Filozofe Maija Kūle: Eiropas Savienība šobrīd irst pa vīlēm

Filozofe, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) akadēmiķe, Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta direktore, vadošā pētniece, profesore Maija KŪLE intervijā Neatkarīgajai vērtē mūsu kopā būšanas potenciālu, mūsu vēlmi apturēt tautas noasiņošanu.

- Jūsu jaunākās grāmatas nosaukums ir Jābūtības vārdi. Jūs uzskatāt, ka vērtības ir jābūtības nesējs. Bet maija beigās Zinātņu akadēmijā (ZA) jūs teicāt, ka šodien mūsu valstī šīs dimensijas ir ārkārtīgi maz. Kāpēc?

- Vērtības mūžīgi mūžos bijušas cilvēku dzīves ceļvedis. Vai tā Senā Grieķija, Roma vai kāda Āzijas impērija. Cilvēki dzīvo ne tikai ar zināšanām, kaislībām un jūtām, bet ar mērķiem, vērtību orientācijām, jo mēs esam garīgas būtnes.

Viena no augstākām Eiropas civilizācijas vērtībām ir brīvība. Jau kopš Spartaka laikiem. Arī mēs, tie, kas bijām Tautas frontē, Baltijas ceļā, to atceramies. Vismaz savās izjūtās. Ir zemāka ranga vērtības… Labklājība. Ir vērtība, kuru mēs filozofijā nesaucam par vērtību, bet par starpnieku. Nauda. Nauda mūsdienās ir ļoti nepieciešama. Bez naudas cilvēks nevar nodrošināt savas elementārās vajadzības. To mēs tagad redzam gan mediķu gribā streikot, gan skolotāju raizēs, gan nabadzīgo aprindu satraukumā.

Eiropas Savienība (ES) ir pareizi darījusi, uzsverot cilvēka tiesības. Nepolitizētas cilvēka tiesības - tiesības uz pajumti, tiesības nebūt vergam, tiesības uz zināmu iztiku, dzīvības nodrošināšanu… Bet, ja šīs tiesības, šīs pamatvajadzības netiek nodrošinātas, tas rada raižpilnu situāciju, neapmierinātību ar valsti, pat ar valsts funkcionēšanu.

Tomēr cilvēkiem, lai viņi būtu laimīgi (tas ir teikts tūkstošiem gadu), vajadzīgs ne tikai šis elementāro izdzīvošanas vērtību nodrošinājums, bet arī augstāki - uz laimi - vērsti mērķi. Laime un prieks nav nodrošināmi tikai ar milzīgu naudas čupu. Visi to zina. Arī no latviešu tautas pasakām.

- Par vērdiņu…

- Ar vērdiņu vajag rīkoties ļoti uzmanīgi. Aiz vērdiņa sēž velns. Aiz vērdiņa sēž kaitinātājs - alkatība… Tas nenoved pie laimes. Sociologi tagad sākuši pasaulē mērīt laimes indeksu. Un, lai cik tas paradoksāli būtu, piemēram, Indijā tieši nabadzīgie bieži uzrāda augstu laimes indeksu. Jo viņiem ir prieks par sauli, par dzīvību, par iespēju dabūt kādu kumosu… Labklājības valstis, uz kurām mēs it kā tiecamies, uzrāda zemākus indeksus. Latvija šajā ziņā ir pa vidu.

Kā mūsu valstī trūkst… Tautas frontes laikā bija pacēlums. Bija cerība uz brīvību, uz valsts atjaunošanu, uz to, ka mēs paši kā tauta valdīsim savā zemē… Tagad, pēc divdesmit septiņiem gadiem šīs gara, šīs pacēluma idejas un vērtības priekšplānā neiznāk. Priekšplānā iznāk diezgan liels egoisms, iznāk viens no Bībelē piesauktiem grēkiem - alkatība. Priekšplānā iznāk sevis mīlēšana, nerūpēšanās par sabiedrības interesēm, par tautas kopējo labklājību, par kopā būšanas ideju. Tie ir tie mūsu vērtību grēki, par kuriem filozofiem gribas runāt un runāt. Un - ne tikai filozofiem. Baznīca arī par to ļoti daudz runā.

