KARJERAS STĀSTS: Lidlauka karaliene

© Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

«Šis ir mans lidlauks,» acīm dzirkstot un ar neviltotu lepnumu, ievedot mani starptautiskās lidostas Rīga lidlauka slēgtajā jeb tā dēvētajā kritiskajā teritorijā, saka Dzintra Jātniece.

Ar viņas auto izbraucam lidlauka teritoriju krustu šķēršu, un Dzintrai par katru sīkāko niansi ir ko pastāstīt - viņa, šķiet, pārzina katru lidlauka kvadrātmetru. Tas nebūt nav pārsteigums, jo viņa aviācijā nostrādājusi 35 gadus. Taču, lai arī skaitlis iespaidīgs, tas nav pārklājies ar garlaicības, rutīnas sūnām - var sajust, ka Dzintra uz darbu nāk ar prieku un vēlmi kopā ar komandu darīt un darīt.

Pirmsskolas skolotāja aviācijā

Pirms intervijas ielūkojos Dzintras CV. Lielākoties to veido karjeras soļi aviācijā un atbilstoša izglītības seguma izklāsts, taču neviltots izbrīns rodas, ieraugot Dzintras pirmo darbavietu un amatu - viņa divus gadus strādājusi pirmsskolā par audzinātāju. Kā pedagogs var nonākt aviācijā? Pavisam vienkārši - jādzīvo kaimiņos īstajiem cilvēkiem.

Darbs aviācijā nudien kādreiz neietilpa Dzintras plānos - viņai patika mazi bērni, tāpēc, būdama vidusskolniece, viņa vasaras brīvlaikos piestrādāja bērnudārzā par auklīti, bērnu slimnīcā par sanitāri. «Teikšu pavisam atklāti - tolaik biju par slinku, lai, absolvējot vidusskolu, turpinātu studijas augstskolā. Biju nolēmusi strādāt un, tā kā pieredze ar bērniem man jau biju, sāku strādāt pirmsskolā par auklīti. Redzot, cik labs kontakts man izveidojas ar bērniem, bērnudārza vadītāja man ātri vien piedāvāja kļūt par audzinātāju,» atceras Dzintra. Tā pagāja divi gadi, līdz kaimiņš pus pa jokam, pus nopietni ieminējās, ka, strādājot bērnudārzā, Dzintra vīru tur neatradīs - uz turieni jau visi nākot aizņemti. «Kaimiņš bija 22. autobusa šoferis un sacīja, lai nāku strādāt uz lidostu. Pirmajā brīdī neizpratnē prasīju - ko es tur darīšu? Kaimiņš sacīja, ka viņam informācijas birojā strādā pazīstami cilvēki, uzjautās, vai nav kāda brīva vakance,» stāsta Dzintra. Bija. Viņa devās uz darba pārrunām, un tās vainagojās ar darba līgumu, un kopš 1983. gada Dzintra par savu darbavietu sauc lidostu Rīga. Viņas trumpji bija latviešu un krievu valodas pārzināšana. «Darba devēji novērtēja tieši latviešu valodas zināšanas, biju nacionālais kadrs. Angļu, vācu vai citu svešvalodu tobrīd nevajadzēja, jo pasažierus galvenokārt apkalpoja intūristu sektorā.»

Karjeras soļi

Dzintra stāsta, ka, mainot darbu, nodarbošanos, viņa daudz neanalizēja, kāpēc to dara, ko jaunajā darba vietā grib sasniegt. Vienkārši izmantoja piespēlēto iespēju. Informācijas birojā viņas galvenais pienākums bija augstā līmenī apkalpot klientus - sniegt viņiem informāciju par reisiem, atbildēt uz jautājumiem. «Darbs ar cilvēkiem bija patiešām interesants. Strādāju tā, lai ikviens klients būtu apmierināts, arī šobrīd šī latiņa nav pazemināta - gādāju, lai klientiem - aviokompānijām - būtu labi, lai ir patīkama lidosta, lidlauks.»

Nostrādājusi trīs gadus kā informācijas biroja aģente, Dzintra pakāpās soli augšup pa karjeras kāpnēm un kļuva par lidostas ražošanas dispečeru dienesta dispečeri - informatori. «Strādājot par aģenti, mani interesēja, kur un kā dispečeri uzzina informāciju, kuri reisi kavējas, kuri ielidos pēc grafika. Datoru jau tolaik nebija. Sāku taujāt, interesēties, tā rezultātā dispečeru dienesta darbinieki sāka mani aicināt pie sevis, lai es atrastu atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem.» Šīs viesošanās rezultējās ar jaunu amatu. Turklāt vadība viņu aizsūtīja mācīties uz Ļeņingradas Civilās aviācijas akadēmiju, kur viņu gatavoja dispečeru dienesta vadītājas amatam. «Arī tobrīd kļūt par vadītāju nebija mans pašmērķis. Sapratu - ja gribu kāpt vēl augstāk, ir jāmācās.» Pēc gadu ilgām mācībām Dzintra kļuva par Pasažieru servisa departamenta vecāko dispečeri.

