Liecina par apmelošanas iemesliem krimināllietā

Liecībās Rīgas apgabaltiesā Aivars Lembergs skaidroja melīgo liecību sniedzēju rīcības motivāciju.

Atbildot uz advokātes Irinas Kaukes jautājumu, vai kādam no valsts apsūdzības lieciniekiem, kas bija uzaicināti uz tiesu, bija pamats viņu apmelot, A. Lembergs norādīja uz miljonāru Ainaru Gulbi.

Dokeriem algas jāmaksā

Cita starpā A. Lembergs atminējās saķeršanos ar A. Gulbi 1993. gada nogalē sakarā ar SWH Rīga grupas uzņēmumu uzkrātajiem parādiem par sniegtajiem pakalpojumiem akciju sabiedrībai Kālija parks. A. Lemberga paziņa kopš studiju gadiem Māris Forsts deviņdesmito gadu sākumā uz Ventspili atvedis Ainaru Gulbi, kura priekšlikums bijis veidot ilgtermiņa sadarbību biznesā starp akciju sabiedrību SWH Rīga un Ventspils uzņēmumiem. «Tas bija laiks, kad praktiski ne no kā veidojās privātais bizness. Termināli bija ieinteresēti piesaistīt kravas. Padomju laikā termināli nebija nodarbojušies ar kravu piesaisti. To darīja ārējās tirdzniecības organizācijas, kuras piederēja PSRS valstij. Pirmais lielais [privātā biznesa] projekts bija akciju sabiedrība Kālija parks. 1993. gads. Sabiedrībā kā viens no dibinātājiem un akcionāriem bija arī Ventspils dome. Gulbis faktiski komandēja SWH naudu. Pirmais konflikts ar Gulbi izveidojās, un es to ļoti labi atceros, saistībā ar Kālija parku. Uzņēmumā noritēja aktīvs darbs ar ražotājiem, kālija sāls ieguvējiem - Krievijas kompāniju Uralkalij un Baltkrievijas uzņēmumu Belaruskalij. Tika domāts, kā palielināt pārkraušanas jaudas. Padomju laikā [gadā] krāva divus miljonus tonnu. Tika runāts par to, kā kraut trīs miljonus tonnu, taču vienlaicīgi risinot vides aizsardzības jautājumus. Tie padomju laikā bija galīgi atstāti novārtā. Sadarbība tika uzsākta. It kā viss noritēja sekmīgi. Tas bija 1993. gada jūnijs. Jau 1993. gada augustā pie manis griezās Kālija parka vadība, jo es tā kā biju rekomendējis Gulbi un Forstu kā sadarbības partnerus. Vadība sūdzējās, ka Kālija parkam nemaksā par veiktajiem darbiem un tādējādi viņiem rodas problēmas - uzņēmums nevarēs laikā izmaksāt dokeriem algas. Tad mēs [ar Gulbi un Forstu] tikāmies Rīgā, Briāna ielā. Tur bija ofiss InterLatvijai (SWH grupas uzņēmumam). Inter Latviju vadīja Māris Forsts. Tur klāt bija arī Gulbis. Es paudu sašutumu, jo iznāk, ka cilvēkiem strādāt privātā biznesā ir nevis labāk, kā bija valsts uzņēmumā, bet gan, ka vēl sliktāk. Uz papīra jau viss ir labi, bet, ja dokeriem nemaksās algas, dokeri izies ielās. Ventspils dome ir uzņēmuma līdzīpašniece. Vaicāju, kā tas iespējams, ja ir pārkrauts noteikts skaits tonnu, un es zinu, ka klienti ir samaksājuši, bet naudu termināls nav saņēmis? Tas nozīmē, ka nauda ir aizkavējusies, jo Gulbis to ir savācis kaut kādām savām vajadzībām. Mums izvērtās asa saruna. Teicu, ka tā absolūti darīt nedrīkst. Vārdu sakot, es izteicu visu, ko es par viņiem - Gulbi un Forstu - kā par komersantiem domāju, ka tāda situācija absolūti nedrīkst atkārtoties. Pēc šīs sarunas viņi to jautājumu kaut kā sakārtoja - vai tur [Grigorijs] Lučanskis, vai kāds cits palīdzēja, bet Kālija parks naudu saņēma. Runājot par parādiem, šis bija pirmais asas sadursmes gadījums. Viena lieta, kad Ventspils nafta nesaņem naudu - debitoru parādu, bet darbiniekiem algas tiek maksātas. Bet, ja nevar dokeriem samaksāt algu, tas ir katastrofāli! Tas ir pilnīgi cits stāsts. Tas ir absolūts skandāls! Ventspilī nekad tā nav bijis!»

