Andris Vilks: Nacionālā bibliotēka ir Gaismas pils, latviskumu citadele, otrās mājas

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktors, UNESCO LNK Zināšanu sabiedrības programmu padomes priekšsēdētājs Andris Vilks intervijā Neatkarīgajai raksturo LNB mūsdienīgo potenciālu, iespējas un problēmas.

- Ieskrējienam jautāšu: vai jūs LNB jauno māju esat pilnībā apguvuši kā mūsdienu bibliotēku? Vai arī vēl jūtaties tajā kā šķūnī? Vai kā templī…

- Labs jautājums. Tāpēc ka, tiešām, pastāvēja bažas par to, kā tas viss būs, kad tur iekšā būs bibliotēka. Man ļoti palīdzēja Sietlas publiskās bibliotēkas direktore Debora Džeikobsa, kuras laikā uzcēla diezgan eksotisku Sietlas publisko bibliotēku… Viņiem ir milzīga, dīvaina formāta stikla ēka, kas savulaik izraisīja milzīgu rezonansi. Un tad Debora Džeikobsa pauda ideju, ka bibliotēka ir kļuvusi par tādu kā pilsētas simbolu, par tūrisma objektu. Tā ir labi atpazīstama… Bet - viņai turklāt ir ļoti svarīgi tas, ka tā aizvien ir laba bibliotēka.

Bet - viena lieta ir to visu pateikt, otra - to visu mērķtiecīgi sasniegt… Jo šajā laikā bija daudzi vilinājumi. Rīga bija kultūras galvaspilsēta, kuras rosības nāca LNB, bija ES prezidentūras laiks, kurš ienāca bibliotēkā milzīgā formātā, aizņemot četrus ēkas līmeņus. LNB telpas ir piemērotas publiskiem pasākumiem, tās ir ļoti pieprasītas, un tur ļoti bieži kaut kas notiek. Vienu dienu tu tur redzi zobārstus, citu dienu tu redzi militārus cilvēkus, tad ārzemniekus, diplomātus… Bet mūsu bažas ir ļoti loģiskas - tomēr diezgan daudz nākas domāt un nopūlēties, lai pasākumi, arī publiskie pasākumi, arī izstādes, konferences… tomēr, cik iespējams, sakņotos bibliotēkā. Bibliotēkas saturā.

Piemēram, lai mūzikas pasākumiem ir kaut kas kopīgs ar to mūzikas krātuvi, kas mums ir. Un, lai arī par kultūras notikumiem, jubilejām mēs varētu pateikt - mums arī no tā materiāla kaut kas ir. Piemēram - nesen bija Jaņa Rozentāla 150 gadu jubileja. Viņa gleznu mums nav, bet atradās viņa sievas Ellijas Forseles-Rozentāles arhīvs, kurā ir fotogrāfijas un vēstules. Izveidojām mazu, spožu izstādīti. Tas bija mūsu pašu autentisks materiāls. Nevis no kaut kurienes savestas Rozentāla gleznas.

Tātad - mēs cenšamies pozicionēties uz tādiem pasākumiem, kur varam teikt: jā, mēs te esam kā bibliotēka. Bet - tas nav tik vienkārši. Jo cilvēku, sabiedrības apziņā te ir gan Nacionālā bibliotēka, gan Gaismas pils. It kā divas lietas. Bet - mēs ļoti labi apzināmies un saprotam šo problēmu.

- Mēs abi redzējām laikus, kad bibliotēkas kā tādas darbības apjoms bija krietni savādāks. Cik apzināta, mērķtiecīga bijusi LNB transformācija jaunā lasīšanas laikmetā, jaunās tehnoloģijās? Kādas problēmas šīs pārmaiņas rada?

- Man liekas, ka pāreja nebija tik grūta. Es gaidīju, ka būs grūtāk. Sākšu ar bibliotekāriem. Bibliotekāri laikam tomēr nav tik… humanitāri, kā liekas.

Viens piemērs. Mums visi procesi, kas saistīti ar datiem, ar saturu, ir elektroniski, bet ar tiem darbojas arī cilvēki pensijas vecumā. Es pat teiktu, ka gadiem te nav īpašas nozīmes. Protams, jauniem tas padodas vieglāk, ātrāk un vienkāršāk. Lai kā - darbinieku sastāvs mums ir ļoti mainījies. Ļoti daudzi cilvēki šajos gados tomēr ir aizgājuši. Dažādu iemeslu dēļ. Atnākuši ļoti daudz jaunu cilvēku. Starp citu, daudz puišu. Ne tikai tehnoloģiju, IT speciālisti. Mums gandrīz katrā lasītavā ir pa kādam puisim. Vidēji mēs esam kļuvušu par desmit gadiem jaunāki.

