Rancāns: Latgalei var palīdzēt reāla pašvaldību pārstāvība Saeimā

Lūcijas Rancānes Makašānu amatu vidusskolas skolotājs, koktēlnieks, vairāku Latgalei veltītu grāmatu autors Antons Rancāns intervijā Neatkarīgajai vērtē latgaliešus, viņu un arī Latvijas valsts attieksmi pret Latgali.

- Maijā Rēzeknē notika Latgales simtgades kongress. Likās - tas kļūs par pasākumu, kurš pacilās un vienos vismaz latgaliešus. Taču, tāpat kā pēc 1917. gada kongresa, nevar teikt, ka būtu atrasts kopsaucējs. Kas vainas? Kāpēc vispār brīvā valstī parādās dilemma: «Latvijas neatkarības laiks - Latgales iespēja vai iznīcība»?

- Redziet, tas nebija kongress. Būtībā tas bija ierobežotas pieejamības saiets. Jūs tur bijāt, un es tur biju… Bet mēs bijām arī Pirmajā, Otrajā un Trešajā pasaules latgaliešu konferencē. Tās visas organizēja Pēteris Keišs. Neskatoties uz to, ka telpas un varbūt arī finanses bija ierobežotas, tās bija labi organizētas. Nebija nekādu ierobežojumu. Cilvēki nāca, piesacījās, runāja. Ne tikai par valodu, bet arī par ekonomiku, tautsaimniecību.

Bet te… neraugoties uz pārstāvības trūkumu, tika viesta vēl tāda kā dalīšanās gaisotne. Piemēram, izskanēja, ka mēs, jaunie, tagad paņemsim to varu un nelaidīsim vecos latgaliešus pie teikšanas. Es feisbukā pat uzbraucu vienam no saviem bijušajiem kolēģiem, kurš, pieminējis «stafetes nodošanu jaunajiem», izteicās, ka vajagot tiesāt Jāni Streiču par to, ka viņš runājis par latgaliešiem ne tā, kā uzskata kongresa rīkotāji. Es tad uzrakstīju: ja tu brauksi virsū Streičam, kurš faktiski ir uztaisījis labāko filmu par Latgali - Cilvēka bērns, kura paliks arī tad, kad latgaliešu nebūs, es sākšu uzskaitīt tavus jaunības grēkus… Es viņu salīdzināju ar Šarikovu, Mihaila Bulgakova grāmatas Suņa sirds varoni. Izrādās, ka šarikovi ir ne tikai krievu sabiedrībā, bet arī starp latgaliešiem. Jo ne jau tikai minētais cilvēks tā domāja.

- Man šāda veida dalīšanās šķiet sekla un smieklīga. Ja jaunais ir pārāks par mani domāšanā vai citās izpausmēs - es atkāpjos, ja ne, tad atgādinājums par manu pensijas vecumu ir arguments manā, nevis tā, kam it kā svaigākas smadzenes, labā. Iespējams, es kā nākas nepārzinu ne jūsu vietējās attiecības, ne kongresa tapšanas ķēķi. Taču, piemēram, Antas Rugātes sacītais, sākot ar to, ka «mēs neesam pārstāvniecības kongress, tāpēc balsot par rezolūciju mums nav iespējams», mani darīja uzmanīgu un lika domāt, ka iespējama kāda plaisa arī uzskatu līmenī. Kā jums šķiet?

- Jā, runāja taču - savulaik virsroku guva Francis Trasūns un viņa atziņas, bet tagad esot pienācis Franča Kempa ideju laiks. Ne velti Anta Rugāte viņus sauc par jaunkempistiem. Varbūt viņi paši sevi paklusām sauc par jaunkempistiem. Tātad - jaunkempisti.