Kas mūs grūž tādā vērdiņa alkatības, sevis mīlēšanas bedrē? ZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa šajā sakarā rīkoja tematisku apspriedi - Vai ceturtā Atmoda ir iespējama?. Es šajā apspriedē biju starp tiem, kuri teica - man negribas iziet no šīs telpas, sakot: tas nav iespējams. Man negribas būt nihilistiskai, ciniskai…

- Bet jūs ZA teicāt arī, ka šodien īsti neredzat spēku, kas to varētu veikt…

- Jā, taisnība. Es neredzu šo spēku, šo pieprasījumu pēc augstākām vērtībām. Sociālos tīklos Zinātņu akadēmijas pasākumu pat apsmēja - tas esot pārāk nepārdomāti ideālistisks… Es drīzāk teiktu, ka ir vajadzīgs process, kurš pavērš mūs uz jaunu atmodu. Bet vērtību atmoda ir vajadzīga. Nevis revolūcija. Tas ir barbarisms.

Kas man liktos svarīgi pirmām kārtām? Mēģināt pagriezt cilvēku ļoti egoistisko interesi vairāk uz kopējo interešu pusi. Es te nedomāju grupējumu intereses, bet tautas, sabiedrības, arī valsts kopā būšanas intereses. Ja lietotu vārdu «vienotība», tad tam tagad ir partijisks, politisks zemteksts. Bet - ir citi vārdi. Solidaritāte, kopā būšana. Balstoties Huserla fenomenoloģijā, Aigars Dāboliņš izdomāja vārdu «mēsība» (no vārda «mēs»). Mēsība - kopā būšanas izjūta, mērķa uzstādīšana… To vajadzētu stimulēt, iemiesot mākslas darbos. Jo māksla uzrunā cilvēkus ļoti spēcīgi. Protams, labi, ka mums tagad ir vēsturisko romānu sērija. Mēs ar interesi tos lasām. Ingu Ābeli, Noru Ikstenu… Tā ir arī vēsturiskās atmiņas sakārtošana. Piedošana, vardarbības mazināšana… Tas ir ļoti no svara. Šī kopā turēšanās, šī valstiskuma, pilsoniskuma izjūta būtu kopjama un stimulējama. Tā ir ļoti vajadzīga arī Eiropas Savienībā, kas šobrīd irst pa vīlēm.

- Bet - lai cik savādi liktos, man viena no šī laika vērtības zīmēm ir tas, ko jūs teicāt minētajā sanāksmē: jūsu vecmamma piedzīvoja divus karus, mamma - vienu, jūs - nevienu. Un savā grāmatā jūs sakāt: cik brīnišķīga ir Eiropas Savienība - karu nebūs. Nodzīvot mūžu bez kariem - man tā šķiet liela vērtība.

- Jums ir pilnīga taisnība. Tas tā bija vēl pat pirms desmit gadiem - lai nu kas, bet Eiropa nav apdraudēta. Tagad tas ir mainījies.

- Un nu jums ir sajūta, ka ES kaut kas šķeļas. Kas rada šo sajūtu?

- Man liekas, ka šobrīd ES balansē uz naža asmens. Man šo sajūtu rada tas, par ko esam jau runājuši dažādos Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā semināros. ES veidojās kā ogļu, tērauda… kā ekonomiska pēckara savienība, tai bija ekonomiski, finansiāli mērķi, arī pēckara atjaunošanas mērķi. Bet ES līdz šim nav attīstījusi (un ES vadība to gluži labi apzinās) šos te kopā būšanas, civilizāciju pacilājošos mērķus. Latvijas Saeima savulaik ar balsojumu akceptēja Līgumu par Eiropas konstitūciju. Tas ir ap

250 lappušu garš, birokrātisks teksts. Eiropas kopējās satversmes meklējumi tika norakti milzīgā politizētā, birokratizētā, ar ekonomiskām interesēm pieslānītā nebaudāmā tekstā. ES konstitūcija izgāzās. Nīderlande un Francija savu iekšpolitisko apstākļu dēļ nobalsoja pret. Iespaidīgā Eiropas presē iespaidīgi cilvēki (Jirgens Hābermāss, Žaks Deridā…) toreiz rakstīja - ES nebūs laba nākotne, ja tā neveidos lielāku kopesamības izjūtu. Eiropa ir kā kuģis, un ir ļoti svarīgi, lai tam ir kapteinis, lai kuģis nemētājas kā skaidiņa milzīgā jūrā… Turklāt šo kuģi grūsta dažādi airētāji, īsti nezinot, uz kuru pusi to aizgrūstīt.