Arī lasītāju lielai daļai tā nebija problēma. Tas, kas saistās ar jaunajiem lasīšanas ieradumiem, tehnoloģijām, digitalizāciju, sociālo tīklu vidi… Jāpiebilst gan, ka LNB nav tas pats, kas, piemēram, universitāšu bibliotēkas… Tomēr - vienlaikus - pastāv reāla līdzās sadzīvošana starp iespiestiem un digitāliem tekstiem. Turklāt - interneta vide, digitālie resursi bibliotēkā nenosedz visu. Un pateikšu, iespējams, diezgan nepopulāru lietu. Proti - ir lietas, kuras nevajag digitalizēt. Turklāt tas ir diezgan liels un diezgan dārgs pasākums… Taču - mums kā nacionālajai bibliotēkai ir jākrāj viss, kas Latvijā un pasaulē saistīts ar Latviju un latviešu valodu.

- Man tā liekas pašsaprotama bibliotēkas misija. Citi…

- Citiem nav tāda uzdevuma. Citi var mest ārā visu, ko viņi grib izmest. Mēs nevaram mest ārā pat Staļinu. Var jautāt - vai kāds to Staļinu vēl nāks lasīt? Es nezinu! Vēl mums tagad ir vairākas grupas, kuru agrāk nebija. Piemēram - ārzemju studenti. Viņi uzturas bibliotēkā ļoti daudz. Viņiem vairāk vajadzīgas tās tehnoloģiskās iespējas, vajadzīga arī savstarpējā tusēšanās.

- Tātad bibliotēka tagad ir sociāls institūts lielākā mērā nekā agrāk. Turklāt saistībā ar bibliotēkām arvien biežāk min, piemēram, vārdus multikulturalizācija, informatīvās telpas starptautiska apjēga u.tml. Vai tas viss ir kaut ko mainījis bibliotēkas apmeklētāju paradumos, kultūrā?

- Piemēram, LNB ir nostiprinājusies viena grupa - tā saucamie sestdienas lasītāji. Agrāk tas nebija raksturīgi. Tagad - nāk ģimenes… No rīta atnāk, apēd branču LNB restorānā, tad skatās izstādes, tad piedalās pasākumos bērnu literatūras centrā. Tur ir darbnīcas, kur bērniem ir visādas nodarbības, kas saistītas ar kādu tēmu, nozari, kas varētu būt viņiem interesanta. Pēc tam varbūt vēl ir kāds koncertiņš… Cilvēki paliek. Viņi pavada dienu LNB. Man tas liekas ļoti normāli.

Savukārt darbdienās bez studentiem ir parādījusies vēl viena interesanta cilvēku kategorija, kura vairs nestrādā savā birojā, savā ofisā, jo - viņiem viss ir šeit. Un es arī uzskatu, ka bibliotēka ir priekš tā. Kāpēc viņam tas jādara, ja te ir dators, kopēšana, internets…? Viss ir pieejams, viņš var te paēst, sarunāt randi ņu, tikties ar cilvēkiem, ar partneriem… Kam viņam savs ofiss?

- Cik plaši caur LNB tagad pieejama pasaule?

- Ļoti daudz tiek izmantotas tā saucamās nacionālās digitālās bibliotēkas. Varat sākt kaut vai ar Gallica - lielāko franču digitālo bibliotēku. Tad ir Europeana… Ja vien cilvēkam ir interese, tad viss tas, kas ir digitalizēts un nav ierobežots ar autortiesībām, ir pieejams..

- Un tikpat labi citi var lietot to, kas ir jums?

- Tieši tā… Visam, kas mums izlikts internetā, var piekļūt no jebkuras vietas, kur ir internets, un pētīt. Protams, kā teicu, ir nobloķētas ar autortiesībām saistītās lietas. Tās jānāk skatīties uz vietas. Plus - ir vēl komerciālās datu bāzes, kuras īpašnieki nav ieinteresēti dot lietošanai par velti. Mums ir līgumi, saskaņā ar kuriem, lai varētu pie šīm datu bāzēm piekļūt, jānāk uz bibliotēku.

- Saistībā ar to pašu digitalizāciju - vai papīra katalogs vēl ir vajadzīgs?