Atcerieties - Trešajā pasaules latgaliešu konferencē bija klāt arī Ilarions Girss un Aleksandrs Gapoņenko. Un ko tad Gapoņenko pēc tam rakstīja savā grāmatā Latgale citas esamības meklējumos (Латгалия в поисках иного бытия, 2012.) - Latgale savas jaunās identitātes meklējumos… Šajā grāmatā Gapoņenko visus nopelnus Latgales lietu veidošanā ir pierakstījis Francim Kempam. Viņam Francis Kemps ir galvenais varonis. Par Trasūnu nav nekā. Uz vāka gan ir Trasūna bilde, bet tekstā viņš ir… tukša vieta. Ne tikai tukša vieta, bet faktiski - ienaidnieks. Tāds, kāds viņš likās Kempam. Tā Kemps arī raksta - bijām ienaidnieki. Nevis pretinieki vai dažādu uzskatu cilvēki. Kemps raksta - labi vien tas, ka nepaņēmām viens pret otru dakšas… Noturējāmies rāmjos.

Un, ko tad grib šie jaunkempisti? Arī - jaunu identitāti!

- Tātad, jūsuprāt, arī šajā kongresā politika tika spēlēta vairāk, nekā domāts par Latgali kā tādu…?

- Godīgi sakot, ja Francis Kemps ar Franci Trasūnu abi gribēja Latgalei labu, tad viņiem vajadzēja iet vienā partijā.

Bet - es jau savā grāmatā rakstīju, ka šajā ziņā nekas nav gājis labumā. Pasakiet, kas latgaliešiem liedz apvienoties un iet uz Saeimu? Taču - vienam viena šaika, citam cita šaika… Tas pats, kas notika pirms simt gadiem, XX gadsimta divdesmitajos gados, tas pats notiek arī tagad…

Ir tukši bļāvēji. Nav darītāju. Nav to, kas gatavi paņemt lāpstu un rakt. Kāda jēga no tā, ka viens papļāpā, otrs papļāpā, trešais papļāpā? Palasiet tos bļāvējus feisbukā - apzaga Latgali, aplaupīja Latgali… Bet viens tur prātīgi atbildēja - vainīgi paši Latgales vēlētāji. Simtprocentīgi piekrītu.

- Ko šodien vērti vārdi «Latgales separātisms»?

- Domāju, ka tā ir tukša bazūnēšana. Tukša runāšana.

- Kāda šajā, atjaunotās neatkarības laikā, jūsuprāt, bijusi valsts varas attieksme pret Latgali, tās patību? Galu galā - Latgales stabilitāte, tas taču ir Latvijas drošības jautājums… Savulaik Ontons Slišāns apzināja, ka Latgalē 79,7% ir par vienotu, valodiski nediskriminētu novadu… Bet vienlaikus - piektā daļa iedzīvotāju jau ir no Latgales projām. Pie kā tas var novest?

- Pie kā tas var novest? Laikam I. Valerjans [I. Valerjans, Latgaļu etnocīds: noliegtā civilizācija, 2015.] saskaitījis, ka latgaliski visā valstī vēl runā 140 tūkstoši. Nu labi… Bet pašā Latgalē - diez vai sanāks pat 100 tūkstoši. Un padomājiet, kas šie ļaudis Latgalē ir? Viņi runā latgaliski, bet lielā skaitā ir bezdarbnieki, maz apmaksāti cilvēki. Viņiem nav pat iespēju kā nākas aiziet pie ārsta. Respektīvi, viņi vairs nav labvēlīgi noskaņoti pret augšām, pret valdību. Kā cilvēks var būt lojāls valdībai, ja tā viņam neko nedod? Būtībā visu nosaka cilvēka vēders. Ja vēders ir piepildīts, tad labi. Ja nav,

tad - kā maizi ēd, tā dziesmu dziedi…

- Tostarp jūs pats, piemēram, rakstījāt, ka piespiedu kārtā Latgalē nevienu pārkrievināt nevar. Un piebildāt - latgalieši pārkrievinās paši. Kāds tam iemesls?

