Ingmārs Līdaka: Gribu, lai ziloņi atgriežas Rīgā

Saeimas deputāts Ingmārs Līdaka (ZZS) ir izturējis konkursu uz Rīgas Zoodārza valdes priekšsēdētāja amatu, līdz ar to pēc 11 gadiem, kurus pavadījis Saeimas deputāta krēslā, viņš beidzot atkal atgriežas savā sirdsdarbā. Par politikas un zvēru dzīves aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar Ingmāru Līdaku.

- Ar kādām sajūtām un domām pametat Saeimu un ejat uz zoodārzu?

- Mans paraugs, kādam jābūt zoodārza vadītājam, ir Rolands Greiziņš, kurš pirms manis 22 gadus ir bijis Rīgas zoodārza valdes priekšsēdētājs. Tagad viņš aiziet pensijā. Savulaik man jau tāda runa bija ar viņu, ka viņš nostrādās savu pēdējo termiņu un es pretendēšu uz viņa vietu. Tā arī darīju.

- Vēl nupat jūs virinājāt Saeimas nama durvis Jēkaba ielā kā tautas priekšstāvis. Vai turpināsiet uzturēt sakarus ar Latvijas Zaļo partiju (LZP)?

- Tur nekāda aizlieguma nav. Arī Greiziņš ir LZP vecbiedrs. Es kopš 1995. gada esmu šajā partijā un negrasos izstāties. Protams, Saeimas deputāta mandāts man jānoliek.

- Kā atskatāties uz pavadīto laiku Saeimā, ko izdevās paveikt, ko neizdevās?

- Esmu komandas spēlētājs. Tas, ka Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) pašlaik ir valdošā partija, laikam ir arī mans nopelns. 11 gadu esmu bijis parlamentā, esmu pārvēlēts atkal un atkal, kas nozīmē, ka sabiedrības uzticība man ir bijusi un mans darbs ir pozitīvi novērtēts. Tāpat novērtēts ir mūsu kopējais darbs. Gan Valsts prezidents ir atrasts ZZS rindās, tāpat arī premjers. Kad es pirmo reizi tiku ievēlēts, parlamentā bija divi LZP biedri, tagad ir septiņi. Kaut kādu savu nopelnu arī tajā saskatu.

Ja runājam par konkrētām lietām, konkrētiem darbiem, tad būtu jātin lente atpakaļ. Deputāta darbs sastāv no ļoti daudziem sīkumiem, kas svarīgi tikmēr, kamēr problēma pastāv, bet, kad darbs padarīts, tas aizmirstas, jo tiek strādāts jau pie nākamā.

Ko varētu izcelt no pēdējā laika aktualitātēm? Bija, piemēram, diezgan lielas pretrunas regulējumā par brīvprātīgajiem zivju inspektoriem. Topošā jaunā likumdošana paredzēja, ka brīvprātīgais zivju inspektors vispār neko nedrīkst un nevar - drīkst tikai pavadīt valsts dienesta zivju inspektoru. Nu esam tik tālu tikuši, ka manas skaļās balss ietekmē Tieslietu ministrijā ir saprasta kļūda un zivju inspektoru regulējums paliks vismaz līdzšinējos ietvaros.

Tādu mazu darbiņu ir desmitiem un simtiem. Aizsargjoslu likums, mežu likums nebūtu tāds, kā ir pašlaik, ja parlamentā nebūtu LZP. Mūsu partijai ir tāda kā sargsuņa loma, skatīties, lai likumi top pēc iespējas videi draudzīgāki. Es tagad eju projām no Saeimas, taču esmu mierīgs par to, ka zaļā politika tiks pārstāvēta parlamentā arī turpmāk - Askolds Kļaviņš, Artis Rasmanis un citi LZP deputāti ir cilvēki ar zaļu domāšanu un stāju.