Gulbja «papīrīši»

A. Lembergs pieminēja arī strīda starp A. Gulbi un Ventspils uzņēmējiem kulmināciju saistībā ar SWH uzņēmumu parādiem akciju sabiedrībai Ventspils nafta un Ventspils pilsētas domei un norādīja uz krimināllietā iešūto 1997. gada 27. janvāra miera līgumu starp Rīgas un Ventspils uzņēmējiem. «Tajā 1997. gada 27. janvārī tika pavilkta svītra. Laiks šķirties. Labāk slikts miers nekā labs karš, jo miers baro, bet karš posta. Taču Gulbis nesamierinājās. Viņš uzskatīja, ka nav taisnīgi, ja viņa vai viņa vadīto kompāniju parādus nomaksā citas kompānijas vai citi cilvēki, un par to savā īpašumā iegūst attiecīgas akcijas, kuras pieder SWH Rīga vai viņu kontrolētām sabiedrībām. To nu Gulbis nekādi negribēja saprast un tam piekrist.»

Kā norādīja A. Lembergs, A. Gulbja vēlme atriebties par paša pazaudētām biznesa iespējām Ventspilī augusi augumā. Atriebības pirmajā vilnī 1999. gadā A. Gulbis nodevis tobrīd jaunajam politiķim Aināram Šleseram un laikrakstam Diena dažus «papīrus». Šie «papīri» tika iesniegti arī Ģenerālprokuratūrai, kura veica pārbaudi, bet nekādas nelikumības nekonstatēja. Tad sekojuši nākamie atriebes viļņi.

«Tad nāca 2003. gads. No krimināllietas redzu, ka Ainārs Gulbis par šo te, kā viņš uzskatīja, viņam nodarīto pāridarījumu, ka viņa vietā [citi] nomaksāja parādus, nevarēja nekādi samierināties. Viņš pamazām atsāka publiskot vienus papīrus, tad vēl kaut kādus papīrus, beigās jau 2006. gada jūlijā man tika celta apsūdzība saistībā ar Kālija parku, ka es esot saņēmis kukuli - Multi Nord akcijas. Viss tas, kas tur bija sarakstīts par to kukuli, bija smieklīgi. Rakstītājam nebija absolūti nekāda kompetence, un nekāda apsūdzība tur nevarēja sanākt. Tad to visu stāstu no kukuļa saņemšanas pārtaisīja uz kukuļa izspiešanu. Tagad Gulbis izrādījās galvenais cietušais, kaut gan viņam nekad nekas nekur nav piederējis personīgi. Gulbim bija vislielākā vēlme man atspēlēties, un jāsaka, ka viņš to ir sekmīgi izdarījis. Mani te [Rīgas apgabaltiesā] čakarē kopš 2008. gada. Tādējādi viņš ir savu sekmīgi sasniedzis - kopā ar saviem sadarbības partneriem Andi Mežsargu un [Inetu] Malahovsku. Jā, jums viņa ir zināma. Viņa ir bijusī tiesnese.»

Jūlijs uzmetis lūpu

Cita starpā A. Lembergs skaidroja arī attiecības ar miljonāru Jūliju Krūmiņu.

