Divpadsmitajā septembrī Rīgā atsākās augustā atliktā slēgtā tiesas sēde, kurā tiek izskatīta divu Krievijas pilsoņu – Aleksandra Kurkina un Alekseja Popko – krimināllieta. Tie ir puiši, kuri pagājušā gada desmitajā jūnijā iekļuva militārajā bāzē Ādažos, nolaida NATO karogu un pacēla karogu Georga lentes krāsās.
Ādažos tolaik bija sākušās starptautiskas militāras mācības ar ASV karavīru piedalīšanos. Puišiem sākumā tika izvirzītas apsūdzības spiegošanā un terorismā. Manā uztverē tika radīti kārtējie virtuālie varoņi vai nevaroņi. Neatkarīgā satikās ar puišiem, lai uzzinātu viņu viedokli bez starpniekiem.
- Kas tad īsti noteica jūsu rīcību? Rīcību, par kuru jūs tagad tiesā?
Aleksandrs Kurkins: - Mēs visai aktīvi interesējamies par politisko dzīvi ne tikai Krievijā, bet arī tās kaimiņvalstīs un pasaulē. Mums ir patriotiska pārliecība, un mūs, protams, interesē arī Baltija kā mūsu valstij stratēģiskā ziņā pietiekami svarīgs reģions. Te dzīvo daudz krievvalodīgo, un no šejienes nāk vēstis, ka te, konkrēti - Latvijā, regulāri notiek starptautiskas militāras NATO mācības. Ir taču acīmredzams, ka vienīgais dabiskais NATO pretinieks šajā reģionā ir Krievija. Lai kā NATO neaizbildinātos, nekādi Tuvo Austrumu režīmi Baltiju, Ziemeļatlantijas reģionu apdraudēt nespēj.
Tātad - ir saprotams, pret ko tas tiek vērsts. Mēs uzzinājām arī to, ka Ādažu militārā bāze kļūst NATO objekts. Un tad radās šādas politiskas performances ideja. Mērķis - darīt zināmu mūsu nostāju, tās krievu sabiedrības daļas nostāju, kura grib aizstāvēt Krievijas intereses ne tikai pavēļu un dienesta instrukciju vadīta. Mēs rīkojāmies savas sirds aicināti. Ne atalgojuma, ne kādas pavēles, bet savas pārliecības dēļ.
Mēs gribējām bāzes, Latvijas armijas vadībai darīt zināmu, ka mūsu tauta nav ieinteresēta ārvalstu militārā iespaida pieaugumā un vispār ārvalstu karavīru klātbūtnē Latvijā, Baltijā. Mums bija lapiņas angļu valodā, kurās bija īsi izteikta vienkārša prasība - lai tādu karavīru, pirmām kārtām amerikāņu, Baltijā nebūtu.
- Taču pie mums pat it kā nopietni politologi apgalvoja, ka jūs šurp sūtījis gandrīz vai Vladimirs Putins personīgi.
A.K.: - Acīmredzot valdības vai tai pietuvinātām aprindām, NATO piekritējiem bija izdevīgi atspoguļot mūsu darbību tādā rakursā. Taču - to ir iespējams viegli pārbaudīt. Mēs neesam bijuši un neesam Krievijas valsts amatpersonas. Mēs esam, teiksim, tik vien kā brīvprātīgie, kuriem nekāda sakara ar varu nav bijis un nav. Un nevar būt. Tās visdrīzāk ir tikai iedomas. Un - ja jau mēs būtu kaut kādā veidā saistīti ar valsti, tad dažu stundu laikā pie mums ierastos kādi vēstniecības vai konsulārās nodaļas pārstāvji. Taču mūsu gadījumā - kamēr viss sāka noskaidroties…
- Tad īsumā raksturojiet notikušā secību. Jo te vai katrs līdz šim izcēlis vien to, kas šim licies spilgtāks.
