Tāds pavisam vienkāršs, atsvešināts teikums parādījās kādā interneta lappusē, kas vēstīja par aizbraucošajiem latviešiem: "Mēs aizlidojam otrdien." Un viss.
Ne garu stāstu par pēkšņi iestājušos bezdarbu, ne publisku nožēlas asaru, nekā. Taču šie trīs vārdi ietver sevī daudz vairāk, nekā mēs pirmajā mirklī spējam iedomāties. Tie nozīmē – viss jau ir izsāpēts, visi pazemojumu krupji norīti. Dziļi, dziļi vēl gruzd skumjas, bet tās lēnām pārklājas ar vienaldzības sūbējumu. Nav jau vairs ko zaudēt. Viss tāpat atņemts. Pat vientiesīgās cerības, ka valsts vara pret cilvēkiem izturēsies kā... pret cilvēkiem.
Vairs nebūs ko ārstēt
2006. gadā, kas vēl pieminams kā treknais, no Latvijas uz citām ES dalībvalstīm izbraukuši ne vairāk kā 5% Latvijas darbaspēka. Tas ir oficiālais skaitlis. Tajā pašā gadā Īrijā notika tautas skaitīšana, kurā Latviju par savu dzimšanas vietu nosauca gandrīz 14 000 cilvēku. 2006. gada SKDS aptauja liecināja, ka šiem 5% varētu pievienoties no 138 000 līdz pat 450 000 cilvēku, kas lielākoties ir gados jauni un ir gatavi ārpus Latvijas strādāt transporta, pārstrādes un apkalpošanas jomā, kā arī celtniecībā un lauksaimniecībā. Protams, līdz 450 000 aizbraucēju Latvija neaizvilka, jo vēl nebija pienācis īstais laiks. Taču arī 5% bija pietiekami nopietns signāls.
Tieši pirms gada profesors Pēteris Zvidriņš paredzēja, ka Latvijas iedzīvotāju skaits turpinās samazināties, jo cilvēki vēl aktīvāk emigrēs uz citām valstīm: šo migrāciju pastiprinās Latvijas izmaiņas ekonomikā. Šis pieklājīgi zinātniski noformulētais teksts sevī slēpj traģisko Latvijas īstenību, kuru absolūtajos skaitļos faktiski nezina neviena Latvijas atbildīgā institūcija. 2007. gadā klajā nākušajā Labklājības ministrijas pētījumā bija teikts, ka emigrējuši 86 000 Latvijas iedzīvotāju – tie paši jau minētie 5%. Vērtējot iedzīvotāju aizplūdes straujumu, ko mudinājusi ekonomiskā krīze, iespējams, Latviju šobrīd pametuši ap 100 000 cilvēku. Oficiāli dati liecina par to, ka četru pēdējo gadu laikā Īrijā darba atļaujas saņēmuši 30 000 iebraucēju no Latvijas. Taču nav zināms, cik šādu atļauju ir saņemts citās valstīs, turklāt – cik daudzi strādā nelegāli. Pavisam neticamus skaitļus sniedz Centrālā statistikas pārvalde: 2008. gadā uz ārzemēm, lai tur dzīvotu un strādātu, esot izceļojuši 6388 cilvēki, savukārt šogad dati ir apkopoti par 3471 cilvēku. Neticami tie ir tāpēc, ka 2008. gadā vairāk nekā 11 000 cilvēku, kas no Latvijas ieceļojuši miglainajā Albionā, tur ieguva darba atļaujas.
Taču nav zināms, cik daudz cilvēku darba meklējumos aizceļojuši uz Spāniju, Islandi, Austrāliju, Jaunzēlandi. Tie ir jauni galapunkti, turklāt visai bieži tajos darbu meklē (vai jau ir sarunājuši) augsti izglītoti un labas profesionālās iemaņas ieguvuši cilvēki. Tie ir ārsti, menedžeri, tūrisma speciālisti, mūziķi. Katastrofu medicīnas centra direktors Mārtiņš Šics izteicās, ka pēc trim, pieciem gadiem Latvijā var būt situācija, ka akūti trūks medicīnas speciālistu. Pesimistiskākās prognozes liecina, ka šī situācija iestāsies agrāk.
