Gunta Līdaka: mums jāveido sava, stipra mediju vide

Gunta Līdaka: «Es domāju, ka vispirms ir jāiztīra vide un jāsaprot, ko mēs (valsts, sabiedrība, sabiedriskā medija vadība) gribam pa īstam. Ko akceptējam un par ko esam gatavi maksāt» © Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka ir nule izvirzīta no asociācijas Nacionālās elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekļa amatam.

Lai arī ir jautājums, vai viņa iegūs amatu padomē, tomēr viņai allaž bijis argumentēts viedoklis par notiekošo nozarē. Gunta Līdaka uzskata, ka sabiedriskajiem medijiem jārada augstākās raudzes produkti. Viņa atzīst Kultūras ministrijas (KM) iniciatīvas, taču uzskata, ka pagaidām tām nav praktiska seguma.

- Ko jūs domājat par Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļu, tās vajadzību un par tās radītajiem produktiem: mediju politikas pamatnostādnēm un potenciālo likumprojektu?

- Es arī biju viena no iniciatorēm, un mēs - Latvijas Raidorganizāciju asociācija - gribējām, lai šī Mediju politikas nodaļa Kultūras ministrijā veidotos. Kaut vai tāpēc vien, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) netika galā ar tai uzticētajiem pienākumiem. NEPLP nespēja sakārtot elektronisko mediju lauku. Nemēģināja risināt konfliktus, kas pastāvēja starp sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem.

Pamatnostādnes tapa ļoti ilgā laikā. To tapšanā piedalījās gan dažāda rakstura mediju eksperti, gan dažādu mediju - preses, elektronisko, interneta, kā arī ar mediju politikas veidošanu saistīto valsts institūciju pārstāvji. Savstarpējā rīvēšanās bija ļoti liela. Bet es gribu uzsvērt, ka šāds fundamentāls dokuments mediju videi ir nepieciešams. Ko mēs panācām? To, ka diskusija par medijiem, par mediju politiku Latvijā tika pacelta līmeni augstāk, nekā tā pastāvēja līdz šim, kad mēs katrs ķīvējāmies savās asociācijās, bet politika neņēma mūs galvā. Tas, ka šis dokuments nonāca līdz Ministru kabinetam, protams, bija milzīgs sasniegums. Kaut tāpēc vien, ka ir identificētas problēmas.

Taču - šis dokuments neatrisina tos praktiskos jautājumus, kas ļautu tikt ar problēmām galā.

- Jā, prakses vietā tur ir vēlamība. Jūs esat teikusi, ka «mediji ir valsts stratēģiskais bizness…». Bet arī stratēģijas līmenī es izkoptu piedāvājumu ne KM nodaļas izpausmēs, ne tās produktos nesaskatu.

- Es piekrītu. Lai gan… ja runājam par stratēģisko biznesu, tad pamatnostādnēs nedaudz ir akcentēts jautājums par mediju drošību, drošumspēju… Uzlabot elektronisko mediju darbības vidi; padarīt efektīvu Latvijas mediju vides uzraudzības sistēmu; panākt mediju reģistrācijas tiesiskā regulējuma atbilstību tiesiskajai situācijai; laba mediju pārvaldības prakse; sociālās garantijas… Termiņš - 2017., 2018. gads. Taču jautājums - kā tas tiks realizēts?

Jo praksē drošumspēja bijusi vai nu aizmirsta, vai pat vērsta uz pretējo pusi. Kaut vai tāds globālajā pasaulē neefektīvs pasākums kā mēģinājums apkarot citu valstu elektronisko mediju saturu. Vēl vairāk, ar neefektīvu regulējumu mēs veicinājām pastiprinātu Krievijas TV kanālu skatīšanos. Tā vietā, lai rūpētos par savu mediju attīstību un investētu procesos, kas vajadzīgi no valsts drošības viedokļa.

Turklāt - nav atrisināts jautājums par sabiedrisko mediju uzraudzības modeļiem. Tas ir jautājums par sabiedriskā pasūtījuma definēšanu. Ļoti būtisks un smags jautājums, jo pašlaik sabiedriskā pasūtījuma finansēšana notiek tā, ka nauda tiek dalīta no visiem pakšiem, un mēs nesaprotam, kam un kāpēc. Ņemot vērā arī to, ka politikas ietekme uz medijos notiekošajiem procesiem tomēr ir ļoti liela, praktiskā realizācija, varētu teikt, izskatās diezgan traģiska. Naudu pārdala katrs, kam nav slinkums. Sistēmiskā pieeja, manuprāt, šobrīd ir jau aizmirsta.

