Politikas zinātņu doktors, Broka universitātes (Kanāda) profesors Juris Dreifelds ir pārliecināts, ka Eiropas Savienība (ES) neizirs, aicina pārlikt mūsu Saeimai un valdībai veltīto kritiku pašiem uz sevi, uzskata, ka Latvijā ir mediju krīze, tāpēc te vajadzīga īpaša mediju politika.
- Juri, jūs tomēr esat uzaudzis citā kontinentā. Vai to, kas tagad notiek Eiropā, jūs uztverat kaut kā citādi? Kas tā te par krīzi?
- Domāju, ka masu medijos tā krīze ir pārspīlēta. Protams, mēs vēl to Brexit neesam redzējuši. It kā būs. Bet man ir zināmas aizdomas, ka var arī nebūt. Tāpēc, ka, pirmkārt, balsojumi par un pret bija ārkārtīgi tuvi: 48% un 52%. Otrkārt, arī Skotija nobalsoja par palikšanu Eiropas Savienībā. Treškārt, jaunie - tas ir 67% no cilvēkiem līdz 35 gadu vecumam - nobalsoja par palikšanu. Bet 67% veco - par aiziešanu. Vecie britu imperiālisti, vai ne…
Prognozes, protams, ir tikai prognozes, bet es teikšu tā - ilgtermiņā ES arī ir fleksibla. Domāju, ka šajā gadījumā tas bija tāds spēriens pa kājām Eiropas birokrātijai. Turklāt domāju, ka galvenais referenduma dzinulis bija nevis vēlme izstāties no ES, bet - migrācijas krīze.
Es zinu - notikušais ir milzīga vētra. Un tomēr - varbūt tā nemaz nav tik milzīga. Es neparedzu, kā daudzi to prognozē, ES iziršanu vai ko tamlīdzīgu. Eiropa jau ir izgājusi visdažādākās krīzes, un es domāju, ka pamatā cilvēki ir ar to apmierināti. Man pat ir aizdomas, ka tas Brexit nenotiks.
- Kādu iespaidu tas viss var atstāt uz Latviju?
- Latvijai nav izteiktas vēlēšanās atkāpties no ES. Daži, protams, kritizē birokrātiju, kritizē to, ka mums bija jāatsakās no cukurfabrikām utt. Bet domāju, ka cilvēki, piemēram, ļoti labi redz arī to, ka maksa par ceļu, tiltu konstrukciju, infrastruktūras savešanu kārtībā nāk no ES ķešas. Cilvēki labi saprot, ka bez tā mēs savas infrastruktūras veidošanā būtu diezgan atpalikuši. Domāju, ka Eiropas Savienība nesabruks. Lai arī zināmu kritiku mēs, tāpat kā igauņi, leiši, poļi… izteiksim. Tā tas bijis vienmēr. Jo vienmēr ir šādas vai tādas problēmas. Bijušas banku krīzes, migrācijas krīzes... Lai gan - kas tā migrācijas krīze tāda ir? Viens miljons cilvēku gadā uz 450 miljoniem cilvēku ES. Salīdzinot ar Latvijas situāciju, kad te ienāca viens miljons svešu cilvēku uz pusotru miljonu vietējo, un Eiropa mums teica: samierinieties!, tas ir nieks. Kanādā ir 33 miljoni cilvēku. Mums katru gadu nāk iekšā 300-400 tūkstoši migrantu. Kanāda proporcionāli pieņem daudz vairāk migrantu nekā Eiropa.
Vārdu sakot - ir problēmas, ir krīzes, bet kritiskā momenta nav. Turklāt domāju, ka mums, Baltijas valstīm, ir ļoti labi pārstāvji ES. Esam labi situēti tam, lai mūs sadzirdētu. Eiropas Savienība neizirs.
- Bet es domāju, ka tas spēriens ES birokrātijai bija pelnīts. Un arī Latvijas līderiem tas būtu pelnīts. Lai gādā, ka, cik iespējams, iztiekam paši. Mēs abi taču nesen bijām Bīriņos, juristu seminārā. Tur daudz tika locīts vārds «meritokrātija». Un atzīts, ka mums tā īsti nav labāko un kompetentāko vara. Kāpēc? Kāpēc vecās kaites arvien traucē?