Bet var kļūt aktuāls arī cits process: Latvijā faktiski vairs nebūs ko ārstēt... Protams, tas ir mazliet pārspīlēti, jo Eurostat dati liecina, ka turpmāko 50 gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits kritīsies tikai (!) par ceturtdaļu. Toties palielināsies Eiropas kopīgais iedzīvotājus skaits – par dažiem procentiem. Iespējams, uz musulmaņu ģimeņu rēķina: kamēr vidēji eiropieša ģimenē ir viens līdz trīs bērni, tikmēr musulmaņi nesnauž – viņu ģimenēs pēcnācēju pulciņā ir pat līdz desmit bērnu.
Nav cilvēks – nav problēmu
Bet ne par to mūsu dziesma. Kaut gan – arī par to, jo paši pesimistiskie nākotnes paredzētāji lēš, ka latviešu valoda izzudīs tuvāko 50 gadu laikā. Un tas nebūs nekāds brīnums: kas gan vairs runās latviski, ja Latvijā jau būs izdzēsta gaisma, pēdējam darba meklētājam atstājot Rīgas lidostu?... Tāds populārs, bet skumjš humoriņš, kas ļoti raksturīgs tieši šim laikam. Pirms kāda laika tos, kuri devās uz svešām zemēm meklēt darbu, daudzi kaunināja, norādot uz patriotisma trūkumu. Tagad šīs runas pieklusušas, jo ir iezīmējušies īstie nepatriotisma un aizbraukšanas iemesli: valsts varas impotence, permanentie meli un nespēja risināt tautas eksistenciālās problēmas, tās – tieši otrādi – padarot arvien dziļākas.
To visu katalizē šīs pašas varas cinisms, kas izpaužas pasaulslavenā humānista Josifa Staļina populārajā tēzē: "Ir cilvēks – ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas." Viens otrs varas pārstāvis atzīst, ka Latvijas ekonomikai, protams, pietrūkšot aizbraukušo cilvēku. Taču, lejot krokodila asaras, klerki atzīst, ka ikviens, kas aizbraucis, atslogos mūsu valsts sociālos dienestus. Jā, kuru gan tas varētu pārsteigt, ka aizbraukušie, kas pelna naudu, ir daudz laimīgāki par tiem, kuri palikuši šeit un nedara neko. Vietējie klerki gan neko nesaka par tādu netaustāmu vērtību kā ilgas pēc dzimtenes, skumjas par zaudētajām mājām. Aizbraukušie parasti arī neuzsver šo izjūtu būtiskumu – iespējams, tāpēc, ka nevēlas jundīt pagātni.
No Eiropas Savienības jaunajām dalībvalstīm darba meklējumos uz Angliju vai Īriju dodas arvien mazāk darba meklētāju, piemēram, šogad Polijas un Slovākijas iedzīvotāji papildinājuši Britu salu darba ņēmēju rindas divreiz mazākā apjomā nekā pērn. Savukārt Latvijas iedzīvotāji atkal ir čempioni: šogad latvieši saņēmuši 3296 darba atļaujas (pirmie trīs gada mēneši), lietuviešiem un igauņiem to ir mazāk.
Lai mēģinātu apturēt Latvijas iedzīvotāju aizplūšanu uz ārzemēm, savu sociālo kampaņu ir sācis advokāts un rakstnieks Andris Grūtups. Skeptiķi gan apgalvo, ka TV reklāma, kurā redzama patriotiska latviešu ģimene, kas atsakās no prombraukšanas, jo te ir "mūsu zeme, mūsu valsts", nākusi klajā daudz par vēlu – to esot vajadzējis darīt jau vismaz pirms trim gadiem. Taču Andris Grūtups uzskata: labāk vēlāk nekā nekad. Viņš vairākkārt ir atgādinājis, ka latvietim nav jābūt par kalpu bagātās ārzemēs, jo kas gan cits latvietis tur var būt, ja ne kalps? Grūtups teic: "Kaut kādā dzeltenajā žurnālā lasīju, kā viena populāra jauniete lielās ar savu prombraukšanu. Es nesaprotu – par ko jālielās? Vai tā ir varonīga rīcība? Tas ir kauns." Viņš, protams, nenoliedz, ka šajā situācijā ir vainojama valsts vara, taču atzīst arī to, ka Valsts prezidentam vajadzēja uzrunāt nāciju šajā grūtajā brīdī.
