Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti par komisijas priekšsēdētāju pagājušonedēļ ievēlēja Ritvaru Jansonu (Nacionālā apvienība). Un viens no galvenajiem jautājumiem, kam tuvākajā laikā komisijā tiks pievērsta pastiprināta uzmanība, būs sabiedrisko un komerciālo mediju pārvaldība. Par šo un citiem jautājumiem – intervija ar Ritvaru Jansonu.
- Ko tas nozīmē - sabiedrisko un komerciālo mediju pārvaldība?
- Tas nozīmē nodrošināt mediju finansiālo neatkarību, attīstību un atbalstīt kvalitatīva satura veidošanu, tostarp atbalstīt valstiski nozīmīga satura raidījumus komercmedijos. Kā to labāk izdarīt, par to spriedīs darba grupā, kuru ierosināšu veidot un kuras sanāksmes notiktu Saeimā. Tās darba loks būtu plašs. Piemēram, līdz 2018. gadam ir paredzēts sabiedriskais (valsts budžeta naudas) pasūtījums komercmedijiem. Kādā veidā ar Mediju atbalsta fonda palīdzību turpmāk valsts finansējumu efektīvāk novirzīt komercmedijiem, piemēram, latviešu valodas un valstiskuma apziņas stiprināšanas programmām, arī tas būs darba grupas jautājumu lokā. Skaidrs, ka Latvijā jābūt stipriem gan sabiedriskajiem, gan komercmedijiem, jo mēs esam ES robežvalsts. Mums jābūt spēcīgiem medijiem iepretim Krievijas informatīvajai telpai. Ja runājam par sabiedriskajiem medijiem, nākamā gada finansējums tiem paredzēts 24 068 414 eiro. Šogad finansējums bija gandrīz par divarpus miljoniem mazāks. Mediju politikas jomā Kultūras ministrijā Mediju politikas nodaļa veido mediju politikas redzējumu, priekšlikumus politikas īstenošanai, arī likumdošanas iniciatīvas, tiek atbalstītas konkrētas ieceres. Otrdien Ministru kabinetā bija paredzēts izskatīt Latvijas mediju politikas pamatnostādņu 2016.-2020. gadam īstenošanas plānu (jautājums gan atlikts uz divām nedēļām). Tajā ir iekļauti pasākumi, kas īstenībā domāti visai sabiedrībai, piemēram, veidot godīgu konkurenci reģionālās preses tirgū, tā stiprinot reģionālos medijus. Nav noslēpums, ka pašvaldību informatīvie izdevumi izspiež no aprites reģionālos medijus. Pirmām kārtām tāpēc, ka tie ir par velti. Nereti tajos tiek ievietotas komercreklāmas. Saeimā ir ierosināti likuma Par pašvaldībām grozījumi, pievēršot uzmanību arī pašvaldību informatīvajiem izdevumiem. Patlaban esam vienojušies par trim to pamatprincipiem: šie informatīvie izdevumi nevar būt ar komercreklāmu, tie iznāk atbilstoši domes sēžu skaitam, un tie ir bez maksas. Jāatbalsta reģionālā prese un drukātā prese kā tāda. Nav taču noslēpums, ka internets spēcīgi konkurē ar drukāto presi. Ņemot vērā to, ka Latvija ir valsts, kuras iedzīvotāju vidējais vecums ir visai augsts, ir skaitliski liela sabiedrības grupa, kas drukāto presi lasīs joprojām, līdz ar to aktuālas būs rūpes, lai drukātā prese - sevišķi reģionos - būtu «dzīva».
- Visu laiku virmo ideja par to, ka sabiedriskajos medijos nedrīkst atrasties komercreklāma. Kā tiksiet galā ar šo jautājumu?
- Lai sabiedriskajos medijos nebūtu reklāmas, būs nepieciešama liela budžeta nauda - tāda kā aizstāšanas nauda, lai medijiem būtu sava iztikšana un lai tie veidotu kvalitatīvu saturu. Un tā tiešām ir ļoti liela nauda. Ja tā būtu viegli atrisināma problēma, to jau sen atrisinātu.
- Manuprāt, sabiedriskie mediji nemaz tik ļoti nealkst atteikties no reklāmas.
- Galavārds tomēr pieder likumdevējam. Arī Kultūras ministrija var piedāvāt vairākus alternatīvus variantus, bet likumdevējs ir Saeima. Ja valsts budžets to var atļauties, sabiedriskajiem medijiem būs jāiztiek bez komercreklāmas, toties tiem būs spēcīgs valsts finansiālais atbalsts. Ja šāda nauda netiks nodrošināta, tad saglabāsies vecā situācija ar komercreklāmām sabiedriskajos medijos. Bet diskusijas par šo tēmu vēl īsti nav sākušās.
