Iegūt patiesību par VDK aģentiem ir praktiski neiespējami

Apkopojot speciālistu un atbildīgo amatpersonu viedokļus par čekas maisu pārņemšanu, šo maisu saturu, par aģentu kartītēs fiksētā atbilstību reālajai situācijai, mūsdienās iegūt pilnu informāciju par aģentūru ir praktiski neiespējami, secina Neatkarīgā.

Īsi pirms Lieldienām, 26. martā, Lietuvas Valsts drošības departaments un militārais izlūkdienests publiskoja ziņojumu. Tajā teikts, ka Krievijas drošības dienesti cenšas ietekmēt Lietuvas valsts ierēdņus, kuri nav deklarējuši savu kādreizējo saistību ar PSRS Valsts drošības komiteju, un šajā nolūkā izmanto Krievijas arhīvu informāciju.

Iespējama arī mūsējo iespaidošana

«Krievijas izlūkdienesti, vervējot Lietuvas pilsoņus, joprojām izmanto Krievijas arhīvos esošo slepeno informāciju par bijušajiem VDK aģentiem Lietuvā. Krievijas izlūkdienesti meklē un cenšas kompromitēt bijušos PSRS dienestu slepenos līdzstrādniekus, kuri to nav deklarējuši un pašlaik strādā Lietuvas valsts institūcijās, un kuriem pieejama Krievijas izlūkdienestus interesējoša informācija vai kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu,» teikts aģentūras LETA atreferētajā paziņojumā.

Lietuvas Valsts drošības departamenta vadītājs Darjus Jaunišķis publiski paziņojis, ka šantāžai no Krievijas slepeno dienestu puses var tikt pakļauti gan cilvēki, kuri atzinušies sadarbībā ar VDK, gan tie, kuri šo saistību noklusējuši.

Tā kā Krievijā Baltijas valstis joprojām tiek uztvertas kā vienots veselums, līdzīgas darbības, visticamāk, plānotas arī pret Latvijas iedzīvotājiem.

Ja Latvijas drošības iestādēm rastos vēlme veikt preventīvus pasākumus, lai pasargātu cilvēkus no kaimiņvalsts aktivitātēm, tām būtu jāapzina konkrētas personas, kuras iespējams vervēt vai šantažēt. Šiem nolūkiem būtu vajadzīga pilnvērtīga informācija par VDK, PSRS Bruņoto spēku izlūkdienesta un citu padomju slepeno dienestu aģentiem Latvijas teritorijā. Taču tādas informācijas Latvijai nav.

Pavēle iznīcināt arhīvus

Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs un VDK arhīvu pētnieks Indulis Zālīte sarunā ar Neatkarīgo atminējās, ka jau 1990. gadā, nepilnu gadu pirms PSRS sabrukuma, aizsākusies apjomīga Latvijas PSR VDK arhīvu iznīcināšana. PSRS VDK priekšsēdētājs Vladimirs Krjučkovs 1990. gadā izdevis divas pavēles - vienu 1. septembrī, otru 24. novembrī - VDK centrālajos un teritoriālajos orgānos iznīcināt ar politisko pretizlūkošanu saistītās operatīvās lietas. «Tas tika īstenots arī Latvijā, un par to mēs atrodam liecības VDK darbinieku pierakstos. Bija, ko dedzināt, arī vēl daudz kas cits, piemēram, korespondences perlustrācijas arhīvs jeb personu pasta sarakstes kontroles arhīvs. Tur bija apkopoti rokrakstu paraugi, Latvijā un ārzemēs dzīvojošo sarakste. Otrs lielais arhīvs, ko iznīcināja, bija profilakses arhīvs. Ar 1987. gadu VDK sāka atteikties no tādas savas darbības metodes kā profilakse. Tā izpaudās šādi: ja par kādu personu no aģentūras vai citiem kanāliem tika saņemti signāli par šīs personas iespējamo pretvalstisko rīcību, šī persona caur VDK uzticamības personām, kuras strādāja profilaktējamās personas darbavietas kadru daļā vai administrācijā, tika brīdināta par problēmām tuvākajā nākotnē. Dažkārt profilaktējamo uzrunāja VDK uzticamības persona Janka, sakot: «Beidz taisīt muļķības, gribi augstāku amatu, gribi iestāties augstskolā - padomā par savu nākotni.» Šo pasākumu dokumentēšana veidoja apjomīgu arhīvu. Profilakses pasākumi tika aktīvi piemēroti ideoloģiskajā jomā. 1974. gada beigās ieviesa oficiālu profilakses pasākumu - oficiāla VDK brīdinājuma izteikšanu -, par ko bija jāinformē prokuratūra. No tā, kas tika sūtīts uz prokuratūru, dažas mapes ir saglabājušās Latvijas valsts arhīvā, taču lielākā daļa gājusi zudumā. Reizēm šie materiāli bija daudz apjomīgāki nekā operatīvās izstrādes lietas. Ko dedzināt, bija papilnam, ne tikai tāpēc, ka Latvija sāka atdalīties no PSRS, bet arī tāpēc, ka perestroikas gaisotnē daudzas VDK darba metodes tika atzītas par nelikumīgām,» stāstīja I. Zālīte.