Rūpējas sveša valsts
Izskatās, ka cilvēki, kam ir savs viedoklis par prombraukšanu, šobrīd dalās vairākās grupās. Pirmie ir pamatoti aizvainotie, darbu zaudējušie cilvēki, kuriem nav nekādu izredžu to atrast šeit. Otrie – kas vēl domā, ko darīt, un viņus pagaidām attur pieķeršanās ieradumiem, dzīvesvietai un neziņa par to, kas varētu būt tur – ārpusē. Trešie ir tie, kas apzināti dodas ārpus Latvijas uz kādu laiku, lai, sapelnījuši naudu, atgrieztos.
Pirmā ģimene, par kuru mazliet pastāstīšu, ir, teiksim, Ozoliņi. Viņi nevēlējās, lai saucu viņus īstajā uzvārdā, jo ģimenes mamma, 30 gadus vecā Aija, uzskatīja, ka tas būtu pārlieku sāpīgi – atklāt svešiem cilvēkiem tos pārdzīvojumus, kuriem viņas ģimenei nācies iet cauri. "Es negribu, lai uz mani rāda ar pirkstiem, sak, neizturēji un aizbēgi," viņa teic. Bet viņa un Andris (viņas vīrs) nekur nebēg: viņi abi vienkārši grib dzīvot normālu, pārtikušu dzīvi tagad, nevis pēc nenosakāma laika. Viņiem ir dēls Gatis, kam seši gadiņi. "Puika ātri iemācīsies angļu valodu, viss būs labi, viņam tur priekšā jau būs draudzenes," Aija saka, bet tas neizklausās pārliecinoši.
Aija zaudēja darbu vienlaikus ar Andri, un nebija nekādu cerību atrast kaut vai mazkvalificētu nodarbošanos. Tad jaunā sieviete sāka sarakstīties ar draudzeni Sigitu, kas uz Īriju pirms četriem gadiem bija jau aizbraukusi kopā ar vīru un diviem bērniem – septiņus un deviņus gadus vecām meitenēm. Sigita tagad gaida trešo bērniņu, bet pirms bērna gaidīšanas atvaļinājuma viņai bija darbs bibliotēkā, vīrs strādā celtniecībā – viņš ir projektu vadītājs, abi sākuši būvēt ģimenes māju. Sigita solīja parūpēties par to, lai Aijai un Andrim būtu darbs – Aija ir angļu valodas skolotāja, viņai sākumā atradīsies darbs lielveikalā, un pēc tam jau redzēs. Andrim ir zelta rokas, viņš strādās kopā ar Sigitas vīru celtniecības objektā. Sigita par dzīvi Īrijā teic: "Mūs šeit ciena, ar mums rēķinās. Protams, pirms četriem gadiem bija daudz vienkāršāk nopelnīt naudu, tagad arī Īriju ir skārusi krīze, taču mēs nesūdzamies – mēs strādājam, un neviens mums nedraud atņemt bērniem pabalstus vai kā citādi izsmieties. Mēs jūtamies pasargāti. Valsts, kaut arī sveša, par mums rūpējas."
Vai Aijai sāp dzimtenes pamešana? "Protams, man sāp. Mēs arī gribējām būvēt savu māju: es biju mantojusi mazu zemes gabaliņu. Taču tad sapratām, ka nav nekādu iespēju realizēt šo ideju. Ilgi domājām, ko darīt. Šis lēmums – pamest Latviju – bija ļoti grūts. Negribas pat uzskaitīt visu, ko valdība izdarījusi ar saviem iedzīvotājiem, – ja cilvēki ir tik pazemoti, nevar prasīt no viņiem patriotismu un palikšanu tur, kur viņus neciena."
Savukārt skrundeniece Inta vēl turas pie sava mazā zemes pleķīša, kaut gan reizēm pietrūkst spēka un pacietības cīnīties ar ierēdņiem: viņai pieder sīciņa kafejnīca ceļa malā, kas ienes tikai tik vien naudas, lai, ar pūlēm savelkot galus kopā, varētu palaist skolā savas meitas, no kurām vecākā šopavasar ar labām sekmēm beigusi pamatskolu. Inta savas meitas audzina viena, jo viņas vīru pirms diviem gadiem nogalināja laupītāji. Brīžiem bija tā, ka gribējās aiziet līdzi vīram uz viņsauli, taču vienmēr atturējusi doma: bet kā tad meitenes?! Intas māsa aicinājusi uz Angliju, taču Inta atteikusies: nu nevar viņa pamest Latviju. Šeit vīra kaps, šeit visas atmiņas... Inta, smalka un trausla, īstenībā ir ļoti stipra: viņa turpina cīnīties šeit, Latvijā.
