Zinātniskās izpētes komisija, kas nodarbojas ar Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpēti, jau ilgu laiku ir iestrēgusi Satversmes aizsardzības biroja (SAB) stūrgalvībā: tas, aizbildinoties ar personu datu aizsardzību, ir atteicis piekļuvi dokumentiem, kas ir būtiski svarīgi VDK darbības kopējās ainas izpētei. SAB pat ierosināja, lai pētnieki stājas pie viņiem darbā. Tā ir absurda situācija: Saeima ir pilnvarojusi komisiju šim darbam, taču SAB to bloķē. Par spīti visam, komisija tomēr darbojas un cer līdz pilnvaru beigām ne tikai piekļūt «čekas maisiem», bet arī izdot grāmatās jaunus pētījumus. Līdz šim jau izdoti trīs sējumi ar kopā 30 pētījumiem. Šodien intervija ar komisijas priekšsēdētāju, vēstures zinātņu doktoru Kārli Kangeri.
- Jūsu komisija strādā jau gandrīz trīs gadus?
- Nē, mēs eksistējam gandrīz trīs gadus, bet strādājam tikai astoņpadsmit mēnešus. Komisija tika izveidota 2014. gada augustā, un bija paredzēts, ka darbu sāksim 2015. gada 1. janvārī. Taču sakarā ar dažādām pārmaiņām, pārcelšanu uz Tieslietu ministriju un atpakaļ, kā arī sakarā ar dažādām personālsastāva maiņām mēs darbu sākām tikai 2015. gada oktobrī.
- Un kādi ir panākumi - par spīti tādiem kavējumiem, kas neradās jūsu vainas dēļ?
- Pētniecībai ir pieejama daļa materiālu Latvijas Nacionālajā arhīvā - krimināllietas un daudz kas cits. Neliela daļa atrodas Satversmes aizsardzības birojā - tā dēvētie čekas maisi, kur ir kartotēka un elektroniskā datu bāze. Patlaban mums ir pieeja tikai Nacionālā arhīva materiāliem. Līdztekus izmantojam kompartijas arhīva materiālus. Bieži vien ir tā, ka mums nav dokumentu oriģinālu, daudz kas ir aizvests uz Maskavu. (Uz Krieviju aizvestie dokumenti mums nav pieejami.) Tāpēc dažām lietām mēs izmantojam iespēju tikt klāt no otras puses - caur ministrijām, iestādēm un tamlīdzīgi: izmantojam resoru arhīvus. Ar Nacionālo arhīvu mums ir laba sadarbība, tiekam klāt visiem dokumentiem, kas vajadzīgi komisijas darbam. Izcīnījām arī to, ka drīkstam fotografēt dokumentus, panācām pat to, ka fotografēt drīkst visi, ne tikai komisijas pētnieki. Tēmu loks ir plašs - tur ir krimināllietas, mēs varam izsekot arī jauniešu pretestībai, pārbēdzējiem uz Rietumiem. Tagad esam pievērsušies ekonomiskajiem noziegumiem, valūtas spekulācijām, pētām, ko VDK darīja šajos jautājumos. Jo nav jau tā, ka tikai izsekoja nacionālistus. VDK darbības spektrs bija daudz plašāks. Bija arī divi pētījumi par Intūristu (PSRS Ministru Padomes Galvenā ārzemju tūrisma pārvalde Intūrists). Pētījām, kas tika darīts ar tūristiem. Uz Intūristu strādāt tika nosūtīti VDK darbinieki - gan štatā, gan ārštatā. Savulaik Gorkija - tagad Valdemāra - ielā bija tā dēvētā Miera komiteja, tās darbību arī pētām utt.
- 1964. gadā LPSR VDK paspārnē tika izveidota arī Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēm, bet 1965. gadā tās paspārnē nodibināja Literatūras sekcija, un dibinātājbiedru vidū bija rakstnieki un dzejnieki - Jānis Anerauds, Ilgonis Bērsons, Miervaldis Birze, Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Jānis Kalniņš, Mirdza Ķempe, Zigmunds Skujiņš, Ojārs Vācietis, Andris Vējāns, Imants Ziedonis un citi... Viņi drīkstēja braukt uz ārzemēm.
- Jā. Tūdaļ pētīsim radošo savienību darbību: Rakstnieku savienību, Komponistu savienību, Mākslinieku savienību. Diemžēl mums dots īss laiks, lai to pētītu, un tas būs tikai ieskats, izvilkums no radošo savienību darbības. Skatīsim arī Latvijas Valsts universitātes 1. daļu: VDK vadībā tā noteica augstskolas politiskās līnijas un izsekoja studentu darbību universitātē. Tur arī noteica, kurus cilvēkus var sūtīt uz ārzemēm un kuri cilvēki tur var noderēt. Tā noteica, kuri pētījumi būs slepeni un tamlīdzīgi. Neesam vēl tikuši līdz komjaunatnes organizācijai, līdz jaunatnes tūrisma birojam Sputņik. Vēl arhīvā ir tā dēvētā ārzemju braucēju kartotēka, no kuras varēs saprast, kuriem ļāva un kuriem neļāva braukt un kāpēc.
