Andris Bērziņš: Valsts eksperimentē ar bērniem

Intervija ar Latvijas Bērnu fonda prezidentu Andri Bērziņu (ZZS): par internātskolu likvidēšanu, par bērnu intervēšanas telpām, par seksuālās vardarbības gadījumu skaita pieaugumu un par ambīciju pozitīvo pamatu.

- Šodien 1. septembris - pirmā skolas diena. Pieļauju, ka daudzi bērni nav reģistrēti nevienā mācību iestādē. Pērn tādu bija gandrīz 16 000 - izbraukuši no valsts, nav informācijas utt.

- Šos datus apkopo Izglītības ministrija. Taču es varu runāt par šā jautājuma morālo aspektu. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem tāda situācija, ka bērns netiktu reģistrēts skolai un ka būtu neuzskaitīts, gandrīz nebija iespējama. Taču 90. gadu beigās mēs veicām pētījumu, kurā atklājās, ka ir bērni, kas tiešām nav reģistrēti, nav gājuši skolā divus vai vairāk gadus, sāka parādīties analfabētisms... Daudzi teica: tas nevar būt! Šodien saprotam: tā bija un ir patiesība. Daudziem bērniem izglītība šodien ir nesaprotamā līmenī. Bet tas ir sakārtotības jautājums. Nav runas par to, ka skolās nebūtu vietu. Tās ir! Taču šajā sakarā jārunā par ko citu: par internātskolām. Latvijā ir valsts finansētās, pašvaldību finansētās un speciālās internātskolas. Uzsvaru likšu uz pirmajām divām: tajās mācās daudzi bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, un internātskolas ir kā drošas salas šiem bērniem, kur viņi varēja uzturēties vismaz piecas dienas nedēļā, vieta, kur viņi bija paēduši, pedagogu uzraudzībā un siltās telpās. Šodien dzird runājam par to, ka internātskolas jālikvidē, jo tas esot sociāls pakalpojums un skolai tādai neesot jābūt.

- Kas pasvieda šo «gudro» domu?

- Izglītības ministrija. Doma tāda, ka šīs skolas nesot efektīvas, tāpēc tās ar laiku jālikvidē. Valsts uzskata: ja pašvaldība grib, lai finansē internātskolas. Ne vienam, ne otram tās naudas nav...

- Atrunas!

- Protams. Un šo atrunu rezultātā internātskolu liktenis kļūst apdraudēts. Labi, mēs varam runāt par internātskolu saturisko un audzināšanas sadaļu, taču paskatīsimies, kāds ir internātskolēnu mājas «portrets»: ir nepilnas ģimenes, ir daudzbērnu ģimenes, vienam vai abiem vecākiem nav darba, viens vai abi vecāki - alkoholiķi, ģimenē ir vardarbība, bērnu audzina vecmāmiņa utt. Bērni, protams, nav zelta gabaliņi, ar šiem bērniem jānodarbojas ļoti nopietni. Internātskolas ir risinājums situācijā, kad nav alternatīva risinājuma. Kur tad liks tos bērnus, kas šodien dzīvo internātskolās? Kas viņus katru dienu vedīs uz skolu? Sāksies problēmas: bērns var pazust vai nonākt ļoti sliktā vidē. Baidos, ka ar eksperimentu «internātskolu likvidācija», kurā piedalās dzīvi cilvēki, mēs nonāksim ārkārtīgi bēdīgā situācijā, un šo eksperimentu pamatot ar finansiālo stāvokli - tas ir neprāts, netālredzīga rīcība.

- Piedodiet, bet kur tad liks tos bērnus? Kur viņi dzīvos? Tajās pašās nelabvēlīgajās ģimenēs?

- To vajag pajautāt Izglītības ministrijai un tām pašvaldībām, no kurām bērni nākuši. Iespējams, vienu otru bērnu varētu pieņemt radinieki, taču katrs gadījums ir individuāls. Taču internātskolas veic ļoti nopietnu sociālo funkciju, no kuras mēģina atkratīties gan pašvaldības, gan valsts. Pašvaldības varbūt pat gribētu uzņemties šo funkciju, bet tām šim mērķim trūkst finansējuma. Rezultātā bērns iziet uz ielas. Viņš var izdarīt ļaunumu ne tikai sev, bet arī citiem. Beigu beigās viņš atražos savu ģimeni - turpinās vairot nelabvēlīgu vidi. Ja tiek atvērts būris un putns izlido brīvībā - viņš jūtas labi, apsveicam ar panākumiem! Bet ja tas putns izlido no būra un attopas tumšā istabā, un, sitoties ar galvu pret sienu, zaudē orientāciju, tad - kas notiks ar šo putnu?