A.K.: - Tātad - desmitajā jūnijā no rīta mēs īstenojām akciju, mūs aizturēja militārā policija un nogādāja virssardzē. Tur mēs pavadījām dažas stundas, pēc tam mūs nogādāja pie robežsargiem. Tie skaidroja, kā mēs un kāpēc mēs esam Latvijā. Vīzas mums bija, viss normāli… Pēc tam viņi kaut kā dikti ilgi kaut ko vēl domāja. Galu galā mūs arestēja Drošības policija (DP) un izvirzīja mums apsūdzību - aizdomas par terorismu un spiegošanu. Tas ir - ieradās DP izmeklētājs, mums uzlika roku dzelžus un savās mašīnās aizveda uz DP, kur vairākas stundas mēģināja pratināt.
- Pratināja normāli?
A.K.: - Bez fiziskas vardarbības. Bija kaut kādi psiholoģiski standarta gājieni. Mēs uzreiz atteicāmies sniegt jelkādas liecības, neko neteicām, tik vien kā pieprasījām advokātu un Krievijas Federācijas konsulu. Ap vieniem naktī mūs nosūtīja uz pagaidu uzturēšanās izolatoru.
DP pamatojums - aizdomas par spiegošanu un terorakta veikšanu. Taču tie, kuri zināja par šo mūsu akciju, saprata, ka tas nav galīgais pants, ka tas tiks pārkvalificēts uz vieglāku. Bet tā brīža apsūdzība drīzāk ir mēģinājums iebaidīt - ja nu kaut kas tamlīdzīgs iešaujas prātā vēl kādam.
Tā arī notika. 2015. gada septembrī tā pati DP izmeklētāja noņēma mums apsūdzību par aizdomām spiegošanā un terorismā. Nu mēs tikām apsūdzēti par huligānismu. Un oktobra sākumā mūs izlaida pret parakstu par neizbraukšanu no Latvijas, kā arī noteica drošības līdzekli - policijas uzraudzību. No 2015. gada oktobra sākuma līdz 2016. gada aprīlim mēs bijām Latvijā. Krievijas vēstniecība ierādīja mums dzīvokli, vēstniecības īpašumu. Un, tā kā esam ārvalstu pilsoņi, mums noteica arī robežsardzes uzraudzību.
Lieta ievilkās. Prokuratūra ļoti ilgi nespēja nodot lietu tiesai. Cilvēki, kuri kaut ko sajēdz no krimināltiesībām, teica, ka mūsu gadījumā ir grūti fiksēt nozieguma sastāvu - huligānisms. Un 2016. gada aprīlī Rīgas rajona tiesa mainīja mums drošības līdzekli, atcēla policijas uzraudzību un liegumu izbraukt no valsts. Beidzot mēs varējām doties uz Krieviju, satikt savus mīļos un sākt darīt kaut ko svarīgu.
- Taču Maskavā, tikko izkāpāt no autobusa, jūs aizturēja un pratināja jau saistībā ar vervēšanu no Latvijas puses. Mediji ironizēja - «nesankcionēti» patrioti Krievijai nav vajadzīgi… Kādas ir jūsu attiecības ar varu mājās?
Andrejs Popko: - Tā bija standarta procedūra. Uzdeva dažus jautājumus un palaida. Viss kopā aizņēma pusstundu. Ciktāl runāt par attiecībām ar Krievijas varu, varam teikt, ka ar to nesadarbojamies. Tam ir virkne iemeslu. Tostarp tādi, kas nav atkarīgi no mums.
- Bet vai, palaižot jūs mājās, neizpaudās savāda, taču jūtama Latvijas varas vēlme, lai jūs te nerēgotos? Tad tiesas process varētu ritēt bez liekas publiskas kņadas. Jums taču nupat, šurp braucot, bija problēmas ar vīzām. To termiņš nekādi nesader ar paredzamo procesa ilgumu. Turklāt - ja jūs neierastos, Latvijas puse varētu lūgt Krieviju nodrošināt, lai jūs sodu izciešat tur.
A.K.: - Lai vai kā - septembra vidū mēs nolēmām atgriezties Latvijā. Mēs paši gribējām piedalīties tiesas procesā. Nevis sekot tam neklātienē. Lai arī tiesnese tiešām lika noprast, ka tāda iespēja ir - vajadzīga, teiksim, radinieka vai paša slimība… Mēs tomēr nolēmām atbraukt. Neaugoties uz to, ka spriedums var būt apsūdzošs.
