Live to ride jeb Dzīvo, lai brauktu
«Ja ir slikts garastāvoklis, es uzkāpju uz moča un galvu izvēdinu. Aizbraucu saulrietu paskatīties.» Šī ir līvānieša Aivara Puriņa (70) labas dzīves recepte.
Aivars ir motokluba Quercus dibinātājs. Latīniski tas nozīmē ozols. Tagad kluba prezidenta pilnvaras nolicis pie malas, taču ne braukšanu ar motociklu. Visi kluba pasākumi esot svēta lieta. Un arī bez organizētiem pasākumiem - uzsēsties mugurā savam čoperim Honda Shadow ir lielisks brīvā laika pavadīšanas veids.
Kādreiz tas bija arī vienīgais pārvietošanās līdzeklis. Ja neskaita puikas gadu tīksmināšanos par visādiem rūcošiem verķiem, tad pirmo reizi uz motocikla Aivars kāpa 1964. gadā. Tolaik sācis strādāt Daugavpils rajona Kino direkcijā - braukāja pa kolhoziem un filmas rādīja. Mašīna atradusies Ilūkstes centrā, bet dzīvesvieta piecus kilometrus projām. Tā Aivars ticis pie sava pirmā moča. Minskas. Āķis bijis lūpā. Drīz vien sācis braukt arī motokrosā un mačojies līdz pat 40 gadu vecumam. Arī tagad šīs prasmes lieti noder, piemēram, kad pilnā gaitā ar moci jāpārlido pāri grāvim, jo pretī braucošais autovadītājs aizblenzies kaut kur prom no ceļa.
Motociklisti ir salīdzinoši neaizsargāti satiksmes dalībnieki, tāpēc jābūt divtik uzmanīgiem. Aivars pat uzskata, ka ar moci jāsāk braukt agrā vecumā - braucējam ar to gluži kā jāsaaug. Tikai tad var valdīt. Tas arī iemesls, kādēļ viņš nepakam neļauj sēsties uz motocikla savai jaunākajai meitai. «Raujas jau pie stūres briesmīgi, bet es neļauju.» Nu ko trīs bērnu māmiņa ar moci apkārt dauzīsies. Tā tāda vīru padarīšana, spriež Aivars, bet jau pēc brīža pats sev oponē - meitenēm Latvijā tomēr pat ir savs motoklubs, un, piemēram, kā pārvietošanās līdzeklis pilsētā motocikls ir neaizstājams. Nodrošināt ģimeni ar braucamajiem Aivaram arī nebūtu problēmu, jo garāža ar tiem pilna. Ir enduro Yamaha, ir viens krievu krosinieks, tad vēl Dņepr, kas paturēts nostalģijas pēc. Kādreiz arī sievas kundze labprāt sēdusies aizmugurē. Galu galā vīru dabūjusi jau komplektā ar motociklu - nebija izvēles. Bet tagad gan vairs nekādi nav pierunājama. Tad nu Aivars brauc viens pats. Bauda vēju, bauda brīvības sajūtu. Rūdītiem baikeriem braukšana ir asinīs. Brauc pat tad, kad šķiet, tas vairs nav iespējams. Aivars stāsta par kādu vīru, kuram paralizēta ķermeņa apakšdaļa. Viņš pārtaisīja savu moci, pierīkoja blakusvāģi, kurā var ar invalīda ratiem iebraukt. Stūres iekārtu pārlika uz labo pusi. Kad uzsēdina virsū kādu dāmu, skats amizants. Brauc mocis, virsū sēž meitene, stūres nav, vīrs blaķenē.
Angliski mēdz teikt live to ride - dzīvo, lai brauktu. Kas reiz uzsēdies uz moča, nost vairs nekāpj. Aivars pieder pie šīs sugas.