Rakstnieks Māris Bērziņš plašāku popularitāti ieguva ar savu romānu Svina garša, kura dramatizējums uzvests arī uz Nacionālā teātra skatuves, taču literārajās aprindās viņš zināms arī kā vidusmēra pilsētas ierēdņa Gūtenmorgena radošais «tēvs». Nupat klajā nācis kārtējais stāstu krājums Gūtenmorgens otrreiz, un gribējās uzzināt, par ko gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās balsotu Gūtenmorgens. Sazvanoties ar rakstnieku un pasakot, par kādu tēmu būs intervija, viņš centās atrunāties, sakot: «Nu ko tad es par to varu teikt? Es jau pats vēl nezinu, par ko balsošu.» «Tieši tāpēc arī runāsim, jo neesat vienīgais, kas tā domā.» Par to arī saruna.
- Rīt pašvaldību vēlēšanas. Vai Gūtenmorgens ies uz šīm vēlēšanām, un, ja ies, par ko balsos (ne konkrēti, bet idejiski)?
- Jau pirmajā grāmatā par Gūtenmorgenu bija tāds stāstiņš Gūtenmorgens un vēlēšanas. Tur satikās vairāki draugi un gāja vēlēt. Krūmiņš, Kalniņš un vēl daži. Viens zīlēja, par ko balsot, otrs savu balsi pārdeva, bet Gūtenmorgens gāja balsot nevis par, bet pret, jo iepriekšējās vēlēšanās bija pamatīgi vīlies. Viņu bija piemānījuši, un viņš bija šausmīgi dusmīgs, tāpēc gāja balsot pret vienu konkrētu partiju, lai mazinātu tās izredzes iegūt labus rezultātus vēlēšanās.
- Mūsu vēlēšanu sistēma gan šādu iespēju neparedz.
- Tas jau, protams, tāds absurda humors...
- Var jau izstrīpot visus, bet tik un tā sanāks, ka esi nobalsojis par partijas sarakstu.
- Tieši partiju sistēma arī vienmēr rada šīs grūtības izvēlēties.
- Vai uzskatāt, ka laiks domāt par kādu citu vēlēšanu sistēmu?
- Man liekas, ka jā. Mažoritārā sistēma, kur ir noteikti vēlēšanu apgabali, man šķiet pieņemamāka. Vilšanās politiskajās partijās ir liela. Dažreiz ir doma, ka esi sociāli aktīvs, atbildīgs cilvēks un varētu iestāties kādā politiskā partijā, bet uzreiz arī saproti, ka tevi tur vienkārši nolīdzinās, pielīdzinās un salīdzinās visādos veidos un neļaus izspraukties, pat ja tev būs superidejas. Tur būs partijas vadība, būs jāievēro partijas disciplīna, kas man ne visai... Man gribas būt pašam ar savām idejām, tāpēc uzreiz saproti, ka nevienā partijā nevari stāties, jo katrā partijas programmā un uzstādījumā ir lietas, kas ir pieņemamas un pievilcīgas, bet ir lietas, kuras gribētu mainīt un kurām nekādi nevari piekrist, ja ar sirdsapziņu draudzējies. Kāpt pāri savai sirdsapziņai nevēlos.
- Tad jāorganizē pašam sava partija.
- Nuja, jāveido, bet tik lielas tieksmes pēc kaut kādas varas vai valdīšanas, politiskās darbības arī man nav, lai es to darītu. Tur jābūt aicinājumam. Ja man ir aicinājums darīt ko citu, tad es to daru. Katram būtu jādara tas, uz ko viņam ir aicinājums, bet bieži vien politiķiem pat šī aicinājuma nav. Daudzi ir vienkārši neveiksminieki, kuri meklē vietu pie siles. Būtu labi, ja visiem deputātu kandidātiem būtu jāiziet kāds pamatots un specifisks tests. Pasaulē tas tā varbūt nekur nav, bet... Un tas tests neaprobežotos tikai ar formāliem kritērijiem par izglītību, sodāmību un tamlīdzīgi, bet arī pārbaudītu psihisko veselību, loģisko domāšanu, varbūt pat būtu jāiziet melu detektors, lai noskaidrotu, cik jūs esat godīgs. Tādā veidā jau vispirms izvētīt, vai šis deputāts vispār kvalificējas šiem kritērijiem. Tagad, tas skan skumji, bet vienalga, par kuru partiju tu balsotu, tu vienalga beigās būsi zaudētājs...