- Kāpēc latgalieši pārkrievinās? Tas latgalietim ir ieradums. Pirmkārt, pie pirmās izdevības viņš runās krieviski. Otrs - viņam gribas pašapliecināties, maksimāli lietojot krievu lamu vārdus. Man gadās būt pagasta centrā, darbnīcās… Vadītājs - krievs, runā latviski. Latgalieši, kas viņam apkārt - krieviski. Un vienā matā. Ko tad tu cilvēks gribi? Tu negribi kopt savu valodu, negribi sevi apliecināt tajā, vairs neesi spējīgs kopt ne savu valodu, ne kultūru…

- Vai jums ir kas iebilstams pret maija kongresa rezolūcijas punktu, kurš paredz saglabāt, aizsargāt un attīstīt latgaļu valodu visā Latvijā?

- Vēlējuma izteiksmē tas tā varētu būt. Bet pasakiet - kas to darīs? Plānošanas reģions? Ko tas izdarīs? Godīgi sakot - tas nav reāli. Pirmkārt, tāpēc, ka latgaļu valoda nav normēta. Vienkāršs piemērs. «Putyns» ir putns, kas lido. Bet - aizbrauc citur, un tur tas ir kas cits. Tagad Lidija Leikuma mēģina uzspiest mums savas sādžas valodu. Labi… Bet, ko teiks varakļānieši, barkavieši, līvānieši, preilieši, balvēnieši, vai, vēl trakāk, viļakieši?

- Paga, paga… Man mājās ir ne tikai Lidijas teksti, bet arī Pītera Stroda Latgalīšu volūdas gramatika un vēl trimdā (1973.) izdotā M. Bukša un J. Placinska Latgaļu gramatika un pareizraksteibas vōrdneica…

- Pītera Stroda gramatika - tā ir cita runa. Es jau savā grāmatā, lai tas kuram patīk, kuram ne, sacīju - pagaidām tas ir labi iebraukts ceļš, pa kuru iet, zinot, ka nekur neiekritīsi.

Un ir vērts, piemēram, atgādināt, ka pēc kara Staļina laikā trijos rajonos vai apriņķos līdz piecdesmito gadu beigām iznāca avīzes latgaliski. Jautāju pazīstamiem redaktoriem, jautāju savam vārda brālim Antonam Rancānam, kurš strādāja Ludzas avīzē - ko tad jūs pārstājāt šīs avīzes izdot? Viņš teica: mēs nevarējām vienoties par kopēju gramatikas likumu...

Paši latgalieši! Mēs, viņš teica, nezinām - vai rakstīt «brigadiers» vai «brigadirs»… Viens saka tā, otrs tā. Tā viņi beidza pastāvēt.

Un tur bija vēl viena nelaime. Stroda gramatiku viņi nedrīkstēja lietot. Jo Strods bija bīskaps. Tāpēc viņiem bija jātaisa pašiem sava gramatika. Bet - nebija cilvēka, kas to dara. Un - viņi nespēja vienoties.

Bet - kas notiek tagad? Lasu, kā latgalieši raksta kaut vai tajā pašā feisbukā. Tur mums ir tāds kā savs portāls. Viens otrs raksta tādas kroplības. Viņam bijis slinkums palasīt Stroda gramatiku vai ko citu… Un tieši šie ir tie agresīvākie latgalieši.

- Kā jums šķiet - vai joprojām ir aktuāla Tadeuša Puisāna atziņa, ka trīssimt gadu nošķirtības (latgaļu no pārējiem latviešiem) bija (ir?) tiktāl atsvešinājusi divas tautas daļas, ka tās tikko pazina (pazīst?) viena otru?

- Šodien šī Tadeuša Puisāna atziņa nav aktuāla. Tā bija aktuāla pirms simt gadiem. Tad, kad Francis Trasūns braukāja uz Latviešu biedrības konferencēm, stāstīja un pierādīja latgaliešu piederību latviešiem. Šobrīd esmu sastapies tikai ar atsaucību, un man nav nācies kaut cik nopietni saskarties ar attieksmi pret sevi kā mazāko brāli. Cita lieta - itin daudzi latgalieši ir tiktāl pārintegrējušies, ka tiem vairs nepatīk pat latgaliešu vārdi.

- Latgales skolas. Vai Latgales skolas ir īpaša tēma, vai tam jābūt īpašam jautājumam šodienas Latvijas izglītības sistēmā, politikā?

