Rudevskis: Šolaiku latvietis var varonīgi cīnīties par savu valsti, tautu, ģimeni

Profesore Gunta Ancāne pirms neilga laika, iespējams, pašai negribot, rosināja diskusiju par latviešu literatūras «nederīgajiem tēliem», kuri mūs nemudina būt varonīgiem, izlēmīgiem utt. Vieni uztvēra profesores teikto kā latviešu literatūras noniecinājumu, savukārt citi saskatīja tajā patiesības graudu. Diskusijā aktīvi iesaistījās Francijā dzīvojošs un strādājošs latviešu jurists Juris Rudevskis. Un mūsu saruna skaipā izvērtās daudz plašāk nekā tikai par literatūru vien: par tautas pašapziņu, pašvērtību un zemapziņā iebūvēto tieksmi būt mūžīgai. Šodien piedāvājam interviju ar Juri Rudevski.

Juris Rudevskis: - Daudz kam piekrītu Guntas Ancānes teiktajā, tomēr daudz kam arī ne. Man šķiet, ka viņa vietām pārspīlē, izbrāķēdama tādus darbus, kas ir nevainīgi un pat pozitīvi. Piemēram, es nesaskatu neko sliktu Annas Brigaderes Sprīdīša tēlā un tajā, ka Sprīdītis beigās atgriežas mājās. Mājupceļš (sengrieķu valodā nostos, no kā radies vārds «nostalģija») - tas taču ir viens no Homēra Odisejas pamattematiem! Tomēr daudzi apsūdzēja profesori Ancāni par to, ka viņa noniecinot savas tautas kultūras saknes, un tam es arī nepiekrītu. Jāprot atšķirt konstruktīva kritika no pašnoniecināšanās. Gan katram no mums, gan veselai tautai ir svarīgi laiku pa laikam kritiski paraudzīties uz sevi no malas. Mēs, latvieši, objektīvi vērtējot, skaitliski esam maza tauta un jauna nācija. No tā nevajag kaunēties, gluži otrādi - vajag domāt, ko labu mēs no šīs situācijas varam iegūt.

- Un ko mēs varam iegūt?

- Es bieži salīdzinu Latviju un Maltu. Maltieši ir skaitliski mazāka tauta par latviešiem, bet man patīk, ka viņi vēstures gaitā mācējuši no tā gūt labumu: runājuši trijās valodās, lepojušies ar britu kroņa pavalstnieku statusu, tirgojušies ar apkārtējām tautām, gājuši pasaulē, pelnījuši un kļuvuši turīgi - vienlaikus nepaliekot mazāki Maltas patrioti. Mēs, latvieši, līdz šim neesam spējuši pilnībā izmantot mūsu mazās tautas potenciālu. Tā ir lielāka vēlme un dotības iemācīties vairākas valodas, lielāka spēja gūt plašāku redzesloku nekā lielajām tautām. Tā kā esam skaitliski maza tauta, arī mūsu literātu skaits ir attiecīgi mazāks. Latviešu literatūra ir salīdzinoši jauna: kad tā sāka kāpt ārā no bērna autiņiem (mūsu pirmais romāns - brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki - nāca klajā 1879. gadā), Rietumu literatūra jau bija sasniegusi pilnbriedu. Līdz ar to loģiski, ka literatūras klasika, ko māca skolās, ir iekritusi noteiktā laikmetā un atbilst šā laikmeta tendencēm. Bet mums diemžēl ir tieksme raudzīties uz mūsu literatūru ārpus Rietumu literatūras konteksta. Ir tāda Austrumu pasaka par ziloni. Ķēniņš atveda ziloni un lūdza vairākiem aklajiem to aptaustīt un pastāstīt, kāds tas ir. Viens aptaustīja asti un pateica, ka zilonis ir kā liāna. Otrs aptaustīja ausi un sacīja, ka zilonis ir kā palmas lapa. Trešais pieskārās kājai un teica, ka zilonis ir kā kolonna. Ja mūsu literatūra ir kā auss, tas ir brīnišķīgi - visu cieņu ausij! Bet auss ir tikai daļa no viena liela ziloņa. Mēs nevaram skatīties tikai uz ausi un neievērot pašu ziloni, tas ir, visu Rietumu literatūras garamantu. Kad mācījos Francijā, franču literatūras stundās mums stāstīja arī par Sofokla traģēdijām: skolotājs saprata, ka jāraugās kontekstā un ka nav iespējams izprast franču literatūru, ja nezina pirmsākumus.

- Manuprāt, Latvijas skolās ārzemju literatūra ir nobīdīta perifērijā.