- Kā ar ārvalstu pieredzi internātskolu jomā?

- Internātskolas, protams, nav mūsu izdomājums. Dažāda veida internātskolas un bērnunami eksistē visā Eiropā. Bet šeit mēs gribam visu risināt kampaņveidīgi, kaut gan cilvēks nav kampaņveida produkts. Mums saka: mēs tagad visi staigāsim kleitās. Es saku - nē, es nestaigāšu! Mums tagad ir kampaņa, un tu staigāsi gan! Es tomēr uzskatu, ka ikviens gadījums jāvērtē individuāli. Mums ir ļoti daudz nelabvēlīgo ģimeņu, tāpēc ir jābūt arī daudziem prasmīgiem sociālajiem darbiniekiem, kas ikdienā strādā ar ģimeni.

- Alga, ko saņem sociālais darbinieks, ir niecīga. Diez vai būs daudz gribētāju uz tik smagu un mazapmaksātu darbu.

- Tā ir. Turklāt sociālie darbinieki, ikdienā strādādami ar negācijām, izdeg paši. Tomēr viņi palīdz daudziem, kuri pēc tam nenonāk bezdarbniekos un pabalstu prasītājos. Algas palielināšana sociālajiem darbiniekiem valstij un pašvaldībām sanāktu lētāk nekā bezdarbnieku uzturēšana. Ja tiks likvidētas internātskolas, vai ģimenes kļūs pareizākas un bērni - labāki? Tad varbūt likvidēsim cietumus, un noziedzības vairs nebūs? Aiztaisīsim slimnīcas, un slimību arī nebūs?

- Cik nu ir iespējams, arī jūsu vadītais Latvijas Bērnu fonds veic sociālo darbu. Šovasar atpūtas nometnēs dzīvoja ap 500 bērniem - gan bērni ar īpašām vajadzībām, gan vardarbībā cietuši bērni... Ikdienā daudzus no viņiem aprūpē septiņos rehabilitācijas centros, kurus izveidojis LBF.

- Jā, tā ir 30 līdz 60 dienu rehabilitācija, ko apmaksā valsts. Nometnes tiek apmaksātas, pateicoties ziedotājiem. Pērn rehabilitācijas centros rehabilitēti 1270 bērni, kas cietuši no vardarbības. Tie ir konkrēti likteņi, konkrēta sabojāta bērnība un, iespējams, arī dzīve. Diemžēl ir vērojama tendence, ka pieaug seksuālā vardarbība. 2014. gadā no visām vardarbības formām - fiziskā, emocionālā, seksuālā, bērnu pamešana novārtā - tieši seksuālā vardarbība bija 8,9%, 2015. gadā - 9,3%, savukārt šogad astoņos mēnešos ir jau 11,33%. Šī nav tikai Latvijas tendence, tas notiek arī Eiropā un pasaulē. Cilvēki kļūst neiecietīgāki, vienaldzīgāki, noslogotāki... Turklāt informācijas pieejamība - arvien plašāka, interneta vide - arvien agresīvāka. Pateicoties medijiem, cilvēki kļūst informētāki par dažādiem notikumiem, kuros cieš bērni, cilvēki arī saprot, ka par šādiem gadījumiem jāinformē tiesībsargājošās iestādes, un daļēji arī tāpēc aug vardarbībā cietušo bērnu skaita statistika. Tā ir iespaidīga.

- Bet ja šis skaitlis ir iespaidīgs, vajadzētu notikt arī tiesas procesiem tikpat iespaidīgā skaitā. Vardarbība pret bērnu - tas ir noziegums, un noziedznieki jātiesā.

- Lai nonāktu līdz tiesai un pelnītam sodam, vajag intervēt cietušos bērnus. Tāpēc jābūt telpām, kur to darīt, un ļoti profesionāli sagatavotiem pamatotiem pierādījumiem. Te liela loma ir tam, cik prasmīgi un saudzīgi tiek intervēts bērns. Esmu šo tēmu izrunājis arī ar tiesībsargu, un viņš piekrīt, ka intervēšanai jābūt absolūti profesionālai un bērnu netraumējošai. Videi, kurā bērnu intervē, jābūt sakārtotai, bērnu nedrīkst traumēt ar cilvēkiem formastērpos, intervijas jāveic īpaši sagatavotiem psihologiem, un Latvijā netrūkst psihologu.

- Tieši bērnu psihologu?

