātiem

Intervija ar Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektori Guntu Līdaku – par situāciju elektronisko mediju tirgū, par krievu medijiem, žurnālistikas kvalitāti un valsts drošību.

- Kāda patlaban ir situācija elektronisko mediju reklāmas tirgū?

- Elektronisko mediju reklāmas tirgus šobrīd ir stagnējošs un visās mediju grupās, izņemot internetu, krītas. Televīzijas stagnē, radio tirgus krīt. Notiek mediju koncentrācija, optimizācija, līdz ar to arī saturu apvienošana un nonivelēšana. Nesen tika apvienotas divas ziņu aģentūras - BNS un LETA. Kādreiz tās savstarpēji konkurēja, un konkurence veicināja to dažādību, tagad nekā tāda vairs nav. Latvijā ir ļoti mazs tirgus, un mums vairs nav satura daudzveidības, nav kapacitātes satura veidošanā. Patlaban tiek izmantota viena ziņu aģentūra, neveidojot jaunu saturu, un mums nav resursu oriģinālsatura veidošanai. Tā ir problēma, kas nav risināta vairāk nekā divdesmit gadus.

- Kāpēc tā ir noticis?

- Tāpēc, ka valsts nekad nav uzskatījusi medijus par prioritāti. Pirms kāda laika visi klaigāja par LNT pārdošanu MTG grupai, tagad uzbrūkam MTG grupai, kas ir Eiropas medijs, nesaprotot, ka mēs iznīcinām pēdējos satura veidotājus - tā vietā, lai domātu, kā šajā mazajā tirgū veicināt tādu produktu radīšanu, kas veicina satura daudzveidību un domāšanu. Esam situācijā, kad mēs, savstarpēji cīnoties par iekšējo tirgu, nevis attīstām mediju telpu, bet gan cits citu apkarojam, vēl vairāk sašaurinot mediju tirgu. Tā vietā, lai iedziļinātos problēmās un saprastu, ka satura daudzveidība sarūk, mēs viens otru iznīcinām. Kas notika ar kanālu TV5? To iznīcināja. Ir palicis tikai viens jaudīgs krievu skatītāju uzrunātājs - tas ir Pirmais Baltijas kanāls. Vēl ir Delfi krievu valodā, TVNET, bet... Mēs savā vidē visu laiku meklējam konkurentus un ienaidniekus. Bet mazais Latvijas tirgus uzliek par pienākumu regulēt mediju vidi, lai aizstāvētu savas un valsts intereses. Ir jāveido atbilstoša mediju un valsts politika. Visu laiku ir bijis dzīvs bubulis: mediju un politikas ceļi nekādā ziņā nedrīkst krustoties, mediji un politiķi pat nedrīkst cits citam acīs paskatīties!

- Manuprāt, ceļi krustojas visu laiku un acīs arī cits citam skatās.

- Par to arī stāsts! Mediji un politiķi tā vai citādi visu laiku ir vienā telpā, bet oficiāli šis dialogs nekad nav veidots. Tieši otrādi - visu laiku esam cīnījušies cits pret citu. Bet vajadzīgs pavisam cits princips: politiķiem un medijiem kopā jāstrādā vienam mērķim - Latvijas valstij. Patiesībā viss notiek haotiski un nesaprotami. Esmu pētījusi citu valstu pieredzi: lielākajā daļā ES valstu ir bijusi valsts iesaiste ar dažādiem regulācijas mehānismiem, lai mediju tirgu saglabātu un attīstītu, lai veicinātu satura daudzveidību. Citur mediju daudzveidība ir nesalīdzināmi attīstītāka, mūsu līmenis paliek arvien zemāks... Protams, mēs varam runāt arī par akcionāru struktūrām, bet arī tas nenotiek. Beidzot jāsaprot, ka mediji ir valsts stratēģiskais bizness. Ja savu mediju nebūs, ja sabiedrībai un politiķiem nebūs kur izteikties, tad atnāks citi un pateiks visu mūsu vietā, kas šiem citiem šķitīs nepieciešams. Uzskatu, ka medijiem jābūt prioritārai industrijai, kas valstij ir jāatbalsta.

- Gaidu, ka tādā gadījumā daudziem būs arguments: bet kur nauda?! Tās taču nav!

