Gundars Jankovs: "Rīdzenes sarunas" novērš uzmanību no nopietnām šodienas problēmām

Par to, kāpēc atkal politikas priekšplānā izvilkts oligarhu bubulis, par nevalstiskās organizācijas Delna lomu sabiedriski politiskajos procesos un citām aizvadītās vasaras tēmām Neatkarīgās intervija ar bijušo sabiedrības par atklātību Delna direktoru Gundaru Jankovu.

- Visu vasaru viena no politikas tēmām ir kādas uzņēmēju, amatpesonu un politiķu sarunas, kuras esot notikušas viesnīcā Rīdzene pirms septiņiem un vairāk gadiem. Arī nevalstiskā organizācija Delna ir paudusi savus aicinājumus un padomus, kā kurām iestādēm būtu jārīkojas. Kas notiek? Ko tas nozīmē?

- Tas ir dīvaini, ka tik ļoti vecai lietai tagad ir pievērsts tik daudz uzmanības. Ir taču dadz visādu svarīgu lietu, kas noris tieši pašlaik un kas ir nesalīdzināmi aktuālākas par to, ko runājis Šlesers ar Urbanoviču 2010. gadā. Tā sauktā oligarhu lieta savulaik bija aktuāla, taču tiesībsargājošās struktūras ir to izbeigušas. Vai vispār ir bijuši kaut kādi darījumi, vai valsts nozagšana vispār ir notikusi? Ja arī kaut kas ir apspriests, vai tas tiešām ir realizēts? Nekas jau pa īstam nav noticis. Pat, ja kaut kas ir ticis sarunāts, nekas no tā visa nav ticis izdarīts, nekas jau nav sagrābts. Politiskās sarunas pa kaktiem notiek visu laiku. Mani nepamet sajūta, ka šobrīd šī oligarhu lieta ir tikai liels teātris, kur ir lielā politika, mediji, sabiedriski aktīvi cilvēki, kuri iesaistās un figurē gandrīz visos sabiedrībai svarīgos jautājumos. Un, ka šīs vecās sarunas tiek izmantotas, lai novērstu sabiedrības uzmanību no tā, kas notiek pašlaik un kas ir tiešām aktuāli un būtiski.

- Kāpēc vecā zupa uz katla tiek likta atkal un tagad?

- Galvenā problēma, kas ir visa pamatā, ir tas, ka sabiedrība neuzticas valsts pārvaldei un politiķiem. Tas ir primārais. To pašlaik ļoti daudzi izmanto. Kāpēc tieši tagad? Ļoti vienkārši. Ir notikušas pašvaldību vēlēšanas, rezultāti ir tādi, kādi tie ir - zaudējušajiem tie nepatīk. Taču jau nākamgad būs Saeimas vēlēšanas, un jau notiek ļoti agresīva politiskā cīņa. Mēs redzam, kas notiek ar Vienotību, kas stipri vien ir zaudējusi ietekmi un izredzes, redzam, ka veidojas jaunas partijas. Tieši tādēļ ir aktīvi cilvēki, kuri spēj nodrošināt, ka publiskajā telpā nonāk dažāda kompromitējoša informācija. Tas jau pieminētajiem spēkiem ļauj nākt, pirmkārt, ar publisku nosodījumu, otrkārt, ar saukļiem, ka viss ir jāmaina, jāuzlabo utt. Elektorātu bieži vien neinteresē būtība, galvenais, ka kāds atkal pasaka, ka visi ir zagļi un visi ir slikti, un viņi atkal notic, ka būs jauni censoņi, kas vedīs saulītē. Tieši šādā veidā tiek mēģināts piesaistīt sev vēlētājus.

- Šķēle un Šlesers jau sen nav politiski aktīvi. Tad pret ko īsti ir tā cīņa? Vai varbūt tikai pret kādu vienu cilvēku, vienu partiju?

