Bija plāns veidot diskusiju par sievietēm politikā, par feminismu, par jauniem un dažkārt nepieņemamiem vērtību uzstādījumiem, turklāt diskusijā piedalītos arī kāda feministe vai arī sieviete, kas sevi par tādu uzskata.
Taču psihoterapeits Viesturs Rudzītis atrada citu veidu, kā risināt šo sarunu, jo, viņaprāt, ar feministēm ir garlaicīgi: tā esot tāda ideoloģiska neatdošanās, nevis abpusēji bagātinoša saruna. «Labāk mainīsim lomas - es intervēšu jūs,» viņš piedāvā. «Man ar jums būs interesantāk. Jo, pirmkārt, jūs esat sieviete - tāda, kas ne tikai izdzīvo savu sievietes dzīvi, bet arī par to droši vēsta. Otrkārt, jūs esat cilvēks, kas vismaz 30 gadus ir bijis mūsu politisko norišu tiešā tuvumā, un varat izteikties par feminismu kā ideoloģiju un tās saikni ar politisko procesu. Treškārt, jūs rakstāt. Nemitīgi. Tātad domājat.» Tā arī sarunājam - Viesturs Rudzītis intervē Elitu Veidemani.
Viesturs Rudzītis: - Kas, jūsuprāt, ir feminisms?
Elita Veidemane: - Feminismu es definētu kā karojošu vientulību. Manuprāt, feministes ir sievietes, kuras nav spējušas atrast nedz savu «es», nedz savu otru «es» - cilvēku, kas viņām būtu blakus. Un tad savu nepatiku pret pasauli, kas viņām «darījusi pāri», viņas izpauž feminismā.
- Tas izklausās pēc diagnozes.
- Iespējams, ka tā arī ir.
- Feministes pašas gan teiktu, ka tā ir ideoloģija.
- Kāda ideoloģija? Tā ir iekšējā neapmierinātība ar pasauli.
- Cilvēki mēdz projicēt uz āru savas problēmas, respektīvi: nevis man ir kādas grūtības, bet pasaule ir nepareiza.
- Varbūt tomēr vajadzētu sākt domāt par sevi, proti, kāpēc man ir tik neizdevusies dzīve, nevis - pasaule nepareiza! Ja jau tev tik ļoti nepatīk pasaule, tad aizver durvis uz to.
- Jāsecina - jūs neesat feministe?
- Protams, ne.
- Ja feministes palasītu jūsu biogrāfiju, viņas teiktu: Elita ir mūsējā! Viņas taču runā par to, ka sievietēm vajag pašapliecināties, ka viņām nav jābūt vīriešu verdzenēm, ka viņām jāveido sava karjera un ka ģimene nav tik svarīga kā karjera.
- Pašapliecināties vajag, verdzenēm būt - nevajag, bet ģimene ir svarīgākā. Sekas tam, ka pirms 25 gadiem par ģimeni tā vēl nedomāju, izjutu drīz vien, un tās bija dramatiskas.
- Varbūt feminismam ir sakars ar jaunību? Ir tāds teiciens: kas jaunībā nav sociālists, tam nav sirds, bet kas vecākos gados nav konservatīvs, tam nav prāta.
- Iespējams, ka mēs visi kādreiz esam bijuši sociālisti - esam vēlējušies, lai viss notiek taisnīgi, lai kopprodukts tiek sadalīts vienlīdzīgi. Jaunībā mēs nemēdzam būt konservatīvi gluži fizioloģisku iemeslu dēļ: mēs vienkārši esam traki. Vairāk vai mazāk labā nozīmē...
- Tad varbūt varam teikt tā: feminisms ir slimība, kas, gadiem ritot, izārstējas pati?
- Jūs domājat, ka tās feministes, kuras skraida pa pasauli, uz savām kailajām krūtīm sarakstījušas dažādus saukļus, reiz nomierināsies? Manuprāt, viņas ir tik ļoti pārņemtas ar pasaules ienīšanu, ka diez vai tik vienkārši izārstēsies... Un naivi būtu iedomāties, ka uzraksti uz krūtīm pasaulē kaut ko mainīs.
- Varbūt viņas grib tikt pie bērna.
- Tas būtu tāds apslēpts mātišķais aicinājums? Sievišķīga vēlme sevi parādīt?
- Dzemdes aicinājums: ja uz viņām skatās jauni vīrieši, kādu tas var aizķert. Fotogrāfs Kondrašins kādā intervijā teica, ka sievietei ir ļoti dabiski sevi atkailināt, jo viņā ir Dzemdes vēlme piesaistīt.