- Papīra katalogs… Sākšu ar to slikto, kas skar digitalizāciju… Vēl neviens tomēr nav īsti nodefinējis to, ka šīs lietas būs ar garantiju pieejamas pēc piecdesmit vai pēc simt gadiem. Tiem, kas to tā apgalvo, es neticu. Tāpēc savā laikā arī es UNESCO piedalījos tāda dokumenta izstrādē, kurš aicināja nopietni domāt par ilgtermiņa pieejamību, par ilgtermiņa saglabāšanu un pie tā strādāt. Jo ļoti daudz no tā, kas bijis digitāls, jau ir izkūpējis. Sāksim ar to, ka floppy diskus vairs nevar atvērt… Pastāv liels risks arī citiem resursiem. Ikdienā mums kartīšu katalogs maz vajadzīgs. Lielākā daļa jau ir pārcelta uz elektronisko katalogu. Bet, stingri runājot, nacionālas nozīmes datus vajadzētu saglabāt arī uz papīra. Tik ilgi, kamēr nebūs pilnīga garantija… Labi, mēs esam vēl nodrošinājušies pret to, ja kaut kas notiek ar elektrību… Mums ir rezerves ģenerators un citi elektrības avoti. Bet - principā, ja izslēdzas elektrība… saprotiet, kas notiek. Tādi notikumi ir bijuši.

Turklāt mēs zinām, ka pašreizējā nedrošajā pasaulē ir visādi hakeri, kuri no attāluma var pat aizdedzināt serverus. Tehniski iznīcināt katalogu - tas ir iespējams. Tāpēc ir aktuāli ne tikai dublēt, bet domāt arī par glabāšanu citās valstīs, citos kontinentos…. Tas ir jādara! Bet - tās ir lielas izmaksas. Ar to arī ir jārēķinās.

- Kā bibliotēkas (ne tikai LNB) jūtas Latvijas kultūrpolitikas ainavā? Te atcerējos Voltēra sacīto, ka nevīžam uzticēta bibliotēka ir harēms, kuru vada einuhs. Kas vada bibliotēkas valsts līmenī?

- Te viena vadītāja nav. Visus procesus Kultūras ministrija arī pilnā mērā vadīt nevar. Tāpēc, ka augstskolas līdz ar savām bibliotēkām pārsvarā ir Izglītības, zinātnes un citu ministriju pārziņā. Tā ka - vadības sistēma ir daudzgalvaina. Bet labā ziņa ir tā, ka mēs tomēr esam viena no tām valstīm, kura ir neticami labi izmantojusi resursus, kas nākuši no ārpuses. Melona fonds, Bila Geitsa fonds, pirms 20 gadiem arī Sorosa fonds… Katrā ziņā no šiem fondiem ir iegūti lieli līdzekļi, un tas ļāva konceptuāli attīstīt viengabalainus projektus, ar kuriem patiešām tika pacelta visu bibliotēku kapacitāte. Lielās līnijās stratēģijas, kuras mēs rakstījām, ir diezgan labi vai labi piepildījušās. Vēl varu teikt paldies par to, ka LNB projektā kā tā daļa (gan konceptuāli, gan finansiāli) tika iekļauta arī Gaismas tīkla ideja.

- Ēka ir moderna. Bet vai ir pietiekami domāts par tās funkcionālo pilnību? Kaut vai par tādām lietām kā redze, dzirde, invaliditāte…?

- Jā, ir domāts. Ir tikai kādi sīkumi. Par tiem runājot, tā var būt kāda mūsu, kāda vietējo arhitektu, celtnieku vaina. Bet lielās līnijās - nē. Gunārs Birkerts projektēja daudzas bibliotēkas un tās lietas zināja.

Publiskajās bibliotēkās tiek attīstīts modelis, kurš paredz neredzīgo apkalpošanu. Juglā ir Latvijas Neredzīgo bibliotēka, kura pāriet uz ieskaņotajām, ierunātajām grāmatām. Tā ļoti noder arī cilvēkiem, kuriem nav problēmu ar redzi, bet kuri strādā… Piemēram, sargiem, kur cilvēkam jāredz, bet viņš var klausīties. LNB arī ir lasītava neredzīgajiem, vājredzīgajiem. Mums ir dažādas īpašas iekārtas, kuras, piemēram, māk «izlasīt» iespiestu tekstu balsī.

- Jūs nesen bijāt UNESCO mītnē. Par ko lēmāt šoreiz?

- Tur bija kārtējā Ģenerālā asambleja… Viena no piecām UNESCO ir Informācijas sabiedrības komiteja, kuras Latvijas programmas padomi vadu es. Šogad uzmanība tika fokusēta uz žurnālistiku. Galvenās diskusijas bija veltītas vardarbībai pret žurnālistiem. Gan militāro konfliktu vietās, gan internetā. Tas gan īsti nav mans lauciņš, bet - tā ir liela problēma. Nogalināto žurnālistu nav tik maz. Un mazāk nepaliek. Īpaši tika uzsvērta vardarbība pret žurnālistēm sievietēm. Viņas iebaida un draud ar visādām pretīgām lietām.

