Anda Čakša: Ja medicīnai nebūs 12% no budžeta, nekas labāks nebūs

Intervija ar veselības ministri Andu Čakšu – par ministrijas sadarbību ar pārējo nozaru ministrijām, par eveselības projekta un Eiropas struktūrfondu miljoniem, kā arī par veselības apdrošināšanas mūžīgo problēmu.

- Kāpēc piekritāt kļūt par ministri? Jūs taču strādājāt tik stabilā, labi apmaksātā darbā (Anda Čakša bija Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas vadītāja - E. V.) .

- Stabilā?... Valdes priekšsēdētāji atrodas amatā konkrētu laika posmu. Kāds cilvēks, uzzinājis, ka es piekritu stāties veselības ministres amatā, teica, ka tas ir neprātīgs lēmums. Jā, tā ir. Bet piekrišana lielā mērā saistīta ar to, ka esmu strādājusi veselības aprūpes sistēmā un bieži vien «izbaudījusi» to sajūtu, kas rodas, sitoties gar sistēmas malām, neko nespējot tajā izmainīt. Manī vienmēr ir bijusi vēlme ieviest izmaiņas, lai ir ieguvums gan pacientiem, gan tiem, kas strādā šajā sistēmā. Ja es kaut ko izmainīšu, tas paliks kā mans veikums.

- Jūs nebiedē tas, ka atkal sāksies protesti? Šķiet, neviens veselības ministrs nav no tiem izvairījies.

- Iespējams, ka protesti būs. Sistēmā, kur cilvēki cits ar citu ir cieši saistīti, nevar būt tā, ka, izdarot kustību, tu nedabūsi tādu pašu atpakaļ. Mana priekšrocība ir tāda, ka mēģinu cilvēkus sēdināt pie viena galda un diskutēt. Kad vienošanās ir panākta, ejam kopīgi tālāk. Vienmēr būs lietas, kas kādam nepatiks.

- Kas ir pats grūtākais, lai sakārtotu sistēmu?

- Domāšanas maiņa. Mana pieredze ir tāda: strādājot Bērnu slimnīcā, es rādu ieguvumus, kādi ir pacientam un ārstam, kad mainās domāšana. Neuzskatu, ka domāšana pilnībā mainīsies viena gada laikā, manuprāt, pareizi ir vispirms ielikt sistēmā pareizos motivatorus.

- Ir dzirdēts viedoklis, ka iepriekšējie veselības ministri ir panākuši to, ka Veselības ministrijai nav nekādas sadarbības ar citām ministrijām.

- Man ir maza politiskā pieredze, taču premjeram Mārim Kučinskim jau mūsu pirmajā sarunā bija svarīgi dzirdēt, ka esmu komandas cilvēks. Tas, ko es šobrīd redzu valdībā: tie ir mēģinājumi iesaistīt sadarbībā visus ministrus. Var teikt, ka Veselības ministrijas «elementi» ir visās citās ministrijās - Izglītības, Aizsardzības, Labklājības, pat Satiksmes. Mana pirmā vizīte bija Ārlietu ministrijā (ĀM)...

- Kāpēc pirmā tieši Ārlietu ministrijā?

- Tehniski sanāca pirmā. Bet arī ar ĀM mums ir kopīgi jautājumi, piemēram, pierobežas neatliekamās medicīniskās palīdzības sakārtošana. Mums ir jārisina sadarbība arī starp Baltijas valstīm, teiksim, saistībā ar unikāliem izmeklējumiem.

- Un kas ar Labklājības ministriju (LM)? Naudu medicīnai no sociālā budžeta tā nedos?

- Labklājības ministram jāsargā savs labklājības budžets... Būtu ļoti labi, ja mēs varētu izmantot LM bāzi, lai tiktu līdz individualizētai pieejai. Šobrīd, salīdzinot ar pagājušo gadu, ļoti strauji ir pieaudzis slimības lapu skaits. Uzņēmēji ir sūdzējušies Ekonomikas ministrijai, ka slimības lapas bieži tiekot izmantotas nepamatoti, esmu runājusi arī ar ģimenes ārstiem, un viņi ir nolikti smagā situācijā, jo nāk viņu pacienti, un tad ir grūti atteikt slimības lapu, kaut arī īsti nav pamatojuma... Iespējams, šo procesu esam padarījuši pārāk vienkāršu. Jādomā, kā to ielikt stingrākā rāmī, jo tie ir ļoti lieli līdzekļi, kas aiziet slimības lapās. Bet ir arī otra lieta. Iedzīvotāju struktūra mainās: vidējais vecums paaugstinās. Pieaugot vecumam, vairāk ir arī saslimšanu. Tāpēc jādomā par veselības veicināšanu, ne tikai par slimību ārstēšanu. Tā ir dažādu ieradumu maiņa, kas saistīsta ar alkohola lietošanas un smēķēšanas mazināšanu, ar uzturu un sportiskajām aktivitātēm, proti, runa ir par lietām, kas palīdz uzturēt veselību. Mēs gribam pagarināt veselīgos dzīves gadus, samazināt slimību dēļ zaudētos dzīves gadus.

