Raimonds Graube: Aliansē mūsu uzvara ir laiks

Bite var iekost lielam dzīvniekam tā, ka viņš vairs negrib pie stropa nākt. Bite šajā līdzībā ir Latvijas armija. Kas ir lielais dzīvnieks, varam iedomāties. Par armijas biškopību Neatkarīgā sarunājas ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālleitnantu Raimondu Graubi.

- Militāro aktualitāšu pašlaik ir daudz. Ko īsti sagaidām no Varšavas samita?

- Laikam pats svarīgākais ir sagaidīt NATO vienotību. Kopīgu izpratni par to, ka riski ir reāli. Aktivitātes un drošības situācija ap NATO - ziemeļaustrumu, austrumu flangā ir tāda, ka prasa vienotu NATO valstu reakciju. Tas ir pats būtiskākais stratēģiskā līmenī. Kas attiecas uz konkrēti veicamiem pasākumiem, loģiski, ka mēs gribam palielināt NATO klātbūtni Latvijas un Baltijas teritorijā. Politiskās apņemšanās un plāni ir jāmaterializē, citādi tie ir tikai tukši solījumi. Un mēs jau redzam, ka NATO reakcija un mūsu sabiedroto - individuālo valstu reakcija pēc Krimas bija ātra un adekvāta. Gan gaisa telpas patrulēšana tika pastiprināta, gan arī vienību skaits palielināts. Mēs redzam 5. panta realizāciju dzīvē.

- Kas mums jau ir no sabiedrotajiem un kas mums vēl būs?

- Sāksim ar to, ka šobrīd vienības, kas atrodas Austrumeiropā, Baltijā, ne vienmēr var uzskatīt par NATO vienībām. Tādā izpratnē, ka tās nav daļa no NATO komandstruktūras. Tā lielā mērā ir individuālu NATO valstu vēlme šeit ko darīt. Ar NATO samitu mēs tās strukturēsim atbilstoši NATO komandķēdei. Tās būs NATO vienības ar tiešu NATO komandpakļautību.

- Jūs varat nosaukt šīs valstis?

- Šo četru Eiropas bataljonu kaujas grupu lieluma vienību izvietojums Baltijas valstīs un Polijā tiks veidots pēc principa, ka katrai no tām būs tā sauktā pamatvalsts, kam pievienosies pārējās valstis, kas gribēs piedalīties. Sevi jau pieteikušas Amerikas Savienotās Valstis, Vācija un Lielbritānija. Tiek meklēta vēl ceturtā valsts.

- Jūs pieminējāt 5. pantu. Ir daudz šķēpu lauzti, vai tas vispār kaut ko garantē. Un vietā jautājums - vai mēs arī paši kaut ko varam?

- Es jau zināmu laiku nēsāju komandblociņā Ziemeļatlantijas līgumu. Mēs visi labi zinām 5. pantu. 4. pantu esam jau iepazinuši - īpaši tādās neskaidrās situācijās, kad konvencionālās darbības vēl nav, varam prasīt konsultācijas. Un nu evolucionāri esam nonākuši līdz 3. pantam, kurā skaidri pateikts: puses katra atsevišķi vai visas kopā ar ilgstošiem un efektīviem pašu centieniem un savstarpējo palīdzību uzturēs un attīstīs savas individuālās un kolektīvās spējas pretoties bruņotam uzbrukumam. Skaidri un gaiši pateikta katras valsts atbildība. Un šo 3. pantu mēs esam sākuši realizēt tikai pagājušā gada vidū. Tāda ir realitāte.

Kas attiecas uz mūsu spējām aizsargāties pret lielām un militāri spēcīgām valstīm, jāsaka - esot aliansē, mūsu uzvara ir laiks. Nedomāju, ka Latvija spētu attīstīt tādas militārās spējas, lai pilnībā apturētu agresoru vai viņu izdzītu saviem spēkiem no savas valsts teritorijas. Taču mēs varam veidot tādu aizsardzību, lai iegūtu šo laiku. Lai sabiedrotie pēc politiskā lēmuma pieņemšanas mums nāktu palīgā. Runājot līdzībās - arī bite var iekost lielam dzīvniekam tā, ka viņš negribēs stropam tuvoties. Un tāda veida aizsardzību mēs varam nodrošināt. Un viens no labākajiem piemēriem ir Zemessardze, kur cilvēki nāk iekšā. Motivēti cilvēki! Arī Rīgā, kur iedzīvotāju daudzums liels, bet zemessargu skaits līdz šim bija procentuāli mazāks. Cilvēki grib šo valsti aizstāvēt!

- Zemessardze ir Latvijas teritoriālās aizsardzības pamats. Divus gadus dienot Zemessardzē, man tomēr nav radusies pārliecība, ka būtu labāks kaut par vienu profesionālu karavīru. Kāpēc tāds uzsvars uz amatieriem?