- ZZS sastāvā ir Latvijas Zemnieku savienība (LZS) un LZP, kas ir diezgan pretrunīgi - LZS ir partija ar pirmskara tradīcijām, pilsoniska, konservatīva, labēja. Savukārt zaļajiem Rietumeiropas izpratnē vajadzētu būt teju vai anarhistiem vai kreisiem, vai kreisajiem liberāļiem, kam svarīga ne tikai klimata un vides aizsardzības tematika, bet kas iestājas arī par toleranci pret visu veidu minoritātēm, aizstāv gejus, bēgļus un imigrantus - apmēram ar tādām vērtībām, par kurām pašlaik Latvijā iestājas partija Kustība PAR. Kā tas nākas, ka LZP stipri atšķiras no saviem Rietumu brāļiem?

- Tam ir sava vēsturiska izcelsme - LZP savulaik radās uz nacionāla, pat nacionālistiska pamata, Vides aizsardzības klubs bija viens no Atmodas balstiem. Taču, ja paskatās zaļos kaut vai tajā pašā Vācijā, nemaz jau tik krasi viņi neuzvedas. Kad viņi iekļūst varā, viņi kļūst rāmāki un apslāpē savas ekstrēmistiskās tieksmes. Te lielā mērā stāsts ir par personībām - cilvēkiem. LZS vadītājs Augusts Brigmanis ir cilvēks, ar kuru var apsēsties pie galda, izrunāties un atrast kompromisu. Tāpat arī zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Man ar Dūklavu ir bijušas domstarpības, bet tās parasti ir atrisinātas.

- Vēl ir pretruna ar to, ka jūsu savienībā ir zemnieki un zaļie, bet zemnieki ir būtībā biznesmeņi, kas ražo. Lai ražotu, jālieto minerālmēsli, jāpārveido vide. Savukārt zaļie ir par dabisku vidi, par to, lai dzīvo vardītes un putniņi…

- Jā, bet nevajag jaukt divas lietas. Zemnieki ir dažādi - ir «resnais gals», kam ir tūkstošiem hektāru zemes. Viņi uz zemes reti kad nokāpj, brauc modernākajos traktoros, kas tiek vadīti ar datoriem. Šo zemnieku skaitliski ir maz. Un ir otra daļa zemnieku, kuru ir daudz. No viņiem viena daļa ir hobija zemnieki, kam lauksaimniecība ir gandrīz tikai pašpatēriņam. Ar šiem zemniekiem LZP ir ļoti pa ceļam. Katra lauku viensēta ir kā rezervāts. Ir arī daudz dzīvnieku sugu, kuras bez cilvēka lauksaimnieciskās darbības nemaz nepastāvētu. Ja lauksaimnieciskā darbība ir saprātīga, tā ir dabai draudzīga. Baltā cielava izzustu, ja nebūtu lauksaimniecības.

- Par lauksaimniecību dažs liberāls ekonomists teiktu, ka tai nav nākotnes, ka nevajag to subsidēt un valstiski atbalstīt…

- Skaidrs, ka laukos vairs nevajag milzīgi daudz darbaroku, jo viens traktors tagad paveic vairāk nekā viss vidēja kolhoza autoparks padomju laikā. Bet lauku vide tādā vai citādā veidā būs un paliks. Vieniem tā būs kaut vai kā brīvdienu pavadīšanas vieta. Pašlaik viensētas atdzimst, jo tās iegādājas cilvēki no pilsētas, lai būtu vieta, kur pavadīt brīvās dienas veselīgā vide, projām no drūzmas, rokot zemi, zāģējot malku. Lauku vide neizzudīs, bet varbūt iegūs citu nozīmi. Es pats no savas lauku mājas arī netaisos projām ne par ko. Aizbraukt sestdien, svētdien pacirst malku, paretināt jaunaudzes ir tas, kas katram vīrietim, manuprāt, vajadzīgs. Tagad jau arī attālināta darba iespējas ir diezgan labas. Pazīstu liela uzņēmuma galveno grāmatvedi, kas dzīvo tālu Kurzemē, bet uz Rīgu brauc reti, jo visu darbu izdara caur internetu.

Par lauku vidi esmu diezgan mierīgs, bet esmu nemierīgs par to, ka lauku zeme koncentrējas ļoti maza ļaužu skaita rokās, līdz ar to intensīvā saimniekošana var sagandēt vidi. Ne neatgriezeniski, bet sagandēt var.