- Kopā ar Izglītības un Zinātnes ministriju plašs darbalauks: bērnu mazkustība, aptaukošanās... Un kā ar veselības un ģimenes mācību skolās?

- Svarīgi ir ieviest trešo sporta stundu skolās. Ir pilotskolas, kurās sporta stunda ir katru dienu. No vecākiem tur labas atsauksmes. Veselības mācība šobrīd nav ieviesta, taču nākamo Eiropas struktūrfondu ietvaros mēs apmācīsim pedagogus papildu prasmēm veselības veicināšanā. Tā tiks integrēta sociālo zinātņu blokā. Šobrīd ir daudz bērnu ar lieko svaru, pat ar aptaukošanos. Tendence ir pieaugoša, tāpēc redzam, ka pieaug arī cukura diabēta gadījumi bērnu vidū. Tas atstās sekas uz darbspējīgo vecumu.

- Uz ģimenes dzīvi arī.

- Protams, arī uz ģimenes dzīvi un reproduktīvo veselību. Pirms divām nedēļām kopā ar Pasaules Veselības organizāciju tika izdotas vadlīnijas grūtnieču uzturam: kods un balanss dzīvei tiek iedots jau tad, kad bērniņš tiek ieņemts, mammai pareizi jāēd, veselīgi jādzīvo. Klāt nāk sociālā šķautne: ne vienmēr ir pieejams kvalitatīvs ēdiens. Tomēr uzskatu, ka vasarā un rudenī Latvijā ir iespējams nopirkt veselīgu uzturu.

- Ļoti svarīga ir arī ģimenes mācība, ņemot vērā to, ka Latvijai uzmācas ar visādām Stambulas konvencijām.

- Uzskatu, ka skolās jārunā gan par seksuālo audzināšanu, gan par to, ko nozīmē vardarbība. Taču šobrīd Izglītības ministrijā nav uzņemta virzība uz papildstundas ieviešanu, un tas arī nav manu prioritāšu galvgalī. Ir jāsaprot, ka viss nāk no ģimenes - ieradumi, sports, viss.

- Manuprāt, ģimenes veselība šobrīd ir diezgan dramatiskā situācijā. Kā domājat to uzlabot?

- Sabiedrības veselībā ir divi lielie instrumenti: viens ir likumdošanā veikt kādus skaidrus ierobežojumus, piemēram, par alkoholu vai smēķēšanu, otrs ir strādāt uz mērķa grupām. Eiropas struktūrfondos tagad būs līdzekļi veselības veicināšanas programmām, un tur būs iespējas izglītot gan skolu māsas, gan pedagogus, gan sociālās aprūpes darbiniekus, strādājot ar maznodrošinātajiem un bezdarbniekiem, cilvēkiem ar invaliditāti, uz pusaudžiem un bērniem, proti, veicot mērķtiecīgu intervenci attiecīgo grupu virzienā, kur redzamas vislielākās problēmas. Viens no nāves iemesliem pie mums ir ne tikai saslimšanas, bet arī ārējie faktori, piemēram, traumatisms. Palūkojieties, cik labi iedarbojās piesprādzēšanās un ķiveru kampaņa, zobu tīrīšanas kampaņa. Kad sāka reklamēt zobu birstes, pēc kāda laika redzējām, ka uzlabojas zobu higiēna. Kampaņa beidzās, redzam, ka bērnu zobu stāvoklis pasliktinājies.

- Pērn bija Skolēnu dziesmu un deju svētki. Kora mēģinājumā noģība ļoti daudzi bērni. Manos skolas gados nekas tāds nenotika. Bērni palikuši vājāki?

- Daļa ir mazāk spējīgi izturēt lielas slodzes. Es arī savulaik piedalījos Dziesmu svētkos, un mēs septiņas dienas un naktis negulējām. Tomēr mums bija vairāk fizisko aktivitāšu, tagad bērni daudz laika pavada pie datora, pie planšetes, pie televizora, kopā ar mobilo telefonu... Tās ir funkcionālās atkarības. Lai tās izmainītu, mums kaut kas jāliek vietā. Es saku labus vārdus par skolām, kas aizliedz mācību dienas laikā izmantot mobilos telefonus. Ir taču redzams, ka skolēni nesarunājas cits ar citu, bet gan ar saviem telefoniem.