Lai augtu, nolemj studēt

90. gadu sākumā viņa no darba dunas nolēma nedaudz atpūsties un devās bērnu kopšanas atvaļinājumā. Atpakaļ ierindā Dzintra atgriezās 1992. gada nogalē un līdz pat 2005. gadam pildīja vecākās dispečeres pienākumus. «Darbs noritēja maiņās - viena darba diena ilga 24 stundas, pēc tam trīs dienas bija brīvas. No vienas puses - nav nemaz tik slikti uz darbu atnākt astoņas reizes mēnesī, taču - no otras puses - tas nozīmēja, ka jāstrādā bija Ziemassvētkos, Jāņos un citos svētkos, ja tā iekrita grafiks. Vēlējos pāriet uz piecu dienu ilgu darba nedēļu, strādāt astoņas stundas dienā, naktīs būt mājās. Bet ar toreizējo izglītību mani karjeras griesti bija sasniegti. Lai ko mainītu, vajadzīgs bija diploms,» skaidro Dzintra.

Domāts, darīts. Viņa papildus ikdienas darba gaitām nolēma iejusties arī studentes ampluā un izzināja uzņēmējdarbības šķautnes, tostarp vadītāja darba specifiku.

Liela saimniecība

Studijas patiešām pavēra viņas ceļu izaugsmei - Dzintrai tika uzticēti Pasažieru servisa departamenta lidojumu kontroles vadītājas pienākumi, nedaudz vēlāk viņa ieņēma Pasažieru servisa departamenta direktora vietnieces krēslu. «Vadība uzskatīja, ka bez dispečeru vadīšanas, lidojumu grafika veidošanas es varu darīt vēl ko vairāk, tāpēc piedāvāja kļūt par direktora vietnieci. Nenoliegšu - man bija bail, vai patiešām ar visu spēšu tikt galā, bet labāk ir nožēlot to, ko tu mēģināji, bet nevarēji, nevis nožēlot to, ka nemaz nemēģināji,» akcentē Dzintra. Sanāca, turklāt ar uzviju, jo ne velti jau pēc gada Dzintrai piedāvāja jaunu izaicinājumu - kļūt par Lidlauka vadības departamenta direktori. Šajā amatā Dzintra aizvadīja desmit savus darba gadus, savukārt pērnais gads nesa jaunas pārmaiņas, Dzintrai pārtopot par Lidlauka operatīvo vadītāju. «Esmu atbildīga par to, lai lidlaukā visi procesi noritētu bez aizķeršanās, tāpat manā pārziņa ir lidojumu grafika plānošana,» informē Dzintra.

Paveikts vērienīgs darbs

Arī visi remontdarbi, rekonstrukcijas procesi neizslīd no Dzintras redzesloka. Piemēram, viens no pēdējiem lielākajiem izaicinājumiem bija lidlauka rekonstrukcija un modernizēšana (skrejceļa renovācija, papildu manevrēšanas ceļu izbūve, jaunas precīzas nolaišanās skrejceļa ugunis un peronu paplašināšana, degvielas uzpildes hidrantu izbūve, kas paātrina gaisa kuģu apkalpošanas procesu, un jauni pretapledojuma apstrādes laukumi utt. Visas šīs aktivitātes īstenotas ar Kohēzijas fonda finansējumu 58 miljonu eiro apmērā.). Turklāt darbi tika saorganizēti tā, lai tas neietekmētu lidostas darbību un pasažieru ērtības. Piemēram, kopā ar celtniekiem, projektētajiem skrupulozi tika aprēķināts, kā un cik daudz darba tiks veikts naktīs, ko var izdarīt dienā. «Lidlauks tika slēgts no pulksten 24 līdz 6 rītā, un naktīs, piemēram, tika asfaltēts skrejceļš, katru nakti pa 50 metriem. Bet no rīta bijām jau gatavi uzņemt lidmašīnas, bet naktīs darbi atsākās no jauna. Tas viss bija grūts, bet kolosāls darba process, ko bez vienotas komandas nav iespējams paveikt,» atzīst Dzintra. Nav gan īsti laika uz paveiktā lauriem sēdēt, jo pamazām idejas virmo ap nākamo rekonstrukcijas posmu, kurā pašlaik notiek projektēšana, bet būvdarbus plānots uzsākt 2020. gadā, lai turpinātu paaugstināt lidojumu ērtumu un drošību, kā arī spētu apkalpot vēl vairāk reisu, uzņemt vairāk pasažieru un jaunu aviokompāniju.