- Bet vai jūs piekrītat apsūdzībai?
A.K.: - Mēs nepiekrītam apsūdzībai, nepiekrītam mūsu rīcības kvalifikācijai - «huligānisms», kā tas definēts Krimināllikumā. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir mūsu rīcībai atbilstošs pants - patvarīga iekļūšana militārā objektā. Par to pienākas sods - 70 eiro. Jā, mēs atzīstam, ka administratīvs pārkāpums bija. Kopumā, neiedziļinoties detaļās (jo tiesas sēdes ir slēgtas), var teikt, ka pagaidām (saruna notika 19. septembrī - V.A.) neviens no nopratinātajiem lieciniekiem nav norādījis, ka mūsu rīcība būtu kvalificējama kā huligānisms.
- Bet kā jūs paši definējat savu rīcību?
A.K.: - Mūsuprāt, tā bija politiska akcija daudzu antimilitāru kustību, daudzu sabiedrisku organizāciju, piemēram, Green Peace, garā. Miermīlīga akcija, bez ieročiem… Mēs nepārkāpām sabiedriskās kārtības normas, ļāvām karavīriem sevi aizturēt, nepretojāmies, pakļāvāmies prasībām. Proti - no juridiskās puses viss tika veikts vairāk nekā mierīgi. Mierīgi un bez vardarbības.
Pagaidām tiesas process rit pietiekami normāli. Bet… mēs taču esam ārvalsts pilsoņi. Un kaut kādi spēki acīmredzot grib ar to spekulēt. Jūs pieminējāt vīzas. Nu, lūk - lai saņemtu vīzas, mēs Latvijas vēstniecībai uzrādījām visus tiesas sēžu datumus. Lai apliecinātu laiku, nosūtījām pat pavēsti. Bet vīzu mums iedeva uz trim dienām. Mēs mēģinājām sazvanīt konsulāro nodaļu, taču neviens neatbildēja. Mēs tomēr atbraucām. Jau Latvijā mēs paskaidrojām tiesai, kas notiek, ieradāmies Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, izskaidrojām mūsu situāciju, to, ka mums jāpiedalās tiesas procesā, to, ka tas ir gan mūsu pienākums, gan tiesības. PMLP pieņēma mūsu iesniegumu. Atbildes joprojām nav. Taču jau nākamās dienas rītā mūsu mājvietu, kuras adresi bijām norādījuši, apmeklēja robežsargi. Tie uzlika mums sodu par uzturēšanās laika pārsniegšanu, izsniedza rīkojumu par brīvprātīgu izbraukšanu… Mums jāaizbrauc septiņu dienu laikā.
Tātad - mums atkal nepietiek laika. Tiesa to saprot, taču plāta rokas. Itin kā likdama saprast, ka lēmumus šajā ziņā pieņem ne tikai viņi. Vienīgais, ko mēs varam - tieši vērsties augstākstāvošās instancēs - Galvenajā robežsardzes pārvaldē… Šodien nogādājām iesniegumu, paskaidrojām situāciju, mēģinājām pārsūdzēt… Gaidām atbildi. Proti - kaut kāds ar mūsu uzturēšanos noteicošām juridiskām normām saistīts spiediens pastāv. Acīmredzot nav patīkami redzēt, ka procesa virzība pagaidām ir apsūdzētajiem labvēlīga. Un viņi grib, lai mūsu te nebūtu.
- Kāds, jūsuprāt, ir visiespējamākais procesa iznākums?
A.P.: - Optimistisks. Lai mūs iesēdinātu, vajadzēs ļoti pacensties. Jo tam, par ko mūs apsūdz, nav pierādījumu. Redzēsim - kas būs, tas būs. Mēs esam gatavi.
A.K.: - Jā, mēs atbraucām apzināti un principā esam gatavi ikvienam spriedumam.
