Jau vairākus mēnešus turpinās diskusijas par nodokļu reformu – kā vērtēt finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas (ZZS) prezentēto nodokļu reformas plāna rāmi, vai tas mazinās nevienlīdzību vai – gluži otrādi – to padziļinās, vai ar šo reformu tiks sasniegts mērķis palielināt Latvijas konkurētspēju? Par šiem jautājumiem Neatkarīgās diskusija, kurā piedalās Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētājs Andris Siliņš un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Egils Baldzēns.
- Vai Finanšu ministrijas iecerētā nodokļu reforma ir sociāli atbildīga?
Andris Siliņš: - Ir jāņem vērā faktors, ka Iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) skar tikai aptuveni 40% pensionāru. Jo 60% pensionāru saņem pensijas, kas ir zem neapliekamā minimuma, kas pašlaik ir 235 eiro. Problēma ir tajā apstāklī, ka tiek plānots ļoti nedaudz palielināt neapliekamo minimumu - par 15 eiro -, kas, pensionāru skatījumā, ir ļoti maz. Plāns ir tāds, ka neapliekamais minimums tiek paaugstināts līdz 250, pēc gada - 275 un vēl pēc gada - 300 eiro. 235 eiro bija noteikti 2006. gadā, un, ja paskatāmies, kāda bija pirktspēja šiem 235 eiro tolaik, tad pašlaik neapliekamajam minimumam vajadzētu būt vismaz 350 eiro.
Faktiski tas nozīmē, ka, ja neapliekamo minimumu nosaka 250 eiro, tas joprojām ir daudz zemāks nekā 2006. gadā. Mūsu skatījumā, diezin vai vajadzētu visiem pensionāriem vienādi paaugstināt neapliekamo minimumu, bet veidot trepīti - līdz noteiktam pensijas līmenim, piemēram, 600 eiro noteikt paaugstināto likmi, bet pensijām, kas ir virs tā, atstāt veco likmi, varbūt pat tiem, kas saņem tūkstošus, vispār šo neapliekamo minimumu atcelt. Vēl ir viena lieta, kas pensionāru uzskatā ir negatīva. Neoficiāli tiek rēķināts iztikas minimums, un ir paredzēts aplikt ar IIN ienākumus, kas ir mazāki par iztikas minimumu. Tas, mūsu skatījumā, ir ļoti negatīvi un nepareizi. Kopumā, ja skatāmies uz nodokļu reformu, tad tā ir nepieciešama. Tur ir parādījušies jauni elementi, kas ir nepieciešami. Protams, ka mūs uztrauc vēl viens moments - ja tiks palielināts akcīzes nodoklis un varbūt vēl arī pievienotās vērtības nodoklis, tad celsies cenas pirmās nepieciešamības precēm, kas pensionāriem ir ļoti negatīvi. Viņi skaita katru centu, lai varētu izdzīvot. Pašlaik Latvijas Pensionāru federācijā masveidā sūdzas pensionāri, ka ar savām pensijām nespēj izdzīvot.
Egils Baldzēns: - Protams, aplikt ar nodokli pensijas, kas nenodrošina pat iztikas minimumu, ir nepamatoti. Es to jau sen esmu teicis. Arī darbiniekiem - mazo algu saņēmējiem - situācija ir smaga - neapliekamais minimums joprojām nesasniedz pirmskrīzes apjomu.
Labi, ka vismaz pensionāriem ir noturēts 235 eiro. Mēs redzam, ka šīs reformas kodols, ja tas netiks izkropļots, ir vērtīgs ar to, ka, no vienas puses, sabalansē intereses un dos labklājības pieaugumu. Jo darba samaksas pieaugums nozīmēs to, ka arī pensionāriem būs pēc laika iespējas pieaugt viņu pensijām. Cilvēkiem būs vairāk naudas, ko viņi tērēs Latvijā, maksājot PVN. Ja ar nodokļu reformu viss sekmēsies labi, tā nostiprinās Latvijas uzņēmējdarbības konkurētspēju. Tas savukārt vieš cerības uz darba samaksas, sociālo pabalstu un pensiju kāpumu. Jautājums, protams, ir par to, kā tas tiks realizēts. Katrai partijai ir sava programma un idejas. Vēl ir sasāpējusī veselības aprūpe - tā ir tik ilgi badināta, ka ar maziem līdzekļiem nevar neko atrisināt. Tas izdara papildu spiedienu uz nodokļu reformu. Kā to visu sabalansēt, kā to pieņemt ne tikai Ministru kabinetā, bet arī Saeimā, kā to neizkropļot? Kāda ir nodokļu sloga daļa strādājošajiem?
