No pirmā līdz septītajam maijam Rēzeknē notiks Ceturtais pasaules latgaliešu saiets, kura ietvaros 5. un 7. maijā būs Latgales simtgades kongress. Neatkarīgā veltīs Latgales kongresa simtgadei vairākas publikācijas. Pirmā – Publisko tiesību institūta direktora, tiesību eksperta, tiesību zinātņu maģistra Arvīda Dravnieka un Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību padomnieka, Latvijas Universitātes Tiesību teorijas un vēstures zinātņu katedras vadītāja, tiesību zinātņu doktora Jāņa Plepa saruna par kongresa tiesisko nozīmi Latvijas vēsturē.
- Tātad - šoreiz runājam pamatā par to, kas darīja Latgales kongresu tiesīgu ienest Latvijā trešo zvaigzni.
Jānis Pleps: - Man Latvijas simtgades kontekstā šķiet ļoti pareizi, ka jubilejas svinību pirmais gads tiek veltīts Latgalei. Jo Latgales kongress bija ļoti nozīmīgs faktors latviešu nācijas apzināšanā un Latvijas valstiskuma veidošanā. No Rīgas puses raugoties, tolaik Latvija daudziem bija Kurzemes guberņa un Vidzemes guberņas latviešu daļa. Teorētiski nevar izslēgt variantu, ka kādā brīdī varēja izveidoties «mazā Latvija». Un, ja skatāmies vācbaltiešu piedāvātos projektus, tad viņiem Latgale Latvijā nav iekšā.
Rēzeknes kongress ir būtisks, jo caur to mēs saprotam, ka Latviju veido ne tikai Kurzeme un Vidzeme, bet arī Latgale. Kongresā Latgales latvieši izšķīrās veidot nākotnē vienu tautu un vienu valsti ar abām pārējām Latvijas daļām. Tātad - tiek salikta kopā šodien zināmā Latvija. Šis kongress parasti tiek saukts par Latgales latviešu kongresu. Bet - Rēzeknē nemaz tik vienkārši negāja. Ja ņemam vērā, ka bija domstarpības, bija domstarpības mazākumtautību vidū…
Arvīds Dravnieks: - Mēs tagad sakām «latgalieši», «latgaļu valoda»,… Bet toreiz, pēc 1917. gada revolūcijas, kad bija skaidrs, ka Krievijas impērija vairs nepastāvēs, ka viss mainīsies, bija svarīgi uzsvērt, ka viņi ir latvieši un redz savu nākotni kopā ar pārējiem latviešiem. Viņi sanāca kopā un pateica - mēs esam latvieši, mēs redzam savu nākotni kopā ar pārējo Latviju. Bet saruna patiešām nebija vienkārša…
- Ne tikai ārēju faktoru vai minoritāšu dēļ. Tā sauktajiem Baltijas latviešiem Latgale palaikam šķita dažādos aspektos visai patāla…
A. D.: - Es domāju, ka attālumam te galīgi nav nozīmes. Attālums jau nav kilometros, bet domāšanas veidā. Vai ir kopības sajūta, vai nē. Un, es pieņemu, ka kopības sajūta bija lielāka nekā tās atšķirības, ko viņi bija ieguvuši dažu gadsimtu laikā (vienā malā lielāka vācu, otrā slāvu ietekme; agrāks pārkrievošanas sākums Latgalē; reformācija līdz Latgalei nenonāca…).
J. P.: - Man šķiet būtiskas divas lietas, kuras sagatavoja ceļu uz Latgales kongresu un tā veiksmīgu iznākumu. Pirmā lieta - Latgales latviešu atmoda. Tā bija iekavējusies, bet tās ietvaros paveicās ar Franci Trasunu. Viņš mērķtiecīgi izšķīrās veidot ceļu uz tautas apvienošanu. Viņš brauca uz Jelgavu, brauca uz Rīgu, tikās ar latviešiem un lika šos uzticības tiltus. Zīmīgi ir tas, ka Francis Trasuns Latgalē vienmēr runājis literārajā latviešu valodā, bet Rīgā - latgaliešu valodā. Tas bija simbolisks žests.