- Ne tikai nauda. Ir dažādi regulācijas mehānismi, ar kuru palīdzību iespējams atbalstīt vietējo mediju vidi. Atceries, kad nāca kārtējās vēlēšanas, politiķi atrada veidu, kā reģionālajos un komercmedijos iepludināt 300 000 eiro, lai uzrunātu sabiedrību. Tas liecina, ka ir nepieciešamība pēc auditorijas uzrunāšanas, bet mums ir arī citas intereses, ne tikai vēlēšanas. Mums ir jautājumi, kas saistīti ar reemigrāciju, ar integrāciju un tā joprojām... Bet mēs bijām tur, kur bijām. Atjēdzāmies tikai tad, kad sākās Ukrainas notikumi. Izrādījās, ka ir mediji, kuriem ir kaut kāda loma šo notikumu atspoguļošanā. Mēs zinām, cik uzmanīgi pret mediju iespējām izturas citās valstīs. Labi, ka mediju politika sāk kustēties, pateicoties Kultūras ministrijai. Mums par daudz ko jādiskutē, taču, ja nav platformas, uz kuras kaut kam notikt, nekas arī nenotiks. Aicinu domāt ilgtermiņā. Pagaidām viss notiek īstermiņā - no vēlēšanām līdz vēlēšanām. Tas ir attiecībā uz politiku. Mēs esam pārstājuši sarunāties arī industrijas iekšpusē. Labi vismaz, ka starp politiķiem ir daži, kas saprot mediju lomu, piemēram, Ināra Mūrniece, Inese Laizāne. Dažiem šķitīs smieklīgi, bet arī Artuss Kaimiņš.

- Bet ir taču arī sabiedriskā TV, proti, Latvijas Televīzija, kam teorētiski vajadzētu atspoguļot dažādu sabiedrības slāņu intereses, nevis, teiksim, pūst vienas partijas stabulē.

- Sabiedriskā TV ir ļoti atkarīga no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP), no regulatora, kas ir absolūti nespējīgs pieņemt patstāvīgus lēmumus un pierādīt šo lēmumu pamatotību. Zinot, kā NEPLP ir būvēta, cik ļoti tā atkarīga no politiskajām vēsmām, nav brīnums, ka padomei nav kopīga redzējuma, ko darīt ar elektronisko mediju politiku kopumā. Kompetenču trūkums, nespēja redzēt kopīgo «bildi» - tas diemžēl ir raksturīgs neplam. Šajā sakarā: Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļa izdarīja labu darbu: radīja konkurenci neplam. Regulatoram ir palicis īss darbības periods: nākamgad vēlēšanas. Līdz ar to NEPLP neizceļas ar spilgtām aktivitātēm. Stāsta, ka mums ir viens no neatkarīgākajiem regulatoriem pasaulē. Tad man ir jautājums: no kā neatkarīgākais? Bet ja neatkarīgākais, tad jau arī visbezatbildīgākais. Jo neplam nav nekādas nepieciešamības kādam atskaitīties. Arī Saeimā neviens neuzņemas atbildību par tiem, ko deputāti neplā ir salikuši. Tā vietā, lai ar politiķiem godīgi izrunātu to, kas patiesībā vajadzīgs valstij, tiek vērptas kuluāru intrigas par to, cik stipra būs katras politiskās partijas pārstāvniecība institūcijā, par kuras darbību neviens politisku atbildību neuzņemas.

- Tiešām grūti atcerēties, kad pēdējoreiz bijusi nopietna diskusija starp medijiem un Saeimu vai starp medijiem un Ministru kabinetu.

- Nu nav bijusi. Par to jau runa: cik lielā mērā mediji iesaistīti valsts izaugsmē? Bet mums visiem taču ir viens mērķis: panākt Latvijas valsts labklājību, nevis citam citu apkarot! Bet tam ir nepieciešamas principiālas izmaiņas domāšanā: kad pirmo reizi pateicu, ka politiķiem un medijiem ir jābūt saistītiem, es domāju, ka mani nolinčos. Bet pagaidiet! Sabiedrība izvēlas 100 galvas, kuru uzdevums ir rūpēties par valsts izaugsmi, un mediju uzdevums ir tieši tāds pats. Sevišķi sabiedrisko mediju!

- Ja tu saki, ka patlaban notiek ziņu aģentūru apvienošana, varbūt šāda spēku koncentrācija dos kādu labumu?

- Tas ir trakākais, kas var notikt. Ziņu aģentūras ir galvenais ziņu avots, ko izmanto visi mediji. Un ko tagad izmantos? Tikai vienu aģentūru.