- Mēs vienkāršojam valsts aizsardzības jēdzienu, reducējot to tikai uz bruņotajiem spēkiem, uz karavīriem, uz zemessargiem. Tas pamatkodols slēpjas tautas vēlmē aizsargāt sevi. Valstiskuma pamati tiks apdraudēti dienā, kad pilsoņi pārstās stāties Zemessardzē. Zemessardze ir apliecinājums - kā tāds lakmusa papīrs tautas vēlmei šo valsti saglabāt. Es uz Zemessardzi skatos tā. Un, ja šie cilvēki vēl papildus tiek apmācīti rīkoties ar ieročiem, tas ir milzīgs garants mūsu nākotnei.

Par to spēju. Es nebūtu tik skeptisks, jo gars nosaka visu. Vienmēr citēju ģenerāļa Radziņa teikto. Tavā rīcībā var būt vislabāk apmācītais karavīrs, vismodernākais ložmetējs, bet, ja karavīrs negrib, baidās vai nespēj to lietot kaujā, tad gan ierocim, gan apmācībai nav nozīmes.

Par Zemessardzes attīstību - jā, procesi notiek lēnām. Varbūt lēnāk, nekā es kā komandieris vēlētos. Bet tam ir objektīvi iemesli. Šī intervija notiek vien astoņus mēnešus pēc līdzekļu piešķiršanas Zemessardzei. Domāju, pēc gadiem trim mēs varēsim atgriezties pie Zemessardzes gatavības jautājuma jaunā līmenī un jaunā kapacitātē.

- Obligātais militārais dienests tātad joprojām nav aktuāls?

- Ja runājam par totālo aizsardzību, kurā jāiesaista maksimāli daudz pilsoņu, un mēs prognozējam konfliktu, kas ilgst mēnešus, pusgadu, gadu, tad obligātais dienests ir absolūts priekšnoteikums. Bet, tā kā mūsu iespējamais apdraudējums, konflikti un riski neplānojas šādos mērogos vai šādos laika nogriežņos, tad neredzu pamata, esot aliansē, pēc šāda veida spēka. Turklāt līdzekļu ir tik, cik to ir. Mums ir trīs pilsoņu kategorijas, kuras jāmāk izmantot. Pirmā ir profesionālais dienests, otrā - rezerves karavīri. Un trešie ir brīvprātīgie. Saliekot šos trīs kopā, veidojas pietiekami apjomīgs skaitlis, lai mēs varētu realizēt mūsu uzdevumus. Pabeigsim apbruņot, apmācīt, ekipēt šīs karavīru grupas, un tad, ja operacionālā nepieciešamība prasīs un līdzekļi atļaus, varam atgriezties pie diskusijas par obligāto dienestu.

- Fatālisti saka - pietiek ar vienu atombumbu, lai Latviju noslaucītu no zemes virsas. NATO militārais pensionārs Ričards Širefs raksta, ka tas var notikt vēl šogad.

- Saprotiet, katram agresoram ir kādi mērķi. Bet nekādā gadījumā nedomāju, ka Krievijas uzdevums ir iznīcināt Latviju kaut kādā konvencionālā Otrā pasaules kara scenārijā, nolīdzinot mūs līdz ar zemi. Uzdevums var būt kontrolēt ekonomiku, politiku, saimniekot šeit, varbūt apturēt NATO paplašināšanos. Mēs atradīsim daudzus dažādus racionālus izskaidrojumus, un tikai pēdējais visā šajā rindā būs iznīcināšana. Turklāt bumba iedzīvotājus nešķiros ne pēc pases, ne nacionalitātes. Tas nav mērķis. Atstāsim šādus fatālus konfliktus ar fatāliem iznākumiem grāmatām.

- Bet jūs pazīstat to Širefu? Viņš bija liels priekšnieks.

- Viņš man ir labs paziņa. Tajā grāmatā esmu daudz kur minēts, tikai ar citu vārdu. Esmu pat pie viņa vizītē mājās bijis.

- Tā ir militāra fantastika vai tomēr viņa apsvērumiem ir kāda jēga?

- Grāmata ir grāmata, un grāmatai, protams, ir mērķis, lai to pērk. Bet tajā pašā laikā viņš nenoliedzami ir mūsu draugs - tādā nozīmē, ka brīdina britu sabiedrību, kādi varētu būt šie melnākie scenāriji un kas jādara, lai tos novērstu. Tā nav prognoze, un tas nav horoskops Eiropas un Baltijas nākotnei. Brīdinājums ar literārā žanra elementiem.

- Nupat vēl viens tāds brīdinātājs - Izraēlas bijušais specdienesta vadītājs Jakovs Kadmi - paziņoja, ja ASV Latvijā izvietos pretraķešu sistēmas, tad mēs Krievijai būsim pirmais uzbrukuma mērķis. Esam nolemti prettriecienam.