- Domāju, ka tas bija jūtams jau pašā sākumā. Mūsu sarkanā birokrātija, sarkanais aparāts bija daudz spēcīgāks nekā Igaunijā. Un bija arī tiesu tīrīšana. Jo galu galā tiesas ir tās, kas nosaka virzienu. Tu esi grēkojis (varētu teikt - sarkanais grēks). Bet, ja tiesā tev priekšā sēž sarkanais, tad daudzi grēki tev tiks piedoti. Tā arī notika. Teiksim, tas, ko sauca par prihvatizāciju. Atbildība par to daudziem gāja secen, un tas atstāja ārkārtīgi sliktu iespaidu. Ne jau tikai pati sagrābšana, bet arī tas efekts cilvēku prātos. Cilvēki redzēja to, kas notika, un teica: velns ar ārā, kāpēc man maksāt nodokļus? Kā es varu uzticēties valdībai, kura pieļāva šitādas lietas?
Un vēl viena lieta, ko gribu minēt šajā sakarībā… Tauta pati atstāja inteliģenci, aizgriezās no tās prom. Paskatieties, kas bija Tautas frontes spicē? Tur bija arī gudri domātāji. Bet tauta bija tā aizrāvusies ar savu, teiksim, ekonomisko stāvokli, ka to vairs neinteresēja… dzeja. Ko tas nozīmē? Arī inteliģence teica: labi, ja jūs mani negribat, jūs varat iet savās darīšanās, es palikšu pie savām. Tagad man ir tāda sajūta, ka inteliģence lēnām varētu nākt atpakaļ.
- Manuprāt, nu jau kādus gadus 15 situācijas veidotājiem valstī vajadzēja būt cilvēkiem ap trīsdesmit. Tad tas inteliģences «atpakaļ», tad tās atgriešanās ir iespējama pēc būtības.
- Es vēroju cilvēkus Lampā. Dažās sarunās ap 80% klātesošo bija jaunieši.
Viņi grib. Protams, mums ir visādas studijas, mums ir ziņojumi, ir konferenču atzinumi… Bet ir vajadzīgs, ja tā var teikt, sakoncentrēts fokuss, cilvēku kopums, kurš apjauš, apjēdz prioritātes - ko darīt, kur ņemt spēkus? Patlaban tas viss dreifē. Intelektuālā virzība ir ļoti svarīga. Tieši tagad mums tās trūkst. Nav dižgaru, kuri varētu mūs iekustināt. Turklāt - ārkārtīgi daudz inteliģentu cilvēku ir aizbraukuši projām.
- Uzsvēršu - aizbraukusi ir daļa rīcībspējīgāko paaudžu.
- Tieši tā. Es pazīstu pietiekoši daudzus, lai teiktu, ka šie cilvēki ir ļoti vērtīgi. Vienīgā cerība, ka viņi tur atkopsies. Sadabūs kapitālu un nāks atpakaļ. Tāpat, kā tas noticis citās valstīs. Bet vai tas notiks Latvijā? Es nezinu. Grūti pateikt.
Bet viena lieta, kas man nepatīk, ir tā, ka jaunieši ignorē krievu valodu. Latviešu, angļu un krievu valoda - tās būtu jāmāca visās skolās. Argumentācija ir ļoti skaidra. Kas tagad tiek pieņemts darbā? Veikalos un citās vietās? Cilvēks, kurš māk latviešu un krievu valodu. Kas notiek? Krievam latviešu valoda tagad nepieciešama, lai pabeigtu ģimnāziju. Krievu jaunieši diezgan labi runā latviski. Mūsu jaunie nerunā, tātad viņu cerības uz daudziem darbiem ir mazākas. Vai tas nav arguments?
Turklāt - robeža ar Krieviju mums būs, gribam mēs to vai negribam. Simt vai tūkstoš gadus. Kamēr mēs te būsim.
- Situācija Eiropā, NATO un Krievijas aktivitātes itin daudzus te vedina domāt, ka labākais variants būtu neitrāla Latvija. Kādas tai izredzes?