- ...es tā nevaru rakstīt...
- (Smejas.) ...es paskaidrošu. Tādā ziņā, ka neviena partija, par kuru būsi balsojis, pat ja tā tiks pie varas, neizpildīs visus tos solījumus, kurus saviem vēlētājiem būs devusi pirms vēlēšanām.
- Manuprāt, trakākais ir tas, ka partijām trūkst vīzijas, ko tās grib izdarīt. Viss koncentrējas uz vēlmi tikt ievēlētiem, un tad tik sola viens par otru vairāk. Ja kāds sola 70% atlaidi nekustamajam īpašumam, tad otrs jau 90%, bet par darāmajiem darbiem kaut kā nerunā.
- Atceros, vēl deviņdesmito gadu sākumā pirms vēlēšanām pie mums mājās pat ieradās tāds personāžs kā Aivars Prūsis un viņš mums solīja, ka te viss būs noasfaltēts un sakārtots. Mums Pārdaugavā ir tāda maza ieliņa ar dolomīta šķembu segumu, kas birst, put, bet lietus laikā veidojas dubļi. Protams, nekas noasfaltēts netika, Prūsis amatā tika, bet solījumus nepildīja, tāpēc es par tiem solījumiem pirmīt ieminējos. Pēdējo desmit gadu laikā esmu uzrakstījis divas vēstules Rīgas domei. Vienā es savācu visu ielas iedzīvotāju parakstus, lai ielu saved kārtībā, bet otru uzrakstīju pats no sevis. Zvanīt arī zvanīju, bet bez papīra jau viņi nereaģē. Atbildes bija tīrās atrunas. Vienkārši neviens neko negrib darīt. Te ir vēl viena lieta. Abas paralēlās ielas ir noasfaltētas, bet zemes nodoklis mums visiem ir vienāds. Uz manas ielas ir sliktāki dzīves apstākļi, jo mana māja noput ar dolomīta putekļiem. Viss tiek vispārināts un netiek vērtēts, ka vienam zemes gabalam un mājai ir tāds nodoklis, bet citam, turpat netālu, būtu piemērojams pavisam cits. Tajā pašā laikā mums kaimiņos ir veca, neremontēta māja, kuras vērtība nav augsta. Par zemi mēs maksājam vienādi, bet es savu māju pārbūvēju, renovēju, un uzreiz klāt bija Rīgas domes vērtētājs, kurš māju novērtēja ļoti augstu, un līdz ar to man nekustamā īpašuma nodoklis par ēku tagad ir daudz lielāks. To izjūtu kā ļoti negodīgu lietu, jo esmu ņēmis kredītu, esmu atjaunojis māju par saviem līdzekļiem, bet es neesmu tik bagāts un man bija stipri finansiāli jāiespringst, lai to izdarītu, bet... Esmu atjaunojis graustu, uzlabojis pilsētvidi savā lokālajā vietā, bet man par to vēl ir papildus jāmaksā lielāks nodoklis. Tas man ļoti griež. Pilsētas centrs mums ir sakopts, brauc zemās grīdas tramvaji, un var teikt, ka esam Eiropas līmeņa pilsēta, taču, kā teica mana vecmāmiņa, augšā pie mums ir ui!, frizūra ir smuka, seja noklāta ar kosmētiku, bet apakšā ir diezgan nodriskātas bikses. Ar to es domāju Rīgas priekšpilsētas, nomales. Kamēr visa pilsētas infrastruktūra nav sakārtota, ielas ir bedrainas vai putekļainas, vai varam atļauties tērēt naudu dažādām ekstrām?
- Vai, raugoties uz šo vēlēšanu kampaņu, nerodas iespaids, ka sabiedrība ir nedaudz nogurusi no politiskām cīņām un ir iestājusies zināma apātija? Šobrīd pat grūti iedomāties situāciju, kāda bija 2009. gada 13. janvārī, kad Vecrīgā notika grautiņi. Politiskās aktivitātes kritums parasti liecina vai nu par to, ka viss ir ļoti labi, vai arī - es jums tāpat neticu, es dzīvoju savu dzīvi, un lieciet mani mierā... līdz kādam noteiktam brīdim.
