Okupācijas armijai veltītā pieminekļa nojaukšana Pārdaugavā un Uzvaras laukuma izveidošana prezidenta Kārļa Ulmaņa iedomātajos grandiozajos mērogos ir utopija gan no politiskā, gan saimnieciskā viedokļa. Taču skaidrot, ko Uzvaras piemineklis dara neatkarīgajā Latvijā, gan nepieciešams, un šis ir būtiskākais Saeimā iesniegtās sabiedrības iniciatīvas mērķis. Lai arī tiešā tekstā nemaz nav minēts.
Tūkstošiem laužu pie Uzvaras pieminekļa pulcējas vien pāris dienas gadā - 8. un 9. maijā. Bet ikdienā te pastaigājas vietējie - mammas ar ratiņiem, vecie ļaudis pasēž uz soliņiem, garām paskrien kāds sportiskāks rīdzinieks. Pa retam ierodas arī tūristi. Neatkarīgā te sastop Juriju no Kazahstānas fotografējam monumentu. Kam piemineklis veltīts, viņam nav grūti saprast. Bronzas karavīru grupa, sieviete, kas iemieso padomju dzimtenes tēlu, zvaigznes obeliska skaldņu galos. Bet uzzinot, ka Latvijā sākusies diskusija par šā pieminekļa nojaukšanas nepieciešamību, Jurijs ir izbrīnīts. «Tā taču ir vēsture,» viņš saka. Un tieši šis teikums atklāj galveno problēmu - pie Uzvaras pieminekļa nav iespējams uzzināt mūsu vēsturi, nav iespējams uzzināt, ko «atbrīvotāji» nodarīja Latvijai. Katram tūristam vietējie neatnāk un to neizstāsta, turklāt daudzi vietējie paši nemaz negrib zināt šo vēsturi.
Plakātus pa perimetru!
Publicists Māris Ruks, kurš ir viens no sabiedrības iniciatīvas autoriem, skaidro, ka pašlaik Uzvaras laukums slavina okupācijas armiju, tāpēc primārais uzdevums ir, nesaasinot situāciju, sakārtot informatīvo telpu. Izvietot Uzvaras laukumā plakātus, kas viegli uztveramā veidā skaidrotu, cik smagas sekas šī «atbrīvošana» radīja Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem. Jā, iespējams, kādam pēc tam būs kauns iet un priecāties uz turieni 9. maijā. Taču konceptuāli pret šādu rīcību - vēstures skaidrošanu - nevienam nevarētu būt iebildumu. Katrā ziņā tam nevajadzētu radīt nekādus starpetniskus asumus Latvijā, skaidro M. Ruks. «Un pēc tam jau var turpināt diskusiju par Rīgas īstā Uzvaras laukuma izveidi. Mēs jau nepiedāvājam iet pa nakti un tūlīt kaut ko spridzināt.»
Iniciatīvas autori un tās 12 356 atbalstītāji aicina rīkoties šādi.
Pirmkārt, Saeimai veikt atbilstošas darbības Uzvaras laukuma patiesās būtības un vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai. Otrkārt, savākt sabiedrības ziedojumus (saņemt valsts dotācijas/Krievijas kompensāciju) PSRS armijas memoriāla demontāžai un Uzvaras laukuma infrastruktūras mainīšanai, vadoties pēc sākotnējā projekta.
Sākotnējais projekts paredzēja izveidot Svētku laukumu vairāk nekā 200 tūkstošiem apmeklētāju, amfiteātra formas sporta stadionu 25 000 skatītāju, Sanāksmju pili ar 10 000 vietām, arī 60 metru augstu Uzvaras torni ar svētnīcu tautas varoņiem, Uzvaras aleju, baseinus, celiņus. Trīsdesmito gadu otrajā pusē tam arī tika vākti tautas ziedojumu līdzekļi. Savāca vairāk nekā 13 miljonu latu, taču tad sākās karš.
Astoņdesmitajos gados arī naudu vāca. Pa rublim, pa pieciem, brīvprātīgi obligātā kārtā. Preses darbinieki maksāja pat desmit, rādot priekšzīmi. Tādā ziņā arī šis piemineklis ir par tautas naudu celts.
