Ko par mācību satura reformu un visu skolu pāreju uz mācībām valsts valodā domā krievu bērnu vecāki un pedagogi? To Neatkarīgā jautāja daudzbērnu mammai, juristei Nadeždai Losevai, mammai, juristei Jeļenai Bačinskai un pedagoģiskā centra Eksperiments zinātniskajam vadītājam Broņislavam Zeļcermanam. Taču arī pirms viņiem tiku lūdzis vairāku gudru, profesionālu krievu pedagogu domas. Mani pārsteidza tas, ka viņi labprāt pauda savu viedokli, taču… vēlējās palikt anonīmi. Jājautā – vai izglītības sistēma saviem darbiniekiem aizbāž mutes un atklāta, profesionāla polemika tajā ir izslēgta? Tāpēc vēl lielāks paldies šiem trim cilvēkiem par piekrišanu paust savas domas publiski.
- Es lūdzu jūs atbildēt vien uz diviem jautājumiem - ko jūs domājat par mācību satura reformu un kā vērtējat nodomu pāriet skolās tikai uz apmācību valsts valodā?
Broņislavs Zeļcermans: - Jā, tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Pirmā - mācību satura (nevis izglītības) reforma. Otrā - skolu, kur mācības notiek krievu valodā, «reforma». Taču masu informācijas līdzekļi (MIL) tās bez mitas līmē kopā, mauc vienu otrai virsū.
- Tad - pēc kārtas. Pirmā, otrā… Es personiski nekādu sistēmisku pamatu, savāktību pagaidām neredzu ne vienā, ne otrā.
B.Z.: - Es redzu sistēmu gan pirmajā, gan otrajā, taču - neredzu reformu. Pagaidām es vispār nespēju iedomāties, ko mācību satura reformā saprot vecāki. Tāpēc, ka tur sarakstīti lozungi. Un, ja ņemt dziļāk, tad aiz šiem lozungiem nopietnu mācību satura izmaiņu nav.
Nadežda Loseva: - Mūsu skolas skolotājiem šo jaunievedumu ietvaros tiek rīkoti semināri, kuros viņiem skaidro, ka skolnieks ir klients, bet mācības - bizness. Proti - skolnieks jāuztver nevis kā cilvēks, kā savējais… bet kā klients, kuram - no vienas puses - vienmēr taisnība, bet - no otras puses - viņam jāzina, kur tu viņam dosi atlaides, bet kur tu viņu piežmiegsi. Proti - skolotāji ir apjukuši, un arī tie, kas vada šos treniņus, ir apjukuši… Varbūt viņi tiražē murgus un paši to lieliski apzinās.
Turklāt - skolotāji ir ļoti iebiedēti. Viņi baidās nākt uz mītiņu, baidās iebilst… Krievu skolotājiem skolā savā starpā jāsarunājas latviski. Jo direktore baidās no pārbaudēm. Un pārbaudes nāk. Direktori var saprast. Jo viņa grib saglabāt skolu, pedagogu kolektīvu. Un tas mums tiešām ir zelta vērts.
Bet, ja runāt par mācību satura reformu… Mana meita ir guvusi pirmās, otrās, trešās vietas Latvijas un starptautiskās dažādu priekšmetu olimpiādēs, konkursos. Taču, paņēmis vēstures mācību grāmatu latviešu valodā, bērns raud. Es latviski runāju labi. Sāku lasīt. Teksts apmēram tāds: saskaņā ar dažiem tā un šitā vērtējumiem, pastāv viedoklis, ir dažādas versijas… Bet - neviena piemēra, kas to vērtējis, kas sniedzis šīs versijas. Ko nozīmē - saskaņā ar dažiem vērtējumiem? Kā lai bērni to mācās? Bērns sēž un nespēj šīs konstrukcijas sev iztulkot. Proti - viņa nesaprot, par ko ir runa.
To pašu var teikt par latviešu valodas mācību grāmatu. Manai meitai ir ceturtā vieta Rīgā latviešu valodā. Taču es sēžu ar viņu un skaidroju, ko no viņas šajā grāmatā grib. Es nedaru viņas vietā.