- Protams. Valoda neattīstās, domāšana - arī ne. Fiziskā attīstība arī vāja. Te nu nonākam līdz Aizsardzības ministrijai: ārkārtīgi liela daļa jauniešu ir fiziski tik ļoti vāji, ka neder dienestam armijā.

- Tas ir stāsts par trešo sporta stundu. Ko sēsim, to pļausim: nevar būt tā, ka, nenodarbojoties ar sportu, jaunieši 18 gados būs fiziski labi attīstīt. Nevar vainot tikai skolu vien, jo pamats ir ģimenē. Ļoti svarīgs ir veselīgais uzturs, jāaizmirst baltie milti un mīļās pankūciņas, sālī apmaisītās kartupeļu ripiņas un saldinātie dzērieni. Trešais ir rūpīga sekošana veselības stāvoklim: vai ir veiktas visas vakcinācijas, skoliozes pārbaudes, vai ir sabalansēta atpūta, darbs, mācības un sports.

- Grandiozajam eveselības projektam tika piešķirti 11 miljoni eiro. Kur šī nauda ir palikusi, un kāda ir tagad situācija ar šo projektu?

- Divi lielie moduļi, kas jāpalaiž, ir erecepte un eslimības lapas. Palaišanas datums ir 1. decembris. Abi moduļi ir pieejami lietošanas vidē. Ir jāsāk līgumu slēgšana ar ārstiem, kuri tos lietos. Produkta izstrādes periods ir bijis ļoti garš, ar deviņiem projekta vadītājiem. Procesu uzturējis Nacionālais veselības dienests. Mums jāatbild uz visiem jautājumiem, kas bijuši neskaidri no Ģimenes ārstu asociācijas, no slimnīcu, no aptieku tīkla puses. Gribu, lai visi redz savu lomu, lai tas ir ērti gan pacientam, gan ārstam - bez procesa apgrūtinājuma. Vēl ir doma par epierakstu. Tas viss ir izstrādes stadijā.

- Bet 11 miljoni eiro - tas ir attaisnots, reāls skaitlis? Cilvēki, kas pārzina šo sfēru, apgalvo, ka varēja iztikt ar daudz mazāku summu.

- Uz šo jautājumu grūti atbildēt, jo tie tomēr ir bijuši deviņi gadi, kad tiek realizēts šis projekts, dažādu vadītāju pārraudzībā. Skatīsimies, kur ir atbildīgs pasūtītājs un kur izstrādātājs. Šobrīd man galvenais, lai ir rezultāts. Ja nebūs - vērtēsim.

- Savukārt Eiropas struktūrfondu nauda - 54 miljoni eiro -, izskatās, jau ir sadalīta pašvaldībām «noēšanai»...

- Šī summa paredzēta veselības veicināšanai, kas ieguldīta veselīgo pašvaldību tīklā. Slimību profilakses un kontroles centrs nodrošina veselības veicināšanu projekta ietvarā. Ejam uz konkrētajām mērķgrupām, veicinām apmācību, dažādas aktivitātes. Notiek cīņa pret alkoholismu, smēķēšanu, ir daudz neatpazītu depresiju, popularizējam veselīgu ēšanu, reproduktīvās veselības ietvaros ir dažādi projekti. Biežākie nāves iemesli - sirds slimības un onkoloģija, līdz ar to ir runa par skrīningiem, profilaksi. Tie ir projekti, lai skartu katru Latvijas iedzīvotāju.

- Un atkal summa liek brīnīties - 54 miljoni eiro... Tostarp cilvēkiem neizprotamu iemeslu dēļ nākas stāvēt rindā uz tiem pašiem skrīningiem un citām medicīniskām manipulācijām.

- Precīzi. Tāpēc viena no manām prioritātēm ir onkoloģisko pacientu diagnostika, lai novērstu situāciju, ka tajā brīdī, kad ir izteiktas aizdomas par onkoloģisku saslimšanu, sāktos kaut kāda ilggaidīšana. Līdz diagnozei jātiek maksimāli īsā laikā. Par to esmu runājusi arī ar onkoloģijas speciālistiem, ar ģimenes ārstiem. Diagnostika ir viena lieta, finansiāli daudz ietilpīgāka ir ārstēšana. Jārada programma, kas būtu vērsta uz to, lai mēs piecu gadu laikā noķertu tās valstis, kas patlaban ir mums priekšā onkoloģisko slimību profilaksē un ārstēšanā.