Otrs faktors bija baznīca. Katoļu baznīcai bija liela uzticība sabiedrībā. Katoļu garīdznieki Latgales kongresā spēlēja ļoti lielu lomu. Starp vadošajiem cilvēkiem tādi bija divi. Francis Trasuns un Jāzeps Rancāns.
A. D.: - Romas katoļi taču jutās piederīgi Eiropai, nevis Āzijai. Tāpēc arī viņiem nācās izšķirties par piederību Eiropai kopā ar protestantiem vai Āzijai kopā ar tā sauktajiem pareizticīgajiem. Es teiktu, ka tā bija likumsakarīga izšķiršanās, ko nenoteica viens vai divi cilvēki. Bet, ja tolaik veiktu tādas socioloģiskās aptaujas kā mūsdienās, Francis Trasuns būtu reitingu līderis visā Latvijā. Ne tikai Latgalē.
J. P.: - Tev ir pilnīga taisnība. Vismaz politiķiem tādas aptaujas notika. Jo bija iespēja tolaik grozāmajās Saeimas vēlēšanu listēs pierakstīt, par kuru politiķi balsotu. Un 2. Saeimas vēlēšanās Francis Trasuns patiešām izrādījās vispopulārākais politiķis visā Latvijā. Viņš apsteidza Kārli Ulmani, Jāni Čaksti,…
- Bet kas deva tiesisko pamatu gan šajā pirmajā kongresā, gan otrajā - decembrī - lemt par Latgales iekļaušanos Latvijā? Ludzā 27. janvārī jūs, Arvīd, teicāt, ka teorētiski bija iespējami septiņi Latvijas valstiskumi…
A. D.: - Latvijas valsts vēl nebija pasludināta. Kongresa delegāti vienkārši pateica, ka viņi arī ir latvieši un savu nākotni redz kopā ar citiem latviešiem. Tā būs precīzāk. Kas deva pamatu? Tas, ka viņi baudīja uzticību. Tieši tas, ka atlase bija ļoti reprezentatīva. Toreiz puse Latvijas atradās Krievijā. Čakste 1919. gada 18. novembrī teica, ka Latvijas valsts ir izaugusi no biedrībām. Un tā tas ir. Šīs biedrības bija pārstāvētas. Gan Maskavas, gan Pēterburgas, gan strēlnieku,… Pārstāvība bija pietiekami pienācīga. Kā viņiem izdevās divu mēnešu laikā organizēties, to var izskaidrot tikai ar tādu nacionālu atmodu, kādu nācies pašiem piedzīvot.
J. P.: - Latgales kongress bija sagatavots pamatīgi. Bija delegāti no visiem Latgales apriņķiem. Bija, kā Arvīds teica, pārstāvētas Maskavas un Pēterburgas kopienas, bija pārstāvēti latviešu strēlnieki.
Rīcības komitejas kodols bija katoļu garīdzniecība. Tas varbūt mazliet izskaidro to, kāpēc Francis Kemps ar saviem piekritējiem palika tādā mazākumā. Jo te mazliet atšķīrās sociālā bāze, vai tas, uz ko katrs balstījās. Trasunam pamatbāze nosacīti bija katoļu garīdzniecība, izglītotie latgalieši, strēlnieki un cilvēki, kuri pulcējās ap draudzēm. Bet Francis Kemps bija tāds kā kreisāks. Viņš balstījās uz strādniekiem, varētu teikt, darba cilvēkiem.
Bet kongresa vairākums neapšaubāmi bija loģiskajam ceļam - veidot vienotu valsti, veselumu ar vidzemniekiem un kurzemniekiem. Un arī Francis Kemps nebalso pret. Viņš ar savējiem iziet ārā.
- Esmu savulaik ticies ar Kempa dēlu. Viņš uzskatīja, ka tēvs nekad nav bijis pret Latviju…
J. P.: - Es pieļauju - Kemps saprata, ka balsot pret nozīmētu sevi lielā mērā diskreditēt. Un šķelt šo politisko kustību. Es drīzāk teiktu, ka Kemps parāda sevi kā valstsvīru, kurš saprot, ka Trasuna piekritējiem ir vairākums. Bet - viņš nebalso pret. Viņš paliek kritiskā pozīcijā. Viņš nepiedalās lēmumā, bet neizslēdz sevi ārā.