Te gan tomēr konjunktūra ir labvēlīga, jo Eiropā ir liels pieprasījums pēc ekoloģiski tīriem produktiem. Tā ir laba biznesa niša Latvijas zemniekiem - var nesagandēt zemi ar ķīmiju un ražot ekoloģiski tīru preci.

- Zviedrijas presē jau kopš vasaras nerimst kampaņa par tādu tēmu, ka zviedru blēži lielos apjomos sūta visādu drazu uz Latviju - plastmasas atkritumus. Tik tiešām ir šur un tur laukos un pilsētās redzamas plastmasas un riepu kaudzes. Vasarā Jūrmalā bija baiss komercugunsgrēks. Kur skatās zaļie?

- Jāpaskatās, kāds būs rezultāts grozījumiem atkritumu apsaimniekošanas likumā. Visi atkritumu pārvadājumi būs jāpiesaka; būs datu bāze, lai var izsekot, kurš veda, no kurienes veda, kas tālāk ar atkritumiem tiek darīts. Šeit jau bija situācija tāda, ka nebija uzskaites - atkritumi tika vesti no kautkurienes uz kautkurieni un tur arī iestrēga. Valsts vides dienestam būs iespēja labāk šīs lietas kontrolēt.

- Tie ir žogi nākamībai, bet ir jau no pagātnes diezgan daudz plastmasas un riepu savests Latvijā.

- Ar plastmasu vēl nav tik slikti, jo pastāv jaudas šo atkritumu pārstrādei. Ar riepām tik tiešām ir slikti. Nopietnas riepu pārstrādes Latvijā nav. Par to cenu, par kuru biznesmeņi uzņēmās pārstrādāt riepas, šīs riepas nevar pārstrādāt. Līdz ar to riepas ir sakrājušās kaudzēs. Pašlaik, cik zinu, ir domas par pārstrādāšanu, taču pagaidām jaudu nav. Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka ir lietas, kuras nevar uzticēt privātajam biznesam. Un, kad ir noskaidrojies, ko privātais bizness nevar pacelt, jāķeras klāt valstij un pašvaldībai. Par riepām Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) jāķeras klāt - jāizsludina konkurss uz riepu pārstrādi, tas ir jādara. Bet brīvais tirgus te nestrādā, tas ir pierādījies.

- ZZS ir premjera partija, ir iesāktas grandiozas lietas ar nodokļu reformu, ar veselību. Vai valdība izvilks šīs lietas?

- Sajūta ir tāda, ka izvilks. Pazīstu cilvēkus, kas to dara. Augstu vērtēju premjeru Māri Kučinski ar viņa mieru, lēnīgo runāšanu, bet asu, ātru domāšanu un darīšanu. Abas ministres arī ir ar prātu. Viņi ir spējīgi novest līdz galam iecerēto.

- Pašlaik ir ļoti nepatīkama banku ķeza. Trīs skandāli vienlaikus, kas nāk arī pār valdības galvu.

- Ir tāds teiciens, ka viens pērtais ir desmit nepērto vērts. Latvija ir pērienu dabūjusi. Kaut arī Ilmāra Rimšēviča aizturēšana rāda Latviju nelāgā gaismā, vienlaikus tā rāda, ka Latvijā nevis necīnās pret korupciju, bet cīnās.

- Kādas ir jūsu prioritātes jaunajā darbā kā Rīgas zoodārza valdes priekšsēdētājam?

- Pirmais, ko darīšu, iegādāšos brilles. Man jau ir pāri 50 un beidzot brilles vajag, lai varētu labi izlasīt tos dokumentus, kas man būs jāparaksta. Saprotu to, ka man būs daudz jāmācās visādas grāmatvedības un juridiskas lietas. Jāiepazīstas arī ar kolektīvu. Ļoti daudzus jau tāpat pazīstu, bet tagad savā jaunajā statusā būs ar cilvēkiem daudz jārunā. Vēl būs jātiekas ar sadarbības partneriem - ar VARAM amatpersonām, ar sponsoriem.

- Kāpēc Rīgai vajadzīgs zoodārzs? Zvēri ir dārgi, to barošana dārga.

- Par to zoodārza misiju tad būtu garš stāsts.

- Bet tā īsi?