Dedzina par malku spirta

To, ka arī paši atjaunotās Latvijas valsts pārstāvji ar VDK ēkās esošajiem informācijas krājumiem izrīkojās gan nolaidīgi, gan nosodāmi, liecina vairāki avoti. Piemēram, pēdējais Latvijas PSR VDK vadītājs ģenerālis Edmunds Johansons atmiņu grāmatā Čekas ģenerāļa piezīmes cita starpā aprakstījis, kā laika posmā no 1991. līdz pat 1992. gada vasarai notika nekontrolēta VDK informācijas nesēju - galvenokārt dokumentu - iznīcināšana. Citkārt šajā procesā dalību ņēmuši Latvijas zemessargi, kā atalgojumu saņemot spirta malku: «Juridiski komiteja skaitījās likvidēta, tās vadība atlaista, bet darbinieki palikuši. Nojautu, ka sāksies pašdarbība. Tā, piemēram, Puškina ielas ēku, kurā atradās operatīvi tehniskā daļa, piektā daļa un Rīgas pilsētas daļa, apsargāja Zemessardze. Piezvanīju darbiniekiem un pavaicāju, kā viņiem iet. Izrādījās, ka viņi cenšas atbrīvoties no telefona ierakstiem, no visas tās operatīvās informācijas, kura saņemta, pielietojot dažādus tehniskos palīglīdzekļus. Šāda veida materiālu bija pietiekami daudz. Tos noteiktu laiku glabāja, pēc tam iznīcināja. Parasti jau iznīcināšanai nebija laika, jo materiālus nācās vest uz kurtuvi. Puškina ielā darba vajadzībām glabājās labs spirts tehnikas tīrīšanai. To spirtiņu mūsu darbinieki iedzēruši paši un arī uzcienājuši mūsu zemessargus. Sākumā zemessargi malkojuši visai kautrīgi, pēc tam kautrība zuda. Spirts ir spirts. Pamazām kļuvuši krietni lustīgi. Beigās, kad šiem jau labs prāts un draudzīga oma, mūsējie nolēmuši ķerties pie lietas, sākuši nest sētā papīrus un dedzināt. Zemessardzes vīriem, uz to visu raugoties, kļuvis garlaicīgi, un šie beigu beigās teikuši: «Mēs taču arī jums varam šo to palīdzēt, ja vien ieliesiet vēl kādus simts gramus.» Tādā veidā nebūtībā aizgāja visi papīri un ieraksti. Kad ap pusnakti vēsturiskās liecības beidza kvēlot, daži zemessargi ar humoru vaicājuši: «Klau, vai tad jums vairs nav nekā, ko dedzināt?» Spirts glabājās 20 litru kannā, un tā viņi draudzīgi tonakt to kannu izdzēra tukšu. Tā bija pilnīga pašdarbība, jo visu kontrolēt man neatlika laika. Pietika rūpju ar namu Stabu ielā. Tikai pēc tām noskaidrojās, ka ar dedzināšanu viņi ir pārcentušies un sadedzinājuši arī komunikāciju shēmas, pēc kurām varēja atrast sakaru kabeļus Rīgas pazemē.

Līdzīgs haoss notika komitejas septītās daļas telpās Mēness ielā. No turienes visa tehnika un dokumenti pazuda man nezināmā virzienā.»

Svarīgās piezīmītes

E. Johansons arī norādījis, ka jaunā Latvijas vara, pamatojoties uz Latvijas un Krievijas noslēgto vienošanos, ļāva VDK darbiniekiem strādāt savās darba vietās pēc 1991. gada augusta puča vēl astoņus mēnešus. Tas ļāvis iztīrīt saimniecību no skandalozām laikmeta liecībām: «Tas komitejai bija ļoti svarīgi, jo daudzi darbinieki atradās atvaļinājumos, daļa slimoja, seifos atradās daudz privātu lietu - piezīmes, dokumenti, aģentu ziņojumi, piezīmju blociņi ar aģentu un uzticības personu vārdiem un tālruņu numuriem, kā arī citi materiāli. Tas viss kompromitētu gan pašus darbiniekus, gan arī tos cilvēkus, kas piezīmēs minēti. Šīs darbinieku piezīmītes varēja kļūt par nopietnu iemeslu analīzei, politiskam novērtējumam un nopietnām sarunām. Neviens jau nezināja, kas atrodas darbinieku seifos. Ja tiktu veikta kratīšana, atklātos daudz interesantu lietu. Toreizējā politiskajā situācijā jebkurš atklātībā nonācis materiāls izraisītu dažādas politiskās spekulācijas. Pret atsevišķiem darbiniekiem pat būtu iespējams ierosināt krimināllietas. Darbinieku atbrīvošanas procesā notika arī nemitīga dokumentu sūtīšana uz Maskavu. Mēs astoņus mēnešus varējām visai brīvi darboties un savest kārtībā savus papīrus.»

Zudumus pamana arī Saeima

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izvērtēšanai (t. s. Roberta Mīlberga komisija) 1994. gada 8. septembra gala ziņojumā veltītas vairākas sadaļas VDK dokumentu pārņemšanai. Tur lasāms, ka «1991. gada augustā pašvaldības lielākoties kavējās ar VDK rajonu komiteju pārņemšanu, apsardzes izlikšanu un telpu aizzīmogošanu, lai pārtrauktu šo komiteju darbu. Tāpēc septembrī, kad tika sākta īpašumu pārņemšana, vairs nebija atrodami arhīvi un ieroči».

Izmeklēšanas komisija pamanījusi, ka Saldū, Jelgavā un Bauskā saimniecību no VDK tomēr esot izdevies pārņemt savlaicīgi. Taču tad atgadījusies cita nelaime: «Viens absurds radīja citu absurdu. Piemēram, no Bauskas rajona VDK dokumentus divos maisos pašvaldība nodeva Stabu ielā VDK kadru daļas darbiniekam Bērziņam, bet ieročus - VDK noliktavas priekšniekam Sarafanovam. Liktenīgi, ka šie paši materiāli vēlāk tika iznīcināti.