- Jā, ne Šķēlem, ne Šleseram šodien jau vairs nav ne politiskās jaudas, ne ietekmes. Domāju, ka šajā gadījumā visa šī lieta tiek izmantota tikai kā pašreizējo politisko konkurentu un to, kuri tikai ienāk politikā, savstarpējās cīņas instruments. Kāpēc par to nesāka runāt jau pagājušā gada decembrī, kad krimināllieta tika izbeigta? Tātad šo sarunu aktualizēšana tieši tagad ir notikusi ļoti mērķtiecīgi. Otrs jautājums - kāpēc netiek publiskota autentiska informācija, lai tiešām visi cilvēki varētu pārliecināties, kas patiešām šajās sarunās ticis pārspriests? Varbūt nav pat tik svarīgi, kad šīs sarunas ir ierakstītas, svarīgi būtu, lai katrs pats var personīgi pārliecināties par to saturu. Citādi pār visu šo lietu klājas un klāsies zināms aizdomu plīvurs.

- Ja sarunu publiskošana notikusi mērķtiecīgi, tad nav gluži skaidrs, kāpēc tas nenotika jau pirms pašvaldību vēlēšanām, bet gan pēc tām?

- Viens no maniem pieņēmumiem ir tāds - pastāvēja risks, ka vēlētāji šo informāciju varētu uztvert dažādi, proti, ka tās noplūdināšana varētu kaitēt tiem, kas varētu būt ar to saistīti, kaut vai tai pašai Vienotībai. Tāpēc varbūt tika nogaidīts.

- Delna aktīvi piedalās kampaņā, piemēram, paužot aicinājumu atkāpties zemkopības ministram Jānim Dūklavam. Jūs bijāt šīs organizācijas vadītājs no 2013. līdz 2016. gadam. Tad jau jums vajadzētu zināt visu to virtuvi, zināt, kas visu to kurina.

- Nesākšu aktīvi kritizēt Delnas galveno darbu, bet nereti Delnas paziņojumi ir ļoti slikti nokomunicēti un pasniegti. Reizēm šķiet, ka visa informācija nav tikusi līdz galam izanalizēta, bieži trūkst argumentācijas. Tad, kad es vadīju Delnu, es jautājumos par tiesiskumu un korupciju vienmēr centos izzināt visu pušu viedokļus, kā arī tos atspoguļot. Cits jautājums - vai iesaistītās puses vienmēr ir pašas gribējušas izklāstīt savus uzskatus. Pašlaik esmu novērojis, ka šā viedokļu daudzpusīguma vairs nav. Piemēram, paziņojums, ka Dūklavam ir jāatkāpjas. Bet tajā pašā laikā, cik es saprotu, Delna ar pašu Dūklavu vispār nav runājusi. Manuprāt, šajā gadījumā būtu svarīgi ne tikai pieņemt to informāciju, kas iegūta, izlasot publikācijas presē, bet, no tiesiskuma un izmeklēšanas viedokļa raugoties, izrunāt un noskaidrot šo jautājumu vispirms jau ar pašu Dūklavu. Un tad publiskajā paziņojumā, paužot uzskatu, ka viņam būtu jāatkāpjas, analizēt arī viņa teikto. Tas diemžēl pēdējā laikā iztrūkst. Es ceru, ka šobrīd nav tā, ka Delna strādā pēc kāda pasūtījuma. Es tiešām ceru, bet nevaru arī pateikt, ka tā nav.

- Pati Delnas rašanās bija saistīta ar Sorosa fondu Latvija, ar Sarmīti Elerti, bija arī neslēpts, tiešs paša Džordža Sorosa finansējums. Kā jūs varētu komentēt šo te Sorosa naudas klātbūtni?