Piemēram - otrās klases uzdevums. Uz lapas - desmit bildītes. Teksts: izdomājiet latviešu valodā mīklas, kuru atminējums būtu šīs bildītes. Rezultātā es vienkārši saceru mīklu krievu valodā un truli pārtulkoju to latviski… Tāpēc, ka mīkla - tā ir tāda lieta, kurai jābūt mentālai. To nevar tulkot burtiski. Galu galā skolotāja nesaprot, ko esmu domājusi.
- Lūdzu, pārceļamies no emocijām un atsevišķiem gadījumiem tuvāk abu reformu kā tādu vērtējumam. Saprotams, ka ne jau bērniem jātiek galā ar pieaugušo versijām.
B.Z.: - Protams, vispārinājumiem jābūt speciālistu ziņā. Taču - kas sanāk? Tos izglītības speciālistus, profesionāļus, kuri pasniedz krievu skolās, neaicina vērtēt: pirmo reformu, kura pastāv vien uz papīra; otro, kura pastāv vien lozungos. Bet, ja klausīties, ko saka trīs četri cilvēki, ko saka ministrs, ko saka valsts sekretārs, departamenta vadītājs, tad viņi pauž četras vai piecas dažādas nojēgas. Un ar visiem šiem… nezinu, kā lai nosauc - komentāriem, provokācijām… vecāki tiek maldināti, bet profesionāļi nespēj definēt savu attieksmi tāpēc, ka nav vienotas izpratnes.
Pirms 13 gadiem tomēr pieņēma dalījumu 60% un 40%... Ieguldīti 14 miljoni eiro. Ir rezultāti. Valodas zināšana ir augusi. Bet - mācību kvalitāte ir pasliktinājusies. To negrib atzīt. Tāpēc, ka nav konkrētu datu. Lai arī bija Satversmes tiesas lēmums: nodrošināt mācību kvalitātes monitoringu.
Jeļena Bačinska: - Es papildināšu… Uzreiz pēc tam (šķiet, 2014. gadā), kad parādījās mūsu tiesībsarga mācību valodām veltītais pseidopētījums, Izglītības ministrijā tika rīkots liels apaļais galds. Es tur biju. Mēs pat gatavojām rakstisku pieprasījumu: sniegt datus un informēt - vai pastāv kritēriji un metodikas, kas ļautu vērtēt to, kas noticis. Protams, mums neviens neatbildēja.
Taču tika apgalvots, ka monitoringu veic saskaņā ar to, kā nolikti centralizētie eksāmeni. Taču - tas nav izglītības kvalitātes kā tādas monitorings. Rezultātā - nav nekādas kopainas tam, kā šī reālā reforma 13 gados iespaidojusi izglītības kvalitāti. Katrā ziņā sabiedrībai tā nav tikusi dota.
B.Z.: - Bet, raugi, skolu optimizāciju tik vai tā sauc par reformu. Optimizācijas kritērijs - skolēnu skaits vecākajās klasēs. Bet - jūs taču saprotat, ka skolēnu skaits nevar būt optimizācijas kritērijs. Vai arī var, taču - ne vienīgais… Te ir milzums jautājumu.
J.B.: - Ja turēties pie postulāta, ka nauda seko skolēnam, tad tieši šis ir tas pamatkritērijs. Bet, ja pieņemsim, ka kritērijs ir - kvalitatīva izglītība, tad tas būs kas cits. Tomēr valsts taču postulē, ka nauda seko skolēnam. Tāpēc te viss ir pietiekami loģiski.
B.Z.: - Taču - tā nav pedagoģiska, tā nav sociāla loģika. Un arī mēs ne reizi vien esam rakstījuši: parādiet metodoloģiju; parādiet pētījumus, metodiku; iekļaujiet mūsu speciālistus šajās izstrādēs; negribat mūs, pieaiciniet starptautiskus speciālistus… Kad būs rezultāti - uzklausiet starptautisku ekspertu viedokli.
Un mums tomēr ir ļoti svarīgs krievvalodīgo profesionāļu vērtējums. Tiem nav jābūt no Krievijas. Bet, lai viņi novērtē to, ko teica Nadežda. Mentalitāti. Viņa pateica ļoti smalku lietu.