- Jūs pieminējāt Krievijas propagandas ieplūšanu Latvijā. Kaut kā nejūt mūsu sabiedrisko un komercmediju pretstāvi šai propagandai. Ko darīt?
- Krievijas propaganda plūdīs Latvijā tāpat, būs pretstāve vai nebūs. Bet tas, ko mēs varam darīt, ir: veicināt sabiedrisko mediju apraidi tajos rajonos, kur to uztvere pagaidām ir vāja vai nekāda. Tāda tā ir Latvijas pierobežā, piemēram, Viļakas un Krāslavas apkārtnē. 2017. gadā atrisināsim Latvijas Radio (LR) pieejamību Daugavpils apkārtnē, Krāslavas novada Piedrujā, Dagdas novadā, vēl citur. Šis process ir ieildzis, jo vēl netiekam skaidrībā, kāds ir saprātīgākais modelis apraides nodrošināšanai: celt jaunus torņus vai nomāt komercoperatoru jau uzceltajos. 2020. gadā arvien vairāk izplatīsies HD uztveršanas tehnika, tad varbūt pāriet uz šo formātu? Ja Latgales reģionam pagaidām nav pieejams atbilstošs kvalitatīvs mediju saturs, varbūt tikai viens tornis ir vajadzīgs, bet pārējo naudu ieguldīt saturā? Šobrīd Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) nav devusi kompleksu situācijas izvērtējumu. Bet tam ir jābūt, jo jādomā ne tikai par 2017. gada, bet arī par 2018. gada budžetu, jo tikai tajā varēs iestrādāt finanšu atbalstu apraides nodrošināšanai. Nebūsim gan naivi: nauda, ko Krievija iegulda savos elektroniskajos medijos, ir milzīga, un Krievijas kanāli ir redzami ne tikai Krievijā, bet arī visā pasaulē. Tā ir apzināta valsts politika ar ļoti lieliem līdzekļiem. Bet, piedāvājot kvalitatīvu saturu Latgalē, kur patlaban labāk var redzēt Krievijas un Baltkrievijas programmas, tā ir vienīgā iespēja, kā iesaistīt Latgales iedzīvotājus mūsu valsts dzīvē un informatīvajā telpā.
- Par Krievijas propagandu - skaidrs. Bet vai esat analizējis mūsu sabiedrisko mediju devumu valstiskuma apziņas un patriotisma stiprināšanā?
- Esmu redzējis labus raidījumus, kas tiešām veicina patriotismu. Bet satura izvērtējums nav politiķu funkcija. Ja es sākšu tagad kritizēt... man teiks, ka es nodarbojos ar cenzūru.
- Bet jums kā skatītājam taču ir savs viedoklis?
- Nav jau tā, ka valsts budžets nespētu pacelt šo sabiedrisko pasūtījumu. Šajā ziņā saskatu vairāk NEPLP funkcijas: likums nosaka šīs padomes funkcijas satura uzraudzīšanā. Savukārt man kā vēsturniekam... Uz Latvijas simtgadi es vēlētos redzēt nevis vārsmās ietērptu vēsturisko personāžu slavināšanu, bet dzīvu stāstījumu par mūsu cilvēkiem, kas pelnījuši atzinību Latvijas lielajā gadadienā. Piemēram, Latvijas brīvības cīnītājs Gunārs Astra, kam šajās dienās bija 85 gadu jubileja. Par Astru vairāk runā diskusijās par valodu, par ieslodzījumu nometnē... Bet pats Astra paliek otrajā plānā: visi it kā zina, ka viņš ir varonis, bet kāpēc viņš ir varonis? Un tad es saprotu, ka par Gunāru Astru jāstāsta jaunajai paaudzei nevis kā par cilvēku, kuru parasti redzam svītrainajā cietumnieka apģērbā, kā par cilvēku, kas tikko izlaists no apcietinājuma 80. gadu beigās, bet kā par cilvēku, kas iestājies par pamatbrīvībām: par latviešu valodu, par cilvēktiesībām. Jāstāsta par to, cik stulba ir bijusi totalitārā iekārta, kas par brīvdomīgu grāmatu glabāšanu vai aicinājumiem nosodīt Molotova-Ribentropa paktu var notiesāt. Šobrīd šķiet: kas tad tur tāds - grāmatas! Bet padomju totalitātajā iekārtā tas bija nāves grēks.