- Tā arī ir. Un, ja to māca, tad bez skaidras sistēmas. Viena mana paziņas meitai Latvijas skolā gadiem ilgi no Rietumu literatūras nemācīja neko, un tad pēkšņi lika izlasīt Bokačo Dekameronu. Šai grāmatai, protams, ir sava vieta Rietumu literatūrā, bet vai tad ar to jāsāk, it kā pirms tās nekas nav bijis? Un, tā kā latviešu lasītājam nav iemācīts lasīt Rietumu literatūru sistemātiski, viņam galvā rodas haoss, viņš daudz ko uzņem nekritiski. To labi noraksturoja profesors Leons Taivans: mēs kļūstam par Rietumu pseidokultūras ražojumu nekritiskiem patērētājiem. Nespēdami atšķirt graudus no pelavām, bieži vien ceļam godā dažādas ideoloģiskas ārprātības, kas nāk no Rietumu puses un kuras pie mums bieži vien maldīgi uztver kā īstas Rietumu vērtības. Mēs nedrīkstam vārīties savā sulā, aprobežojot savu domāšanas areālu. Maltiešu literatūra ir vēl jaunāka par mūsējo, bet viņi saprot, ka ar to vien nevar aprobežoties, tāpēc skolās ir obligāta arī angļu literatūra (Malta savulaik ir bijusi britu kroņa kolonija). Patlaban maltiešu privātskolās notiek atgriešanās pie latīņu valodas: arvien vairāk vecāku vēlas, lai viņu bērni lasītu romiešu autorus un zinātu savas saknes. Vēl viens piemērs: kādreizējais Senegālas prezidents Leopolds Sedars Sengors, Franču Akadēmijas loceklis, dzejnieks un afrikāņu folkloras pētnieks, stingri iestājās par to, lai Senegālas skolās tiktu mācīta latīņu valoda un klasiskā literatūra - laikā, kad Eiropā no tām masveidā atteicās. Secinājums: mums obligāti jāstudē mūsu literatūra, mums jāzina, kas mēs esam. Bet uz to ir jāraugās Rietumu literatūras kontekstā.

- Bet kā tad īsti ir ar tiem mūsu literatūras varoņiem? Kādi mēs esam? Vai tiešām tik vārgi kā Cibiņš vai tik žēlojami kā Baltais kaķītis?

- Nepiekrītu nesen izskanējušajam viedoklim, ka literatūra nemaz neesot paredzēta tam, lai lasītājiem kaut ko iemācītu. Katrs saprātīgs cilvēks, atceroties kaut vai savu pieredzi, zina, ka literārajiem varoņiem var būt pat ļoti liela ietekme uz personības veidošanos. Ir varoņi, ar kuriem lasītājs asociējas, it īpaši pusaudža gados.

- Tātad mums ir, ko mācīties, arī no stāsta par Cibiņu un Balto kaķīti. Un kā ir ar jums?

- Ar mani ir mazliet īpatnēji. Esmu latvietis, taču pa tēva līniju esmu poļu izcelsmes. Mūsu mājās vienmēr valdīja latviski patriotisks, bet vienlaikus arī polisks gars. Pie mums vienmēr bija daudz poļu klasiķu grāmatu. Es tās lasīju aizgūtnēm - Henrika Senkeviča Krustnešus, viņa Triloģiju... Šajā sakarā atļaušos izdarīt vienu atkāpi. 19. gadsimta otrajā pusē Polija kā neatkarīga valsts neeksistēja; tā bija sadalīta starp trim lielvarām - Krieviju, Vāciju un Austroungāriju. Poļu tauta bija pazemota, nospiesta uz ceļiem un demoralizēta. Un šādos apstākļos poļu mākslinieku un literātu vidū izveidojās spēcīga patriotiska kustība, kuras mērķis bija celt savas tautas pašapziņu un garu. Senkevičs ar saviem vēsturiskajiem romāniem teica būtībā to pašu, ko gleznotājs Jans Matejko ar savām gleznām: jā, tagad mēs esam drausmīgā stāvoklī, bet tā nav bijis vienmēr; kādreiz mēs bijām brīvi un vareni. Kad Senkevičs rakstīja savu Triloģiju, visā Polijā tam bija fenomenāli panākumi: katra nodaļa tika publicēta jaunākajā avīzes numurā, un bieži vien ciema pastmeistars pulcināja cilvēkus un lasīja to viņiem priekšā. Un cilvēki priecājās, bēdājās, raudāja un smējās kopā ar Triloģijas varoņiem. Bet pamatdoma bija skaidra: ja mums ir bijusi tik spoža pagātne, tad mēs arī nākotnē varam šo spožumu atjaunot. Runājot par sevi... Es toreiz sevi asociēju ar Senkeviča poļu varoņiem, sapņos redzēju sevi kā varonīgu bruņinieku vai brašu un lepnu šļahtiču.