- Jūs uzskatāt, ka viens no šodienas Eiropas ģīmja iemesliem ir tieši tās kapteiņu, ES līderu, vājums…

- Es saku vēl briesmīgāk. Ja mums nāk ausīs, ka ES vadītāji par tādiem kļuvuši aizkulišu spēlēs, tad tas nav pieņemami. Šobrīd man šī situācija liekas īpaša vēl ar to, ka viņus - kā Junkeru - tautas nekā nevar atcelt. Ap 500 miljoniem Eiropas cilvēku nav nekādas teikšanas par šo līderu izgājieniem, par nākotnes modeļiem, kurus sacer viņu birokrātiskais aparāts. Sevišķi skatoties uz valstīm ar sapņiem par impērijām, jo salīdzinoši ES pretī stāv gan Redžepa Erdogana, gan Vladimira Putina ideoloģiskais spēks), jāatzīst, ka ES tieši ideju ziņā ir vāja un tās pārvaldība - nepārliecinoša. Te ir vajadzīgas radikālas izmaiņas, un būtu slikti, ja Brexit uz to nepiespiestu.

Man liekas, ka ES vājums ir ielikts tās saknē. Rūpes tikušas pievērstas pragmatiskām interesēm, ekonomikai, īpaši - finanšu tirgos balstītai ekonomikai. Bet ES kopējā idejiskā satversme atstāta novārtā. Putins Krievijā pumpē tajā milzu līdzekļus katru dienu. Jā, mums tā ir nepatīkama ideoloģija, mēs to redzam un saprotam. Turki arī pumpē. Kemals Ataturks izveidoja sekulāru valsti, bet tagad (esmu tur bijusi pasniedzēja) viņa portretiem aizkariņi priekšā… ES blakus ir valstis ar spēcīgu ideoloģiju. Ne tikai rupori, valstis ar savu ideju karkasu. Bet ES joprojām neiegulda šajās lietās savus spēkus, lai veidotu mēsības, kopā būšanas ideju. Humanitārās zinātnes vērtē kā otršķirīgas. Rietumu filozofiju un civilizācijas pamatvērtības nemāca. Tāpēc ES ir trausla.

- Vai tiešām, lai atmostos, ir jākrīt līdz dibenam (to ZA pieļāva Māris Pūķis)? Cik tālu esam no «dibena»? Arī, piemēram, bēgļu problēmas regulējums ES manā uztverē ir signāls uz to pusi.

- Nokrist līdz zemei, lai attaptos - tā ir bīstama lieta. Var sašķīst pavisam. Sabiedrība, tautas tālāka eksistence var sašķīst gabalos. Mēs esam jau stipri tuvu tādam garīgo vērtību zudumam, kad šī sašķīšana var notikt. Skatoties uz cilvēku vērtībām, kuras ir pragmatiskas un ļoti egoistiskas, es reizēm sev jautāju: kā tas būtu, ja atkal būtu 17. jūnijs? Vardarbīgs vai nevardarbīgs, bet - varas pārņemšana citas ideoloģijas rokās. Cik mums būtu kolaboracionistu? Baigi daudz! Cerams, ka tā nenotiks. Cerams, ka ES un NATO palīdzēs noturēt mūsu drošību.

Par bēgļiem. Pāvests uzsvēra, ka mēs atšķirībā no stipri niknākām civilizācijām esam humānisti. Jā, mēs tādi esam. Mēs gribam palīdzēt cilvēkiem, kam klājas plāni. Bet - šie cilvēki apliecina ne tikai savu objektīvo, briesmīgo situāciju nāves draudu priekšā. Tādu ir mazākums, jo ļoti daudzi nāk kā ekonomiskie migranti. Man ir iespaids, ka Frontex (Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūra), kurai vajadzētu regulēt šo bēgļu plūsmu un apturēt ekonomisko migrantu barus, joprojām ar to galā netiek… Kvotu sistēma man jau pirmajā mirklī likās neprātīga. Lai arī Latvija ir izbraukusi cauri ļoti vienkārši. Mēs savas kvotas paņemam, bet bēgļi no mums aizmūk. Mēs atviegloti nopūšamies…

Turklāt man ir iespaids, ka šie cilvēku pārvietošanas procesi tiek izmantoti, lai nelegāli pelnītu. Bet - pret Eiropas humānismu, kur tas, glābjot cilvēkus no reālas nāves, ir patiess, nostāties negribas.