- Vai jau izpētītajā materiālā jums ir bijuši pārsteigumi, sak, es to nezināju?
- Es neteiktu - pārsteigumi, bet bieži, pētot situācijas, nonācu neizpratnē par to, ka daudzi cilvēki tik viegli padevās dažādu ērtību un dzīves labumu dēļ, piekrītot kaut ko darīt čekas labā. Iespējams, ka daudzi cilvēki pat nedomāja par to, ko tas īstenībā nozīmē - būt ziņotājam vai aģentam. Jau vēlāk, kad šie cilvēki ierauga sevi kartotēkā, viņi nereti jūtas pārsteigti: kā tad tā - esmu aģents?! Likums prasa pierādīt, ka sadarbība ir bijusi brīvprātīga, un daudzi jau arī bija brīvprātīgi piekrituši sadarboties. Bet vai aģenti no tā visa guva kādu labumu? Vai viņi ar savu darbību kādam kaitēja? Vai viņi palīdzēja sistēmai? Tie ir trīs svarīgi punkti. Visi operatīvie dokumenti nav pieejami, bet tikai no tiem iespējams visu izsecināt. Visi sāka runāt par čekas maisu atvēršanu ap 2004. gadu, un Saeima pat nobalsoja, ka tie jāatver, taču prezidente Vaira VīķeFreiberga neļāva to darīt. Pirms tam, 90. gados, vieni teica, ka dokumenti ir nepilnīgi vai viltoti, citi apgalvoja, ka čekas maisu publiskošana cels sabiedrībā nemieru, tā aizvainos informatoru radiniekus, bērnus un tamlīdzīgi. Taču katram cilvēkam ir jāapzinās, ko viņš dzīvē ir izdarījis. Esmu pārliecināts: ja tu esi iekšā tajos maisos, tad tev tas jāatzīst. Toreiz kartotēku izveidoja VDK, nevis mēs šodien, un, ņemot vērā to visu - jājautā, vai tu nožēlo grēkus vai nenožēlo? Ja tu nožēlo, tad tev tos var piedot.
- Vai varēja būt tā: kāds tika vervēts, bet viņš pateica - nē, neiešu jums kalpot. Tāds atteikums varēja būt bīstams?
- Tādi gadījumi bija. Es personīgi pazīstu vairākus tāds cilvēkus. Taču mums nav dokumentālu pierādījumu tam, cik veiksmīga bijusi VDK aģentu vervēšana un cik gadījumos vervējamie atteikušies.
- Kādas šobrīd ir jūsu vadītās komisijas attiecības ar Saeimu?
- Ar Saeimu līdz šim bija grūti. Esam vairākkārt rakstījuši deputātiem ar lūgumu veikt izmaiņas likumā par VDK, bet nekas nemainās. Arī ar Satversmes aizsardzības biroju (SAB) neesam vienisprātis dažos jautājumos, un varbūt Saeimas Juridiskā komisija iesaistīsies un tos skaidros. SAB mums pārmeta, ka mēs ar viņiem cīnāmies, bet neejam pie viņiem strādāt. Taču mūsu negribēšanai ir iemesli: mēs visu laiku mēģinām noskaidrot SAB esošo dokumentu statusu - tie ir slepeni vai nav? Mūsuprāt, tie nav slepeni. Kad SAB sūta šos dokumentus uz tiesu, nevienam papīram nav virsū zīmogs «Slepens». 1995. gadā tika izdots MK rīkojums, ka pēc 20 gadiem šie dokumenti kļūs brīvi pieejami pētniecībai un žurnālistikai. Kad 2014. gadā izdeva jauno likumu par VDK, minētais rīkojums netika atcelts. SAB vadītājs Maizītis noraidīja viena mūsu pētnieka pieprasījumu iepazīties ar VDK dokumentiem, kas atrodas SAB, pamatojot atteikumu ar to, ka šie dokumenti satur informāciju par personām.
- Bet tas taču ir jebkurā šāda veida dokumentā!