A. D.: - Un runa ir arī par nākotnes redzējumu. Šobrīd tas varbūt šķiet pašsaprotams, bet tolaik nebija skaidrs, ar ko tad karš beidzies. Neviens nevarēja paredzēt sociālistisko revolūciju Vācijā, neviens nevarēja paredzēt, ka Vudro Vilsons atbrauks ar nāciju pašnoteikšanās tiesībām priekš sabrukušajām impērijām. Visi cilvēki savā ziņā dzīvo pagātnē. Vairums cilvēku neredz nākotni. Kur nu vēl tādos vēsturiskos pagrieziena punktos. Trasuns ir viens no tādiem cilvēkiem, kas redzēja nākotni un vilka citus uz turieni.
J. P.: - Taču emocijas laikam tur ir sprēgājušas ugunīgi. Jo tiek mainīta pat kongresa vieta. Sāk kinoteātrī Diāna un tad pāriet uz Rēzeknes Tirdzniecības skolu. Taču balsojums ir, es teiktu, gandrīz kā 4. maijā. Ja var tādu paralēli vilkt. Visi balso par. Viens atturas. Pret balsu nav. Arī 4. maijā viens atturējās.
Kopumā 1917. gads Krievijas impērijā bija ļoti garš. Man liekas, ka situācija mainījās ne pa mēnešiem, bet pa dienām. Evolūcija bija ļoti strauja. Var teikt, ka otrais Latgales kongress decembrī izpaudās vēl fenomenālāk. Jo tā organizēšanu lielā mērā pieskatīja lielinieki. Ar mērķi - panākt pārlemšanu. Pārskatīt to, ko bija izlēmuši tie, kā saka, turīgie un katoļu garīdzniecība. Bet arī otrā kongresa lēmums ir - veidot vienotu veselumu ar Vidzemi un Kurzemi.
A. D.: - Tad jau bija diezgan skaidrs, ka Latvijas valsts būs. Tad jau būtu bijis dīvaini lemt savādāk.
- Ja Trasunam piemita stratēģiska tālredzība, tad Kempam acīmredzot bija, teiksim, taktiskas bažas. Jo Latgales kongress lēma, ka «apvienodamies paturēsim savu pašvaldību, pilnas pašnoteikšanās tiesības valodas, ticības, baznīcas, skolu un saimniecības, kā arī zemes jautājumā…». Spekulācijām te it kā nevajadzēja būt. Taču turpmākais liecināja, ka Kempa bažām bijis zināms iemesls.
J. P.: - Jā, Kempa pieeja ir tāda - prasīt garantijas Latgalei pie ienākšanas. Respektīvi - tajā brīdī, kad Latgale apvienojas ar Vidzemi un Kurzemi, tiek garantēta: autonomija ticības lietās, vietējās valodas lietošana, patstāvība skolas lietās. Savukārt Trasuna politika bija tāda - vispirms apvienojamies un tad cīnāmies par garantijām likumdošanas ceļā. Un jau Satversmes sapulcē bieži var redzēt, ka cīņa rit kopā.
Turklāt vēl noteikti jāņem vērā tas, ka spiediens uz kongresu bija ļoti liels. Arī par Latgales atstāšanu Vitebskas guberņā. Es ne velti minēju, ka tas bija Latgales latviešu kongress. Jo, reaģējot uz šo kongresu, Rēzeknē tika sasaukts Latgales krievu kongress, kurā tika pieņemts pilnīgi pretējs lēmums - krievu mazākumtautība prasīja palikšanu pie Vitebskas.
Tātad - Latgales latviešu kongresa mērķis bija viens.
- Vai var apgalvot, ka Latgales faktors bija noteicošais tam, ka tika izslēgts iespējamais vācbaltiešu scenārijs?