- Tādas runas gan neesmu dzirdējis, bet mums jāskatās, kādā veidā NATO vispār reaģē uz Krievijas agresiju. Daudz tiek runāts, vai tikai NATO neprovocē situāciju attiecībās ar Krieviju. Bet mēs visi aizmirstam, ko darīja Krievija un ko darīja NATO astotajā, devītajā, desmitajā gadā. Pirms 2008. gada Krievija netika nekādā veidā provocēta, ne arī kā citādi izaicināta no NATO puses. Kādā sestajā, septītajā gadā Krievijas pat varēja mēģināt iestāties NATO - tik draudzīgas bija attiecības! Un tad notika uzbrukums Gruzijai, ko neviens negaidīja. To pašu mēs varam teikt par Ukrainu. Visiem tas bija pārsteigums. Nu kā var būt, ka uzbrūk vienai no visdraudzīgākajām valstīm, ar kuru vieno valoda, kultūra, reliģija, vēsture! Ja mēs pirms trim gadiem kādam stāstītu, ka iespējams šāds scenārijs, neviens neticētu. Mūs nosauktu par paranoiskiem. Situācija ir sarežģīta, un tā mums arī jāskatās uz šiem riskiem.

- Vai raķešu sistēma būs?

- Nē, nav paredzēta, bet, kā jau teicu, NATO reaģē uz Krievijas darbībām. Ja Krievija veido trīs divīzijas pie mūsu robežām, domāju, četru bataljonu veidošana visā Baltijas teritorijā ir niecīgs skaits. Ja Krievija turpina šo retoriku, ja tiek izteikti kodolieroču lietošanas draudi, kaut vai tie ir tikai draudi, - es nerunāju par galējo scenāriju, tad pretgaisa aizsardzības pasākumi un spējas, kas ļauj notriekt ballistiskās raķetes, manuprāt, varētu būt uzskatāmi kā adekvāts solis. Kristīgais princips - pagriez otru vaigu ir pareizs un labs, bet acīmredzot šeit tas nestrādā, un mūsu reakcijām jābūt adekvātām, lai garantētu mieru un drošību Eiropā.

- Ukrainas piemērs rāda, ka arī mūsdienās iespējams karš bez supertehnoloģijām un zābaki uz zemes joprojām nepieciešami.

- Tieši tā. Mēs sekojam, kādā veidā Ukrainā taktiski un operacionāli tiek veiktas šīs operācijas, un viena no atziņām, ko guvu, tiekoties ar ukraiņiem, - nav jāmēģina viņus padarīt par supercilvēkiem. Viņi ir tādi paši kā mēs. Un, kuram stiprāks gars, tas arī uzvar. Tur bija milzīgi pārspēki, artilērijas atbalsts, bet agresoru puse nespēja līdz galam realizēt sākotnēji izvirzīto uzdevumu. Taču, protams, arī tehnoloģijām ir nozīme. Ko darām mūsu aizsardzībā. Viena no pirmajām lietām, ko nopirkām pagājušajā gadā, ir RB70, modernākas raķetes. Jau šobrīd esam spējīgi reaģēt uz helikopteriem un citiem zemu lidojošiem objektiem.

- Tātad pret Krievijas helikopteru bāzi mums ir ko pasākt?

- Nu... es negribētu runāt intervijā par tehniskām detaļām, bet mēs audzējam spējas. Ja pretinieks zina, ka mūsu pretgaisa raķetes spēj sasniegt četrus kilometrus, un desantēšanās nenotiek no šādiem augstumiem, izņemot specvienības, viņš noteikti to ņems vērā. Tas pats attiecas uz modernām prettanku spējām. Zemessardzē un citās vienībās šobrīd kopā ir 800 Carl Gustav prettanku sistēmas. Ir arī modernākas - 21. gadsimta sistēmas, kas jārespektē pat vismodernākajam tankam. Mēs spējam realizēt pašaizsardzības funkcijas! Mums nevajag veidot uzbrukumu ofensīvās tehnoloģijas, kas ir dārgas. Mēs nevaram iegādāties tanku, kas maksā 10 miljonus. Bet varam iegādāties modernu sistēmu, kas maksā pusmiljonu. Un tā varam salāgot aizsardzības iespējas un nepieciešamības ar mūsu ekonomiku.

- Katrs ierocis pasargā no konkrētiem draudiem. No kādiem šobrīd jāsargā Latvija?