- Tad jāstāsta alegorijās. Ja kāda puslīdz turīga ģimene, un Rīgu nevar uzskatīt par galīgi nabadzīgu ģimeni, izlemj iegādāties mājdzīvnieku, tad tas nav tarakāniņš. Ja tā ir privātmāja, kur cilvēki dzīvo, tad izvēle ir kaķis vai suns, vai abi. Rīga ir pietiekami cienījama pilsēta, kas var atļauties pietiekami cienījamu zoodārzu. Apmēram puse zoodārza apmeklētāju ir tūristi. Viņi nebrauc tikai uz zoodārzu, bet zoodārza apmeklējums viņiem ir būtisks. Viņi atstāj naudu arī daudz kur citur Rīgā un Latvijā. Rīga var atļauties šādu greznību, tāpat kā ģimenes atļaujas turēt mājdzīvniekus. Bez mājdzīvnieka var iztikt, bet bērnam dzīvnieciņš vajadzīgs, lai iemācītu turēties pie kārtības, uzņemtos atbildību. Protams, zoodārzam vēl ir nozīme apdraudēto sugu saglabāšanā, izglītībā, zinātnē.

- Bija laiks, kad Rīgas zoodārzā bija ziloņi. Pēdējā zilonīte Zuze aizbrauca uz Kobi Japānā. Vai kādreiz atkal būs ziloņi?

- Tikai Rīgas pilsēta, kurai pieder zoodārzs, viena pati nav gatava finansēt šādu projektu. Vai valsts varētu ar vismaz pusi finansējuma piedalīties? Arī nevar, jo vajadzīgi vairāki miljoni. Vai kādreiz ziloņi būs? Noteikti būs, jo bez šādas pārliecības, ka būs, man nebūtu nemaz jāiet uz zoodārzu strādāt. Esmu Zuzei pudelīti devis. Gribu, lai ziloņi Rīgā atgriežas.

- Kā Zuzei iet?

- Diez cik labi neiet, jo visi mazuļi, kas viņai ir dzimuši, agrāk vai vēlāk ir gājuši bojā. Nupat nesen aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis bija Kobē un nodeva sveicienus Zuzei no Rīgas.

Pašlaik prioritārais projekts ir savannas ekspozīcija. Tur būs 1,7 hektāri platības, vairāk nekā trīs miljoni eiro tiek tērēti savannas izveidei. Būs laba ekspozīcija - blakus žirafēm. Vēl būs izstāžu zāle - informācijas centrs, kas taps par Eiropas kohēzijas fonda līdzekļiem.

Kaut nu izdotos saglabāt to infrastruktūru, kas ir. Zoodārza attīstība visu laiku notiek pa viļņiem. Bija liels labas attīstības vilnis deviņdesmitajos gados, kad daudz kas tika uzbūvēts. Bet nākamie 20 gadi ir pagājuši, šīm ēkām noplūkot. Diezgan daudz naudas būs jāiegulda, lai objektus saturētu. Un tad var domāt par jaunām ekspozīcijām. Tropu mājai arī jau drīz būs 20 gadu, un tur augstā temperatūrā un lielā mitrumā viss rūsē un pūst.

- Kad žirafi redz tuvplānā, izrādās, ka tas ir apbrīnojami garš dzīvnieks. Kā vispār to varēja atvest uz Rīgu?

- Rīgas zoodārzs pats šādas transportēšanas neveic, to paveica austriešu firma, kas specializējusies šādos pārvadājumos. Ir īpašas pārvadāšanas automašīnas, kas konstruētas pēc sērkociņu kastīšu principa. Piebraucot pie viadukta, nākas palūgt žirafei mazliet sarauties, izplest kājas un pieliekt galvu. Tā to nācās darīt, lai izbrauktu zem Lāčplēša ielas viadukta.

- Ir tendence gan Eiropā, gan arī Latvijā visādi vērsties pret dzīvnieku mocīšanu. No tā stipri cieta cirka māksla, jo tagad Latvijā aizliegts izmantot cirkā savvaļas dzīvniekus. Nav vairs pieļaujama dzīvnieku nelabturība, dresēšana, nogalināšana šova labad. Vai arī zoodārzus neapdraud kas līdzīgs?