- Jūs sakāt - Eiropa nedrīkst zaudēt piederību pie kristīgās civilizācijas. Bet - vai pati Eiropa lielā mērā nav gatava to zaudēt?

- Es domāju, ka Eiropa šo piederību vēl nav zaudējusi. Protams, sekulārās sabiedrības uzvara, sākot jau ar franču revolūcijas laikiem, ir ietekmējusi eiropeisko domāšanu. Un - ir pareizi, ka valsts atdalīta no baznīcas. Arī ES pārvaldība ir atdalīta no baznīcas.

Taču - baznīcas nozīme un ietekme nav zudusi. Tā ir diezgan iespaidīga. Arī Latvijā. Lai gan - arī reliģijas jomā šobrīd ir salaistas iekšā postmodernas nezāles. Es negribu reliģiju kā dogmatisku melnsvārcību, es gribu reliģiju, kura nes mums garīgās vērtības, kuras ir kristīgās civilizācijas pamats. Baznīca dara ļoti labu darbu, uzstājoties par tām, rosinot garīgo vērtību aizstāvību.

Bet Eiropā es kristīgo vērtību klātesamību saprotu ne tikai kā līdzdalību draudzē, bet kā ar atbildību, ar brīvības un patiesības augsto cenu, ar grēku, sirdsapziņu, ar cilvēka iekšējo vērtību sistēmu saistītu uzstādījumu. Un - tas ir katra atbildības līmenis. Es negribu teikt, ka tā ir zaudēta lieta. Neraugoties uz to, ka daži mani kolēģi Eiropas civilizāciju noraksta. Man tik pesimistiski domāt negribas.

- Labi, piederību kristīgai civilizācijai, pateicoties garīgiem un kādiem sabiedriskiem institūtiem, mēs varbūt tik ātri vēl nezaudēsim. Bet, vai Eiropā ir kāds laicīgs mēsību uzturošs pamatelements? Ja tas vēl ir nacionāla valsts, jājautā, kāpēc mēs arī šajā ziņā pielāgojamies ES spicei, nevis esam tai paraugs? Jūs sakāt - pat pašvaldību vēlēšanu piedāvājumos partijām nebija nekā nopietna par garīgo vērtību balstīšanu… Kāpēc mūsu vēlētā vara nav mums šajā ziņā paraugs?

- Ideālā variantā tam tā vajadzētu būt. Politologi te mēdz piesaukt padomju laiku un teic, ka mums daudzas parādības - arī blefošana, šmaukšanās, līgumu nepildīšana, dubultmorāle… nāk no padomju laikiem.

- Šodien man šie «argumenti» jau liekas vien pašiem savu kaišu attaisnošana…

- Tauta jāvadā četrdesmit gadus…

Cilvēks, ja viņu nevirza un neaudzina, ir samērā vāja būtne. Tostarp arī izglītības sistēma tiek ļoti pragmatizēta. Mēs universitātē visu laiku iebilstam pret to, ka humanitāro vērtību apjēgums, arī tā pati filozofijas, ētikas mācīšana tika izsviesta no skolu un augstskolu programmām. Kur tad lai rodas sajēga par pasauli un dzīves vērtībām?

Tagad ar lielu pompu tiek ieviesta kritiskā domāšana. Jā, jābūt kritiskam, jābūt distancei. Neesi, kā spāņu filozofs Ortega to sauca - «pelēks cilvēciņš». Nevajag, tā ir stulba dzīve. Bet, lai būtu kritiskā domāšana (nevis viena melnā kritika, noniecināšana), vajag būt saturam, vērtībām, pārliecībai un ticībai. Kāpēc tu attiecies kritiski? Jo - ja tevī nav satura, ja tevī nav apjēgsmes, nav ieaudzinātas kultūras bagāžas - tu taču neko nevari kritizēt, tu tāpat esi štampu varā. Kāds tad būs kritiskās domāšanas satura piepildījums kompetenču izglītībā, kas tagad tiek taisīta? Izskatās, ka tā arī būs vairāk formas maiņa. Turklāt - ziniet, ko ļoti vajag? Atšķirīgu vērtību sistēmu sapratni. Jo pasaule ir globalizējusies. Piemēram, islāma vērtību studijas. Lai saprastu, kas šiem cilvēkiem dārgs. Un viņiem - savukārt - vajag eiropeiskuma izpratni. Nav vajadzības ar viņiem konfrontēt, taču mēs viņus neatpazīstam un bieži nespējam adekvāti reaģēt. Bet kultūru vēsture šobrīd tiek no mācīšanas izvajāta, humanitārais skatījums - izsviests, jo valda pragmatiski utilitārs uzstādījums, lai tauta būtu darbaspēks, un punkts.

