Sekmēt brīvprātīgo darbu un veicināt sabiedrības līdzdalību brīvprātīgajā darbā – tik cēls ir Brīvprātīgā darba likuma, kas stājās spēkā šā gada 1. janvārī, mērķis. Taču virkne likumā iestrādāto punktu nevis veicina brīvprātīgo kustības attīstību Latvijā, bet ierobežo to un vairo birokrātijas slogu brīvprātīgā darba koordinatoriem. Nesaprotot, kā tagad organizēt brīvprātīgo darbu, nepārkāpjot likumu, daļa jauniešu organizāciju šogad nepiesaista nevienu brīvprātīgo. Situāciju absurdu padara arī fakts, ka par likuma īstenošanu nav atbildīga neviena ministrija.
«Brīvprātīgā darba likuma pieņemšana bija kā signāls, ka valsts pārvalde atzīst brīvprātīgo darbu. Nevalstiskās organizācijas [NVO], protams, par to ir priecīgas, taču likums ietver daudz ierobežojošu normu, kā šo brīvprātīgo darbu organizēt,» stāsta jaunatnes organizācijas Latvijas Jaunatnes padome (LJP - apvieno jauniešu NVO visā Latvijā un pārstāv viņu intereses) izpilddirektore Inese Šubēvica.
Likumu pretrunas
Vislielāko kritiku un neizpratni izpelnījušies vairāki aspekti. «Pirmkārt, likums ierobežo nepilngadīgo jauniešu iesaisti brīvprātīgo darbā mācību laikā. Ja paskatās jauniešu vidējo vecumu, kas vēlas kļūt par brīvprātīgajiem, tie pamatā ir 16-18 gadus veci skolēni. Esam lūguši oficiālu skaidrojumu, kāda ir kārtība, lai attaisnotu viņu stundu kavējumus, jo ir citi normatīvie akti, kas pasaka, kā var attaisnot skolēna prombūtni, piemēram, ja viņam jāpiedalās olimpiādē, viņš brauc ceļojumā. Ar ko olimpiāde atšķiras no brīvprātīgā darba? Olimpiādē pilnveido teorētiskas zināšanas, bet brīvprātīgajā darbā gūst praktiskas iemaņas, kas lieti noderēs nākotnē darba tirgū. Esam saņēmuši atbildi no Izglītības kvalitātes valsts dienesta, kurā paskaidrots, ka vecākiem nav tiesību attaisnot savu bērnu skolas kavējumu, ja jaunietis iesaistījies brīvprātīgo darbā. Jāatceras gan, ka obligāta mums ir izglītība tikai līdz 9. klasei, un ar šo likuma normu tiek ierobežotas ne tikai bērna tiesības izvēlēties, kā apgūt konkrētas iemaņas, bet arī vecāku tiesības, kā viņam audzināt savu atvasi. Mēs viennozīmīgi esam par to, ka jauniešiem ir jāapmeklē skola, jāiegūst izglītība, taču, strādājot jau 17 gadus šajā brīvprātīgo jomā, redzu, cik daudz brīvprātīgais darbs spēj dot jaunā cilvēka izaugsmei un ko skolas solā nav iespējams iemācīties. Bet tagad likums ierobežo pusaudžu iespējas kļūt par brīvprātīgajiem mācību laikā, taču vairums aktivitāšu, pasākumu notiek tieši tad,» skaidro I. Šubēvica.
Otra nepilnība - likums paredz, ka ir jāuzskaita ne tikai brīvprātīgā darba laiks, bet arī jānorāda vieta, kur darbs tiek veikts. «Valsts institūcijām prasījām skaidrojumu, kā mēs varam pareizi šo uzskaiti veikt. Jauniešu organizāciju īstenotie pasākumi ir ļoti dažādi, piemēram, pārgājiens gar jūru vai citas aktivitātes brīvā dabā. Ko mēs varam kā konkrētu vietu norādīt šādos gadījumos? Atbildes pagaidām nav.»
Nav kam pajautāt
Vēl viens sāpīgs jautājums skar normu, kas paredz, ka brīvprātīgie ir jāapdrošina. Arī tur likuma normas ir pretrunā viena ar otru, un organizācijas nesaprot, kā to interpretēt. «Ko apdrošināt, uz cik ilgu laiku, tostarp arī tad, ja jaunietis atnāk pastrādāt vien divas stundas, par kādiem resursiem segt šo apdrošināšanu?» retoriski vaicā LJP izpilddirektore. Piemēram, pērn LJP iesaistījās ap 100 brīvprātīgo. «Ir nereāli apdrošināt visus - tas prasa gan naudas resursus, gan cilvēkresursus, kam būtu jākārto visas formalitātes.»