- Var ciest arī zoodārzi. Tāpēc jārunā ar sabiedrību. Manuprāt, dzīvnieki jātur zoodārzā motivēti. Ja dzīvnieks atrodas zoodārzā, tad no tā jādabū vislielākā iespējamā jēga. Par dzīvnieku jāstāsta. Jātur viņš apstākļos, kas pēc iespējas vairāk pietuvināti dabiskiem apstākļiem. Rīgas zoodārzu gaida bargs eksāmens - Eiropas Zoodārzu asociācijas akreditācija. Prasības ir ļoti augstas. Pēc šīs akreditācijas būs skaidrs slēdziens, kuri dzīvnieki netiek turēti pienācīgos apstākļos, kādas ir problēmas ar izglītības programmu, ar veterināro aprūpi. Nupat ir atvērta karantīnas zona - komplekss, kas noteikti būs atbilstošs Eiropas standartiem. Ja kāds zoodārzs ir akreditēts Eiropas Zoodārzu asociācijā, tad ir skaidrs, ka apstākļi šajā zoodārzā ir gana labi.

Es piekrītu, ka dzīvniekus nedrīkst iesprostot būros, un mūsu zoodārzā ir maz tādu dzīvnieku, kas iesprostoti.

- Bija skumjš stāsts ar lāci Bargo. Spēkavīrs Aivars Ritenieks bankrotēja, un lācim vairs nebija, kur palikt. Tad lāci pieņēma zoodārzs, bet Bargais drīz nomira. Vai tas ir prāta darbs - ņemt meža dzīvniekus un turēt mājās?

- Riteniekam neko nevar pārmest, jo neba viņš to lācēnu ļoti gribēja. Viņš aiz labas sirds pieņēma lācēnu, kurš vienkārši atradās Latvijā. Nezinu, kādā veidā lācēns uzradās, bet viņš te bija. Tie dzīvnieki, kurus visvairāk mīlam, visbiežāk arī cieš. Tā ir pārprastā stirnēnu vākšana, pūčulēnu vākšana. Bieži vien palīdzot tiek nodarīts vairāk ļaunuma, nekā nepalīdzot.

- Ar ronēniem arī ir problēma - cilvēki pavasaros zvana uz zoodārzu, lai pieņem ronēnus.

- Šī ziema ir Rīgas zoodārzam labvēlīga, jo jūras līcis ir aizsalis, tāpēc ronēni no Igaunijas šurp nepeldēs. Dabiskais process būtu tāds, ka jūras ērglim arī gribas ēst, bet nu cilvēku loģika liek palīdzēt ronēnam, kurš nokļuvis nelaimē. Mēs ronēnus pieņemam - ar laipnu Ventspils pilsētas finansiālu atbalstu.

- Makšķernieki lamājas un vīsta dūres pret kormorāniem, kas apēd zivis ezeros. Šie putni esot aizsargājami.

- Kormorānu uzlidojums rāda, kā dažkārt mēdz izmainīties sugas vidē. Gluži aizsargājami viņi nav, bet saudzējami. Tā ir atkal nodeva Eiropai. Savulaik kormorānu Latvijā gandrīz nebija, pirmā lielākā kolonija bija Papes ezerā, un uz turieni dabas draugi brauca skatīties kā uz lielu brīnumu.

- Bet tagad seklie ezeri ir kormorānu apsēsti - Kaņieris, Lubāns. Zivis ir izrītas, jo kormorāniem daudz jāēd.

- Par Kaņieri tā gluži nevar teikt. Patiesībā viņi meklē barību nevis Kaņierī, bet jūrā - pārtiek no lucīšiem.

- Tāpēc lucīši tagad ir reta, dārga delikatese?

- Kaut kā tā sanāk. Igauņi ir mēģinājuši nevardarbīgi pret viņiem cīnīties - apsmidzināt viņu olas ar augu eļļu. Šāds iejaukšanās veids šķiet gana humāns, bet nekad neatzīšu dzīvnieku nogalināšanu mazuļa laikā, kad mazulis vēl neko nav apēdis un nodarījis. Tā kā tas mēdz būt ar bebriem - nojauc bebru māju, nošauj vecākus, bet mazulis vēl vairākas dienas mokās un mirst no bada. Tas gan nekam neder.