- Jūs UNESCO tātad nodarbojaties ar informācijas sabiedrību. Bet 2003.- 2005. gadā notika informācijas sabiedrībai veltīts UNESCO pasaules samits… Jautājums - vai bibliotēka var kaut kādā mērā būt šīs te informācijas sabiedrības kvalitātes regulators?

- Jā, noteikti. Tāpēc, ka bibliotēka var kontrolēt satura kvalitāti un zināmā mērā būt garants kaut kādai ticamībai. Informācijas ticamībai. Tas ir ļoti svarīgi. Šobrīd pastāv tehnoloģijas, kuras ļauj noskaidrot, cik daudz cilvēku ir ko prasījuši un lasījuši… Ticamība un zināms informācijas pilnīgums ir vieni no tiem galvenajiem rīkiem, ar ko bibliotēka var spēlēt to lomu, par kuru jūs jautājat.

Tagad liela cīņa notiek par atvērto pieeju, par to, lai arī zinātniskās publikācijas būtu reāli, fiziski pieejamas. Tā ir cīņa ar informācijas producentiem un autortiesību pārstāvjiem. Bet - jāņem vērā, ka šīs publikācijas var būt finansējusi valsts. Vai ES, un tad, saskaņā ar ES noteikumiem, tām jābūt brīvi pieejamām. Bet mums tās brīvās pieejas īsti nav. Bibliotēka cīnās par to, lai būtu… Katrā ziņā - autortiesību jautājums šobrīd ir viens no visbūtiskākajiem.

- Nesaprotu, kāpēc man kaut kas jāmaksā par lasīšanu publiskā bibliotēkā, ja man kā autoram ir jau maksāts…

- Jā, līdz šim bija tā - mēs nopērkam grāmatas, samaksājam par tām izdevējam, ieliekam tās bibliotēkā, un - jūs nākat lasīt par velti. Tagad tā vairs nevar. Un - es gribu piebilst vēl vienu lietu. Pēdējo gadu atzinums ir tāds, ka nacionālajās bibliotēkās aizvien nozīmīgāka un vērtīgāka kļūst tā daļa, kura saucas - speciālie krājumi. Nacionālo bibliotēku retumi, kartes, notis, rokraksti… Visiem šiem materiāliem ir nacionāla nozīme. Parasti tie ir vienā vai divos eksemplāros. Faktiski ar tiem bibliotēka pastāv arī tādā kā nacionālā arhīva vai muzeja statusā. Mūsu bibliotēkā ir daudz šo materiālu - gravīras, plakāti, atklātnes, manuskripti, fotogrāfijas…

- Tad jau jūs pildāt arī tādas kā muzeja funkcijas?

- Viss tas tiek glabāts ļoti uzmanīgi. Jā, šāda veida izdevumi kļūst par tādu kā bibliotēkas seju, ko agrāk ar tādu kā apsmiešanu tiešām sauca par «muzeju». Jo glabā šos nacionāli nozīmīgos unikālos artefaktus. Atcerēsimies, ka mēs pilnībā saglabājam visu, kas publicēts Latvijas teritorijā. Tādi muzeji būs arī citās nacionālajās bibliotēkās. Bet apritē esošās modernās grāmatas, moderno literatūru tiešām arī noraksta… Līdz šim akcents vairāk tika likts uz pētniecisko, zinātnisko literatūru. Tagad tā pārsvarā aiziet uz elektroniku, uz datu bāzēm… Un, kā teicu, tas, kā saglabāt šīs lietas ilglaicīgi, būs visu nacionālo bibliotēku problēma.

- Cik lielā mērā šajās lietās jāiesaistās valstij, politikai?

- No valsts es pirmām kārtām gribētu atbalstu šai ilgtermiņa saglabāšanas programmai. Arī papīra! Digitālā programma ir liela, ir lieli ieguldījumi un apjomi… Es negribu, lai tā laika gaitā, mainoties tehnoloģijām, aplikācijām, softiem… izdziest. Mēs konstatējam teksta, skaņas vai attēlu kvalitātes zudumus. Svarīgi, lai, pārejot uz jaunām tehnoloģiskām paaudzēm, kuras būs ļoti raibas, ļoti dažādas, lai tas, kas ir radīts, viss aizvien būtu pieejams. Ja tā aplikācija ir pieejama arī caur mobilo telefonu, tad lai pēc piecdesmit gadiem tā arī ir pieejama. Tiem, kuri šobrīd nodarbojas ar digitālo produktu veidošanu, tas daudz nerūp. Viņiem, īpaši lielajiem monstriem, globālajiem uzņēmumiem, tā nav liela rūpe… Viņiem svarīgi iedot visu apritē šodien. Mums visu laiku ir jārūpējas par to, lai nepazustu tas, kā dēļ mēs, LNB, pastāvam. Tā nav triviāla problēma.