- Jā, bet - saimnieciskā ziņā. Jo neapšaubāmi ir tas, ka te mācās liels procents bērnu, kuriem vecāki ir bez darba. Viņi pārtiek no pabalstiem. Puse - noteikti. Un bērnu šiem vecākiem, kā parasti, ir daudz. Respektīvi - viņiem jāmeklē sponsors, jo viņi nespēj samaksāt, teiksim, par bērnu ēdināšanu….

Piemērs. Šajās dienās atnāca viena latgaliete no Saldus… Vai Talsiem… Vīrs viņai nomiris ar sirdstrieku, viņa palikusi ar četriem bērniem. Viņa atbrauca uz savu pusi, uz Latgali meklēt, gan kur dzīvot, gan kur bērniem iet skolā. Mēs viņus iekārtojām.

Tātad - saimnieciskais aspekts. Nevis tukšas runas par valodu. Par to, ka, lūk, obligāti jāmāca latgaliešu valoda. Par to, ka latgaļu valodā jāmāca arī matemātika un fizika. Kāda tam jēga? Iepriekš minētais kolēģis ietiepās un teica, ka mācīs vēsturi tikai latgaliski. Latgaliešiem ar to nebūtu problēmu. Bet - skolā puse bērnu ir no Gulbenes, no Cēsīm,… Un arī krievu bērnu pie mums ir diezgan daudz. Viņi neko nesaprastu. Bet skolotāja uzdevums taču ir - darīt tā, lai skolēns saprot.

- Kas politiķiem, ministriem reāli jāmaina attieksmē pret Latgali?

- Domāju, ka, pirmkārt, te jārunā par pašvaldībām. Jo pēc būtības latgaļu pārstāvniecības nav ne Saeimā, ne valdībā. Bija mums Laimdota Straujuma. Viņa atbrauca, palidoja ar helikopteru un teica - Latgale plaukst! Kāda jēga?

- Ko jūs saprotat ar latgaļu pārstāvniecību, teiksim, Saeimā?

- Cik tad to deputātu no Latgales tur ir?... Labi, Saskaņā - septiņi. Bet nez vai viņi visi sevi uzskata par latgaliešiem…

Un vēl pie tā paša es uzsvērtu, ka nedrīkstētu ļaut pašdarbniekiem jaukties saimnieciskās lietās. Piemēram, pusei to, kas bļaustījās minētajā kongresā. Viņi jauc gaisu.

- Tā būs vienmēr. Bet priekš tā ir profesionāļi, kuri izšķir, kuru klausīties, kuru ne…

- Pilnīgi pareizi. Taču ir reizes, kad pašvaldību vadītāji sāk lavierēt un nezina, ko darīt. No vienas puses - viņiem nav Saeimas atbalsta augšā. No otras - viņi sāk uzklausīt šādus gaisa jaucējus un pat uzskata tos par saviem palīgiem. Bet - kur tad paliek tauta?

Vēl pie tā paša. Mēs ar sievu vēl septiņdesmitajos gados braucām uz pierobežu, uz Zabolotji purvā lasīt mellenes. Un tad veči stāstīja, kādi vecos laikos tur bijuši kontrabandas ceļi un kā paši vietējie kontrabandistiem palīdzējuši. Tā tas bija tolaik, tā tas ir tagad. Šādu ļaužu Latgales un Krievijas pierobežā ir diezgan liels slānis.

Turklāt - te pastāv noskaņojums: pie mums ir švaki, bet, redz, Krievijā - labi. Tāpēc, ka visi brauc uz Krieviju iepirkties. Latgalieši brauc. Labi, no Rēzeknes brauc mazāk… Bet - no Ludzas, no pierobežas… Nopērk tik to minimālo vīzu un braukā… Ko atved? Tur cukurs lētāks, tur šņabis lētāks, degviela lētāka… Atved, piemēram, sintomicīnu. Pie mums tā nav. Man pašam ieteica vienkāršu, labu preparātu, kurš ir tikai Krievijā. Lidāzi. Ja tev taisīta operācija, un tu šo preparātu lieto, tad nerodas saaugumi, aizvelkas rētas. Ir tādas preces, kuras te varētu būt, kuras pie mums lieto, kuras ārsts iesaka, bet dabūt tās var tikai tur. Tātad - Krievijā ir labi.