- Kas bija laikā, pirms es biju Delnas direktors, es nevaru neko daudz pateikt - zinu tikai to, kas bija lasāms publiskajā telpā. Domāju, ka ir bijuši pietiekami lieli naudas resursi, lai šo organizāciju izveidotu un tā varētu darboties. To, ka Soross naudu ir devis, to esmu redzējis pēc naudas plūsmas dokumentācijas organizācijā. Cits jautājums - vai bija arī kāds konkrēts politisks uzstādījums, darboties pret kādu vai kāda interesēs? To es nevaru pateikt. Bet laikā, kad es vadīju organizāciju, es pats nekad neesmu ticies ar Sorosu, esmu redzējis tikai viņa fotogrāfiju internetā un ziņu raidījumos. Bet nauda no Sorosa fonda ienāca dažādu projektu veidā, lielākoties startējot konkursos, turklāt naudu vajadzēja izcīnīt, ļoti nopietni konkurējot ar daudzām citām valstīm. Piemēram, tā tas bija ar mūsu projektu par Eiropas Parlamenta un Saeimas uzraudzību. Bija iezīmētas ļoti konkrētas aktivitātes, Delnai bija jāatskaitās par konkrēti padarīto. Katrā ziņā nebija tā, ka kāds piezvanīja un norādīja - jārīkojas tā vai citādi. Turklāt tā nauda, kas tika iegūta caur Sorosa konkursiem, bija neliela. Rezumējot varu teikt - Sorosa nauda nebija mīts, tā bija realitāte, bet pēdējos gados organizācija pati cīnās par naudas piesaisti. Tiešā nozīmē cīnās, jo nav viegli to iegūt.

- Viens no pēdējiem, ja tā var teikt, pikantajiem gadījumiem bija tad, kad Delna dabūja naudu par Skanstes tramvaja līnijas būves uzraudzīšanu. Ko tas īsti nozīmēja?

- Šajā lietā arī bija ļoti slikta komunikācija. Delnai būtu vajadzējis aktīvāk ar medijiem tikties, izrunāt un izskaidrot šā projekta būtību. Pats biju iesaistīts pie šā projekta rašanās jau no paša sākuma. Pamata ideja, un tas bija viens no maniem mērķiem, nevalstiskā sektora iesaiste Eiropas fondu naudas uzraudzībā. Kopā ar Finanšu ministriju un Eiropas Komisiju par to tika diskutēts pāris gadus - neskatoties uz to, ka zināmi kontroles mehānismi pastāv, liela daļa no ES fondu projektu naudas, īpaši lielu projektu, tā rupji sakot, aiziet pa rensteli. Dažādi pārmaksājumi un, protams, arī korupcijas aspekts. Tika nolemts, ka vairākās ES dalībvalstīs pilotprojektā nevalstiskais sektors varētu šos procesus uzraudzīt. Kad Delna pieteicās uz šo uzraudzību, tad vēl nemaz īsti nebija zināms, ka šāds Skanstes tramvaja projekts būs. Tikai vēlāk no EK puses tika pateikts, ka viņi vēlas nevalstiskās organizācijas uzraudzību tieši šajā projektā. Tas bija publiski pieejams konkurss, kurā varēja piedalīties ikviena Latvijas nevalstiskā organizācija. Delna pieteicās un dabūja šo projektu. Naudas apjoms bija apmēram 400 000 eiro uz trim gadiem, bet lielākā naudas daļa bija paredzēta ekspertiem - juristiem, ārvalstu tehniskajiem speciālistiem, arī mediju kampaņām un komunikācijai. Mazākā daļa palika organizācijai - projekta vadībai, algām utt. Otrs svarīgs aspekts bija veto tiesības - ja Delna pasaka, ka iepirkums ir mākslīgi sadārdzināts, pastāv korupcijas riski, process ir necaurspīdīgs un par to visu tiek ziņots EK, tad tai ir tiesības norīkot auditu Rīgas satiksmē, un rezultāts varētu būt arī tāds, ka nauda netiek izmaksāta. Delnai tika ielikts rokās ļoti spēcīgs instruments. Vai tā to izmantos, nezinu.