- Protams. Kad kaut kas tāds tiek publicēts, ir jāievēro zināmi personas datu aizsardzības noteikumi. Tā tas ir visur pasaulē. Kad 2014. gadā tika grozīts likums par VDK, Maizītis rakstīja Juridiskajai komisijai, ka SAB nepiekritīs personu datu atslepenošanai. Tagad SAB noraidīja viena mūsu kolēģa lūgumu iepazīties ar dokumentiem, tad varbūt mums pārējiem nav vērts nemaz censties tiem piekļūt? Mums pieprasa, lai mēs izpildītu slepenības pieejas noteikumus, agrāk bija prasība, lai mēs kļūstam par TSDC/SAB darbiniekiem. Bet ja mēs par tādiem kļūtu, tad tik un tā mēs nedrīkstētu neko no SAB materiāliem izmantot saviem pētījumiem... 2015. gada februārī mēs izvirzījām prasību, ka dokumenti jāņem ārā no SAB un jāievieto Nacionālajā arhīvā - lai cilvēkiem tie būtu brīvi pieejami. Mēs arī runājām par elektronisko datu bāzi, kurai ir jāuzlabo programmatūra, kas ir novecojusi. Izskatās, ka šo lietu SAB savedīs kārtībā un datu bāzes kopiju nodos Nacionālajam arhīvam.
- Tātad ne jūs, ne arī kāds cits jūsu kolēģis negrasās kļūt par TSDC/SAB darbinieku, lai piekļūtu dokumentiem?
- Par to domājam. Tas personīgi man nav pieņemams. Arī mani kolēģi par to nav sajūsmā. Vēlamies arī redzēt normatīvos aktus, kas nosaka, ka ar VDK dokumentiem strādāt drīkst tikai TSDC darbinieki. Vienkārši taču būtu mūs pieņemt kā viespētniekus.
- Vai šādi aizliegumi strādāt ar dokumentiem nav apzināta pretestība jūsu darbam?
- Varētu būt. Ja paskatāmies atpakaļ: kopš 1998. gada, kad Saeimā sākās diskusija par maisu atvēršanu, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte aizstāvēja pozīciju, ka dokumentus publicēt nevajag. Jānis Maizītis aizstāv to pašu viedokli, sak, slepenie dienesti nevar izpaust tādu informāciju, tas bojās Latvijas slepeno dienestu reputāciju un tamlīdzīgi. Maizītis uzskata, ka viņš pilda likumu. Bet ja likumu grozīs, tad viņš savus uzskatus arī grozīs. Taču patlaban runa ir par esošo likumu interpretāciju. Protams, publicēšana kā tāda ir pakļauta zināmiem noteikumiem, un neviens nevar publicēt visu, kas ienāk prātā. Tagad sūtīsim no mūsu komisijas divus cilvēkus uz SAB, lai vismaz apskatītu datu rādītāju - tas parāda to, kas atrodas fondos. Tā slepenības lieta ir ļoti izplatīta: daudzi VDK dokumenti sākumā bijuši nodoti Iekšlietu ministrijai, Policijas akadēmijai, Drošības policijai, visiem tos prasījām, taču mums teica - kur ir jūsu pieeja slepenajiem dokumentiem? Tas ir pārspīlēti. Pētniecības laukā taču jārod kāda izeja! Saeima mūsu komisiju apstiprināja, mums bija augstākā valdības atļauja, taču sanāca tā, ka ikviena iestāde uz dokumentu slepenību skatījās tā, kā paši gribēja. Es biju domājis: izveidojām komisiju, nu tik strādāsim... Bet izrādījās, ka augstāku instanču lēmumi netiek ņemti vērā.
- Sanāca, ka SAB ir augstāk par visu?
- Nē, virs SAB ir Tieslietu ministrija. Bet kā SAB interpretē savu varu - tas ir cits jautājums.
- Cik ilgs laiks nepieciešams, lai izpētītu čekas dokumentus?
- Tos var pētīt daudzus gadus. Mēs esam ierosinājuši: kad komisija tiek likvidēta, pie universitātes varētu izveidot, piemēram, atmiņu centru, kas pētniecības darbu varētu turpināt. Mēs būsim paspējuši ieskicēt pētniecības virzienus. Ceru, ka līdz sava mandāta beigām izcīnīsim pieeju dokumentiem, kas atrodas SAB. Un mandāta beigas ir nākamgad 31. maijā. Līdz tam laikam mums jādod atskaite un ieteikums Ministru kabinetam, kā nākamībā izmantot šos dokumentus. Mūsu ieteikums būs vadīties pēc atklātības principa: jo vairāk tie būs pieejami, jo labāk - ieskaitot aģentu kartotēku.
- Bet ir arī tāds viedoklis, ka šo kartotēku vajadzētu sadedzināt un aizmirst.