Viņa teic, ka neizpratnē, kā rīkoties turpmāk, ir gan pašvaldības, gan jauniešu organizācijas. «Kad viņi taujā mums pēc padoma, mums nākas atbildēt - neorganizējiet brīvprātīgo darbu vispār. Diemžēl likums ir tāds, ka mēs nezinām, kā normas īstenot. Un nav kam pajautāt, jo nav nevienas ministrijas, kas atbild par likuma īstenošanu. Iesniedza vieni, virzīja otri, attīstīja citi.» Patlaban arī nav skaidrs, kas šo likuma ievērošanu uzrauga.
Vairs nepiesaista brīvprātīgos
I. Šubēvica norāda, ka šogad LJP nepiesaista nevienu brīvprātīgo, tāpat rīkojušās arī citas organizācijas, jo nav skaidrības, kā, ievērojot likumu, organizēt brīvprātīgo darbu. Šobrīd principā ir sperts solis atpakaļ brīvprātīgā darba popularizēšanā. «Nemitīgi runā, ka jauniešiem bez pieredzes ir grūti atrast savu vietu darba tirgū, savukārt brīvprātīgais darbs ir veids, kā jau skolas laikā gūt praktiskas iemaņas, pilnveidot savas kompetences. Turklāt brīvprātīgais darbs nav tas pats, kas darba attiecības - katrs strādā tik, cik vēlas (atkarībā no mācību intensitātes skolā). Iesaiste brīvprātīgo darbā var būt vērtīgs ieraksts CV, bet likums tagad šo brīvprātīgo kustību ierobežo,» uzsver I. Šubēvica.
LJP klauvē pie vairāku valsts institūciju durvīm - lai arī viņus daudzos aspektos nesadzirdēja likuma izstrādes brīdī, tagad diskusijas ir atsākušās. «Daudzu politiķu runās ir dzirdēts, ka jaunieši ir valsts prioritāte, darbos gan tas nav manāms. Jaunieši jau jūt to attieksmi.»
Pēkšņi pazūd finansējums
«Mēs ļoti priecātos, ja likumdevējs būtu atsaucies mūsu ierosinājumam ieviest jēdzienus «īstermiņa» un «ilgtermiņa» brīvprātīgais darbs. Norādot atsauces, kuras normas ievērojamas vienā vai citā gadījumā, būtu iespējams īstenot jauniešu brīvprātīgo darbu atbilstoši tā būtībai «brīvprātība» un būtiski samazināt administratīvo slogu organizācijām. Piemēram, nav adekvāti slēgt līgumu ar brīvprātīgo, īstenot instruktāžas, apdrošināt jaunieti, ja viņš ir atnācis vien uz pāris stundām izņēmuma kārtā palīdzēt sakārtot telpas pasākumam vai fotografēt divu stundu pasākumus. Man ļoti patīk Ziemeļvalstu pieeja darbam ar nevalstiskajām organizācijām: «Uzticēties izmaksā valsts budžetam mazāk nekā kontrolēt.» Diemžēl Latvijā mēs uzturam milzīgu kontrolējošo iestāžu štatu, bet aizmirstam par vienkāršu uzticēšanos. Uzticēšanās ir arī viens no brīvprātības pamatiem.»
Papildus peripetijām ap Brīvprātīgā darba likumu jauniešu organizāciju darbībai ir atņemts arī finansējums jaunatnes plāna īstenošanai, sākot ar 2017. gadu. «Jaunatnes politikai ik gadu tiek novirzīti ap 400 000 eiro. Šī summa nav mainījusies jau gadiem. Organizāciju skaits pieaug, mainās uzstādījumi, bet ne nauda. Problemātiskākais jautājums saistīts ar administratīvajām izmaksām. Bijām panākuši vienošanos, ka 2017. un 2018. gada budžetā nacionālā līmeņa organizācijām tiek piešķirts papildu finansējums - 200 000 eiro, lai varētu pilnvērtīgi veikt koordinējošo darbu. Maijā, kad tika apstiprināts valdības rīcības plāns, finansējums bija pazudis. To uztveram kā necieņu pret jauniešiem. Šobrīd gaidām oficiālu atbildi, kāpēc šāda situācija radās. Gadījums atkal kārtējo reizi pierāda, ka vārdi, ka jāinvestē jauniešos - mūsu nākotnē, nesaskan ar darbiem,» secina I. Šubēvica.