- Tas notiek jau tagad. Klausoties dažādus radio, fascinē pilnīgi vienādās ziņas, kas pat netiek apgreidotas: vieni un tie paši fakti, ietērpti vienos un tajos pašos vārdos...

- Tā ir. Domāju, ir pēdējais brīdis izrunāt visas ar medijiem saistītās lietas. Ko tad mēs gribam? Iznīcināt visu? Labi, bet tad nevaimanājiet par drošību. Nekas nemainīsies, ja lineārajā apraidē tiks izslēgts kāds Krievijas kanāls - tehnoloģiju iespējas ir milzīgas. Nevēlama informācija nāks pie mums iekšā tik un tā. Interesanti ir tas, kādā veidā kanālu izslēgšana ietekmē biznesa vidi un politiku? Ukraiņi, piemēram, izslēguši ļoti daudzus kanālus. Bet vai viņi tāpēc jūtas laimīgi? Lietuvieši arī izslēdza Krievijas TV kanālus, bet pēc tam tos ielika dārgajās Premium pakās, lai skatītāji neaizietu prom no Lietuvas kabeļu tirgus, kas patlaban sāk notikt Latvijā. Ja aizslēgsim visu un pavisam, mēs pazaudēsim krievu auditoriju. Ņemot vērā, ka mums ir vairāk nekā 200 000 nepilsoņu, mēs viņus vispār izslēgsim no šīs dzīves. Mēs to gribam vai negribam?

- Pirms kāda laika taču runāja par īpaša krievu kanāla veidošanu sabiedriskās TV paspārnē.

- Kanālam TV5 bija pieci procenti auditorijas! Šis kanāls bija atšķirīgs no Pirmā Baltijas kanāla, un tās bija divas iespējas, kā komunicēt ar auditoriju, konkurējot ar diviem atšķirīgiem informatīviem saturiem. Tāds kanāls bija vajadzīgs ne tik daudz tāpēc, ka liela daļa nesaprot valodu, bet tāpēc, ka tas ir kopienas jautājums: ap ko viņiem pulcēties? Ja vairs nav ap ko pulcēties, viņi iet citā virzienā. Tā bija liela kļūda - likvidēt TV5. Nevajadzēja īpaši piepūlēties, lai to saglabātu. Ko tad darīsim? Likvidēsim visus kanālus, lai paliek tikai viens? Mēs jau kādreiz dzīvojām tādā valstī, kur bija tikai viens kanāls.

- Tāds kā sabiedriskais? Manuprāt, auditorijas ir tik dažādas, ka faktiski neiespējami vienam sabiedriskajam kanālam aptvert visu auditoriju intereses. Tas nebija iespējams pat tevis pieminētajā «tajā valstī».

- Jā, auditorijas ir ļoti segmentētas. Turklāt no tām esam izslēguši krieviski runājošo auditoriju.

- Lai mācās saprast latviski.

- Nē, viņi vienkārši aizgāja uz Pirmo Baltijas kanālu un NTV. Es gan nesaprotu, kāpēc aizslēdza tikai RTR: šis kanāls ir tieši tāds pats kā NTV. Ļoti daudzi aiziet uz resursiem, kurus nevaram kontrolēt. No mūsu vides aiziet liela daļa auditorijas, mēs to nevaram izpētīt pat socioloģiski. Patiesību sakot, es ļoti uztraucos...

- Jo...?

- Šobrīd visi tiktāl ir nonivelējuši iziešanu no reklāmas tirgus, ka primitīvi skaidro: mēs atņemsim naudu sabiedriskajiem medijiem un atdosim to šaubīgiem komersantiem. Savukārt lietuvieši un igauņi palielināja sabiedrisko mediju budžetus, tādējādi atslogojot reklāmas tirgu un ļaujot komerciālajiem medijiem tajā darboties un attīstīties. Bet mūsu sabiedrisko mediju budžeti ir nožēlojami. Citās valstīs katru gadu vismaz pakāpeniski tos palielina. Mēs savu mediju telpas stiprināšanai neesam izdarījuši neko. Neko! Izņemot to, ka esam sakropļojuši tirgu ar vienu kanālu - Radio 5. Tam atradās nauda pēkšņi un tūlīt. Partijas strauji izvelk no kabatām naudu, kas paredzēta konkrētiem medijiem, bet nav sistēmiskas pieejas mediju politikai.

- Reklāmas vēlēšanu sakarā taču ir ierasta lieta.