- Jauniešiem šie fakti var šķist neizprotami.
- Un tas būs normāli. Jaunieši šodien skatās uz lietām citādi. Viņi šodien bieži nesapratīs, ka bija tā, ka nedrīkst brīvi izteikt savu viedokli. Šodien jaunieši zina, ka viņiem ir savas tiesības iepretim skolotāju tiesībām.
- Vēstures lappuses bieži vien tiks skaidrotas kampaņveidā: lūk, nāk 18. novembris, vai jūs varētu atnākt un pastāstīt par... ē, nu, par Atmodu!
- Tas pats ir ar nacionālajiem partizāniem: uz tikšanos ar skolēniem uzaicina sirmus vīrus, runā par varoņiem, bet jaunieši nesaprot, par ko īsti stāsts. Ar jauniešiem ir jāstrādā pirms pasākuma, tā laikā viņiem jāskaidro konkrētā vēsture, bet pēc pasākuma jāpārrunā viss, ko viņi sapratuši. Lai piesaistītu jauniešus pasākumiem, kas saistīti ar Latvijas simtgadi, informācijai ir jābūt koncentrētai, jāatklāj būtība, kāpēc valstiskums tika izcīnīts un kāpēc tas vispār vajadzīgs. Un kāpēc par to cīnījās Gunārs Astra, Lidija DoroņinaLasmane un citi? Un varbūt nerādīt Lidiju šodien kā cienījamu deviņdesmitgadīgu kundzi, bet parādīt viņu kā meiteni - viņa, pārdrošs skuķis, gāja pie mežabrāļiem, nesa viņiem pārtiku. Bet Lidijai 1945. gadā mežā taču varēja uzbrukt dažādi cilvēki - tur bija arī iznīcinātāji un čekisti. Runājot un veidojot raidījumus par vēsturi, vajadzētu izvairīties no klišejām. Reiz redzēju raidījumu, kur runāja par Pētera Aigara un Jura Kulakova kantāti Sarkanais vilciens (dramatisks muzikāls darbs par latviešu deportācijām - E.V.), un šajā raidījumā kā ilustrāciju parādīja parastu elektrisko vilcienu Rīga-Jūrmala. Nez, kā jaunā paaudze šādu informāciju varētu uztvert? Ielikt šādus kadrus - tā bija totāla haltūra vai pilnīga nezināšana. Tomēr nevajag sevi noniecināt: domāju, ka medijos strādā talantīgi cilvēki, un, ja viņiem ir tehniskais un materiālais nodrošinājums, ja viņiem ir laiks un interese, tad ir iespējas radīt lieliskus raidījumus par mūsu vēsturi. Un arī par kultūru! Jo ar to esam slaveni visā pasaulē. Kultūra ir galvenais, kas mums ir. Un mediji ar to ir sasaistīti. Pateicoties medijiem, mēs varam parādīt savu kultūru pasaulei. Es neesmu no čīkstētājiem, kas gaužas: ak, mēs jau neko nevaram... Nē, mēs varam! Ar mediju palīdzību varam parādīt pasaulei mūsu Latviju tieši tik skaistu, cik tā tiešām ir skaista.
- Jūsu vadītajai komisijai ir daudz darbības jomu: cilvēktiesības, cilvēku tirdzniecība utt. Nesavienojami ar medijiem...
- Lietuvā ir vairāk nekā simt parlamentāriešu, un viņiem komisijas ir daudz koncentrētākas uz vienu nozari. Mums deputātu ir mazāk, tāpēc nav iespējams izveidot komisijas, kas koncentrējas uz šaurāku darbības loku. Mūsu uzmanības lokā ir arī bērnu tiesības. Protams, problēmu loks ir atšķirīgs, tāpēc mums palīdz arī konsultanti, jo viens cilvēks nevar pārzināt visu.
- Kas jums pašam vistuvākā tēma šajā komisijā?
- Es vairs nevarēšu izvēlēties: mediju jautājumi būs pamatā. Pat nezinot, ka es būšu šajā komisijā, manā darbības laukā bija Otrā pasaules kara dalībnieka statusa noteikšana. Arī šis likumprojekts iet caur mūsu komisiju, jo tas tika skatīts arī iepriekšējās Saeimas Cilvēktiesību komisijā, taču tālāk tas neaizgāja: nebija politiskās vienošanās, un gribas šo jautājumu virzīt tālāk.