- Pirms kādiem desmit gadiem psihologi paši ierosināja izveidot likumu par psihologiem. Līdz šai dienai likums nav pieņemts, jo psihologi nevar savstarpēji vienoties - šoreiz ne politiķi! Taču gan viņi paši, gan es, gan mani kolēģi - bijām vienisprātis, ka intervētājiem - psihologiem jābūt ar specializāciju bērnu psiholoģijā. Pirms tam daudzi negribēja tam piekrist, sak, kas nu tur tik sevišķs! Mēs esam pateicīgi visiem psihologiem, kas strādā ar cietušajiem bērniem, veic intervijas. Bērni ir specifiska auditorija. Nākamais solis, par kuru neviens īpaši negrib domāt, ir tālāka specializācija, proti, ir jābūt īpaši apmācītiem tiesnešiem, kas izskata lietas, kas saistītas ar bērniem. Mēs esam pārliecinājušies, ka, tiesnesim lieliski pārzinot likumus un protot salikt kopā vajadzīgos pantus, ne vienmēr ar to pietiek, lai notiesātu varmāku. Mums ir daudz lielisku tiesnešu, tomēr būtu nepieciešama specializācija bērnu tiesību jautājumos.

- Jums nešķiet, ka cilvēki ļoti bieži ir vienaldzīgi pret faktiem, kas atklāj šādus nodarījumus?

- Liberālisms un tolerance, ko uzspiež sabiedrībai, ir noveduši pie tā, ka ļoti daudzi cilvēki paliek vienaldzīgi, un vienīgais, par ko viņi interesējas, ir privilēģijas, kuras varētu iegūt vēl papildus. Bet sabiedrībā ir ļoti daudz negāciju, un tad cilvēki sāk spriest: varbūt atjaunot nāvessodu? Bet jāatceras, ka nāvessoda draudi neatturēs bērnu varmākas: noziegumu veikšanas brīdī viņi par to nedomā.

- Atgriezīsimies pie bērnu interviju telpām. Ja pareizi saprotu, tādas Latvijā ir septiņas - visos rehabilitācijas centros: Rugājos, Ventspilī, Valmierā, Allažos, Zantē, Talsos, Dobelē.

- Gribu gan teikt, ka šādas telpas ir policijas iecirkņos, citās pašvaldību iestādēs, sabiedriskajās organizācijas un citur. Tāpēc patlaban ir jāveic inventarizācija, lai saprastu, kādā stāvoklī ir šīs interviju telpas, kāds ir to ģeogrāfiskais izvietojums, cik piemērota ir to vide cietušo bērnu intervēšanai, būtiski ir speciālisti, kas veic šīs intervijas. Jābūt vienotam reģistram, lai tā tiešām būtu vienīgā bērna intervēšanas reize, un tas būtu jāiestrādā likumos. Deviņdesmito gadu beigās Rīgā tika izveidots rehabilitācijas centrs Dardedze, kurā izveidojām pirmo interviju telpu bērniem. Tā bija aiz stikla sienas, un, lai bērns tiktu vēl mazāk traumēts, vispirms ļoti nopietni tiek sagatavoti jautājumi, lai saprastu, kādas atbildes tiek gaidītas no bērna. Aiz stikla sienas ir prokuratūras darbinieki, sociālie darbinieki - viņi zina, uz kādiem jautājumiem tiek gaidītas atbildes. Visam ir jābūt tik perfekti sagatavotam, lai intervija notiktu vienreiz - lai bērnam nebūtu lieku uztraukumu. Var būt izņēmuma gadījumi, kas ir ļoti smagi, un tad jādara viss, lai no bērna iegūtu nepieciešamo informāciju. Šo procedūru veic psihologs, kuram ir austiņa un kurš runā ar bērnu, pārveidojot prokurora vai sociālā darbinieka jautājumu tā, lai tas netraumētu bērnu. Kad vērām vaļā pirmo rehabilitācijas centru, bija doma, ka jārada tāda sistēma, ka bērns neiet arī uz tiesas procesu: cietušais bērns atrodas rehabilitācijas centrā, no kura ar interneta palīdzību tiek pārraidītas viņa atbildes uz tiesneša vai prokurora jautājumiem. Bērns labi jūtas interviju telpā, viņam nav jāiziet cauri tiesas telpai un jāsastopas ar svešiem cilvēkiem, nereti arī ar varmāku. Taču šī ideja pagaidām nav attīstījusies. Bet no šādu centru, profesionālu intervētāju prasmes ir atkarīgs tas, vai varmāka, kas paveicis drausmīgu noziegumus, tiks sodīts pēc nopelniem. Vienkārši ir notiesāt kādu neģēli, kas nozadzis, piemēram, velosipēdu, daudz grūtāk ir dabūt no bērna ārā vajadzīgās liecības, jo intervētājam jābūt prasmīgam bērnu psihologam. Ja šie nelieši taps sodīti ar visu likuma bardzību un cilvēki par to uzzinās, tad, iespējams, daļa no potenciālajiem varmākām atturēsies darīt pāri bērniem. Starp citu, pavisam nesen parādījās doma, ka Latvijā jābūt tikai vienam centram, kur bērnus intervēt, un tam jābūt Rīgas apkaimē.