- Nē, tas attiecas uz pavisam ko citu. Deputātiem ir noteiktas kvotas: piefinansēt kādam konkrētam medijam konkrētu projektu veidošanu. Tas ir nesaprotami no sistēmiskas plānošanas viedokļa: kā var iedot vienam medijam finansējumu, nesaprotot, kādu iespaidu tas atstāj uz pārējiem? Deputātam ienāk prātā: jā, man šis medijs patīk, es to pērku tiešā veidā! Tā, piemēram, pagājušajā gadā vairākas TV tika finansētas 200 000 eiro apmērā ar Kārļa Šadurska (Vienotība) svētību caur Finanšu ministriju pa tiešo. Pēc tam acīmredzot kaut kas tiek prasīts no šiem medijiem pretī. Tas ir normāli? Nāks nākamā partija, pirks nākamo mediju? Mediju tirgus uz nebēdu tiek transformēts uz vienu vai otru pusi, par sekām nedomājot.

- Ja sabiedriskie mediji būs brīvi no reklāmas, domā, situācija mainīsies?

- Ja palielināsies šo mediju finansējums, tad brīvi tiks ražoti produkti dažādu sabiedrības grupu interešu apmierināšanai. Mediju fonds varētu finansēt konkrētus projektus valsts politikas realizēšanai, uzrunājot konkrētas klausītāju un skatītāju grupas. Notiktu mediju plānošana, nevis kāds deputāts pēc saviem ieskatiem iemestu naudu tajā vai citā medijā.

- Manuprāt, der parunāt arī par mediju žurnālistisko kvalitāti.

- Skumji, ka NEPLP nav spējīga uzturēt diskusiju par radio un televīziju satura kvalitāti. Tajā pašā laikā visi vaimanā, ka nav kur sūdzēties par nekvalitatīviem raidījumiem. Latvijā ir varbūt kādi trīsarpus cilvēki, kam ir drosme pateikt, ka medijs kaut ko nav izdarījis profesionāli. TV žurnālistikas kvalitāte reizēm ir kritiski zema, analītikas mums nav vispār. Viedokļu līderi atrodami vien rakstošajos medijos, tos var uzskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Taču ja tagad visas ziņas tiks ņemtas no vienas aģentūras... No tirgus viedokļa mūsu valstī pilnībā pietiek ar vienu ziņu aģentūru - tā vismaz uzskata Konkurences padome. Bet ja runājam par viedokļu daudzveidību - tās mums ir ļoti maz. Mediji paši ziņas ģenerē ārkārtīgi reti. Saturs, ko mediji piedāvā, visbiežāk neatbilst sabiedrības gaidām. Mediju regulatoram vajadzētu nodrošināt auditorijas ekspektāciju pētījumus, taču tādi nenotiek.

- Izklausās, ka situācija elektroniskajos medijos ir bēdīga.

- Jā. Un tas var beigties ļoti nelāgi. Patiesībā mediju problēma ir tik svarīga, ka to savā darba kārtībā vajadzētu iekļaut Valsts prezidentam. Mediji var palīdzēt risināt politikas, integrācijas, sabiedrības saliedētības, valsts drošības jautājumus. Mana pārliecība ir tāda: ar žurnālistikas palīdzību jāmeklē risinājumi, nevis ienaidnieki. Bet kā ievirzīt žurnālistiku, lai tā būtu orientēta uz attīstību un rezultātu? Skumji bija dzirdēt, tikko viesojoties Latgalē, ka tās iedzīvotājus neinteresē Rīgas problēmas un viņi ar nacionālajos medijos atspoguļotajām problēmām sevi neidentificē, sevi tajos neatrod un neatpazīst, ar vieglu prātu izvēlas Baltkrievijas un Krievijas medijus. Mums visiem ir jāmaina sava domāšana. No ienaidnieku meklēšanas nevienam labāk nepaliks. Mums jāmeklē vienojošais, lai sasniegtu reālus pozitīvus rezultātus, nevis dzīvotu mūžīgā negatīvā procesā bez rezultātiem. Šobrīd mēs tikai griežamies virpulī starp divām lielvarām, mēģinām iekļauties kaut kādā mistiskā Eiropas komūnā, kuru īsti neesam ne sapratuši, ne pieņēmuši. Arī politikā nav savas nostājas, nav ideālu, nav mērķu. Neesam sapratuši, kas ir vajadzīgs mums personīgi, nevis globālajiem tirgiem. Kad beidzot sanāksim kopā un definēsim, kas mums - kā valstij, kā pilsoņiem - ir vajadzīgs?