- Atgriezīsimies pie latviešu literatūras.

- Jā. Te nu mums ir godīgi jāpajautā sev: vai latviešu literatūrā ir personas, ar kurām pusaudzis vēlētos asociēties? Un vai šādam varonim ir obligāti jābūt latvietim? Paraudzīsimies uz ebrejiem viduslaiku Eiropā. Viņi toreiz bija otrās šķiras pilsoņi; viņiem bija jādzīvo geto, jānēsā īpašs apģērbs, viņi bija pakļauti dažādiem profesiju aizliegumiem. Neraugoties uz to, 14. gadsimta sākumā jidiša valodas agrīnajā dialektā tika sarakstīta episka poēma Dukus Horant. Tas ir stāsts par drosmīgu dāņu hercogu, kurš vācu karaļa uzdevumā dodas uz Grieķiju iegūt daiļās princeses roku un tur veic dažādus varoņdarbus. Šis varonis, protams, nav ebrejs, un lasītāji noteikti saprata, ka viņiem šāda nākotne ir liegta pat teorētiski. Taču tas nenozīmē, ka ebreju jaunekļi, poēmu lasīdami, sirds dziļumos neasociētu sevi ar šo hercogu; tas noteikti bija labāk, nekā gausties par diskrimināciju un grūto dzīvi geto. Vai latviešu literatūrā ir šāda veida varoņi? Manuprāt, tur tomēr trūkst maskulīnās, vīrišķīgās nots. Ar to, protams, es nedomāju rupju tēvaini, tādu neaptēstu adrenalīna un testosterona sajaukumu. Es domāju bruņinieka, džentlmeņa tēlu.

- Un tas nozīmē...

- Bruņinieks jeb džentlmenis ir vīrietis, kuru raksturo drosme, taisnīgums, pašcieņa, pašsavaldīšanās, spēja uzupurēties un augstsirdība.

- Es vēl pievienotu humora izjūtu.

- Arī - jā. Svarīgi ir tas, ka bruņiniekam nav noteikti jābūt aristokrātam. Piemēram, šveiciešu tautas varonis Vilhelms Tells ir zemnieks, taču rīkojas kā bruņinieks. Varonis var būt pat fiziski vājš, jo ar tādu varoni bērns var identificēties vēl ciešāk. Lūk, piemēram, Jāņa Poruka stāsts Kauja pie Knipskas. Man nekad nav patikušas šā stāsta beigas. Kādu morāli tās dod? Cibiņš vienkārši nosalst, Buņģis triumfē. Bet varētu būt citāds nobeigums: mazais, vārgais Cibiņš redz, ka viņa pāridarītājs Buņģis ielūzis āliņģī, Cibiņš augstsirdīgi viņam piedod, izvelk Buņģi no ūdens un izglābj viņam dzīvību. Tad šis stāsts būtu dārgakmens! Vai arī Rūdolfa Blaumaņa Salna pavasarī. Mums klasē bija domraksts par tēmu Ko tu pateiktu Andram, kura meitene aizgājusi par sievu pie bagātnieka? Es viņam skaidri pateiktu: tu esi nožēlojams lupata, jo pat necenties cīnīties par meiteni. Blaumanis ir ģeniāls tāpēc, ka ļoti labi parāda, kādi esam. Tāpēc es saviem ārzemju paziņām, kuri vēlas braukt uz Latviju un to dziļāk iepazīt, iesaku izlasīt kaut ko no Blaumaņa. Jūsu laikrakstā tika uzdots jautājums: vai tagad vajadzēs taisīt valsts pasūtījumu, lai mūsu autori rakstītu optimistiskus stāstus? Noteikti ne! Tas būtu kaut kas mākslīgs, un mēs redzam, ka valsts finansiālais atbalsts mākslai un literatūrai labus augļus parasti nedod... Mums nevajag arī kaunēties no savu klasiķu darbiem; tie vienkārši jāmāca un jālasa kritiski un sistēmiski.

- Bet ko tad mums darīt, ja latviešu literatūrā nav jūsu pieminēto bruņinieku un džentlmeņu? Ko darīt ar Kristīni, kas dzērājam Edgaram uzdāvina savu mīlestību, atsakoties no normālas dzīves?