- Latvijas neitralitāte - tā bija Latvijas politika, pirms te ienāca padomju karavīri. Kārlis Ulmanis nāvīgi mēģināja kultivēt neitralitāti, nekur nepiedalīties, notušēt bruņotos spēkus... Darīja visu, lai tikai nesatrauktu padomju varu. Un mēs nonācām, kur bijām.
Domāju, ka šajā gadījumā tas ir neejams ceļš. Tas nav ceļš. Piemēram, mums jārēķinās ar to, ka Krievija kā valsts pārdzīvo psiholoģisku slimību. PSRS sabrukums tai ir nesadzijusi rēta un pazemojums. Tā vairs nebija pasaules vara… Bet Latvija jau divdesmit gadus ierindojas Krievijas ienaidnieku topā. Kā mēs tur tikām? Ne mēs viņiem uzbrukām, bet viņi mums. Tāpēc, ka Krievijai, lai kā ar pašai neklātos, vajadzīga varas sajūta. Šī psiholoģiskā slimība nav izslimota. Tāpēc mums ir briesmīgi svarīgi, lai NATO būtu spēcīga. Lai Krievijai nenāktu prātā, ka ar Baltijas valstīm tā varēs tikt galā tāpat, kā tika galā ar Abhāziju vai Dienvidosetiju. Un cerēt, ka pasaule tāpat kā toreiz paraustīs plecus un teiks: nē, nu, viņi taču paši… nekā nevar darīt!
- Kas mums jādara gan ģeopolitiskā, gan valsts līmenī, lai mēs būtu droši par savu rīcībspēju jebkurā situācijā un - vienlaikus - lai mēs saglabātos kā nacionāla valsts, lai ar mūsu pašapziņu viss būtu kārtībā?
- Šajā gadījumā es domāju, ka tas sākas skolās. Punkts. Tā ir izglītība. Piemēram, Latvijas vēsture divdesmit gadus tika mācīta tikai kā daļa no pasaules vēstures. Jā, tagad, pēc milzīga spiediena, situācija mainās.
Apzināt to, kas ir mūsu. Pie kā mēs turamies. Ne tikai mūsu materiālās vērtības, bet arī domāšanu. Mūsu tautas dziesmas, kuras cilvēki zina arvien mazāk… Es nācu laukā no Dziesmu svētkiem, kad milzīgs ļaužu pulks nāca Dziesmu svētkos iekšā. Uz sadziedāšanos. Tas bija ļoti aizkustinoši. Es skatījos, un tur varēja redzēt atbrīvotību… To, ka beigās mēs esam latvieši - kopā. Tā ir tā daļa, ko gribas pasargāt.
Bet… pati mūsu vēsture zināmā veidā un nelaimīgā kārtā ir noteikusi mūsu pretešķību. Latvietis pret latvieti… Ideoloģiskie vēji skaldīja Latviju. Bija komunisti, bija fašisti, bija liberāļi, mazākos kvantumos - nacionālisti. Tie savā starpā apšāvās. Ja tu nebiji ar mani, tad tu biji mans ienaidnieks. Lai arī tu biji latvietis. Un pēcāk visus tāpat izsūtīja uz Sibīriju.
- Ko vēl bez izglītības un vēstures mācību apjēgas vajag mūsu rīcībspējai?
- Savā laikā es Dienā rakstīju: Latvijas kultūras laiviņa brāzmainos okeāna viļņos. Ar to rēķinoties, mums ir jāziedo nauda, lai veicinātu mūsu pašu kultūru. Mēs varam dotēt pienu, mēs varam dotēt saimnieciski, bet mums vajag dotēt arī kulturāli.
Saimnieciskā ziņā mums ir bijuši nez cik tālredzības plāni. Mums ir bijuši prioritāšu saraksti. Bet - pārdomas par tālredzību ir viena lieta, realitāte ir otra lieta.
Un te nonākam pie mūsu lielākās problēmas - nodokļu iekasēšanas. Saprotiet, ja valstij nav rīcībspējas, tad tā nevar dotēt, tad tai sasietas rokas. Kāpēc mēs pie tās nonākam? Arī tāpēc, ka (piedodiet man, bet arī mediji ir vainīgi) notiek mūsu pašu iestāžu noniecināšana, apsmiešana. Arī tas tā nav tikai Latvijā. Tas arī notiek visā pasaulē.