- Piesaistīt var dažādi - arī ar politiskām izkārtnēm.
- Atmodas laikā bija vairāki spilgti latviešu revolūcijas sekssimboli - sievietes, kas iekļuva daudzu vīriešu fantāzijās! Vecās pasaules iznīcināšana vienmēr izsauc erotisku jaunradīšanas vilni. Ģimenes brūk, un veidojas jaunas...
- Atmodas laikā tā tiešām arī notika. Daudzas ģimenes sabruka burtiski acu priekšā. Toreiz galvenais bija Revolūcija. Kurš gan cits, ja ne es? Un kad, ja ne tagad?! Revolūcija daudz ko attaisnoja... Un tajā paša laikā - neko nepiedeva.
- Bet ja runājam par sievietēm politikā... Kādu jūs redzat sakaru starp sievieti un sociālismu, starp feminismu un liberālismu?
- Feminisms un liberālisms ir viena koka augļi, turklāt feminismam ir vairāk nekā 150 gadu ilga vēsture, un tas ir mēģinājis savā liberāli agresīvajā stilā risināt problēmas, ko radījusi industriālā sabiedrība. Var jau visu problēmu saknes mēģināt saskatīt «tumsonīgajās» kristietības tradīcijās un eiropeiskās aristokrātijas vērtību cildināšanā, tomēr jāatceras, ka feminisms ir mazākuma kustība, tai nekad nebūs vairākuma atbalsta, jo tas ir pretdabisks. Bet par sievieti un sociālismu savulaik jau rakstīja marksists Augusts Bēbelis, apgalvojot, ka ģimenes attiecības mainās atbilstoši ražošanas veida izmaiņām, ka sieviešu sociālā nevienlīdzība radusies, pateicoties privātīpašuma dominēšanai, tāpēc sievietes ir «politiski jāatbrīvo», un šis akts likvidēšot ekspluatāciju un sociālo jūgu. Lūk, cik vienkārši ir atgūt «līdztiesību», pārveidojot tradicionāli vīrišķo pasauli sievišķajā! Man patīk domāt, ka pirms ļoti ilga laika reliģija bija sievišķīga, bet vīrieši, izdomājuši, ka fiziski vārgākās sievietes nav cienīgas valdīt, gāza no troņa matriarhātu un Dievu nosauca par vīrieti. Te nu redzam feminisma saknes...
- Bet vēl taču ir Aspazija un Īvande Kaija...
- Es negribētu viņas dēvēt par feministēm, tas būtu pārāk primitīvi. Varbūt tāpēc, ka Aspazija ir teikusi: «Sieviete ir pierādījusi, ka viņa ir cilvēks, bet ceļš no cilvēka ved tālāk uz - cilvēci.» Aspazija ir gudra sieviete, domātāja, sieviete ar mugurkaulu, ar stāju, viņai nekas nevienam nav bijis jāpierāda, arī tas, ka sieviete ir vistuvākais ceļš uz cilvēci, es teiktu vēl vairāk - uz Visumu. Piedodiet, bet sievietei - atšķirībā no vīrieša - ir vistaisnākais, vistiešākais sakars ar debesīm, ar Radītāju, jo viņa pati ir radītāja. Kad vīrietis ir noguris no savām «pasaules cīņām», kad viņš vairs neko nesaprot, kurp tad viņš dodas? Pareizi, pie sievietes. Savukārt Īvande Kaija... Viņa alka pēc ideālas mīlestības, kaut arī viņai viss bija: vīrs - sabiedrībā iecienīts ārsts, trīs bērni, pārticība. Bet Kaija savā romānā Iedzimtais grēks rakstīja: «Cilvēka personīgā laime vislielākā mērā atkarājas no tā, ciktāļ viņš atradis saskaņu mīlestībā. (Es šeit viscaur domāju tikai dzimumu mīlestību.) Mīlestība gan no visas pasaules dzejniekiem apdziedāta, bet viņas būtībā maz kāds lūkojis iedziļināties.» Un vēl: «Manu darbu vadošā doma ir: ienest vairāk skaidrības un patiesības mīlestības dzīvē starp vīrieti un sievieti. Es stāvu uz tā viedokļa, ka dzimumu attiecībās vajadzīga absolūta patiesība, lielāka tolerance un zināma relatīva, attiecīga brīvība.» Acīmredzot Īvandei Kaijai pietrūka šīs cilvēciskās, sievišķīgās brīvības, kuras rāmjus noteica sabiedrība... Un viņas vīrs nesaprata savas sievas alkas. Nedomāju, ka to visu var reducēt uz kaut kādu feminismu. Turklāt agrīnajam feminismam - ja mēs ar to domājam Īvandes Kaijas un Aspazijas dvēseliskos centienus - bija cēli mērķi, un tie zaudēja savu svaru, gadiem ritot.