- Jebkurā literatūrā ir varoņi un antivaroņi. Ja nekritiski lasīsim tikai par antivaroņiem, tad ir risks, ka agri vai vēlu zemapziņā sāksim asociēt sevi ar viņiem, un tas nebūs pareizi. Pirms vairākiem gadiem Slovēnijā angliski nopublicēju vienu rakstu par etnopsiholoģiju. Meklējot ārvalstu literatūru par Latviju, atradu vienu ASV publicētu Eiropas tautu atlantu, kur katrai tautai bija aprakstīta vēsturiskā līnija, piemēram, ierodas bīskaps Alberts, notiek Saules kauja utt. Un šīs grāmatas autori, iespējams, paši to nenojauzdami, trāpīja naglai uz galvas, blakus Saules kaujai un Neatkarības proklamēšanai ielikdami Blaumaņa noveli Purva bridējs - kā vienu no raksturīgākajiem tautas likteņmirkļiem... Šis darbs, protams, ir ģeniāls. Tas parāda pārāk daudzu latviešu ģimeņu traģēdiju. Kristīne izvēlas nevis nobriedušu vīrieti, bet mūžīgo pusaudzi. Un lasītājs domā: kas būs pēc tam? Edgaram un Kristīnei piedzims bērni, kas atkārtos abu vecāku likteni... Lasot šo darbu, mēs nedrīkstam sajaukt: Edgars ir antivaronis, nevis varonis. Ir jādomā par to, kā pacelt latviešu vīrieša pašapziņu, lai viņš nenolaistos līdz Edgara līmenim.

- Varbūt tomēr ir kādi varoņi, kas var iedvesmot latviešus?

- Ir Aleksandra Grīna Dvēseļu putenis. Ir stāsti par Atsevišķo studentu rotu, par Ziemassvētku kaujām. Tas viss jāceļ godā. Bet es stāstīju par poļu literatūru: varoņiem nav obligāti jābūt latviešiem. Runājot pēc analoģijas: ja es dzeru zāles, man ir vienalga, tās ir ražotas Latvijā vai Indijā. Un tā ir visās tautās: latviešu bērni lasa arī par Žila Verna varoņiem, par Aleksandra Dimā musketieriem utt., bet no tā viņi taču nepaliek mazāk latvieši. Varoņa tautība nav tik svarīga, pats galvenais, lai lasītājs sevi identificētu ar šo varoni.

- Manuprāt, latviešu tautā vēl ir daudz vēsturisku varoņu, par kuriem jāraksta.

- Protams. Piemēram, vai daudzi šodien zina par 1502. gadā notikušo Smoļinas kauju, kad 5000 vīru lielais Livonijas karaspēks, kas sastāvēja galvenokārt no latviešiem un igauņiem, sakāva par sevi gandrīz desmitreiz lielāko Maskavas kņaza karaspēku? Tie ir senči, ar kuriem varam pamatoti lepoties: varbūt, pateicoties tieši viņiem, esam palikuši Rietumu civilizācijas sastāvā! Bet šajā varoņu kontekstā man ārkārtīgi nepatīk mūsu valsts attieksme pret latviešu leģionāriem. No leģionāriem kaunas...

- ...ne visi.

- Protams, ne visi, bet tie no tā dēvētajām hroniskajām aprindām. Ir ministri, kuri zaudē amatu, ja 16. martā piedalās gājienā līdz Brīvības piemineklim. Kāpēc ir svarīgi godināt leģionārus? Kaut vai tāpēc, ka viņi ar savu piemēru mums parāda: arī šolaiku latvietis var ne tikai pielāgoties, bet arī varonīgi cīnīties par savu valsti, tautu, ģimeni. Ja pratīsim pret šiem sirmajiem vīriem izturēties ar cieņu, tad atradīsim savā vēsturē daudzus varoņus, par kuriem ir vērts uzrakstīt varoņteikas - nevis izgudrotas, bet patiesas, tāpēc vēl jo vairāk vērtīgas.

- Blakus leģionāriem - varoņiem ir arī Latvijas Centrālā padome (LCP) ar Konstantīnu Čaksti priekšgalā: LCP bija vienots Latvijas augstākās politiskās vadības centrs ar pagrīdes valdību Latvijas okupāciju laikā no 1943. gada, aktīvi darbojoties līdz 1951. gadam. Blakus bija arī mežabrāļu tūkstoši, kuri labi zināja, ka riskē ar dzīvību Latvijas labā. Mums ir daudz varoņu, par kuriem rakstīt un filmas uzņemt.

- Jā, mums ir, kam līdzināties. Mūsu klasiskā literatūra daudzviet mums māca līdzjūtību un izpratni, savukārt nesenā vēsture pasniedz joprojām dzīvas varoņtēmas.