Bet - ar kaut ko bija jāsāk! Es runāju kā cilvēks, kurš visu mūžu ir nostrādājis industrijā, kurš zina, ka līdz šim nekas tamlīdzīgs nav ticis realizēts. Bet tagad - ir uzzīmēta vīzija. Ar saviem plusiem un mīnusiem. Jo - ar kaut ko bija jāsāk. Te jūs man piekritīsiet.

- Es piekrītu. Tomēr - KM ir izpildvaras institūts. Ja tā uztur darāmo tikai vēlamības izteiksmē, tad tā ir tukša vieta. Tad nav saprotams, kāpēc mazai valstij vajadzīga resoriska mediju vides regulēšana, kāpēc vajadzīgs «augstāks politiskās virzības līmenis» (B. Zūzena)? Un vēl - vai pirms šo tekstu tapšanas ir veikta pienācīga sabiedrisko mediju lietderības revīzija.

- Tas nav izdarīts. Nekādā veidā. Nav veikts sabiedrisko mediju audits, nav skaidrs, cik lietderīgi tiek izlietoti resursi. Pagaidām varu teikt vienu: to, kas skar mūsu industrijas gaidas, ilgas un vēlmes, šis dokuments šobrīd neatrisina nekādā veidā.

- Tad vēlreiz - kāda tam jēga?

- Es pateikšu, kāda ir jēga. Gatavojot šo projektu, tomēr ir jēga mēģināt vērst uzmanību uz to, ka šajā globalizācijas periodā, kas Latvijā sevišķi ietekmēja elektroniskos medijus (bet lielā mērā arī pārējos), tirgū ienāca ļoti daudz lielu un dažādu ārvalstu spēlētāju. Mēs… gan prese, gan televīzija, gan radio, pazaudējām savas auditorijas, pazaudējām iespēju veidot konkrētus saturus, kuri spētu uzrunāt mūsu cilvēkus. Auditorija aizgāja no mūsu informācijas laukiem. Līdz ar to mēs faktiski zaudējam arī iespēju kaut kā pastāvēt un finansēties.

- Jā, tā ir politikas problēma. Bet kāpēc neesam to apzinājušies laikus? Kāpēc, ja mums tā nepatīk Krievija, mūsu sabiedrisko mediju telpā bezmaz dominē Krievijas seriāli un šovi? Kur ir mūsu produkts?

- Lai mēs veidotu augsti kvalitatīvus saturus, tajos ir jāinvestē. Bet nozare, ko Latvijā dēvē par mediju telpu, visus šos gadus ir palikusi absolūti novārtā. Neviens par mediju politiku nav interesējies. Ne tikai par sabiedrisko mediju telpu. Par kopējo. Mēs redzam, ka, piemēram, mediķi skaļi aktualizē savas nozares problēmas. Citas nozares tāpat. Mēs savas problēmas aktualizējuši neesam.

Es rakstīju par globalizāciju maģistra darbu. Par to, kā tāda maza valsts kā Latvija var šajos globālajos tirgos pastāvēt. Ir tikai viens veids - valstij jāiejaucas. Valstij ir jāiesaistās. Jāiesaistās vietējo mediju saturu attīstībā, mediju vides uzturēšanas jautājumu risināšanā. Pretējā gadījumā mēs nevaram pastāvēt blakus lielajiem tirgiem. To mēs šobrīd redzam diezgan labi.

- Tomēr - ja NEPLP netiek galā, kāpēc būtiski nemainīt NEPLP, kāpēc jārada smagnēja struktūra, par kuru, atkārtojot profesoru Kruku, es arī varu teikt, ka tas ir sarežģīts pārraudzības modelis, kurš nodarbosies pats ar sevi?

- Es pieļauju, ka tā ir sarežģīta pārraudzība. Bet vēl jau nav līdz galam izlemts, kāds tas pārraudzības modelis varētu izskatīties. Diskusija vēl nav beigusies. Un… lietuvieši un igauņi arī nez kāpēc izvēlējušies šos smagnējos modeļus.

Kāpēc virsuzraudzība? Tāpēc, ka ir vesels jautājumu kopums, kuriem NEPLP netuvojas. Piemēram, autortiesības un cīņa pret nelegālajiem pakalpojumu sniedzējiem NEPLP neskar vispār.