Jo, redz… kam pieder masu mediji? Skatāmies Ziemeļamerikā. Bagātniekiem. Un viņu intereses zināmā veidā ir «pretvalstiskas». Ne tik daudz pretvalstiskas, cik vērstas pret valsts varu. Kas notiek? Kapitāls ir mobils. Tagad visas valstis mēģina piesaistīt kapitālu. Arī Latvija. Šajā procesā visi klanās: lūdzu, nāciet pie mums, mēs jums dosim tādas un tādas privilēģijas, mēs jums dosim zemākus nodokļus... Kas notiek?
Kapitāls ir kustīgs, bet valstis paliek uz vietas. Tātad - kapitāls iet tur, kur viņam visi klanās. Un šajā ziņā valsts vara tiek noniecināta, bet kapitāla vara tiek paaugstināta. Arvien vairāk, jo kapitāla vara turklāt var lielā mērā uzpirkt vēlēšanas. Lielkapitālisms… Daudziem šis vārds nepatīk, bet lielkapitālisms, piemēram, Amerikā ir pārņēmis elektorālo procesu. Lielā mērā. Paldies Dievam, Latvijā tas, salīdzinot ar Ameriku, vēl ir mazliet iegrožots. Freedom House šīgada vērtējumā Latvija balsošanas lietās ir ļoti labā pozīcijā. Es priecājos par to, ka mums ir limiti.
Bet - ja tu vari nopirkt to televīzijas raidījumu, ja tu vari nopirkt avīzi, tad tas cilvēks tiek barots ar tevi. Cilvēki nezina, ko viņi grib. Padomājiet reāli, ko cilvēks šādā situācijā zina no politikas? To, ko viņam pasaka televīzijā, to, ko viņš izlasa avīzēs.
- Ja cilvēki nezina, ko grib, vai tas nozīmē, ka šobrīd tā saucamais sabiedriskais pasūtījums ir mediju ziņā?
- Mediji vājina mūsu iestāžu tēlu. Kas notiek? Runāju Mazirbē ar dažiem paziņām. Jā… kāpēc man maksāt nodokļus, tāpat viss aiziet greizos ceļos! Cilvēki pērk cigaretes točkās, ietaupa desmit eiro uz bloku. Kāds iegūst, bet ne valsts.
Otrs - bagātnieki pie mums maksā par maz, nabadzīgie - par daudz. Liela daļa valsts ienākumu nāk no nabadzīgākā slāņa. Tas nav labi.
Bet vēl trakāk ir ar to pašu kapitālu. Šveices bankas pētījums vēsta - vairāki triljoni dolāru ir ofšoros. Lai izmuktu no nodokļiem. Kāda svētība no tā nāk valstīm? Es iedomājos - ja jau Amerika var uzbrukt Irākai uz jebkāda pamata, tad tā var pateikt arī, piemēram, Kamerūnai vai Luksemburgai: ja jūs neatklāsiet savus noguldītājus, tad jums būs baigās sankcijas. Tas nenotiek tāpēc, ka tā šļura pieder pamatā miljonāriem.
- Kāpēc Latvijai vajag īpašu mediju politiku?
- Tāpēc, ka, manuprāt, Latvijā tagad ir milzīga mediju krīze.
Pirmkārt, finansiāla… Avīžu peļņa ir mīnusos vai uz robežas. Ne tikai Latvijā. Arī Ziemeļamerikā. Kanādā visas avīzes ir mīnusos. Amerikas publikas uzticēšanās saviem masu medijiem ir milzīgi kritusi. Daļēji arī tāpēc, ka cilvēki nejūtas saņēmuši pilnīgu informāciju. Tā ir krīze.
Kādas ir alternatīvas Latvijā? Vai nu īpaša politika, vai arī mūs pārņem kādi bagātnieki, kādi Krievijas bagātnieki… Jo šajā ziņā Latvijā masu medijiem nav nekādu ierobežojumu. Kanādā un ASV tādi ir. Kanādā ārzemnieki nevar kontrolēt medijā vairāk nekā pusi. ASV - avīzes var kontrolēt, bet TV nevar. Maksimums tiem, kas nav ASV pilsoņi - 25%. Bet mums mazajā Latvijā nav nekādu ierobežojumu.