- Un ja tas bērns dzīvo, piemēram, Krāslavā?

- Nu, tad četras vai piecas stundas viņu vedīs uz Rīgu, intervēs, pēc tam atkal četras vai piecas stundas vedīs atpakaļ. Manuprāt, tas būs nepareizs lēmums, ja to pieņems.

- Kas to ir izdomājis?

- Valdībā ir iesniegts šāds priekšlikums. Summa šādas interviju vietas izveidei paredzēta milzīga.

- Piedodiet, bet ir jau septiņi LBF veidoti interviju centri, uz kuriem var vest bērnus! Tā taču ir resursu un bērnu nervu tērēšana. Kāpēc jābūvē vēl viens?

- Es arī, atklāti sakot, nesaprotu. Vēlreiz atkārtoju: jāveic inventarizācija esošajos centros, jāapmāca personāls, tiesneši, prokurori. Psiholoģiskas problēmas var būt ne tikai bērniem, bet arī tiem, kas intervē. Runāt var dažādi - ierakstot vai neierakstot sarunu. Bet ja tā tiek ierakstīta, tas pēc tam parādīs, kāda ir tava profesionālā sagatavotība. Šis ieraksts tiks pievienots pārējiem dokumentiem, un tas parādīs, cik profesionāls ir tiesnesis, izmeklētājs vai prokurors. Parādīs, vai šie cilvēki ir gatavi strādāt ar bērniem. Un tas galīgi nebūs tā, kā strādāt ar pieaugušajiem. Piekrītu tiesībsargam, kurš uzskata, ka visai šai sistēmai ir jābūt sakārtotai, visām darbībām ar bērniem - reglamentētām, un tam visam jābūt ierakstītam likumos. Bet patlaban ir tā: mēs gribam aizsargāt bērnu no papildu vardarbības, lai viņu nevazātu šurpu turpu garas, mokošas stundas, taču gatavojamies darīt tieši otrādi - vest bērnu no attālākajiem Latvijas nostūriem uz Rīgu, kaut gan ir iespējas viņu intervēt netālu no viņa dzīvesvietas.

- Acīmredzot tie, kuri iestājas par viscentrālākā centra būvēšanu, ir dziļi ieinteresēti šajā darbībā. Tā ir ambīciju cīņa.

- Iespējams. Jāpiebilst, ka mūsu centros ir bijušas 304 intervijas - sākot no 2013. gada līdz šodienai. Lūk, dati par 2015. gadu: 12 reizes bērni ir intervēti par seksuālu vardarbību, 28 reizes - par viņu pavešanu netiklībā, 27 reizes - par pamudinājumu iesaistīties seksuālās darbībās. Un tā tālāk... Mums top vēl viens rehabilitācijas centrs, kurā arī būs interviju telpa - Allažos. Un to atvērsim septembrī. Tur vienlaikus varēs atrasties līdz 30 bērniem. Lielākais bērnu rehabilitācijas centrs ir Latgalē, Rugājos, un tas tapis ar sabiedrības atbalstu. Un tādu, kā jau teicu, Latvijā ir septiņi. Tad kāpēc valstij ir jātērē nauda, lai būvētu vēl vienu centru Rīgā? Arī premjers atzina, ka tā nav laba ideja. Par šo tēmu esmu runājis arī labklājības ministru Jāni Reiru, arī viņš neizprot tāda Rīgas centra nepieciešamību. Mēs esam lepni, ka mums ir rehabilitācijas centrs Rugājos (Rasas pērles), kas radīts skaistā vietā, tur ir gan vecāku māja, gan bērnu māja, gan interviju telpa. Mēs šo kompleksu uzbūvējām par 700 000 eiro, bet Rīgas centrs, raugi, taps veidots «tikai» par divarpus miljoniem eiro! Es saprotu, cilvēkos ir ambīcijas, bet tas ir labi tikai tad, ja šīm ambīcijām ir pozitīvs pamats.