Apsūdz arī par autostāvvietas pārcelšanu

© F64, attēlam ir ilustratīva nozīme

Ventspils brīvostas valdes 2002. gada lēmumi par izmaiņām zemes nomas līgumos saistībā ar autostāvvietas pārcelšanu t.s. Lemberga lietā izmantoti Ventspils mēra Aivara Lemberga apsūdzēšanai.

2002. gada 7. novembrī Ventspils brīvostas pārvaldnieks Imants Sarmulis valdes locekļiem ziņoja par nepieciešamību veikt izmaiņas zemes nomas līgumos starp Ventspils brīvostas pārvaldi un akciju sabiedrību Ventspils nafta saistībā ar paredzēto dzelzceļa atzara būvi brīvostas teritorijā un šī atzara šķērsojuma posmu, kas skar Ventspils naftas autostāvvietas teritoriju. Lemšanā par šo jautājumu piedalījās A. Lembergs un pārējie brīvostas valdes locekļi, tostarp satiksmes, ekonomikas un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri.

Loģiski lēmumi

Būvētais dzelzceļa atzars bija nepieciešams brīvostā strādājošajiem uzņēmumiem, to skaitā Ventspils naftai, kura brīvostas vadībai pauda gatavību par saviem līdzekļiem pārcelt esošo autostāvvietu uz citu teritoriju un par šo jauno teritoriju maksāt brīvostas noteikto zemes nomas maksu.

Lai arī ieguvēji no īstenotā projekta bija visi - gan brīvosta, gan pilsēta, gan Ventspils naftas un citu uzņēmumu darbinieki, 2008. gadā prokurori izdomāja, ka tieši A. Lemberga dalība šo lēmumu pieņemšanā valstij un sabiedrībai nodarījusi kaitējumu, jo A. Lembergs esot atradies interešu konfliktā.

Sniedzot liecības tiesai, A. Lembergs par savu dalību minēto lēmumu pieņemšanā un pieņemto lēmumu būtību skaidroja: «Kādas gan te manas intereses? Tika izbūvēta atsevišķa autostāvvieta gar Ventspils naftas teritorijas žogu, jo uz vecās stāvvietas virsū gribēja uzbūvēt dzelzceļu. Autostāvvieta vajadzīga, lai darbiniekiem ir, kur nolikt mašīnas. Ventspils nafta izbūvēja stāvvietu par savu naudu 4984 kvadrātmetru platībā saskaņā ar klāt pievienoto zemes gabala robežu shēmu un lūdza noslēgt nomas līgumu par zemes nomu saistībā ar šīm autostāvvietām par kopējo platību 7221 kvadrātmetrs. Ja es būtu piedalījies lēmuma pieņemšanā, ka zemes nomu par autostāvvietu nemaksā, nu, tad gan apsūdzība varētu kaut ko fantazēt. Bet te - maksā!»

Ieguvējs brīvosta, ne Lembergs

Apsūdzība A. Lembergu vaino, ka, piedaloties lēmumu pieņemšanā par pārceltās autostāvvietas zemes nomu, A. Lembergs esot vadījies pēc savtīgām mantiskām interesēm. Pats A. Lembergs tiesai liecināja, ka apsūdzībā sarakstītas grūti izskaidrojamas aplamības: «Savtīgas mantiskās intereses - kaut gan šajā pieturā es ne reizi mašīnu neesmu nolicis un mani bērni pat nezina, kur tā atrodas. Bet apsūdzība, prokurors Juris Juriss apgalvo, ka man bija materiālās intereses, maniem bērniem un maniem mazbērniem, un mazmazbērniem. Ak, nē, par tiem vēl nav runa. Tas būs nākamajās apsūdzībās. Likums runā par to, ka mantiskajai ieinteresētībai jāizpaužas kā jebkāda veida ienākuma gūšanai. Bezmaksas stāvvieta. Kā no tās var gūt ienākumus? Ienākums būs brīvostas pārvaldei, jo tai maksā par zemes nomu. Kāds tam visam sakars ar mani un maniem bērniem? Nesaprotu.»