- Un tomēr Īvande Kaija kopā ar Aspaziju runāja par sievietes tiesībām, un tas kaut kādā mērā tika akceptēts.
- Kaijas gadījumā tas bija dvēseles nepiepildījums. Individuāls nepiepildījums, nevis kolektīvs feminisms! Kaija noteikti gribēja izrauties no šī nepiepildījuma.
- Tas nozīmē, ka tas bija cietums?
- Protams. Cilvēks pats sevī rada cietumu.
- Mūsu gados jaunās oponentes varētu mums nepiekrist.
- Iespējams. Bet vai cietums nav arī izvēle būt par politiķi? Es domāju - sievieti politiķi? Sievietes ļoti daudz zaudē, būdamas politiķes.
- Vai sievietes karjera var būt politika?
- Sievietes, protams, var būt politiķes, un viņām tādām jābūt - lai būtu pretsvars vīriešu uzmācīgajai un nepamatotajai dominancei -, tomēr viņām jārēķinās ar to, ka nāksies daudz ko zaudēt personiskajā jomā.
- Sievietes kolektīvos veido savu neredzamu, neformālu varas struktūru, kurai ir jābūt ģimenē, bet kas reizēm nonāk konfliktā ar valsts varas formālo struktūru un mērķiem. Varbūt ar to izskaidrojami nesenie dāmu kari Vienotībā?
- Vienotībā satikās ārkārtīgi spēcīgi, pat vīrišķīgi raksturi. Turklāt spēcīgi ne tikai aizkulišu spēlēs, bet arī atklātās diskusijās, savas taisnības pierādīšanā.
Vienotībā nekad nav bijis neviens tik spēcīgs politiķis vīrietis kā, piemēram, politiķe Solvita Āboltiņa. Lai arī kā viņa tiktu vērtēta, Solvitai neviena partijas pelēcība (vīrietis) nespēja tikt līdzi. Piedodiet, bet vīriešu tur joprojām nav. Gandrīz nav. Tāpēc arī dāmu kari: kura no viņām būs spēcīgākais vīrietis?
- Kas notiek ar sievieti, kad viņai piedzimst bērns?
- Kā nu ar kuru. Viena atdod sevi visu bērnam, otra - atdod bērnu vecmāmiņai...
- Ir sievietes, kas grūtniecībā ieiet kā stāstā, ir sievietes, kas par dzemdībām stāsta kā par ko tādu, kas desmit reizes skaistāks par seksu. Bet ir citi stāsti: cik man būs jāsēž mājās? Cik ilgi to bērnu zīdīt? Jautājumi ir tādi: cik lielā mērā bērns var izmainīt sievieti? Vai feministēm ir bērni? Kā viņas ietekmē demogrāfiju?
- Negatīvi ietekmē. Feministes it sevišķi. Kur jūs esat redzējis feministes ar bērnu bariņu? Agresīvās feministes, ieraugot sievietes, kuras mīl vīriešus, sauc viņas par kolaboracionistēm un nodevējām, kas sadarbojas ar «okupantiem». Bet, par laimi, tādu agresīvo femīnu ir maz.
- Un tomēr: šķiet, Hodorkovskis ir teicis, ka vēstures gaitu maina labi organizēta minoritāte.
- Viņam diemžēl taisnība. Dažāda rakstura un formas minoritātes patlaban tiešām valda pasauli, pārņemdamas jebkuru lauciņu.
- Jautājums par 1968. gadu: vai esat domājusi par toreizējo studentu nemiernieku, ne tikai puķu bērnu paaudzes pienesumu tajā situācijā, kas valda tagad? Daudzi, kas toreiz piedalījās hipiju kustībā, tagad ir redzami politiķi.
- Stāsts ir par kultūrmarksismu - par ideoloģiju, kas uzskata kultūru par galveno sabiedrības nevienlīdzības cēloni. Patiesībā kultūrmarksisms ir patlaban valdošā slimīgā politkorektuma, viltus antirasisma un multikulturālisma avots un Rietumu civilizācijas norieta cēlonis. Tieši šajā aspektā varam runāt par «labi organizētas minoritātes» valdīšanu: kultūrmarksisms paredz pakāpenisku visu tradīciju, reliģiju, valodu, nacionālo atšķirību nonivelēšanu, individualitātes un ģimeņu iznīdēšanu, un tam visam mērķis - izveidot komunistisku utopiju, kuras galvenā pazīme ir vienādība. Nekādu atšķirību! Te labi iederas otrā viļņa feministu sauklis «Personiskais ir politisks» - sieviešu politiskā un kultūras nevienlīdzība esot saistītas lietas, savukārt sieviešu privātā dzīve atspoguļojot politisko sistēmu un dzimumu hierarhiju. Tad top skaidrs, kāpēc dažas sievietes tā raujas pēc politiskās varas...