Starp citu, Latvija ir viena no 16 Eiropas Savienības valstīm, kurā norisinās Eiropas Komisijas Komunikācijas ģenerāldirektorāta sabiedrības informēšanas kampaņa InvestEU, kuras ietvaros tiek izcelti vietējie veiksmes stāsti - uzņēmumi un uzņēmēji, kuri, pateicoties ES līdzfinansējumam, ir veiksmīgi attīstījuši savu biznesu. Starptautiskā lidosta Rīga ir viens no kampaņas InvestEU vēstnešiem.

Prasīga un tieša

Dzintras departamentā strādā ap 250 cilvēku, un viņa neslēpj - viņa ir prasīga un tieša vadītāja. Aviācijā nav vietas improvizācijai, nozari regulē striktas prasības un nosacījumi, kuri ar gadiem kļūst arvien striktāki un komplicētāki, savā ziņā darbs ir ielikts rāmjos, kur nevar būt atkāpes. «Tie jau nav mani nosacījumi, manas vēlmes, tāda ir lietu kārtība, un tā ir jāievēro un bez ierunām jārespektē un jāpieņem, jo mēs esam atbildīgi par cilvēkiem lidmašīnās, kad tās paceļas un nolaižas,» uzsver Lidlauka operatīvā vadītāja.

Komandā ik palaikam pievienojas arī jaunpienācēji. «Uzreiz pasaku - man nav interesants 25 gadus vecs jaunietis, piemēram, vien ar maģistra grādu, proti, bez jebkādām praktiskām iemaņām. Atlasē lielu vērību piešķiram loģiskajai domāšanai. Kandidātiem tiek doti dažādi uzdevumi, kur tā ir jāparāda. Aviācijā loģiskā domāšana ir nepieciešama tādēļ, ka darbā var veidoties nestandarta situācijas, kuras nav aprakstītas nevienā instrukcijā, nevienā grāmatā. Un cilvēkam ir jāspēj tās operatīvi risināt. No jauniešiem noteikti sagaidu vēlmi mācīties. Darbs operatīvajā dienestā nozīmē, ka ir jāseko līdzi lidmašīnu kustībai, gaisa kuģu apkalpošanas precizitātei, jāveic savlaicīgs plānojums, no kura atkarīgs tālāko departamentu darbs. Darbs jāveic punktuāli un akurāti.»

Brauc, kur acis rāda

Raksturojot darbu aviācijā, Dzintra teic, ka nav vienādu darba dienu. Jā, ir zināms lidojumu grafiks, bet tas nav akmenī cirsts un var mainīties, tāpēc operatīvi ir jāreaģē uz izmaiņām. Arī laika apstākļi ir nemitīgi jāpieskata un jāizvērtē. «Darbs nav vienmuļš un vienveidīgs - un tas man patiešām patīk.»

Pēc intensīvas darba nedēļas Dzintrai patīk arī labi atpūsties - viņa labprāt dodas garās pastaigās gar jūru, labprāt dodas izbraukumos ar auto - virziens un gala mērķis nav svarīgs, galvenākais būt kustībā. «Enerģiju smeļos arī darbā, proti, mani ļoti mobilizē darbam izbraucieni pa lidlauku. Mana iecienītākā vieta ir punkts, kur lidmašīnas jau sākušas nolaišanos un pavisam drīz jau būs uz skrejceļa. Tās ir neaprakstāmas sajūtas, kad pavisam zemu pār galvu pārlaižas lidmašīna, tad piemirstas visas raizes vai ķildas, kas, protams, darbā mēdz notikt, un atkal var pilnvērtīgi koncentrēties darbam.



Latvijā

Dzelzceļa "Rail Baltica" projektā Rīgas savienošanai ir jāatrod skaidri finansējuma avoti, otrdien pēc valdības sēdes medijiem sacīja Ministru prezidente Evika Siliņa (JV), komentējot premjeres redzējumu par Satiksmes ministrijas (SM) piedāvāto projekta ieviešanas scenāriju.

Svarīgākais