Ja mums ir vidējā darba samaksa saskaņā ar prognozēm šogad 910,5 eiro mēnesī, tad mēs salīdzinājumā ar Igauniju saņemam gandrīz 97 eiro mazāku bruto algu. Gadā tas nozīmē, ka saņemam par 1162 eiro mazāk nekā Igaunijā. Bet, ja paskatāmies uz darbinieku skaitu, tad tas gadā ir miljards, 31 miljons. Tā ir mūsu neto darba samaksa pie vienādas bruto darba samaksas. Tātad daudzas problēmas pie mums tradicionāli ir risinātas uz strādājošo rēķina. Kā atceramies, krīzes laikā neapliekamais minimums noslīdēja no 90 latiem uz 35. Tad vēl bezdarbs. Tad vēl valsts iestādēs pirmais grieziens par 15%, pēc tam vēl bija darba samaksas samazinājums, visādu sociālo garantiju samazinājums, bezdarbs. Ja salīdzinām ar Lietuvu, ir mazliet labāk, bet tik un tā arī šajā salīdzinājumā Latvijā nodokļu slogs darbiniekiem ir par gandrīz 611 miljoniem eiro gadā smagāks.
Mums tagad saka, ka dosim kristīgi sociālo iemaksu slogu - dosim darba devējam pusprocentu klāt un darbiniekam pusprocentu klāt. Bet paskatieties, cik mēs jau savu neto darba samaksu esam samazinājuši salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu! Tas izskatās tā, it kā islāma valsts piedāvātu kristiešiem nodokli savā teritorijā.
Tā kopējā nodokļu sloga masa jau daudz neatšķiras Latvijā no Igaunijas un Lietuvas, tā samazina vienīgi darbinieku neto samaksu. Priekšlikumi veikt reformu uz strādājošo rēķina nav pieņemami. Ja mēs gribam, lai ir konkurētspēja, tad to nevar domāt bez darba samaksas kāpuma, bez sociālā budžeta papildināšanas, bez tā, ka darbinieku plūsma, kas dodas projām no Latvijas, tiek nobremzēta, bez tā, ka regulāri zaudējam jaunatni. Ir nepieciešams atrisināt arī veselības nozares problēmas, jāsasniedz triju gadu laikā 4% no iekšzemes kopprodukta. Bet tas nav jādara tā, kā islāma valsts darītu, uzliekot kristiešiem (strādājošajiem) nepelnīti lietu nodokļu slogu.
- Viena daļa knapinās ar santīmiem, bet ir arī milzīgo algu saņēmēji un milzīgu pensiju saņēmēji, no kuru ienākumiem ir tādi paši nodokļi kā nabagiem. Par jauno nodokļu sistēmu dzirdēts, ka tā būšot ar progresivitāti, taču nevar saprast, kurā vietā šī progresivitāte. Tiks atcelts arī «solidaritātes nodoklis»...
A. S.: - Nedaudz ir progresivitāte, bet ļoti nedaudz.
E. B.: - Ja nenotiks kādas negaidītas izmaiņas, tad ievērojama minimālās algas, neapliekamā minimuma, atvieglojuma paaugstināšana, IIN samazināšana no 23% uz 20% ir pozitīvi vērtējama.
- Bet tur bažas, ka ar vienu roku dos, ar otru atņems - pacels akcīzes nodokli degvielai, un cenas visam pieaugs.
A. S.: - Cik man zināms, par akcīzes nodokli degvielai vēl ļoti diskutē.
- Un PVN iespējama paaugstināšana vai samazināto PVN likmju atcelšana tur, kur vēl ir samazinātās likmes?