- Jūs teicāt, ka esat Krievijas patrioti un rīkojāties, aizstāvot Krievijas intereses. Kā jūsu rīcību uztvert pastāvošo oficiālās Krievijas un oficiālās Latvijas attiecību kontekstā?
A.K.: - Tas, kā mūs uztver Krievijā, ir iekšpolitikas jautājums. Bet saistībā ar ārpolitiku teikšu tā - mēs piekrītam kursam, kāds pastāv kopš Krimas pievienošanas. Mēs uzskatām, ka atsevišķos gadījumos būtu jārīkojas radikālāk, ātrāk.
Patlaban Latvijas un Krievijas attiecības ir ļoti saspringtas. Man liekas, ka jo bieži to nosaka tas, ka Latvija un pārējās Baltijas valstis ar savu rīcību itin kā pārbauda Krievijas reakciju. Ja Krievija uz kaut ko neatbild, kaut ko laiž gar ausīm, tad nākamā darbība tiek piesātināta ar vēl nopietnāku saturu.
Lielās līnijās - nav pietiekami stingras atbildes, piemēram, uz to, ka šeit pastāvīgi dislocēsies alianses bataljoni, uz to, ka tiks īstenots ekonomiski visos aspektos neizdevīgs projekts - Rail Baltica. Tas ir izdevīgs tikai kā rokādes ceļš piefrontes joslā. Liepājas militārā bāze būtībā jau ir NATO bāze, jo NATO kuģi nāk iekšā Latvijas akvatorijā bez kādas saskaņošanas: drīkst - nedrīkst.
Tādas lietas neveicina attiecību normalizāciju. Lai arī Krievijas valsts uzsver, ka Krievija negrasās iekarot un kaut kādā veidā pievienot sev Baltiju. Tādu nolūku Krievijas varai nav. Tomēr - šie mēģinājumi sarežģīt attiecības liek Krievijai darīt ko tamlīdzīgu. Arī rīkot mācības, pārvietot karaspēku…
- Bet vai jūs zināt mūsu vēsturi? Ja tas tā, tad zināt arī to, ka, rupji runājot, mēs turam Krieviju par PSRS okupācijas mantinieci. Vai jūs zināt, kāda ir mūsu iekšpolitika? Ja tas tā, tad jūs zināt, ka pozīciju - opozīciju mums nosaka nacionālā piederība, nevis ideju atšķirības. Tā te vieglāk noturēt varu. Un Krievijai tā vieglāk ar mums manipulēt. Vai ne?
A.K.: - Te es tomēr gribētu piebilst, ka nozīmīgam skaitam Latvijas ļaužu arvien ir apkaunojošās nepilsoņu pases. Mūsuprāt, tas ir nepieņemams valsts politikas elements. Jo vairāk valstī, kura ir ES, kura saskaņā ar savu Satversmi ir demokrātiska, tiesiska valsts.
Protams, ir bezjēdzīgi noliegt faktu, ka Latvijas krievi jūt savu etnisko, kultūras saikni ar Krieviju. Taču viņi dzīvo šajā valstī, viņi te ir dzimuši un, galvenais, maksā tai nodokļus. Arī nebūdami pilsoņi. Tātad, ja šī valsts ir demokrātiska un tiesiska, būtu jāmeklē kompromisi. Ja te pastāv divas kopienas, jāveido tādas attiecības, kuras gandarītu gan latviešus, gan krievus. Tā nav. Ir mēģinājums būvēt etnokrātisku valsti.
A.P.: - Un, ja jau tiek piesaukta padomju okupācija, kuru tagad aplam tulko kā Krievijas okupācija, varētu veikt analīzi - kā bija un kā ir. Rūpnīcas, fabrikas… Vai Latvijas lauksaimniecība ir labāka nekā bija padomju laikā? Kas ir labāk? Tik tas, ka Latvijas pilsonis var doties peļņā uz Eiropu.
- Te es jums, puiši, kategoriski nepiekrītu. Man neatkarība atsver visas jūsu konstatācijas un salīdzinājumus. Mēs tagad paši varam mācīties no savām kļūdām un atbildēt par tām. Tostarp arī par patības aizstāšanu ar izdabāšanu Briselei.