A. D.: - Tas ir viens no četriem scenārijiem, kas tiešām varēja sākt īstenoties. Bet… es uzskatu, ka tad, ja Tautas padome nebūtu uzmetusi Latviešu Pagaidu nacionālo padomi, būtu īstenojies manis minētais septītais scenārijs. Būtu izveidojusies Latvijas valsts uz tiem ētiskajiem pamatiem, kādus ielika Latviešu Pagaidu nacionālā padome. Man šķiet, ka tā būtu bijusi taisnīgāka valsts. Arī tad Jānis Čakste būtu bijis prezidents, bet Ministru prezidents būtu bijis vai nu Voldemārs Zamuels, vai Jānis Goldmanis.
- Vai var teikt, ka no Latgales kongresa uzstādījuma kaut kādā mērā atvasinās turpmākie Latvijas vienotības tiesiskie principi? Tajā skaitā - attieksmē pret pašu Latgali un tās vēlmēm?
A. D.: - Ja ir demokrātiska sabiedrība un attiecīgi iekārtota parlamentāra valsts, tad ir iespējams sarunāties, nonākt pie kopēja risinājuma. Bet, līdzko pie varas nāk vadonis…
J. P.: - Ja runāt par Rīgas politiku attieksmē pret Latgali, tad interesanti redzēt to, ka faktiski tā ir arī Kārļa Ulmaņa politika. Satversmes sapulce pret Ulmaņa pagaidu valdību vērsa ļoti lielu kritiku. Un latgalieši patiešām sniedza interpelācijas, kurās apgalvoja, ka notiek Latgales kolonizācija, tiek sūtīti ierēdņi, kuri nezina specifiskos apstākļus, nerunā vietējās valodās… Teiksim godīgi, tiek sūtīti ne jau tie spējīgākie. Ja tie netiek galā, ja bijušas kādas problēmas darbā, tad ir tāds civildienesta karjeras risinājums - rotācija uz Latgali. Tāda lielā mērā ir Ulmaņa pagaidu valdības politika.
Bet - te ir cits faktors. Atcerēsimies, ka Latgales kongresā Vidzemes un Kurzemes latviešus pārstāv Zigfrīds Anna Meierovics. Viņš ir klāt, viņam ir iespēja kongresu uzrunāt, un viņš akceptē šo vienošanos. Un, ja skatāmies Latgales politiku laikā no 1921. līdz 1923. gadam, kad Meierovics ir Ministru prezidents, tad redzam, ka tiek pieteiktas ļoti daudzas lietas. Noteikumi par latgaliešu valodas lietošanu. Valdība izdod noteikumus par speciālām svinamām dienām Latgales reģionā. Piemēram, Meierovica valdība nosaka, ka 15. augusts - Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena - Latgalē ir svētku diena. Rīgā atdod baznīcas katoļiem, un katoļi panāk, ka tiek iecelts latviešu tautības bīskaps. Pirmais Rīgas arhibīskaps bija katolis no Īrijas, bet pēc Latvijas valdības politiskajiem lūgumiem ieceļ citu.
Un, par spīti tam, ka Satversmes sapulcē ideja par Latvijas autonomiju tiek noraidīta, netiek garantēta speciāla pašpārvalde Latgalē, Latgales politiķi visilgāk paliek uzticīgi demokrātiskās Latvijas idejām. Mēs redzam, ka salīdzinoši maz latgaliešu iesaistās autoritārā režīma atbalstīšanā. Un arī trimdā lielākoties Latgales politiķi un kultūras darbinieki ir tie, kuri runā par demokrātiskās Latvijas atjaunošanu.
- No citas puses - kādās izpausmēs, neraugoties uz Latgales politiku, Latgales kongresa iespaids izrādījies noderīgs Latvijas valsts praksē, stiprinājis Latvijas valstiskumu?
J. P.: - Es domāju, ka ārpolitikā noteikti jāuzsver kontakti ar Romu. Tieši latgalieši, katoļu baznīca iedeva Latvijai kontaktus ar Romu. Iespēju panākt diplomātisko atzīšanu arī no Svētā Krēsla puses. Jaunai valstij tas nav mazsvarīgi. Tā mēs ielēcām vilcienā, kurā bija tādas katoliskas zemes kā Polija un Lietuva. Romas pāvests mazliet turēja rūpi, lai šīs zemes neaiziet boļševikiem. Neticīgajiem. Tas bija viens punkts.