Turklāt mums ir problēmas ar komunikāciju starp ministrijām. Man grūtāk spriest par presi, bet, ja runāt par elektroniskajiem medijiem, tad mums ir Satiksmes ministrija, kuras kompetencē ir frekvenču jautājumi un lietas, kas saistītas ar apraidi un tehnoloģijām. No otras puses, mums ir Kultūras ministrija ar audiovizuālo politiku. Tad vēl mums ir drošības keisi, kas saistīti ar Aizsardzības, Ārlietu un Tieslietu ministrijām… Šīs ministrijas savā starpā nesarunājas. Piemēram, par tādu konceptuālu jautājumu kā digitālais radio NEPLP, Satiksmes ministrija ar Kultūras ministriju savā starpā nebija diskutējušas. Tajā brīdī, kad mēs uzkurbulējām skandālu, visi pēkšņi pamodās, sanāca kopā un sāka kaut ko runāt. Mijiedarbojieties, mīļie politiķi! Mūsu problēma ir tā, ka politika izliekas mediju problēmas neredzam.

Tātad - kura būs tā viena institūcija, kura šo jautājumu risināšanu uzņemsies? Manuprāt, tai vajadzētu būt Kultūras ministrijai. Piedodiet, es šajā industrijā esmu trīsdesmit gadus. Es esmu mūžu mūžos saskārusies ar to, ka mēs neesam tikuši pat līdz vienam dokumentam. Šis ir pirmais dokuments, līdz kuram mēs esam tikuši kaut kādā jēgā. Un, protams, tās nav beigas. Tas ir tikai sākums procesam, kurā mums jāmēģina pierādīt, ka mediji tomēr ir viena no vissvarīgākajām lietām Latvijas politiskajā, sociālpolitiskajā un kultūras dzīvē. Tātad - es tik un tā uzsveru: ar kaut ko ir jāsāk!

- Tam es jau piekritu. Bet vai jūs piekrītat Aivaram Ozoliņam, kurš uzskata, ka KM «koncepts» radīts autoritārai valstij (politiska satura kontrole, ombuda represijas...)?

- Es negribētu pilnībā piekrist Ozoliņam, bet gribu teikt - tas rada aizdomas. Viennozīmīgi, kamēr nebūs izskaidrots, kas un kā notiks.

- Bet kā tieši tiks kompensēti sabiedrisko mediju reklāmas ienākumu zaudējumi? Tā, lai labākie varētu kļūt vēl labāki…

- Mani šajā dokumentā mulsina vārds «kompensēt». Neuzskatu, ka sabiedriskajam medijam ir kaut kas jākompensē. Uzskatu, ka sabiedriskajam medijam ir jādefinē tās nepieciešamības un vajadzības, ko šis medijs realizē saistībā ar sabiedrību, tās vajadzībām. Vai arī sabiedrība pasaka: mēs kā iedzīvotāji, kā nodokļu maksātāji akceptējam naudas līdzekļu tērēšanu tādām un tādām vajadzībām, tādās jomās. Tātad, manuprāt, ir nepieciešams nopietns sabiedrisko mediju audits. Lai saprastu, kam un kāpēc mēs tērējam šo naudu, kas ir tās programmas, kas ir tas produktu kopums, kas šos uzdevumus īstenos.

Tātad - pasakām, noformulējam, ko mums no sabiedriskajiem medijiem vajag, un izrēķinām, cik tas maksā! Uztaisām revīziju, pasakām, kādas apraides mums vajag, kādu par daudz. Nevis runājam par to, ka mēs kaut ko kompensēsim. Ko tieši? To, kas nekādā veidā nav tiešie reklāmas ieņēmumi? Es varu pateikt, ka puse sabiedrisko mediju raidījumu šobrīd ir komerciāli. Mēs to redzam kaut vai septītajā kanālā. Atļaušos būt ciniska. Kāpēc mums jāuztur LTV7? Šā brīža versijā tajā ir televeikalu skatlogi, ir Krievijas seriāli, ir pilnīgi nesaprotami raidījumi un ir trīs vai trīs ar pusi kvalitatīvi raidījumi, kuri būtu vajadzīgi un kurus veiksmīgi var izvietot pirmajā kanālā, kurā arī ir komerciālie projekti. Jā, varam teikt: mums pagaidām nav naudas, tāpēc darām tā! Bet tad pasakām arī to, ka mums tur būs kultūra, sports vai vēl kas. Un tas maksās tik! Tad mums nebūs jādomā, vai uz olimpiādi nauda būs vai nebūs. Tad tai tur ir jābūt! Nevis tā, kā tas notiek tagad. Vai arī pasakām godīgi, ka varam atļauties labu, kvalitatīvu televīziju tikai vienā kanālā. Es saprotu, ka tā runāt ir ciniski. Bet - tas ir godīgi.