Abstrahējoties no politikas
1985. gadā Otrā pasaules kara beigu 40. gadadienā Uzvaras parkā notika memoriāla atklāšana. Izmēros dižs, taču no mākslinieciskā viedokļa rezultāts trūcīgs. Tēlnieks Gļebs Panteļejevs Neatkarīgajai stāsta, ka šis padomju mākslā bija mēģinājums atkārtot Salaspils memoriāla veiksmi. «Kad tapa Salaspils, ar savām idejām piedalījās vairāki mākslinieku kolektīvi, bet par galīgo variantu nekādi nevarēja izšķirties. Galu galā kompartijas vadība izlēma, ko darīt. Visus uzvarētājus ieslodzīja vienā istabā un pateica - kamēr nevienosieties, tikmēr ārā nelaidīsim. Un tā tapa grandiozs ansamblis Salaspilī! Rīgā mēģināja lietot to pašu metodi, bet nesanāca.» Koptēls neveidojas - tēlnieka Aivara Gulbja Māte dzimtene vienā pusē, Ļeva Bukovska karavīri disonē otrā. Pa vidu vēl arhitektu grupas veidots 79 metrus augsts obelisks. G. Panteļejevs no mākslinieciskā viedokļa diez cik augstu šo memoriālu nevērtē. Cita lieta, ka pats mākslas fakts šādiem sabiedriski nozīmīgiem objektiem paliek otrā plānā. Piemēram, ir desmitiem primitīvu un neizteiksmīgu darbu, kas veltīti atbrīvošanas cīņām, un neviens taču tos neuzdrošinātos aizvākt tikai tāpēc, ka tā ir slikta māksla. Tajā pašā laikā fantastiski skaists piemineklis - Pēteris I zirga mugurā - pašlaik atrodas kādā autostāvvietā Teikā, jo Rīgas dome politisku apsvērumu dēļ savulaik aizliedza tam atvēlēt cienījamāku vietu.
Abstrahējoties no mākslas
Lai arī Uzvaras piemineklis savā koptēlā ir slikta māksla, tēlnieks G. Panteļejevs uzskata, ka tā nojaukšana nav pieļaujama. Tā būtu destruktīva rīcība tiešā un pārnestā nozīmē - pārāk lielai sabiedrības daļai tas ir svarīgs. «Un latvieši velti iedomājas, ka 9. maijs ir krievu žests, lai kaut ko demonstrētu latviešiem. Viņi tur paštīksminās un kaifo paši par sevi, nevis par latviešiem domā. Tas ir kaut kas starp kapu svētkiem un kartupeļu talku.»
Protams, Saskaņas vadītā dome ir pret nojaukšanas ideju. Mērs Nils Ušakovs kā galveno argumentu gan neuzsver festivāla atņemšanu krieviem, bet faktu, ka atbilstoši brīvvalsts laika projektam būtu nepieciešams nonest vai pusi Pārdaugavas.
Ārlietu ministrija savukārt atsaucas uz 1994. gadā parakstītu Latvijas un Krievijas valdību vienošanos, kas paredz savstarpēju memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu saglabāšanu. Tādējādi rīcība ar Uzvaras pieminekli ir jāsaskaņo ar Krieviju, un nav iedomājams, ka Krievija piekristu savas uzvaras simbola nojaukšanai.
Tehniski nojaukšanai nekādas lielas problēmas nevajadzētu radīt. Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis spriež: «Latvija spēja pieminekli uzcelt, un vai gan ir kaut kas tāds, ko postpadomju cilvēks nespētu nojaukt.» Tomēr akadēmiķis uzskata, ka šis ierosinājums ir krietni novēlots. «Ja monuments nav ticis nojaukts Latvijas neatkarības atgūšanas batālijās, kad daudzas vērtības tika relativizētas un pārvērtētas gan politiskas kaismes, gan anarhijas, gan steigas un emociju iespaidā, tad tagad, 25 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, šāda kampaņa no civilizētu tautu viedokļa izskatītos barbariska. Politiski tas Latvijai kaitētu gan reģionāli, gan starptautiski, un meklējiet, lūdzu, no kurienes šādai provokācijai aug kājas, ja laikā, kad Krievijas kara kuģi un lidmašīnas tik to vien dara, kā meklē provokatīvas situācijas pie Latvijas robežām, kāds stumj Latvijas sabiedrību uz konfrontāciju.»
Ko darīt ar sabiedrības iniciatīvu, Saeimai jāizlemj trīs mēnešu laikā.