Otrs - es teiktu, ka Latgales pievienošanai bija ļoti dziļa simboliskā jēga. Latvijas pabeigtība. Arī Raiņa vīzija par to, ka Daugavas abas malas nesadalās, ka ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu… parāda šo kongresa lomu. Tas ir ļoti svarīgi.
Tautas padomē bija lielas diskusijas par Satversmes sapulces vēlēšanu likumu. Jo latgalieši panāca principu, ka Satversmes sapulci, kura lems par jaunās valsts Satversmi, var ievēlēt tikai tad, kad ir atbrīvota visa Latvija. Viņi baidījās, ka tad, ja būs atbrīvotas tikai Kurzeme un Vidzeme, Satversmes sapulci ievēlēs tikai daļā. Latgale atkal paliks nomaļus. Tika panākts šis speciālais princips, ka Satversmes sapulci var vēlēt tikai tad, kad ir beigusies Latgales atbrīvošana. Pagaidu valdībai tā bija liela rūpe. Tajā laikā bija pat speciāls ministrs Latgales lietās. Francis Trasuns bija Ulmaņa valdības ministrs Latgales lietās.
- Bet kongresa iespaids savā ziņā atbalsojas pat okupācijas laikā. Piemēram, Jāzepa Rancāna loma trimdā…
J. P.: - Šajā kontekstā mums būtu jārunā arī par Juri Pabērzu. Jo Juris Pabērzs un Jāzeps Rancāns Latgales kongresā abi tur lielos referātus par Latgales nākotni. 1940. gadā Juris Pabērzs tautas valdībā ir tieslietu ministrs, un viņš ir delegācijā, kura brauc uz Maskavu. Laikabiedri ironizē, ka, būdams Latgales apgabaltiesas tiesnesis, viņš sēdināja lieliniekus, bet 1940. gadā viņš pats tos lieliniekus laida ārā.
Bet Jāzeps Rancāns bija Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs, un pēc Paula Kalniņa nāves viņš trimdā uzņēmās Valsts prezidenta vietas izpildīšanu. Bija domstarpības ar sūtņiem un daļu trimdas. Taču man liekas, ka vēlreiz tika uzsvērta ideja - ne tikai neatkarīga Latvija, bet arī demokrātiska Latvija. Jo Rancāna kungs teica: ir tikai divas lietas, kas palikušas - Latvijas karogs un 1922. gada Satversme. Ap tām visiem jāapvienojas. Un viņš pats bija tam piemērs. Kad sūtnis Kārlis Zariņš un citi iebilda pret viņu, pret to, ka viņš nēsā Valsts prezidenta titulu, viņš atgāja no aktīvas politiskas darbības, necentās šķelt trimdu un panākt kaut kādus risinājumus sev par labu. Viņš vairāk palika tādā kā simbola lomā. Bet - arī okupācijas apstākļos viņa ietekme Vatikānā bija nozīmīgs faktors. Viņam bija iespēja pāvesta vārdā noturēt Lurdā dievkalpojumu. Viņš to veltīja okupētajai Baltijai. Un tad, kad iesvētīja Julijanu Vaivodu par bīskapu Romā, klāt bija visi trimdas bīskapi. Romas katoļu baznīcas pārnacionālā sistēma deva iespējas arī sliktos apstākļos tikt pie labām lietām.
- Aptveroši - kāds ir Latgales kongresa pienesums un svars Latvijas turpmākajā vēsturē?
A. D.: - Tas, ko mēs te, pie šī galda, runādami latviski par Latvijas nākamajiem simts gadiem, pateicām. Bez Latgales kongresa tas diez vai būtu bijis iespējams.
J. P.: - Es teiktu, ka to apliecina piemineklis Rēzeknē. Latgales Māra ar krustu rokās. Un uzrakstu Vienoti Latvijai.
Veiksmīgi pieminekļu risinājumi gadās ļoti reti. Viens no veiksmīgākajiem man liekas jaunais piemineklis Francim Trasunam pie Tirdzniecības skolas, kurā lēma par Latvijas nākotni. Trasuns nes vēl vienu ābelīti - Latgali, ko stādīt blakus Kurzemei un Vidzemei, lai tās gan savītos kopā ar saknēm, gan izaugtu par pamatīgiem kokiem.