- Arī Maxima traģēdijas lietā Delna mēģināja kļūt par tādu kā uzraugu, figurēja pat tāme par kopējamo aparātu iegādi, algām un sazin ko tur vēl. Vai varat pastāstīt par šo lietu?

- Tas bija laiks, kad es tik tikko biju atnācis uz Delnu strādāt. Tajā brīdī faktiski notika vēl pienākumu pārņemšana, Iepriekšējā Delnas vadītāja Inese Voika tolaik vēl bija aktīva kā padomes priekšsēdētāja. Pamatideja bija tāda - ir vajadzīga cilvēku grupa vai struktūra, lai noskaidrotu, kas tad īsti tur notika un kas būtu jāmaina, lai nekas tāds neatkārtotos. Šī doma nāca no citām starptautiskajām organizācijām, kurām bija pieredze šādos gadījumos citās valstīs. Vienlaikus tika saprasts, ka nevar tā vienkārši pa vakariem aiziet un paanalizēt dokumentus - tur bija kaut kādu īsu periodu pilnu laiku aktīvi jāstrādā un viss jāanalizē. Viss tā arī tika virzīts, bija jau atrasti cilvēki, bet tad parādījās tā nelaimīgā tāme, kurā bija norādīts, kas tad šiem cilvēkiem būtu vajadzīgs, jo valsts no savas puses nespēja piedāvāt pat viselementārākās lietas. Nu un viss diemžēl tad arī beidzās. Manuprāt, tur bija divas problēmas. Pirmā - nevienam tomēr līdz galam nebija skaidrs, vai vispār vajag un ko tieši vajag. Otra - sabiedrībai radās iespaids, ka te kaut kādi cilvēki šajā nelaimē iecerējuši kaut ko tur pētīt par baigi lielu algu. Lai gan tā nebija, un tā tas viss galīgi nepareizi sagāja kopā. To, ka šāda izpēte tomēr bija vajadzīga, manuprāt, apliecina parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs. Komisija diezgan skrupulozi izgāja šiem jautājumiem cauri, kur ir problēmas un kas būtu jāmaina. Es pats arī gāju uz to komisiju, redzēju, kā tika pratināti ierēdņi un visas iesaistītās puses. Manuprāt, rezultāts bija labs, tika atrastas precīzas atbildes, kur bija pieļautas kļūdas un kas būtu jāmaina. Cits jautājums, kas no visa tā ir īstenots dzīvē.

- Vai no Delnas aizgājāt pats, vai arī jums palūdza aiziet?

- Aizgāju pats. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, lai cik rožaini no malas neizskatītos - organizācija ar lielu budžetu, prestižs amats -, tas ir nenormāli smags darbs. Otrkārt, nopelnīt savu algu, īstenojot projektus, ir ļoti grūti. Man ir jādomā par ģimeni, par manām finansiālajām saistībām. Treškārt, jau stājoties amatā, mērķis bija izveidot stabilu organizāciju, jo tolaik organizācija bija jāizved ārā no pamatīgas bedres. Bija daudzi projekti, kas bija palikuši mīnusos. Teiksim tā, finansiālos jautājumus es atrisināju. Turklāt man vienmēr ir bijis sapnis par savu privāto biznesu, šāda perspektīva radās, un tāpēc es uzrakstīju atlūgumu.

- Jūs kandidējāt arī uz KNAB priekšnieka amatu. Ko nozīmē būt kandidātam uz šo amatu, kā notiek atlases process?