Katram no šiem cilvēkiem ir sava taisnība: gan par to, ka nevar no cilvēkiem prasīt patriotismu laikā, kad valsts vara par viņiem izņirgājusies, gan arī par to, ka jāpaliek šeit, jo, lai arī kāda, te tomēr ir dzimtene.
Svešuma pelni
Trešā grupa – cilvēki, kas Latviju atstāj uz laiku. Tāda ir Harita Tohme, kas kopā ar diviem bērniem dodas līdzi savam vīram – libānietim Džonam – uz Beirūtu. Džons Latvijā dzīvo jau gadus desmit, ir iemācījies latviešu valodu un iedzīvojies latviskajā vidē. Vasarā Harita un Džonijs pie jūras atver libāniešu ēdienu krodziņu Al Tohme, taču ziema ir tik kluss periods, ka daudz lētāk sanāk šo krodziņu vienkārši aizslēgt un doties prom, sevišķi tagad, kad ziemu apzīmogo ne tikai aukstums, bet arī krīze.
"Mēs Beirūtā strādāsim, nevis atpūtīsimies," teic Harita. Viņas nodoms ir tālredzīgs un apsveicams: atvest latviešu uzņēmējus uz Libānas galvaspilsētu, kurā iespējams sakārtot biznesa kontaktus. Viņa pat nesaprot, kāpēc neviens latvietis vēl nav aizbraucis uz Libānu, lai uzsāktu tur savu biznesu. Libānā šobrīd ieplūst milzu kapitāls, visa Beirūta ir viens liels būvlaukums, libānieši, kas bija pametuši valsti, tagad brauc atpakaļ, un visiem vajadzīgi mājokļi. Harita un Džons ieguldījuši naudu naktskluba izveidē, un tagad, septembrī, Džona ģimene dosies uz Libānu, lai pārlaistu krīzes ziemu. Harita ir pārliecināta, ka Beirūtā būtu darbs celtniekiem, būvmateriālu ražotājiem un tirgotājiem, mēbeļu ražotājiem, linu apģērbu darinātājiem. Sevišķi liela piekrišana būtu piena rūpniekiem: libāniešiem nekas tik ļoti negaršo kā mūsu saldējums, saldie sieriņi, biezpiens... To nu Harita zina pavisam droši.
Tādi, lūk, atšķirīgi gadījumi. Harita atgriezīsies, par pārējiem aizbraucējiem nav pārliecības – visdrīzāk jau ne. Un tad atceros kādu notikumu Īrijā, Dublinā – pirms gadiem trim vai četriem. Tā bija gada noslēguma ballīte, ko rīkoja Dublinas latviešu biedrība. Jauka mūzika, jauka gaisotne... Jā, šķiet, ka bija jauka – visi priecīgi, naudas diezgan, gads beidzas labi. Un tad latvieši balles nobeigumā sāka dejot īru tautas deju. Viņi to darīja azartiski, meitenes bija kā dzirksteles, puiši – kā uguns šautras, tik skaisti un strauji. Bet manī valdīja bezgalīgas skumjas: viņi – šie latvieši – bija Latvijai zuduši. Man šķita, ka pēc dejas uguns iestājas tumsa un auksti pelni put ap dejotāju kājām, kas min svešu zemi.
Droši vien ikviens no viņiem reiz atskatījās uz pagājušo dzīvi, teikdams: "Mēs aizlidojam otrdien." Varbūt trešdien vai piektdien – nav svarīgi. Mēs zinām tikai to, ka viņiem ir biļetes vienā virzienā. Vai tiks nopirktas atpakaļceļa biļetes, nav zināms. Un man bail, ka Latvija reiz paliks tik tukša, ka aukstie svešuma pelni atputēs arī līdz šai zemei. Un tad jau būs par vēlu.