- No Marksa teorijas kultūrmarksisti ir paņēmuši jēdzienu «upuris»: kapitālists - apspiedējs un strādnieks - upuris. Kultūrmarksisti paziņo, ka upuris ir sieviete. Tālāk tiek paziņots, ka upuris ir gejs. Nākamais upuris - melnādainais. Ir vesela rinda upuru, tāpēc jāiezīmē vajātājs. Un izrādās, ka visā šajā lietā pat ir iespējams uzvārīties... Izskatās, ka, no krievu vilka bēgot, esam Rietumu lācim uzskrējuši. Manuprāt, Latvijā nav tāda informatīvi analītiska centra, kas spējīgs sekot līdzi šīm kultūrmarksisma parādībām, kas kā tāds vēzis pārņem sabiedrību. Izņēmums varbūt ir jūsu avīze.
- Tāda intelektuālā centra tiešām nav. Taču ir kāds mistisks veidojums, kaut kāda amorfa «inteliģence», kas reizēm uzraksta pa publiskai vēstulei. Piemēram var minēt bēdīgi slaveno «160 velkamistu vēstuli», kas sabiedrībā izsauca sašutuma vētru. Gludi, «inteliģenti» uzrakstīts opuss par «bēgļiem», kura esence iekļauta pēdējā teikumā: «Mēs lūdzam nenovērtēt par zemu iespēju, ka, uzņemot bēgļus un nodrošinot tiem labvēlīgus apstākļus, Latvijas valsts varētu iegūt izcilus mūziķus, arhitektus, zinātniekus un biznesa līderus.» Taču no šīs mistiskās «inteliģences» nav iespējams sagaidīt dziļu un plašu skatījumu uz sabiedrībā notiekošiem procesiem - kā tas bija Atmodas laikos. Tāds iespaids, ka «inteliģence» norobežojas no Latvijas kā valsts un kā cilvēku kopuma un klusi vārās pati sevī un ap sevi.
- Uldis Ģērmanis savulaik pauda, ka latvietis nav diez ko pieradis abstrakti un teorētiski domāt un nodarboties ar lietām, kurām viņš neredz tūlītēju praktisku izmantojumu. Tā, piemēram, latvietis var būt inženieris, bet diez vai fiziķis toerētiķis. Un cik ir tādu latviešu, kas spēj analizēt Eiropas un pasaules politiskos procesus, izjūtot sevi kā līdzvērtīgu pasaules daļu? Kurš jūtas aicināts loģiski sasaistīt tur notiekošos procesus ar to, kas notiek šeit, Latvijā?
- Ir grūti atrast šādus domātājus. Politiķi izvairās runāt, piemēram, par nopietniem un būtiskiem jautājumiem: kurp mēs ejam? Kāda būs Latvija pēc 20, 50, 100 gadiem? Kāds ir Latvijas valsts mērķis?
- Mana atbilde būtu: Latvijas valsts mērķis ir bērni. Lūk, divi jauni cilvēki nezina, kāpēc viņi dzīvo, kāds ir viņu kopdzīves mērķis utt. Tad, kad viņiem piedzimst bērns, viņš pasaka priekšā, ko viņiem darīt. Bērns liek iziet no dažādām situācijām, viņš liks iziet pat no karastāvokļa. Bērns liks būt atbildīgiem. Kad tu klausies bērnā, tu zini, kāds ir mērķis. Atbildēt par valsti nozīmē - atbildēt par bērniem.
- Tad nākamais jautājums ir loģiski izrietošs: vai valsts atbild par bērniem?
- Tieši tā. Par bērnu tiesībām publiskajā telpā mēs runājam mazāk nekā, piemēram, par olšūnu donēšanu vai par geju tiesībām, vai par feminismu. Bērns, manuprāt, ir vienīgais, kas spēj izraut sievieti un vīrieti no viņu personiskā egoisma.
- Tāpat bērns, manuprāt, ir spējīgs izraut valsti no egoisma, kuru rada tie, kas to pārvalda. Tieši tāpēc nevajag starp sievietēm meklēt spēcīgākos vīriešus: katram ir sava loma, savs mērķis - sievietei, vīrietim un bērnam.