- Visu ko varēja darīt. Bet ja Latvija grib tikt galā ar savu komunistisko pagātni, tikt galā ar sekām, ko tā ir radījusi, tad ir jāatklāj šī pagātne. VDK štata darbinieku vārdi ir pieejami, tie ir publicēti, savukārt ziņotāji bija mazākie ritentiņi - kāpēc viņus tagad slēpt un saudzēt? Viņi taču arī kaut ko darīja sistēmas labā. Aizsargājami taču ir upuri, nevis aģenti. Tā tas ir visās valstīs. Latvijā sanāk otrādi - aģenti mums ir vissvētākie. Nedomāju, ka, atklājot aģentu vārdus, varētu notikt kaut kas briesmīgs. Savulaik taču daži cilvēki atzinās sadarbībā ar VDK: Georgs Andrejevs, piemēram. Nav taču viņš nospiests pie zemes. Arī akadēmiķis Jānis Stradiņš atzinis, ka viņa vārds figurē čekas maisos.
- Cik ticama ir šī čekas kartotēka? Tiek apgalvots, ka daļa no tās aizvesta uz Maskavu, tātad tā ir nepilnīga.
- Nav pierādījumu, ka tur būtu kādi viltojumi. Jautājums ir cits: kāpēc kartotēka tik ilgi palika Latvijā? Iespējams, ka čekas priekšnieks Johansons domāja - to vēl vajadzēs izmantot. Nevajag aizmirst, ka Johansons bija piesaistīts Latvijas PSR Ministru Padomei līdz VDK likvidācijai. Arī pēc 1990. gada 4. maija viņš vēl strādāja: VDK darbinieki savās telpās Stabu ielā drīkstēja palikt līdz 1992. gadam. Kad Maskavas komisija atbrauca uz šejieni runāt par čekas likvidāciju, Latvija piesavinājās kartotēku, nesaskaņojot šo soli ar Maskavu, par ko tā bija dusmīga. Vadims Bakatins, PSRS VDK priekšsēdētājs, pieprasīja, ka visi VDK materiāli jānoslepeno uz 70 gadiem. Varbūt mūsu Maizītis ievēro Bakatina prasības?
- Kā jums pašam šķiet: vai cilvēki grib, lai VDK kartotēka tiek publiskota?
- Pērn, 2016. gada septembrī, SKDS veica aptauju par šo jautājumu. 62% bija par publicēšanu, aptuveni 18% bija pret, pārējie - neitrāli. Vairāk nekā puse Tātad gandrīz divas trešdaļas - par publicēšanu, un tas jau ir nopietni. Daudzi, protams, gaida sensācijas.
- Jūsu komisija ir publicējusi darbus par izpētītajiem materiāliem?
- Jā, mums ir darbi trīs sējumos, un tas ir veikts kopš 2015. gada oktobra. Divi sējumi ir ļoti biezi - uz 700 lappusēm katrs, viens plānāks - 250 lappuses. Ceturtais sējums iznāks vasarā. Nobeigumā - vēl piektais sējums.
- Bet kā tad ir ar Krievijas arhīviem, pie kuriem netiekam klāt? Vai pētījumi bez tiem būs pilnīgi?
- Krievija jau 1995. gadā paziņoja, ka neko nedos Latvijai atpakaļ. Eksistē VDK darbinieku atskaite par to, cik daudz dokumentu aizvests uz Maskavu, ir vairāk par 30 000 vienību, taču SAB šo atskaiti nekad nav publicējis. Par to es brīnos. Kad tiek publicētas tiesu lietas, saraksts parādās pielikumā. Piemēram, no Latvijas fondiem tika izņemti ārā dokumenti par personām, kas bija nonākuši filtrācijas nometnēs un savervēti par aģentiem.
- Iespējams, ka vēl joprojām Krievijas labā šeit darbojas kādi aģenti?
- Nekas nav izslēgts. Atceros, vēl divtūkstošo gadu sākumā Drošības policija kādā intervijā prātoja, vai bijušajiem čekas štata darbiniekiem un aģentiem ir kāds iespaids uz valsts politiku un ekonomiku. Nē, neesot, šie cilvēki jau sen vairs nav nozīmīgi. Bet ja paskatās, kur Dinamo spēļu laikā sēž Savicka kungs un ar ko kopā viņš sēž - viņa ložā atrodas bijušie prezidenti un augstos amatos esošas personas... Es teiktu, ka tas nav gluži bez iespaida. 90. gados prese diezgan daudz rakstīja par to, kur palikuši bijušie čekas darbinieki. Bet viņi nekur nav pazuduši arī tagad: viņiem ir labas zināšanas, viņiem bija un joprojām ir kontakti, un viņi prot tos veidot no jauna. Latvijas PSR VDK pēdējos gados bija noteikts specializēties uz ekonomisko kriminalitāti, un tad jau čekas darbinieki zināja, kas ir ekonomiski izdevīgs/vērtīgs Latvijā. Čekā muļķus neņēma.