Es domāju, ka vispirms ir jāiztīra vide un jāsaprot, ko mēs (valsts, sabiedrība, sabiedriskā medija vadība) gribam pa īstam. Ko akceptējam un par ko esam gatavi maksāt.

- Tādā gadījumā pagaidām šī KM ņemšanās ir mēģinājums klāt tīru palagu pāri nenovāktiem mēsliem.

- Tieši tā. Tas ir mēģinājums ar šo palagu sākt diskusiju par ko citu. Bet tas neatrisina fundamentālās problēmas. Jo, ja mēs gribam stipru mediju, tad tam ir jābūt atšķirīgam, tam ir jābūt līderim, tam ir jābūt kvalitatīvam, tajā ir jābūt augstākās raudzes labākajiem produktiem… Tad tas izskatās pilnīgi savādāk. Šobrīd tas tā neizskatās.

Es paskatījos Gruzijas sabiedriskās TV modeli. Gruzijā viņi ir definējuši: mēs gribam labu, kvalitatīvu dokumentālo kino, mēs gribam labus, kvalitatīvus kultūras produktus… To, kas mums jāsaglabā nākamajām paaudzēm. Mums šādu definīciju nav. Mēs radām ilūziju, ka mums ir, bet patiesībā melojam. Karalis ir kails! Mēs maksājam par dārgu apraidi tā vietā, lai investētu saturā. Nesaprotot, par ko, kāpēc… Valsts kontroles ziņojums ļoti labi parādīja to, ka šobrīd mēs nevaram pateikt, kur ir valsts nauda un kur ir komerciālā nauda. Mēs nesaprotam, kas tajos projektos ir īsts, kas neīsts.

Komerciālo produktu komerciālie mediji saražos. Komercnieku problēma ir tikai tā, ka tirgus ir tāds, kāds tas ir. Tā ka - komerciālajiem medijiem jāļauj darīt tas, ko tie dara, bet sabiedriskajiem jāpasaka - mēs darām tieši to, ko sabiedrība mums uztic un ir gatava finansēt.

- Ar ko sabiedriskais pasūtījums Latvijā atšķiras no valsts pasūtījuma?

- Tas ir viens un tas pats. Tas ir valsts pasūtījums.

- Skaidrs - ja tas būtu sabiedriskais pasūtījums, tad mediju satura veidošanai vajadzētu tikt tendētai, piemēram, uz vienotu komunikatīvo telpu. Bet, ja tas faktiski ir valsts aparāta, koalīcijas politiķu noteikts pasūtījums, skaidrs, kāpēc uzturēt etnisko balsojumu medijiem šķiet svarīgāk nekā veidot vienotu komunikatīvo telpu.

- Katru reizi, kad satieku kādu sabiedriskā medija vadītāju, es saku: pat ja jūs kaut kādu politisku iemeslu dēļ tik ļoti iebilstat pret raidīšanu krievu valodā, vismaz aiciniet, lai jūsu latviešu projektos piedalās domu līderi no krievu kopienas. Bet mēs neredzam šos krievu cilvēkus latviešu projektos. Turklāt krievu medijiem jābūt kopienas medijiem, kuri Latvijas valstī jūtas labi un stabili. Nevis jālec pakaļ Krievijas medijiem. Ja tie jutīsies komfortabli šajā valstī, viss būs kārtībā. Mums jābūt vienotai sabiedrībai. Diemžēl politiķiem stipru un vienotu sabiedrību nevajag.

Mums ir vēl viena problēma - lielie Krievijas kanāli mūsu reklāmas tirgū. Tam tā nevajadzētu būt. Lai tie retranslē savu programmu viens pret vienu, bet lai tie nav reklāmas tirgū. Apkarot un aizliegt nav jēgas, jo tie skatītāji, kuri vēlēsies tos atrast - atradīs.