Jūs taču saprotat, ka šīs valodas ir dažādas. Un, kad krievu bērni bioloģiju vai kādu citu, smalkāku priekšmetu apgūst citā valodā, kaut kas notiek. Ikviens sagatavots speciālists teiks, ka šīs darbības iespaido mentalitāti. Kam to vajag?
Kādēļ gan nedot mums iespēju mums palikt tajā mentalitātē, kurā esam? Turklāt, kur pienākas - darboties valsts valodā. Kāpēc jālauž?
- Tātad - nav procesa monitoringa. Bet vai sākotnēji, pirms procesa jūs saņēmāt zinātniski apjēgtu, profesionālu tā pamatojumu?
B.Z.: - Nē! 1998. gadā pieci vai seši zinātņu doktori uzrakstīja pirmo rakstu, kurā teica - to nedrīkst darīt! Viņos neklausījās. Bet Nadežda to jūt. Kā māte… Rietumos veikti pētījumi liecina - līdz 12 gadu vecumam dzimtajā valodā, pēc tam - kaut 17 valodās. Bet mums saka: nē, pārejiet uz valsts valodu bērnudārzā. Tāpēc, ka jūs dzīvojat šajā valstī. Kas notiks ar bērnu?
N.L.: - Mani satrauc efektivitāte. Es skatos uz savu meitu. 80% mācību laika viņa tērē, lai uzvarētu mācību grāmatu, lai tiktu skaidrībā - kas tur rakstīts. Tāpēc, ka mācību grāmata radīta, nerēķinoties ar to, ka tā domāta mazākumtautību skolām. Tā uzrakstīta valodā, kuru bērni vēl nesaprot, kura viņiem vēl nav jāsaprot.
Vienkārši - nemāciet latviešu valodā dabas zinības, fiziku, matemātiku, bet pielieciet klāt latviešu valodu tur, kur tā ir vajadzīga, kur tā ir efektīva. Bet ne tur, kur attieksme pret latviešu valodu maitājas.
J.B.: - Skolu reformai nav nekāda sakara ar izglītības kvalitāti. Te tas suns…
B.Z.: - Jūs sakāt - vispārinājums… Mani biedē notiekošā dinamika. Saprotiet, ja no augšas nāk nekorekts signāls, kā gan tas var novest pie korekta rezultāta? Tas taču nelien nekādos sistēmiskuma rāmjos. Bet te nāk signāli un lēmumi - no vienas puses - kļūdaini, no otras - pretrunīgi, bet no trešās - dažus varētu traktēt kā sarīdīšanai speciāli radītus. Ņemsim kaut vai šo pēdējo, šo optimizāciju. Ja samazināsim skolu skaitu, tad varēsim (sazin kāpēc tiek īpaši uzbraukts Rīgai) šo skolu padarīt par latviešu skolu, šo krievu skolu slēgt, bet uz visas šīs jaukšanas rēķina nomainīt visus šos skolotājus…
- Es arī dotu priekšroku intensīvākai un ļoti kvalitatīvai (kaut vai līdz tiem 12 gadiem) latviešu valodas mācīšanai nekā bilingvālai apmācībai. Es šo to lasu par šo tēmu un no tā secinu, ka neadekvāta apmācība dod vien pidžinvalodu un pidžinzināšanas. Proti - jucekli.
J.B.: - Ja valsts nodrošinātu vairāk latviešu valodas bezmaksas kursu, tad, ticiet man, no gribētājiem nevarētu atkauties. Proti - ja mūsu valsts būtu ieinteresēta, lai mēs mācāmies latviešu valodu, tad par šiem 14 miljoniem eiro varēja organizēt ļoti daudz valodas kursu. Bet - viņi neslēpj, viņi saka tieši: mums nevajag, lai jūs zinātu latviešu valodu, mums vajag, lai jūs zināt savu vietu.
N.L.: - Bet - arī kvalitāte. Skolotājs - viņš spēj atklāt kādas nianses savā valodā. Taču latviešu valodā skolotājs pat tad, ja valodas inspektors ir ar viņu ļoti apmierināts, stāstīs ne visu, ko viņš zina, bet tikai to, ko viņš spēj nevainojami izteikt latviešu valodā. Ja viņš rīkosies citādi, viņu nostučīs.