E. B.: - Arodbiedrības nostāja vienmēr ir bijusi stingri pret to, ka varētu tikt atceltas samazinātās PVN likmes. Tāpēc savulaik neparakstījām saprašanās memorandu ar finanšu ministru Andri Vilku par nodokļu politiku.
PVN tiek taupīts kā tas pēdējais, ko varētu pacelt, kad nav vairs nekādu resursu un ideju valdībā. Bet mēs - arodbiedrības - sakām, ka tas nav tas ceļš, kas būtu ejams.
No atsevišķiem darba devējiem izskanēja kā priekšlikums, ka varbūt varētu būt 20 vai 25 eiro līdzmaksājums no katra darbspējīgā iedzīvotāja, lai finansētu veselības nozari. Mēs tomēr pret šādām idejām esam ļoti piesardzīgi - atkal tikai uz darbiniekiem tiks pārlikts nodokļu smagums un darba devējs paliek ārpus spēles. Un tad atkal paliek jautājums par to, ka darbam un kapitālam vajag vienādus nodokļus un ka palielinās nevienlīdzība, sabiedrības polarizācija, pieaug sociālais netaisnīgums.
- Nevienlīdzību raksturo Džini koeficients, kas jau gadu gadiem hroniski rāda, ka Latvija ir viena no nevienlīdzīgākajām valstīm Eiropā. Ar mums apmēram vienā līmenī ir tikai Rumānija un Bulgārija. Kā jaunā nodokļu sistēma ietekmēs Džini koeficientu?
A. S.: - Vēl tikai padziļinās nevienlīdzību. Kas attiecas uz pensionāriem, kas ir ceturtā daļa no iedzīvotājiem, viņi aizvien vairāk atpaliek no strādājošajiem. Indeksācija notiek ar 50% no algu pieauguma, pat vēl šogad ar 25%, pensionārs ar saviem ienākumiem visu laiku atpaliek.
E. B.: - Es piekrītu, ka dzīves dārdzība aug, bet krīzes laikā strādājošajiem darba samaksa gāja uz leju, dažās nozarēs pat par 40% un 50%, bet pensijas noturējās. Nevar teikt, ka pensionāriem būtu pēdējā laikā īpaši nodarīts pāri. Cita lieta, ka viņiem ienākumu līmenis ir zems. Ievērojams darba samaksas kāpums, kaut vai veselības aprūpē, būs reāls pensiju pieaugums.
A. S.: - Ienākumu līmenis ir zemāks, un viņi ar katru gadu aizvien vairāk atpaliek. Un, ja runājam par nabadzības risku, tas kļūst aizvien lielāks.
E. B.: - Mūsu galvenais uzdevums ir vilkt ārā darba devējus un strādājošos no ēnu ekonomikas un motivēt nākt viņus ārā. Mēs no arodbiedrību puses esam izstrādājuši vairākus priekšlikumus, vairākus gadus esam cīnījušies gan ar darba devējiem kopā, gan pret viņiem, piemēram, kopā ar viņiem - par koplīgumiem un sociālajām garantijām darbiniekiem - lai tās netiek vēl papildus apliktas ar kaut kādiem nodokļiem.
Būvniecības jomā ir gatavība no daļas darba devēju un daļas arodbiedrību slēgt ģenerālvienošanos un oficiāli izmaksāt daudz lielākas algas nekā šobrīd - sākot ar 700-800 eiro mēnesī. Tas nozīmē, ka tiks maksāti nodokļi. Lai tādu lietu panāktu, vajag, lai arī darba devējs redz savu interesi.
A. S.: - Mēs, pensionāri, neesam ēnu ekonomikas sastāvdaļa, jo no mums visi nodokļi tiek iekasēti līdz pat pēdējam santīmam. Es vienmēr esmu uzsvēris, ka nevajag baidīties dot kaut ko papildus pensionāram, jo viņš ar to eiro, ko saņēmis, uzreiz aizies uz tirdzniecības vietu un nopirks sev kādu produktu vai pakalpojumu un dos stimulu kopējai ekonomikai.