Ja sabiedriskais medijs kļūst par elitāru, politiku apkalpojošu mediju, tad tā ir ļoti liela problēma. Mēs, piemēram, runājam ar ļoti daudziem jauniem cilvēkiem, kuri saka: mēs neskatāmies televīziju. Jautāju: kāpēc? Tāpēc, ka tā ir negatīva. Tā ir pilna ar negāciju.

Jā, sabiedriskais medijs nespēj nodrošināt saturu dažādām auditorijām. Tā noveco. LTV nespēj uzrunāt cittautiešus. Tie neuzticas. Kaut gan tas būtu sabiedriskā medija uzdevums - dragāt pa visu Latviju un iesaistīt cilvēkus. Nevis, piedodiet, taisīt šovus, ko var darīt komercnieki. Un - tas ir viens no iemesliem, kāpēc komerciālie mediji spēj iegūt sabiedriskā pasūtījuma finansējumu saviem projektiem diezgan argumentēti. Jo viņiem ir šīs auditorijas. Viņi šobrīd tās var reāli sasniegt. Līdz ar to, ja arī valsts tās grib sasniegt, tai jāiet komerciālajos medijos.

- Man tas sauc atmiņā Zigmara Liepiņa jau pasen sacīto, ka politiķiem ir izdevīgs vājš sabiedriskais medijs.

- Jā. Es arī to esmu teikusi. Vairākkārt. Politiķiem ir izdevīgs ne tikai vājš sabiedriskais medijs, politiķiem ir izdevīga konfliktējoša mediju vide. Manuprāt, tā ir liela Latvijas traģēdija, un ir jādara viss, lai mūsu dažādās mediju vides tomēr satiktos. Bet mēs redzam, ka šobrīd tiek darīts viss, lai tas nenotiktu. Sabiedrības saliedēšana nav sabiedriskā pasūtījuma prioritāte. Bet arī tā, manuprāt, ir viena no mediju funkcijām.

- Noapaļojamies. Pasakiet vienu - kam «augšās» jāizpaužas rīcības līmenī?

- Pirmkārt, es gaidu adekvātu rīcību no regulatora, kuru politiķi ir ievēlējuši. Proti - no uzraugošās institūcijas NEPLP, kuru politiķi ir deleģējuši, lai tā identificētu un risinātu minētās problēmas. Nē, KM nav pārņēmusi iniciatīvu un nav iebraukusi NEPLP lauciņā. Ministrija vienkārši dara darbu, ko neizdarīja NEPLP.

Bet principā - NEPLP būtu jākļūst daudz aktīvākai. Kāpēc NEPLP nav aktīva? Tāpēc, ka tā atrodas duālā situācijā. No vienas puses, tā it kā uzrauga, ir sabiedrisko mediju akciju paketes turētāja, no otras puses - tā uzrauga komerciālos. Skrūvspīlēs, kurās padome šobrīd atrodas, tā nespēj pieņemt nekādus lēmumus. Tā ir neaktīva, tā ir pasīva, jo baidās no konfliktiem un konfrontācijas. Tāpēc nespēj kvalitatīvi atrisināt nevienu jautājumu. Nevienu.

Bet es ceru, ka politiķi agri vai vēlu nāks pie prāta un sapratīs - mediju telpa tomēr ir jāstiprina, jāattīsta. Tāpat kā mēs attīstām savus bruņotos spēkus un vēl visu ko. Pagaidām mēs paši neradām neko, toties cīnāmies pret citiem. Mums jāveido pašiem sava, stipra mediju vide ar savu politiku, ar savu daudzveidību. Mums ir jādara viss, lai mūsu mediji būtu stipri. Nevis, kā pašlaik saka… mēs tūlīt nomirsim. Nu, ja mēs nomirsim, tad nomirs arī valsts.





Latvijā

Finanšu krāpnieki šobrīd aktīvi uzdodas par mobilo sakaru operatoru darbiniekiem (SIA BITE Latvija, SIA Latvijas Mobilais Telefons, SIA Tele2) un mēģina izvilināt iedzīvotāju bankas kontu pieejas datus, informējot par nepieciešamību atjaunot līgumu, lai netiktu slēgta SIM karte. Bankas Citadele IT drošības daļa aicina šādas sarunas uzreiz pārtraukt un uzsver, ka mobilo sakaru operatoru darbinieki nekad nejautās ar bankas datiem saistītus jautājumus.