- Jā, tas bieži ir priekšvēstnesis kaut kādam vilnim. Pasaules vēsture tam ir apliecinājums. Ir kaut kāds nosacīts miers, vilnis sakrājas un tad līst pāri malām. Tas, ka sabiedrība ir pasīva, ir likumsakarīgi, jo pēc visām lietussargu vicināšanām, oligarhu vajāšanām un tamlīdzīgām lietām nekas būtiski jau nemainījās parastā Latvijas iedzīvotāja dzīvē un viņš vienkārši kļuvis apolitisks. Tikmēr citi cilvēki nonāca pie varas, tādi apgaroti, ar visādiem smukiem nosaukumiem - Vienotība, kas, izrādās, tik vienota nemaz nav. Ar tiem nosaukumiem ir ļoti interesanti. Saskaņa nerada ap sevi nekādu saskaņu, tai reti ar kuru saskan, Vienotība nav vienota kā vienība, ZZS - zemnieki ar zaļajiem ir unikāls veidojums Eiropā, jo zemnieki ber pesticīdus, bet viņi ir kopā ar zaļajiem, kuriem pret to visu būtu jācīnās. Kad Latvija iestājās ES un tur ieradās zaļie kopā ar zemniekiem, visi uzvalkos un šlipsēs, tad turienes zaļie savos džemperīšos un džinsos skatījās uz mūsu zaļajiem ar atvērtām mutēm. Jūs esat kopā ar zemniekiem? Mēs visu laiku pret viņiem cīnāmies. Traģikomiska ir situācija ar tā dēvētajām latviskajām partijām, kuras laikam ir pašpietiekamas un nekādi nevar vienoties vienā blokā. Ja jau viņi domā pēc vēlēšanām veidot koalīciju (ja iegūs vairāk nekā Ušakova bloks), tad kāpēc šī koalīcija netiek veidota pirms vēlēšanām? Kāpēc netiek ļauts vēlētājiem ar saviem plusiem un svītrojumiem izveidot šīs koalīcijas deputātu sastāvu? Tādā gadījumā arī viņiem visiem kopā būtu lielākas izredzes uzvarēt.
- Šādā veidā vairāk cilvēku var nosaukties par deputātu kandidātiem un iedomāties, ka uz kaut ko patiesi kandidē.
- Tā sajūta ir, ka Saskaņa un Gods kalpot Rīgai ir stingri nolēmuši, ka viņi grib Rīgā valdīt, bet pārējās partijas izskatās, ka tām svarīgāka ir Saeima. Rīgā ir jāpiedalās kaut vai formas pēc, jo kā tu nepiedalīsies? Ko par tevi padomās, ja nepiedalīsies Rīgā?
- Jūs sakāt, ka dzīve nav mainījusies, bet vai ir mainījusies politiskā vide, politiskā kultūra?
- Nē, nav mainījusies. Tur tā lieta. Ņemsim to pašu Vienotību, kur ir tāds personāžs kā Zaķis. Cik daudz skandālu. Viņi ne ar ko neatšķiras no citiem, kurus drausmīgi kritizēja. Tāpēc arī gribas runāt par vēlēšanu sistēmas maiņu un mažoritārā principa ieviešanu.
- Labi, nekas nemainījās, un tagad mēs dzīvosim tādā iekonservētā situācijā tālāk vēl ilgus gadus?
- Varu spriest pēc sevis. Ilgus gadus plosījos par to savu ielu, neko neizcīnīju, mana aktivitāte apsīka, spēka pietrūka, es apstājos un vienkārši piekusu. Nuja, atmetu ar roku. Tagad esmu tajā noskaņojumā, ka dari ko gribi, spirinies, cik gribi, izdarīt neko nevari. Politiskā vide, nokļūstot amatos, kļūst stipri vājdzirdīga. Varbūt paies laiks, es atpūtīšos, sabiedrība atpūtīsies, un atkal sakrāsies piens tesmenī. Varbūt tesmenis ir izslaukts un tam ir atkal jāpieriet. Viss notiek cikliski, un pienāks tas brīdis, kad tesmenis burtiski sprāgs pušu un piens tecēs bez slaukšanas.
- Tātad pagaidām būs jādzīvo ar dažādiem zaķiem politiskajā galvgalī?