- Man tomēr šķiet, ka šis ir samērā labvēlīgs laiks, lai mainītu vērtību uztveres kontekstu sabiedrībā. Un - kam tad tas būtu jāveic, ja ne intelektuāļiem, inteliģencei? Nejūtu, ka mēs tiektos to darīt…

- Taisnība. Ir gari stāsti par to, kā modernā sabiedrībā mainās inteliģences loma. Teiksim, sākot ar 1987. gadu, Latvijā šī loma patiesi bija liela, bet pēc 1991. gada saruka. Lai ugunskuru iededzinātu, ir jānobriest situācijai. Jābūt rezonansei. Man liekas, ka patlaban šāda vērtību ceturtās Atmodas rezonanse sabiedrībā nav nobriedusi, ka cilvēki joprojām skatās uz šodienu kā miera, egoistiskas labklājības iegūšanas laiku. Tie, kas neatrod sev vietu, aizbrauc uz ārzemēm, migrē… Tā nupat jau ir milzīga tautas daļa, kas nevēlas atgriezties. Aizbraucēju atbildēs par emigrācijas iemesliem skanēja ne tik daudz - Latvijā bija maza alga, cik - es neatradu savu vietu, neatradu valsts sistēmisko atbalstu… Var jau teikt: ko pats necīnies, ko vaino citus un valdību? Bet liela daļa cilvēku atbild: redziet, kaut es tur desas saiņoju, es tomēr jūtu lielāku sistēmas pretimnākšanu, saņemu savus sociālos pabalstus, man tur ir labāk. Es negribu savu vienīgo dzīvi upurēt Latvijas valstij, kura rada pazemojumus, attīsta birokrātiju. Es negribu! Cilvēki tā atbild masveidā.

- Bet šie cilvēki ir vēl arī pilsoņi. Kur tad viņu pienākums demokrātijā?

- Pilsoniskā audzināšana te nav pietiekami iesakņojusies. Tāpat kā liberālisma mācība par brīvu indivīdu - pats ej, piedalies, cel. Tā mums pārgājusi negatīvā neoliberālisma sliedēs. Uz egoistisku plosīšanos. Nevis kopējās lietas stutēšanu. To nosaka arī IZM gadiem ilgā nolaidība valstiskās audzināšanas un humanitāro zinātņu attīstības sakarā. Cilvēkos nav valstsgribas. Bet tai noteikti ir jābūt. Plus - audzināšanas trūkums, arī humanitāro zinātņu iemešana papīrgrozā, kas notiek skolās un augstskolās. Arī literatūras, mākslas, kā man reizēm liekas, pārpostmodernizēšana.

- Bet, kas mūs tagad atšķir no tiem, kas bijām pirms trīsdesmit vai divdesmit pieciem gadiem?

- Toreiz bija nobriedusi strauju pārmaiņu situācija, izdevās pateikt īstos vārdus par to, kas notiek. Un - sabiedrība reaģēja ļoti masveidīgi.

Tagad daudz kas notiek, bet ļoti daudz vārdu ir falši, tukši, politiski savam klanam pievērstu interešu noteikti. Nepietiek īsto vārdu. Tāpēc nav arī rezonanses. Bet īstos vārdus - tos nevar pie rakstāmgalda sacerēt. Tos vajag sajust. Tā dēļ, kā teiktu Hēgelis, vajag būt objektīvā gara uzsūkšanas ģēnijam. Bet - lai tas notiktu, vajag rasties garīgajam spēkam. Es to gaidu. Domāju, ka tas notiks.