- Kāpēc nebija šīs gribas? Tas taču ir svarīgs jautājums.
- Iespējams, daļai sabiedrības nešķiet, ka abām karojošajām pusēm būtu jāpieņem Otrā pasaules kara dalībnieka statuss. Taču Saeimas komisija izgāja no tā, ka ne jau Latvija karoja Otrajā pasaules karā: Latvijas pilsoņi tika prettiesiski iesaistīti karā, līdz ar to viņi nav šā kara varoņi, bet gan dalībnieki un upuri. Likumdošanas iniciatīva paredz: ja pašvaldība spēj, tad tā sniedz atbalstu Otrā pasaules kara dalībniekiem. Kā es uzsvēru ar saviem likuma grozījumiem, pašvaldībai jābūt vienādai attieksmei pret abās pusēs karojušajiem. Lai nebūtu kā Rēzeknes gadījumā, kad pašvaldība 9. maijā finansiāli atbalstīja bijušos sarkanarmiešus, taču nedz 11. novembrī, nedz 16. martā latviešu leģionāriem nekāda atbalsta nebija. Kad likums tika virzīts uz pirmo lasījumu, strīds bija par to, kas būtu pelnījuši statusu - Latvijas pilsoņi vai visi Latvijas iedzīvotāji. Te nu nonākam bīstamā situācijā. Ja runājam par Latvijas pilsoņiem, tad bilde ir skaidra - viņi bijuši pilsoņi uz 1940. gada 17. jūniju, viņi ir prettiesiski mobilizēti vai brīvprātīgi iesaistījušies karaspēka vienībās, tātad Latvijas valsts par viņiem ir atbildīga. Otrā grupa ir Latvijas nepilsoņi vai pat Krievijas pilsoņi, kuri arī ir karojuši Otrajā pasaules karā, bet par viņiem Latvija nevar būt atbildīga: ja uzņemamies par viņiem atbildību, rodas juridiskas dabas jautājums - vai tad Latvija izraisīja Otro pasaules karu? To izraisīja nacistiskā Vācija un komunistiskā Padomju Savienība 1939. gadā, pēc tam arī okupēja Baltijas valstis. Mēs taču nevaram uzņemties atbildību par tiem, kas veicinājuši Latvijas okupāciju. Mēs nevaram arī atbalstīt bijušos čekistus, kam kadru anketās rakstīts, ka viņi bijuši «lielā tēvijas kara» veterāni, jo savu militāro dienestu viņi ir vadījuši kā čekas virsnieki. Tātad viņi, būdami vai nebūdami Latvijas pilsoņi, ir veicinājuši Latvijas okupāciju un - ļoti iespējams - piedalījušies arī represijās. Vienos likuma grozījumos ir paredzēts siets: tie, kas ir veikuši noziegumus pret cilvēci vai arī darbojušies represīvajās struktūrās, nevar kandidēt uz kara dalībnieka statusu - pat ja viņi ir LR pilsoņi uz 1940. gada 17. jūniju. Un tie, kuri nav bijuši pilsoņi uz šo laiku, vispār ir izsvītroti no šī loka. Otras likumdošanas iniciatīvas paredz statusu arī Latvijas nepilsoņiem. Diskusija vēl priekšā.
- Vai cilvēkiem, kuriem tiks piešķirts Otrā pasaules kara dalībnieka statuss, būs kāds materiālais pabalsts?
- Tas ir iespējams, bet nav garantēts. Esam runājuši ar šiem vīriem. Šo likumu ir vērts veidot tikai tad, ja viņi skaidri saprot, ka nebūs garantiju uz materiālo pabalstu. Mēs nevaram apsolīt, ka šajā budžetā, kur galvenais akcents tiek likts uz aizsardzību un veselības aprūpi, viņiem būs garantēts materiālais pabalsts. Ja pašvaldība to var realizēt, tad lai realizē. Vīri piekrita šim konceptam: viņiem nav tik svarīgi saņemt naudu kādā konkrētā dienā, viņiem svarīgāka ir sabiedrības attieksme. Viņi grib iet 16. martā pie Brīvības pieminekļa vai 8. maijā uz Brāļu kapiem - kā Otrā pasaules kara dalībnieki.
- Cik daudz ir cilvēku, kas varētu vēlēties iegūt Otrā pasaules kara dalībnieka statusu?
- Kopīgais skaits no abām karojošajām pusēm varētu būt ap 3000 personu. Tomēr domāju, ka tas būs mazāks: viņi aiziet.