Zinātnieki meklē 4. Atmodas formulu

Zbigņevs Stankevičs, Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts:

F64

- Ceturtās atmodas iespējamība jāskatās iepriekšējo atmodu kontekstā. Kādi tur bija mērķi? Pirmā atmoda izveidoja latviešu tautas nacionālo pašapziņu, apziņu, ka mēs esam latvieši, ideju par Latviju. Varbūt mērķis nebija tā noformulēts, bet inteliģencē, kura radās, šī ideja nobrieda. Otrā atmoda noveda pie Latvijas valsts izveidošanās. Mērķis bija liels, uzstādījums ļoti skaidrs. Trešā atmoda. Mērķis - atgūt neatkarību. Bet - ne tikai tas vien. Protams, tā bija galvenā ideja. Sapnis par brīvību. Bet - tad, kad brīvība politiskā ziņā tika atgūta, izrādījās, ka gaidīts tika vairāk. Gaidīts tika, ka brīvība būs idejiska pozīcija, bet pēc tam sāksies materiālais, kultūras un garīgais uzplaukums. Galvenais mērķis tika sasniegts, bet mums šajā diskusijā jāvērtē, kāpēc izplūda turpinājums. Kas vajadzīgs, lai izpildītu trešās atmodas nolūku otro daļu? Izglītība, zinātnes, kultūras, garīgā dimensija, ekonomika. Vispusīga cilvēka attīstība.

No visa tā, kas te izskanēja, man skaidri izriet izglītības prioritāte. Izglītības un kultūras.

Ilmārs Latkovskis, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs:

F64

- Man šķiet, ka pilnībā garīgā atmoda nav notikusi. Tā varbūt ir tā vilšanās, ko mēs īsti nespējam apzināties. Trīsdesmit gadi pagājuši. Un tagad tas atkritiens varbūt jau ir vajadzīgs līdz dibenam. Lai var atsperties.

Latvijas neizdzīvotā lieta, Latvijas nācijas neizdzīvotā lieta ir tā, ka mēs neesam izdzīvojuši pilnvērtīgu savas nacionālās valsts kursu. Tās augšupejas, pavasarīgās lietas, kas bija pirms Otrā pasaules kara, nosala… To mēs neesam izdzīvojuši. Bet garīgajai atmodai būtu vajadzīga spēja labāk tikt galā ar saviem etniskajiem ievainojumiem. Mums ir ļoti smagi etniskie ievainojumi. Ja mēs ar tiem nespējam pozitīvi tikt galā, tad mēs dažādos līmeņos saārdām savu iekšējo ego. Ja man būtu jāanalizē - kas ir lielākā pretestība mūsu garīgajai atmodai, tad lielākais ienaidnieks - es domāju - ir iekšējais. Sava individuālā ego līmenis… Tātad - iepriekšējās atmodas mērķi ir sasniegti, bet garīgā atmoda nav notikusi. Iekšējais ego nav pārvarēts. Tas ir pamatjautājums.

Bet - no iepriekšējās atmodas mūsu situāciju atšķir tas, ka esam Eiropas sastāvdaļa. Es piekrītu tam, ka mēs par daudz mēģinām izdabāt Eiropas regulām un likumiem. Tomēr - neraugoties uz visu, ko mums gribas kritizēt, Eiropai ir lieli humānie sasniegumi. Tur mums būtu ko pamācīties, tur jāmeklē atslēga, lai mums būtu lielāka atvērtība pret reliģiju, kultūru. Dažkārt tur varbūt atradīsim arī iemeslus, kāpēc mums ir nelabvēlīgi apstākļi saimniecībā un biznesā.

Raksturojot mūsu politiku, esmu lietojis apzīmējumu - partiju demokrātijas diktatūra. Un teikšu, ka mums ir ļoti mazs pieprasījums pēc gudra politiķa. Ir ļoti liels pieprasījums pēc ārišķībām, pēc skandāliem, pēc konfliktiem… Mazliet tāda kā apburtā loka sajūta, kurā esam padevušies negācijām un sevis noniecināšanai… Tajā pašā laikā - es neesmu pesimists. Es jūtu - kaut kur tepat tā atslēga ir. Mēs atradīsim.