A.P.: - Un tomēr - cilvēki, kuri cīnījās par neatkarību, tiecās uz vienu, bet iznāca pavisam kas cits. Saprotams, jauns cilvēks vienmēr būs pārmaiņu pusē…. Taču domāju, ka sanāca ne tas, par ko mēs visi sapņojām. Arī mēs - Krievijā.
Plus vēl tas, ka darbaspējīgi cilvēki, tieši tie, kuri varētu kļūt valsti virzošā spēka pamats, dodas tur, kur var nopelnīt naudu. Rezultātā tie, kuri nav apmierināti ar situāciju, kuri varētu tikt ar to galā, vienkārši pamet Latviju. Iznāk, ka valsts zaudē pašu labāko, jauno iedzīvotāju daļu. Taču Latvijas vara dod priekšroku cīņai ar pagātni, nevis tagadnes problēmu risinājumam un nākotnes būvei.
- Vai tiešām jūs arī ikdienā esat profesionāli revolucionāri? Kas jūs esat?
A.K.: - Ar ko es nodarbojos, pirms iesēdos? Tobrīd es vēl mācījos aspirantūrā. Pametu, jo neredzēju jēgu ne sev, ne zinātnei. Nodarbojos ar publicistiku, biju kurjers. Darīju, kas pagadās.
A.P.: - Esmu beidzis Voroņežas fizkultūras institūtu. Pēc tam strādāju gadījuma darbus. Vācu humāno palīdzību. Un tad atbraucu šurp…
- Pārāk pieticīgi… Es lasīju, ka jūs, Aleksandr, ar izcilību beidzāt Voroņežas universitāti. Studējāt starptautiskās attiecības, un jūsu diplomdarba tēma bija Krievijas nacionālās drošības ārpolitiskie aspekti. Bet jūs, Andrej, esat bijis fizkultūras skolotājs. Jūs abi bijāt 2007. gadā Krievijā aizliegtās nacionālboļševiku partijas biedri. Tagad esat Citā Krievijā. Kas noteica tādu izvēli? Tikai jaunās asinis?
Proti, gribētos, lai jūs, rezumējot mūsu sarunu, atklājat savu pasaules uzskatu, savu dzīves filozofiju.
A.P.: - Man būs grūti ielikt savu pasaules uzskatu un filozofiju dažos teikumos. Es esmu sociālā un nacionālā taisnīguma piekritējs, esmu Krievijas patriots saistībā ar visiem tās vēsturiskajiem parametriem. Bez šaubām, ieverot arī padomju periodu. Proti, to, kas arī ir nacionālboļševisms un kas tas bija pagātnē. Tas ir izklāstīts Nikolaja Ustrjalova, Mihaila Agurska, Ernsta Nikiša, Aleksandra Dugina un Eduarda Ļimonova darbos.
A.K.: - Šajā gadījumā es pilnīgi piekritīšu Andrejam. Un piemetināšu, ka mēs gribam redzēt Krieviju ne tikai kā varenu lielvalsti, bet arī kā alternatīvu pasaules attīstības centru. Ņemot vērā to, ka patlaban pasaulē redzamas tikai divas alternatīvas: Rietumu parauga liberālisms un radikālais islāms. Cilvēks ir tādas izvēles priekšā, kurā abi varianti ir slikti: vai nu viendzimuma laulības, svešu migrantu pūļi no citas pasaules malas, juvenālā justīcija, un tas viss reizināts ar totālu sabiedrības feminizāciju un infantilizāciju; vai arī - viduslaiku tiesību normas, visa tā aizliegums, kas neietilpst šariāta normu ietvarā, visu to iznīcināšana, kuri nav mierā ar «tīro» Korāna skaidrojumu. Mēs saskatām Krievijā misiju, kurai viss jānoliek savās vietās, kurai jāiedibina taisnīgums savā valstī un pēc tam, cik tik iespējams, jāveicina, lai pasaule kļūtu taisnīga un droša.