- Kamēr saceram programmas, melanomas (ādas vēža) slimnieki nonāk izmisumā: valsts medikamentu apmaksā daļēji, bet lauvas tiesa zāļu izmaksu jāsedz pašam cilvēkam, un tie ir vairāki tūkstoši eiro mēnesī(http://nra.lv/latvija/178525lugumspalidzetmelanomaspacientiizmisuma.htm).

- Medikamenti melanomas ārstēšanai ir iekļauti zāļu kompensācijas sistēmā un tiek apmaksāti 100% apmērā. Tomēr, ja ārstu konsilijs pieņem lēmumu, ka ir nepieciešams medikaments ārpus kompensējamo zāļu saraksta (kam nav veikta nedz klīniskā, nedz ekonomiskā novērtēšana), valsts apmaksā 14 228,72 eiro vienam pacientam 12 mēnešu periodā. Katru gadu pilnā apmērā vai daļēji apmaksāti medikamenti no valsts budžeta tiek nodrošināti vairāk nekā 600 tūkstošiem pacientu. Katru gadu palielinās to pacientu skaits, kuriem ir tiesības saņemt kompensējamos medikamentus. Taču finansējums veselības nozarei tik būtiski nepieaug. Arī šis ir stāsts par nepietiekamo finansējumu, jo līdzekļi zāļu kompensācijai nav atrauti no valsts finansējuma veselības nozarei, un jaunu medikamentu iekļaušana zāļu kompensācijas sistēmā nav iespējama bez papildu līdzekļu piešķiršanas valsts budžetā.

- Visu laiku tiek runāts par veselības apdrošināšanu. Vai nabadzības piemeklētā valstī tā maz ir iespējama?

- Pasaules Veselības organizācija ir devusi atzinumus mūsu iespējamajiem modeļiem, kurus esam iesnieguši izvērtēšanai. Svarīgi ir tas, cik no nodokļu naudas tiek novirzīts veselības aprūpei: tie ir aptuveni 10%. Minimums, lai runātu par efektīvu un kvalitatīvu veselības aprūpi, ir 12% no valsts budžeta. No IKP mums ir atvēlēti 2,9%, bet būtu nepieciešami 4,5 līdz 5%. Otrkārt, ir skaidra korelācija starp novēršamajām nāvēm un to, cik daudz valsts iegulda veselības aprūpē. Naudas daudzums, kas šobrīd novirzīts medicīnai, rāda, ka esam tālu no tā, lai veselības aprūpe būtu pieņemamā līmenī. Apdrošināšanas modeļu galvenā būtība: kas ir maksātājs? Pirmām kārtām tas ir iedzīvotājs. Viņš maksā caur nodokļiem, caur tiešmaksājumiem vai kā privātpersona, nopērkot polisi. Otrs jautājums: kas veic pasūtījumu? Vai tā ir valsts, kas definē pakalpojumu kritērijus, bet pakalpojumu sniedzēji savstarpēji konkurē ar pakalpojumu kvalitāti, vai tas ir kāds riska fonds, kurā valsts finansējums apvienojas ar privāto finansējumu, vai tas ir tikai privātais. Viena no veselības aprūpes nelaimēm ir tā, ka mēs neesam skaidri pauduši, cik viss maksā. Tā, piemēram, C hepatīta ārstēšana: tie ir 40 000 eiro. Onkoloģiskā pacienta ārstēšana var sākties no 20 000 un beigties ar 100 000 eiro. Neviena apdrošināšana nespēj segt tādas summas. Tādēļ es aizstāvu modeli, kur visiem iedzīvotājiem tiek piedāvāta vienlīdzīga veselības aprūpe, finansējot to no jau samaksātiem nodokļiem. Taču, lai tas īstenotos, ir jāsasniedz konkrēts līmenis, proti, 12% no budžeta, kā tas ir visās valstīs, arī kaimiņvalstīs. Taču mēs aiz sevis esam ļāvuši palikt vien Rumānijai un Bulgārijai. Jāsaprot, ka mēs savu veselības aprūpes sistēmu varam dēvēt, kā vien vēlamies, bet, kamēr mūsu izejas pozīcija nav Pasaules Bankas un PVO norādītie 12% no budžeta, brīnumainas izmaiņas notikt nevar. Veselīgo un kvalitatīvo veselības aprūpi iepērk valsts, sākot no 12% no kopīgā budžeta. Es nerunāšu par nodokļu pielikšanu, bet mums visiem ir jāvienojas par finansējuma paaugstināšanu veselības aprūpē.