E. B.: - Svarīgi ir vilkt ārā no ēnu ekonomikas un celt darba samaksu.
A. S.: - Ir liela kļūda visu laiku bijusi, ka medicīnai tiek dota nauda, neiezīmējot, kam šī nauda paredzēta. Un tad rodas «caurā sieta» efekts - dod, cik gribi, bet naudas vienmēr nav.
E. B.: - Veselības ministre gan ir apliecinājusi, ka nupat ir kārtība un tagad var izsekot līdzi katram santīmam, kur tas aizgājis. Man nav pamata viņas sacīto apšaubīt. Šajā ziņā varbūt tiešām ir labāka kārtība. Taču, ja mums nebūs veselībai 4% no IKP 2020. gadā, tad visu laiku sitīsimies ar garajām rindām pie ārsta, ar zemajām darba samaksām mediķiem, ar to, ka trūkst medicīnas māsu. Tas ir pat pieticīgs mērķis - vajadzētu 4,5% no IKP. Tad varētu sistēmu sakārtot. Bet tam vajadzīgs katru gadu papildu finansējums gan darba samaksai, gan pakalpojumiem. Lai ne tikai mediķim nav jābēg projām uz Norvēģiju, kur maksā trīsreiz vairāk, bet lai arī pacients redz, ka ir pieaudzis pakalpojumu klāsts un tie kļūst pieejamāki.
- Ir vēl nodokļu politikā tāda nepatīkama lieta kā nekustamā īpašuma nodoklis, ko vecākā gadagājuma cilvēki nevar samaksāt...
A. S.: - Ir labi, ka Saeima skata šo jautājumu un plānots iesaldēt kadastrālās vērtības uz vairākiem gadiem, taču nelaime ir tā, ka ļoti daudzi nespēj samaksāt nekustamā īpašuma nodokli jau šodien un pie pašreizējām kadastrālajām vērtībām. Savulaik padomju laikā cilvēki ar milzu grūtībām tika pie dzīvokļiem, pēc tam ģimenes ieguldīja visus savus sertifikātus, lai šos dzīvokļus privatizētu, bet tagad ir nonākts pie tās robežas, ka viņus var no šiem sūri, grūti iegūtajiem dzīvokļiem izlikt. Bija divi piketi pie Saeimas - viens par dzīvnieku aizsardzību, otrs par nekustamā īpašuma nodokli. Jāteic, par dzīvniekiem pikets bija daudz spilgtāks. Tātad cilvēks mums ir mazākā vērtē nekā dzīvnieki.
- Ir pilnīgi aizmirsies tāds fakts, ka Pasaules bankas eksperti veica Latvijas nodokļu sistēmas pētījumu un izteica savu priekšlikumus, kurus valdība nav ņēmusi galvā. Iztērēti 300 tūkstoši - izmesti vējā.
A. S.: - Diemžēl šī nav vienīgā nauda, kas izsviesta vējā. Ir bijuši vēl citi pētījumi, kur par mūsu naudu mūs pēta, un visādi ieteikumi, kas nav uzklausīti. OECD darba grupa pēta mūsu pensiju sistēmu, un diezin vai kāds tos rezultātus un ieteikumus ņems galvā.
Par nekustamā īpašuma nodokli Pasaules banka neņem vērā, kas Latvijā ir nekustamo īpašumu īpašnieki. Tie ir maksātnespējīgi cilvēki ar 200 eiro pensiju.
- Ir viens investīciju baņķieris - Ģirts Rungainis -, kurš saka: «Ir normāli, ja pensionārs pārdod dzīvokli un nopērk sev vietu sociālās aprūpes centrā.» Viņš arī paredz, ka nākotnē pensiju vispār nebūs. Kā to vērtēt?
E. B.: - Tie ir izteikti liberāli izteikumi. Protams, ja kādam ir piecistabu dzīvoklis Vecrīgā un viņš nevar samaksāt nodokli, tad dzīvokli vajag pārdot. Bet lielākā daļa pensionāru dzīvo mazos dzīvoklīšos un tik un tā ir trūkumā un izmisumā, kā samaksāt nodokli un komunālos maksājumus. Bet pensijas būs - cik ilgi būs Latvijas Republika, tik ilgi būs arī pensijas.