Autostāvvieta joprojām eksistē

No apsūdzības izriet, ka pēc autostāvvietas lēmuma pieņemšanas augusi A. Lemberga un viņa radinieku manta. Sniedzot liecības, A. Lembergs norādīja - apsūdzības rakstītājiem ir trūcis ne tikai reālu faktu, bet arī veselā saprāta: «Mums piederošās mantas vērtība esot palielinājusies. Iedomājieties, ka kāds sāk maksāt par zemes nomu brīvostai, bet mums palielinās manta, tās vērtība. Kolosāli! Būtu jau labi, ja tā būtu, bet tā nesanāk. Apsūdzībā nekas vairāk par šo mantas pieaugšanu nav pateikts! Ko gan es varu tagad par to liecināt? Godātā tiesa, arī šajā sadaļā par interešu konfliktu apsūdzība nesanāk. Tā neatbilst tam, kā prasa Interešu konflikta novēršanas likums. Varu apgalvot, ka nekādas materiālās intereses ne man, ne maniem bērniem, šādu lēmumu pieņemot, nebija un to pat izdomāt neviens saprātīgs cilvēks, nu, nekādi nevar. Bet apsūdzībai ar šo muļķību vēl nepietiek! Tas, ka Ventspils nafta brīvostai sāk maksāt par faktiski izmantoto zemi autostāvvietai, esot vēl nodarīts milzīgs kaitējums, būtisks kaitējums valsts un sabiedrības, sabiedriskajām interesēm. Tā domā ģeniālais prokurors - bez sarkasma es to saku - Juris Juriss. Un tad viņš raksta, ka tas būtiskais kaitējums izpaudies tā, ka es piedalījos lēmumu pieņemšanā un parakstīšanā, jo man tur bija mantiskas intereses. Arī šajā sadaļā nav nekas norādīts, kā tad izpaudās tie mani jebkāda veida ienākumi un man piederošās mantas vērtības pieaugums. Līdz ar to arī te ir tukši, nesaprotami apgalvojumi. Lēmums tika pieņemts, jo tas bija pamatots un to vajadzēja parakstīt. Viss ir kārtībā, un viņi vēl šo baltu dienu maksā naudu. Arī šodien tur ir autostāvvieta. Tad jau iznāk, ka man tas noziegums vēl šodien turpinās? Būs man kādreiz tur jānoliek mašīna.»

Noslēpts, ka nevar atrast

Prokurori A. Lembergu vaino kaitējuma nodarīšanā valstij un sabiedrībai, jo viņš, piedaloties lēmuma pieņemšanā, neesot nodrošinājis tiesību normu tiesisku, precīzu, efektīvu piemērošanu, atklātību un grāvis Ventspils pašvaldības, tās vadītāja un tās institūciju tēlu. A. Lembergs tiesai liecināja: «Mani vaino, ka neesot nodrošinājis tiesību normu tiesisku, precīzu, efektīvu piemērošanu publiski tiesiskajās attiecībās. Jūs, godātā tiesa, saprotat vispār to formulējumu? Es nē. Neesot nodrošinājis atklātību pret sabiedrību, jo esot slēpis un apzināti noklusējis savu atrašanos interešu konflikta situācijā, proti, ka slēpu savas, dēla un meitas mantiskās materiālās intereses. Izrādās, ka tās es tā esmu noslēpis, ka prokurors pat nevar noformulēt, kā tad izpaudās tas manu jebkura veida ienākumu, manu bērnu ienākumu un man piederošās mantas vērtības palielinājums. Prokurors līdz šim brīdim to nav noskaidrojis. Bet likums prasa, lai viņš uzraksta konkrēti. Ja viņš konkrēti uzraksta, tad es varu pateikt - bija man tur vai nebija. Bet es varu pateikt, ka nebija, jo to nav iespējams pat safantazēt. Arī tas apgalvojums par to būtisko kaitējumu nesavietojas ar veselo saprātu.»



Latvijā

Latvijā par 4% pieauguši izdevumi sociālajai aizsardzībai, 2023. gadā jau sasniedzot septiņus miljardus eiro. Tajā pašā laikā lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nevar atļauties nodrošināt vismaz vienu no 13 pamatnepieciešamībām, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) provizoriskie dati.

Svarīgākais