- Militārais algoritms ir vienkāršs. Ja mums jāiegūst laiks, pats svarīgākais ir apturēt pretinieka mobilitāti. Un ar mobilitāti mēs, pirmkārt, saprotam spēju pa gaisu piegādāt karavīrus uz viņu izvēlētiem mērķiem. Tātad pretgaisa aizsardzība un gaisa telpas kontrole kopumā. Otrs ir sauszemes mobilitāte. Mēs zinām šos piemērus Čečenijas karā, kur pārvietojās tanku kolonnas. Uzdevums ir apturēt šo kustību ar prettanku ieročiem, ar inženieru spējām, izmantojot Latvijas dabu, šķēršļus, - veikt pretmobilitātes pasākumus. Un, protams, sauszemes elementā nepieciešams adekvāts daudzums pietiekami apbruņotu cilvēku, lai spētu izdarīt aizkavēšanas operācijas. Aktīva mobila aizsardzība, lai iegūtu laiku. Ļoti būtisks elements ir speciālo uzdevumu vienības - spējas operēt arī lielos attālumos un veikt īpašas operācijas, tajā skaitā ienaidnieka kontrolētās teritorijās. Speciālo uzdevumu vienību pluss ir arī tas, ka tās sniedz atbalstu arī miera laikā. Mums ir plāni, kā tās var tik iesaistītas pretterorisma operācijās un dažādos hibrīdkara scenārijos. Šo praktizē visā pasaulē. Un, ko līdz šim neesmu daudz stāstījis, mēs plānojam veidot speciālo uzdevumu vienības arī katrā Zemessardzes bataljonā. Apmācīt zemessargus, kuri tam gatavi - dažādām fiziskām, psiholoģiskām, taktiskām spējām.

- Armija ir daļa no sabiedrības, un to neizbēgami skar demogrāfijas problēma.

- Taisnība, tā patiesi ir problēma. Mēs esam daļa no darba tirgus, un, protams, mums jāpiedāvā cilvēkam ne tikai patriotisms, bet arī šī praktiskā daļa. Sabiedrība ne vienmēr novērtē, ka esam ļoti nopietns sociālekonomisks spēlētājs darba tirgū. Pilnīgi droši varu apgalvot - daudzi karavīri, ja valsts viņiem nepiedāvātu šādu iespēju, ja nebūtu armijas, pašlaik būtu prom Īrijā. Īpaši no ekonomiski sarežģītākiem, depresīvākiem rajoniem. Mēs dodam profesiju un paralēli jau maksājam algu. Tā ir liela priekšrocība. Un, runājot par konkurētspēju, varbūt to veicinājusi situācija Ukrainā, bet interese par iespēju iestāties bruņotajos spēkus salīdzinājumā ar pagājušo gadu ir augusi par 30%. Šogad ministrijas plānā ir rekrutēt 700 karavīrus.

- Tas ir reāls skaitlis?

- Esmu optimistiski piesardzīgs. Jārēķinās ar dabisko atbirumu - veselība, fiziskais un visi pārējie iemesli. Ne visi iztur iestāšanās prasības. Bet pagaidīsim, cāļus skaitīsim rudenī.

- Izskanējis ierosinājums pazemināt prasības tā, lai katram gribētājam atrastos vieta armijā. Atbalstāt?

- Ne tā. Vienība pārvietojas tik ātri, cik pārvietojas lēnākais karavīrs. Tātad vienībā nevar būt atlaides. Bet mēs varam pagarināt pamatapmācības kursu profesionālajiem karavīriem un viņus uztrenēt, ja, piemēram, fiziski viņam pietrūkst divu minūšu skriešanā vai desmit vēderprešu. Varbūt pat slēgsim līgumu ar Sporta akadēmiju, lai izstrādātu viņiem Alūksnē individuālās programmas. Un tas pats attiecībā uz veselību. Visvairāk diskvalificējošais faktors ir zobi. Mēs zinām - tas maksās dārgāk, bet mēs to jauno cilvēku ņemsim un par budžeta līdzekļiem remontēsim. Un zobi ir tikai piemērs - ir virkne veselības problēmu, ko šobrīd uztveram kā diskvalificējošas, bet ko ir iespējams novērst. Mēs nesamazināsim prasības karavīriem, bet ieguldīsim viņos vairāk laika un līdzekļu, lai sagatavotu uzdevumu veikšanai. Ar to pildīsim arī sociālu funkciju sabiedrībā. Mēs darām lietas un dodam darbu, ko sabiedrībā neviens cits bez mums nespētu.

- Noslēgumā vēl jautājums, kas attiecas uz jums personīgi. Jums februārī ir dzimšanas diena. Izdienas vecums.

- Esmu atkārtoti Saeimas ievēlēts uz četru gadu termiņu, kas beidzas 2018. gada jūlijā. Lai būtu skaidrs - man likumīgi nekas netraucē nodienēt līdz 2018. gada vidum. Punkts.

- Un jūs to darīsiet?

- Nu tad arī domāšu, vai es to darīšu, bet šobrīd nevienu baumu nekomentēšu.