Zinātnieki meklē 4. Atmodas formulu

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa 31. maijā rīkoja ekspertu konsīliju Vai ceturtā Atmoda ir iespējama?. Konsīlijā piedalījās arī Saeimas, Pašvaldību savienības un citu organizāciju pārstāvji. Uzskatu šo tēmu par svarīgu, turpināmu un katram domājamu. Sākot ar nesaudzīgu, objektīvu un godīgu mūsu pašu pilsoniskuma novērtējumu. Te ir tikai fragmentāras tēzes no konsīlija dalībnieku (ne visu) domām par esošo un jaunu atmodu.

Labu, tā teikt, ceļavēju un arī uzstādījumu vēstulē kolēģiem pirms konsīlija sniedza

Ojārs Spārītis,

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents:

F64

«Domāju, ka Latvijas Zinātņu akadēmija skārusi būtisku sabiedriski politisku tēmu, kuras risināšana ir plašākas sabiedrības diskusijas cienīga.

Noteikti ir vērts iesaistīties šīs tēmas izstrādē ar Jūsu uzmanību, jautājumiem, palīdzību un viedokļiem, jo šobrīd Latvijā pietrūkst tādu politisku spēku kā Tautas fronte, tādu mediju kā laikraksts Atmoda vai TV raidījums Labvakar un sabiedrību konsolidējošas institūcijas.

Vai 25 neatkarības gados no 16 000 uz 3000 zinātniekiem novārdzinātā Latvijas Zinātņu akadēmija var kļūt par viedokļu kalvi, vai atlikušie zinātnieki - par viedokļu līderiem, ja arī tas ir skaidrs, ka sociālajos procesos, kurus lielā mērā aizsāka, rosināja un ar savu degsmi uzturēja tieši inteliģence, kā uzvarētāji iesoļoja citi - bijušie nomenklatūras darbinieki, administratīvā, partijiskā, ierēdnieciskā aparāta pārstāvji un populisti, kuri izstūma inteliģenci no ideju ģenerēšanas un pārņēma iniciatīvu valsts budžeta veidošanas, privatizācijas un likumdošanas jomās.

Inteliģencei palika tik vien kā gods būt par ārējo valsts atribūtu - karoga, himnas, ģerboņa, Melngalvju nama atjaunošanas idejas uzturētājiem. Bet G-24 kredītu izsaimniekošanas, finanšu piramīdu veidošanas, Latvijas uzņēmumu likvidācijas un Zinātņu akadēmijas kā valsts ekonomikas instrumenta iznīcināšanas lomu izpilde jāmeklē Ivara Godmaņa, Māra Gaiļa, Valda Birkava valdībās, par kuru lomu nule iznākušās Latvijas tautsaimniecības vēstures lappusēs neatradīsim ticamas atbildes.

Varbūt akadēmiķes Raitas Karnītes organizētais konsīlijs rosinās radošām pārdomām - ko darīt, kā dzīvot tālāk, jo ar atpakaļejošu datumu agrāk pieļautās kļūdas nav iespējams izlabot. Bet varbūt mūsu sabiedrība var kļūt gudrāka un tālredzīgāka šodien, lai ikviens pilsonis kļūtu atbildīgi domājošs un ar savu rīcību neveicinātu fatālas kļūdas.»

Raita Karnīte, ekonomikas doktore, LZA akadēmiķe:

F64

- Šajā konsīlijā mēs gribam saprast, vai Latvijas sabiedrības attīstībā ir iespējama jauna Atmoda, tautas gara pamošanās, kas atraisa cilvēkos snaudošo potenciālu, sekmē pavērsienu uz progresīvām pārmaiņām un lielāku atbildību par savu valsti. Tas ir pozitīvais ceļš.

Vai arī - tieši otrādi, pašreizējās iekšpolitiskās un ārpolitiskās situācijas ietekmē Latvijas sabiedrībā veidojas priekšnosacījumi jaunai pretestības kustībai vai pat vairākām kustībām. Kādā virzienā tā/tās varētu būt vērstas un kas varētu būt tās/to dzinējspēks? Un kāpēc gan Atmoda nevar nākt caur pretestību? Gribētos saņemt atbildi, kādi ir iespējamie pretestības virzieni (vispārējs noliegums, labklājība, darbs, dzīves apstākļi, politiskā vide, etniskās koncepcijas).

Sabiedrībā tiek kurinātas bažas un nemiers. Turklāt - divdesmit septiņos gados pieaugusi paaudze, kuras attieksme ir - «viss slikti, bet es nepiedalos». Gribas jautāt - vai neesam sasnieguši iepriekšējo atmodu ideālus, vai esam jau paguvuši kaut ko pazaudēt? (..) Un, kas ir tie mistiskie «viņi», kuriem mēs, sabiedrība, dodam iespējas, bet neko no viņiem neprasām. Un tad sakām: viņi ir slikti! Nu tad iemācāmies no viņiem prasīt!

Es neesmu pesimiste. Es tikai domāju - cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai mēs iemācītos… kaut vai pasmaidīt, ieejot veikalā, kaut pasveicināt cilvēku kā Vācijā… Tās mazās nianses, kas dara cilvēku labāku. Jo - neievērojot šos sīkumus, mēs zaudējam lielajās lietās. Mēs baidāmies būt pret sevi kritiski un analītiski. Mēs gribam visu zem tepiķa. Viss forši, viss jauki… Bet kļūstam tādi, ka netiekam uz priekšu. Un tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, kāda ir sabiedrība. Galvenais jautājums - saprast, kādā virzienā mums jāmainās, lai mēs beidzot tiktu galā ar savu valsti.