- Divdesmit piecos gados visi, kas jau nu ir vēlējušies ar politiku nodarboties, to ir izdarījuši un savu roku izmēģinājuši. Varbūt kaut kas var nākt no jaunās paaudzes, bet mēs vienmēr esam no Eiropas drusku atpalikuši. Tāpēc es nebrīnītos, ja mums vēl kādus piecus gadus būs jāskatās uz šiem pašiem. Kamēr atkal «uzsprāgs».
- Vai jūtat, ka politiskajā vidē kaut kas briest?
- Manuprāt, viņi redz tikai sevi un to šauro loku, kur viss ir kārtībā. Viņi saka: «Ko jūs tur vispār uztraucaties?» Nebūtu slikti, ja Saeimu pārceltu uz kādu diezgan atpalikušu Latvijas novadu ar izdangātiem zemes ceļiem, lai viņi tur dzīvo un no turienes vada. Varbūt muļķīgi, bet domāju, ka arī deputātiem būtu jādzīvo parastā blokmājā Pļavniekos, Ziepniekkalnā, lai viņi izjūt reālo dzīvi. Centrs vienmēr būs sakārtots, bet lai viņi redz, kas notiek apkaimēs. Tagad viņi iekāpj automašīnā, kondicionētājs ieslēgts, un aizlaiž uz savu Jūrmalas, Baltezera vai Mežaparka māju, un tur atkal ir savā idillē. Viņi tādās idillēs dzīvo un pārvietojas pa tādiem kā tuneļiem. Tunelis te ir limuzīns, bet tas ir no apkārtējās pasaules norobežots tunelis, pa kuru pārvietoties no vienas komfortablas vietas uz otru. Neesmu sociālists un kreisi noskaņots, bet sociālās plaisas mazināšana ir būtisks normālas sabiedrības elements. Tā būtu ļoti simpātiska un oriģināla prakse, ja viens lielas algas saņēmējs, piemēram, Latvijas Bankas prezidents, nodrošinātu ar normālu algu vairākas medmāsas Stradiņos vai Dzemdību namā. Jābūt lielākai solidaritātei starp cilvēkiem.
- Kāpēc šī ļoti saprotamā tēze jāizsaka ar atrunu - neesmu sociālists un kreisi noskaņots? Uz to arī balstās šī «tuneļa» politika, ka būt par lielāku sociālo taisnīgumu un lielāku solidaritāti ir slikti, jo tādējādi esi kreisi noskaņots vai, vēl trakāk, sociālists. Tas ir viņu galvenais trumpis, un viņi uzreiz saka: «Vai jūs gribat kā sociālismā, kur viss tiek sadalīts un pārdalīts?» Nē, nē.
- Nuja, piekrītu. Tad esmu kreisi noskaņots un sociālists (smejas). Tā mums bērnības trauma. Tad es saku, ka esmu sociāli atbildīgs, vēlos mazināt plaisu starp cilvēkiem un veicināt solidaritāti. Es negribētu no tiem banku vadītājiem un citiem lielo ienākumu saņēmējiem kaut kā ar varu ņemt nost, bet viņi diemžēl vēl nav tik tālu attīstījušies un arī sabiedrība kopumā vēl nav tik līdzjūtīga, lai solidarizētos ar kaut kādiem mazāk pārtikušiem slāņiem. Diemžēl tie, kas varētu dot kādu savu artavu, nespēj solidarizēties ar tiem, kam iet daudz grūtāk, un turpina domāt tikai par sevi un sevi, savu peļņu un atkal peļņu.
- Ja iesākām mēs sarunu ar to, par ko vēlēs Gūtenmorgens, tad nobeigsim ar to, par ko balsos Māris Bērziņš. Kādi būs viņa kritēriji?
- Es tomēr gribētu ierosināt iespēju balsot PRET. Nobalsoju PRET kādu partiju, un tai viena balss nost mīnusā. Mēs baidāmies no oriģinālām idejām. Mums liekas, nē, nu tā taču nav pieņemts. Nevajag baidīties no radošas pieejas. Nevajag tikai to veco stigu mīt. Es, protams, aiziešu un nobalsošu, lai gan man tirpas uzdzen apgalvojumi, ka vēlēšanas ir kaut kāds pienākums. Nav tas nekāds pienākums.