- Domāju, ka tad, ja valsts vara ieraudzītu un zinātu, ko darīt ar šādām sadzīves lietiņām, nerunājot par šņabi un degvielu, tam būtu spēcīgāks efekts nekā propagandai un kvēlām runām. Jo tieši šādi sīkumi lipina cilvēkus pie Krievijas.

- Tā ir. Un vēl kas notiek. Te laiž dezinformāciju. Paši… neviens cits. Piemēram, Raimonds Vējonis ierosināja dot pilsonību jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem, bet te to atskaņo - piespiedu kārtā. Krievus tagad piespiedu kārtā taisīs par pilsoņiem. Un… tas aiziet uz ārzemēm. Man no Anglijas to atgremo - pie jums… piespiedu kārtā!?

- Kāda, ņemot vērā visu esošo apstākļu kopumu un pašus latgaliešus, ir Latgales reāli iespējamā nākotne?

- Redziet, vienu laiku es biju tādos ieskatos, ka Latgalē (ne tikai Latgalē - iespējams, arī visā Latvijā) ir jāsamazina pašvaldību loma. Par labu centrālajai varai. Vienu laiku man bija tādas domas. Bet tagad es tā vairs nedomāju. Tagad es domāju, ka pašvaldību loma, lai Latgalei būtu sava noteikšana, ir jāpalielina. Un vislabāk tas izdotos tad, ja tie Saeimas deputāti, kurus mēs ievēlam, līdzīgi, kā tas ir daudzās citās valstīs, pārstāvētu Saeimā arī pašvaldības. Proti - ja būtu dalītā sistēma. Jo, kamēr vietējām pašvaldībām nebūs teikšanas parlamentā, tikmēr tie no zemes atrautie cilvēki četrus gadus nosēdēs Saeimā, liksies paši sev gudri un pašpietiekami, būdami atrauti no vēlētājiem. Latgalei, pat ja viņi būtu nākuši no Latgales - nekā! Bet - viņi arī nav no Latgales. Viņi Latgali sen aizmirsuši. Izņemot Juri Viļumu, kurš zvērēja sliktā latgaļu valodā un tagad vāvuļo feisbukā. Ko tad citi ir darījuši Latgales labā? Piemēram, Mārtiņš Bondars taču arī ir latgalietis. Bet - vai viņš atzīs sevi par latgalieti? Tā arī pārējie…

Bet - laiks rit, un pārvaldes sistēma, Saeimas vēlēšanu sistēma būtu jāpielāgo laikam. To, kas derēja pirms kara, brīvvalsts pirmajā laikā (lai arī tad, cik esmu lasījis, sistēma nebija ideāla), tagad tomēr būtu laiks uzlabot. Uzlabot pārvaldes, vēlēšanu sistēmu. Citādi cilvēki vairs neredz jēgu. Viņi neiet uz vēlēšanām. Labi - uz pašvaldību vēlēšanām vēl aiziet. Sak, mēs šito gribam, mēs par viņu. Bet Saeima ir tālu, cilvēki to vairs neredz… Ja aiziet balsot, tad ķeksīša pēc. Skatās papīrus - šito nepazīstu, šito nepazīstu, šito arī… Ā, šito pazīstu, labi - balsošu par viņu. Bet - vai viņš labs vai slikts, vai viņš mani aizstāvēs, to cilvēks nevar pateikt. Tādas tās lietas.

Tāpēc es domāju, ka tas, kas Latgalei var palīdzēt, ir reāla pašvaldību pārstāvniecība Saeimā. Jo, lai kā būtu, lai tas pašvaldības priekšnieks sliktāks vai labāks, viņš būtu spiests darīt kaut vai tāpēc, lai viņu nākamreiz atkal ievēlē.