- Bet kas notiek ar vārda brīvību, ja vara pārcenšas un par politiku sāk turēt diktātu vai cenzūru?
- Šai lietai ir visādi atrisinājumi. Varētu būt vienkāršs valsts birojs, kurš garantē mediju neatkarību. Bet, kā jau teicu, ir ļoti svarīgi dotēt kultūras politiku. Dotēt Dziesmu svētkus, dotēt korus un dotēt arī masu medijus. Ieskaitot privātos. Tas nav grēks. Jo kas notiks, ja avīžu vairs nebūs?
- Jā, man arī gribas, lai papīra mediji saglabājas. Jo tiem vēl kaut cik rūp domāšanas līmenis, kamēr pārējiem tā ir nejaušība.
- Pareizi. Bet cik ilgi tie var saglabāties, ja katru gadu ir, kā saka, sarkanā tintē. Cik ilgi? Daudzas labas avīzes ir aizgājušas. Man žēl, piemēram, Literatūras un Mākslas. Nekā līdzīga mums tagad nav.
- Bīriņos jūs mums atgādinājāt, ka 2022. gadā Latviešu Avīzēm būs 200 gadi, un teicāt, ka līdz tam laikam mēs varētu sakārtot mediju vidi. Ko jūs mūsu realitātē uzskatāt par sakārtotu mediju vidi?
- Pirmkārt, gādāt, lai mūsu masu mediji var izdzīvot. Tas ir pats pirmais. Ja jau mēs esam sarkanā tintē, jābūt zināmai dotācijai. Tas dos avīzei iespēju piesaistīt spējīgākus žurnālistus. Tagad arī žurnālistu algas ir niecīgas. Bet, lai būtu labs žurnālists, ir jāstrādā virsstundas. Pētnieciskā darba nav nemaz...
Otrkārt, jāpaplašina sabiedrisko mediju lauks. Es ieteicu, lai Latvijai, tāpat kā Francijai (ja Francija var, kāpēc mēs nevaram?), būtu sava neatkarīga, valsts dotēta ziņu aģentūra. Viena mums ir, otra aizgāja pa burbuli. Tās nevar pašas izvilkt. Bet ja mēs varam dotēt pienu un zemi, vai šis nav svarīgāks?
Vēl viena lieta, ko gribu uzsvērt. Ja es sāktu kampaņu, tad taisītu plakātu, kurā, rādot ar pirkstu, jautātu: «Ko tu esi darījis Latvijas labā?» Vai esi maksājis nodokļus? Esi daudz pīpējis? Pārāk dzēris? Nestrādājis, kā pienākas? Mums Latvijā darba ražība ir viena no zemākajām visā Eiropā. Strādniekiem pie mums katras desmit minūtes jāiet pīpēt. Viņš var atnākt darbā diezgan pielējies. Un, ja es te gribētu kārtīgu fabriku, man būtu grūti atrast cilvēkus, kuri dara darbu inteliģenti. Jo labie ir aizbraukuši. Tie ražo Īrijā, tie ražo Anglijā, Vācijā… Čakli strādā. Desmit stundas dienā. Bet šeit…
Tāpēc es saku - beidziet blamēt Saeimu, Latvijas valdību! Sāciet domāt paši par sevi! Ko tu esi darījis Latvijas labā? Pārlieciet visu to kritiku paši uz sevi. Vai jūs varat iedomāties sliktāku braukšanas kultūru nekā Latvijā? Dulli. Kad tu te brauc, tu paņem dzīvību savās rokās. Statistika liecina, ka mums ir visaugstākais nosisto cilvēku skaits uz katru nobraukto jūdzi.
Puse bērnu dzimst ārlaulībā. Tas viss ir daļa no tās pašas kultūras. Bet - kas vainīgs? Saeima vainīga! Tāds atvieglojums… es, redz, neesmu vainīgs. Saeima vainīga!