- Tā bija ļoti interesanta pieredze. Kad pieteicos uz amatu, pāris mēnešus bija pilnīgs klusums, laikam tika vākta kaut kāda informācija, kaut kas skatīts. Tad pēkšņi vienā brīdi atnāk vēstule, ka neesi derīgs. Manā gadījumā vēl pa vidu bija komunikācija saistībā ar valodu zināšanām. Ir prasība, ka kandidātam jāprot vismaz divas svešvalodas. Šī zināšanas jāapliecina ar attiecīgu dokumentu. Man ir Policijas akadēmijas diploms ar pielikumu, kurā šis apliecinājums bija. Valsts kanceleja atrakstīja, ka tas neder, esot jāiesniedz apliecinājums B līmenim. Lūdzu skaidrojumu, jo manas zināšanas taču bija apliecinātas diplomā. Man atbildēja, ka vienalga vajag. Izglītības ministrija ļoti izbrīnījās, ka kaut kas tāds tiek prasīts, un paskaidroja, ka neviena valsts iestāde neesot tiesīga pielīdzināt iepriekš iegūtus diplomus kaut kādiem līmeņiem. Secinājums bija tāds - lai es šo dokumentu iegūtu, man bija jākārto speciāli testi privātfirmā. Tas maksātu 80 eiro. Tad es padomāju - jātērē laiks, arī līdzekļi (apliecinājumu vajadzēja par abām svešvalodām, manā gadījumā par krievu un vācu). Turklāt kuluāros runāja, ka nākamais KNAB vadītājs jau esot noskatīts. Tādēļ pastāvēja iespēja, ka viss tāpat būs pa tukšo. Tāpēc sniedzu atbildi, ka, manuprāt, šāda norma vispār ir diskriminējoša un ka pietiek ar iesniegto izglītības dokumentu. Protams, saņēmu atteikumu. Tā tas beidzās. Protams, varēju šo lēmumu apstrīdēt, jo tajā nebija norādīts pat apstrīdēšanas iespējas termiņš, bet izlēmu tomēr netērēt savu laiku.

- Jūsu laikā KNAB vadīja Jaroslavs Streļčenoks. Kāda bija sadarbība ar viņu? Vai tiešām viņš, kā tagad nereti mēdz apgalvot, neesot domājis, kā apkarot korupciju, bet gan tikai par to, kā neļaut labajai Strīķei cīnīties pret sliktajiem?

- Es tolaik tiešām daudz kritizēju KNAB, ne tikai tieši Streļčenoku, arī citus darbiniekus un KNAB kopumā. Streļčenoks, manuprāt, bija labs administratīvais vadītājs, viņš saveda kārtībā iestādi, salika visus ugunsdzēšamos aparātus, sakārtoja visu tehnisko nodrošinājumu, ar to viņš tika ļoti veiksmīgi galā. Bet, kas attiecas uz pretkorupcijas jautājumiem, kā līderim, kurš spēj ģenerēt idejas korupcijas apkarošanā, viņam krietni pietrūka. Viņš nespēja komunicēt ne ar medijiem, ne ar kādu organizāciju. Tā vietā viņš vienkārši izvairījās.

- Juta Strīķe tagad ir kļuvusi liela politiķe. Kādu nākotni redzat viņas Jaunajai konservatīvajai partijai?

- Ja viņi ne tikai klaigās, bet nāks arī ar konstruktīviem piedāvājumiem, spēs apsēsties pie galda ar citām partijām, tad šai partijai ir nākotne. Ja būs tikai tukši lozungi, tad tur nekas nebūs.

- Kuri šobrīd, pēc jūsu domām, ir tie paši vissvarīgākie jautājumi Latvijā? Un kas būtu jādara politiķiem?

- Politiķi nedrīkst tikai domāt, ka nākamajā gadā ir vēlēšanas, un fokusēties tikai uz to, bet viņiem ir jādara darbs. Svarīga ir nodokļu reforma. Ļoti svarīgi - un ne tikai politiķiem, bet arī valsts pārvaldei, VID un citām struktūrām - ir strādāt pie ēnu ekonomikas apkarošanas. Ir jāķer nevis viens vai divi mazi uzņēmēji, kuri nemaksā nodokļus vai strādā pa melno, ir jādarbojas daudz augstākā līmenī, ir jāskatās uz lielām lietām.