«Jūlijs Krūmiņš nonāca Ventspilī saistībā ar uzņēmumiem LatTransnafta un Naftas parks100. Šo uzņēmumu biznesa projektam vajadzēja naudu. Tika strādāts ar kreditoriem, ar vairākām bankām, tai skaitā ar Banku Baltija. Tur notika kaut kāda sanāksme. Laventa kungs Bankā Baltija lūdza, lai es izstāstu Ventspils situāciju. Viņš gribēja parunāt ar kādu no Ventspils, kas kaut ko vairāk zina par Ventspili, nekā tur rīdzinieki, kas pie viņa gāja un runāja par Ventspili, paši nebūdami ventspilnieki. Banka Baltija Laventa personā izvirzīja noteikumu - ja banka dod kredītu, tad tā gribētu būt dalībniekos biznesā. Par cik Jūlijam Krūmiņam bija kaut kāds ar naftas produktiem saistīts bizness, kurš lēnām attīstījās Rīgā, un viņi ar Laventu bija labi draugi, kā es sapratu, jo katrā ziņā Krūmiņš viņa priekšā klanījās uz visām pusēm, tad Krūmiņš arī tika piesaistīts kā Laventa un Bankas Baltijas pārstāvis. Tā viņš ienāca šai projektā. Latvijas naftas tranzītā Jūlijam Krūmiņam bija arī kaut kāda sava interese. Viņš tajā ieguldīja naudu. Taču Jūliju Krūmiņu tie ventspilnieki diez ko neieredzēja, jo uzskatīja viņu par tādu pusākstu un izlēcēju. Vārdu sakot, ventspilniekiem biznesa attiecības ar Jūliju Krūmiņu neizveidojās. Tad Jūlijs Krūmiņš nokļuva finansiālās grūtībās saistībā ar Krievijas krīzi. Viņš gribēja savai pārvaldītai kompānijai piederošās daļas LatTransnaftā pārdot. Viņš pieprasīja zināmu summu, ja man atmiņa neviļ, piecus miljonus latu. Pirkt LatTransnafta akcijas bija jēga tikai citiem dalībniekiem. Tie citi dalībnieki uzskatīja, ka pieci miljoni ir par daudz. Ar Krūmiņu veda sarunas. Tad Jūlijs griezās pie manis un lūdza, lai es viņam palīdzu sarunāt [darījumu]. Es teicu Jūlijam, ka nevaru uzspiest cilvēkiem, lai viņi maksā vienkārši naudu, ja viņi negrib maksāt. Taču Jūlijam ļoti vajadzēja naudu. Protams, Jūlijs uzskatīja, ka es neesmu viņam palīdzējis nokārtot to jautājumu tā, kā viņam tas ir vajadzīgs. Beigās no Jūlija Krūmiņa tās daļas atpirka par summu, ar kuru viņš bija apmierināts, cik es sapratu, un beigās man vēl teica: «Aivar, paldies!» Atbildēju: «Jūlij, man prieks, ka es varēju tev kaut ko mazliet palīdzēt!» Tā mēs ar viņu šķīrāmies. Viņam bija kaut kāds termināls Ventspilī un Rīgā. Tad viņš sāka publiski runāt, ka Lembergs kaut ko tur viņam maisa, ka ventspilnieki viņam traucē. Kolīdz runa par Ventspili un ventspilniekiem, tā no Krūmiņa mutes, protams, Lembergs tur esot priekšā, pakaļā un savādāk būt nevarot. Tā arī viņš man publiski sāka brukt virsū, ka es, lūk, esmu tāds un šitāds, un, un tā tālāk, un tā viņš to turpina darīt līdz pat šai baltai dienai. Viņa acīs es esmu tas, kurš, pirmkārt, nav nodrošinājis viņa kapitāldaļu pārdošanu par summu, kādu viņš gribēja, otrkārt, esot traucējis viņam tur kaut ko Rīgā, un līdz ar to viņš uz mani turot zobu. Viņš turot zobu par grēkiem, kuru man nemaz nebija. Taču es to viņam nevarēju iestāstīt.