J.B.: - Pietiekami liels skaits vecāku izvēlas asimilācijas ceļu. Sūta savus bērnus latviešu bērnudārzos un latviešu skolās. Viņi to dara ar vienu vienīgu argumentu - lai bērns zinātu valodu. Es viņiem mēģinu ieskaidrot - kāds sakars te valodai! Bērns ir jāizglīto. Viņi saka: mēs līgsim repetitorus, ņemsimies ar privātu, mājas apmācību utt. Un tādu cilvēku ir pietiekami.
Un tas laikam arī ir tas pamats, uz kura balstās Šadurskis, virzot savu reformu. Bet, kā teica Broņislavs - jo zinātniskāka būs pieeja, jo priekšmetiskāka kļūs apspriešana, jo skaidrāks vecākiem taps pārmaiņu zinātniskais pamatojums. Taču, ja visi skrien uz riņķi, kā vāveres ritenī, tad viņi ēd vien to, ko tiem sniedz MIL. Apstāties pašiem, aizdomāties… nē. Jo - jāpelna taču nauda.
B.Z.: - Zināt, kas mani, pensionāru satrauc visvairāk? Tas, ka netiek domāts par ilgtermiņa sekām. Un par tām nedomā nevis tāpēc, ka negrib, bet tāpēc, ka nav, lūk, šī materiāla domāšanai. Pēdējos 50 gados, kopš esmu cieši saistīts ar izglītību, kādas tik pārmaiņas nav notikušas - ar cilvēkiem, ar mācību priekšmetiem, ar saturu… Es varu iedomāties, kādas var būt sekas. Bet - neviens to neapspriež!
- Lai arī katram nākamajam solim manā uztverē vismaz ministrijas līmenī jābūt skaidram pamatojumam - kas un kāpēc tiks darīts.
J.B.: - Taču vispārinoši, aplami secinājumi tiek veikti uz atsevišķu, no konteksta izrautu faktu pamata. Tāpēc jāuzsver tas, ar ko sākām mūsu sarunu - nav monitoringa un nav satura, kuru varētu apspriest.
- Summējam runāto - kas nav izdarīts un kas, jūsuprāt, būtu darāms? Gan taktiskā līmenī, gan tālākā perspektīvā.
N.L.: - Pati lielākā problēma saistībā ar latviešu valodu ir tā, ka nav metodiku, nav labu mācību grāmatu. Par to naudu, par kuru mūs grasās asimilēt, jārada laba metodika, labas mācību grāmatas un jāsagatavo labi skolotāji. Un tad visi mācīsies latviešu valodu ar prieku.
J.B.: - Kā trūkst un - ko darīt? Es tagad varbūt runāšu par kādu utopiju. Man trūkst valsts konsultāciju ar mani kā izglītības pasūtītāju par izglītošanas procesu. Es kā māte gribu zināt, es gribu redzēt saturu, es gribu redzēt ekspertus, speciālistus (psihologus, bērnu pedagogus…), kuri man, kopā ar ministru, ir gatavi paskaidrot - te tas ir tā, te šitā. Man vajadzīgs saturs, lai redzētu un domātu. Man tā pietrūkst. Es gribu, lai mani kā māti, kura maksā Latvijai nodokļus, aicina uz dialogu. Jo - tā ir mana bērna nākotne! Galu galā - tā ir manas valsts nākotne!
Uz jautājumu - ko darīt? - es atbildu: aiciniet mūs pie sarunu galda, aiciniet, apspriedīsimies. Dodiet saturu… Es varu vien pieņemt - tas netiek darīts tāpēc, ka šāda satura nav. Nav ko piedāvāt apspriešanai. Izņemot tukšvārdību.
B.Z.: - Mēģināšu apkopot sacīto. Mums - speciālistiem - nav pārliecinošu datu par izstrādēm, kuras tiek veiktas, par metodiku, par metodoloģiju. Kādā vēstulē ministrijai es rakstīju: kādēļ monitoringu veic sociologi? Tā taču nav socioloģiska problēma. Tur jābūt psihofiziologiem, psihologiem un pedagogiem, metodistiem. Ir jābūt kompleksai metodikai. Un - tur jābūt arī mūsu speciālistiem. Teic - kam te vajag jūsu speciālistus? Es saku: pagaidiet… mēs taču nevaram būt jūras cūciņas, kuras pakļauj izpētei. Mēs arī protam pētīt. Tad rīkojamies kā līdzīgi. Līdzvērtīgi speciālisti ir gan mūsu, gan latviešu vidē. Vienojamies. Un tikai pēc tam nododam mūsu profesionālās izstrādes, to rezultātus lēmumu pieņemšanai.
Vēl viena svarīga piebilde - vecākiem jābūt izvēles tiesībām. Mums ir jāpiedāvā, bet turpmāk viņi lēmumus pieņem paši. Mēs, skolu darbinieki, sakām: ja būs piecas latviešu valodas stundas nedēļā no pirmās klases, viņi eksāmenus noliks. Bet - kas notiks nākamajos trijos gados no šī brīža, kad ir paziņots par eksāmenu kārtošanu valsts valodā? Kas darās skolās? Šie procesi noteikti vedīs pie pasliktināšanās. Kāpēc tas tiek darīts? Jūs taču zināt - pedagoģijā, psiholoģijā neviens jauninājums nevar tikt ieviests bez eksperimenta. Tā ir ābeces patiesība! Kaut ko iecerēja, definēja, iesākumā gādāja par zinātnisku ekspertīzi, pēc tam - eksperiments, saņēma tā rezultātus, novērtēja, kā tas darbojas par labu bērniem, viņu identitātei, valsts nākotnei, un - sākam ieviest!
- Bet, ja ne vienai, ne otrai reformai nav zinātniska, profesionāla un arī futuroloģiska, garantēta pamatojuma, ko vērts solīt, ka pēc pārdesmit gadiem mums būs paaudze, kura spēs gādāt par sabiedrības, par valsts kvalitāti un ilgdzīvošanu?
B.Z.: - Tāpēc jau arī ir jātiekas. Ne jau Šadurskis pats to izdomāja. Kāds nolika viņam uz galda šo pamatojumu. Tāpēc - tiksimies un parunāsim. Bet - darīsim to publiski. Tas nepieciešams vecākiem, tas viņiem jāzina.
N.L.: - Pirmkārt, atbildību par bērnu saskaņā ar likumu nes vecāki. Vecāku izvēles tiesības ir katras demokrātiskas valsts pamats. Kā izglītot savu bērnu. Bet te sanāk, ka mūs noliek izvēles priekšā - tu apgūsti angļu valodu un gatavo savu bērnu situācijai - koferis, stacija, Īrija, Lielbritānija… Vēl es gribu piebilst, ka mūsu izglītības sistēma ir būvēta tā, ka esam spiesti mācīties ne tā, kā gribam, bet tā, kā varam latviešu valodā. Tas novedīs pie tā, ka nozarēs trūks normālu speciālistu. Pat sliktāk - pie tā, ka vispār nebūs cilvēku. Man jautā: kāpēc jūs nebraucat projām, jūs taču varat. Proti - mana vīra darbs ļauj viņam uz to doties no jebkuras vietas. Es saku: bet te ir mana skola. Un mums ir lieliska skola! Bet, līdzko to padarīs par latviešu skolu, es nez kāpēc domāju, ka mēs aizbrauksim. Lai arī mans vīrs (latvietis) ved šurp naudu, lai arī mani bērni te ļoti labi mācās un varētu vairot Latvijas inženiertehnisko eliti. Taču - mēs aizbrauksim, ja nevarēsim šeit mācīties. Un tā domā daudzi. Proti - ja tiks iepilināts šis pēdējais piliens, tad, domāju, tauta no šejienes aizplūdīs. Pat vairāk nekā patlaban. Jo Latvija tik tiešām nav iespēju zeme. Turklāt - tālā perspektīvā.
Un vēl sanāk tā, ka… lai tā būtu medicīna, lai tā būtu nodokļu politika, lai tā būtu izglītība, tur visur nav nekāda satura - vieni tukši, politiķu regulēti lozungi. Nav nekāda sistēmiskuma. Lozungi un politiski lēmumi, kuriem nav satura un kuri netop diskutēti.