Diskusija: Nekas valstij neizmaksā tik dārgi kā pabalstu maksāšana tiem, kuri nav sagavoti dzīvei

Sarunas problemātika: vardarbība pret bērniem. Dažādos aspektus aplūko Aelita Ziemele, Allažu Bērnu un ģimenes atbalsta centra vadītāja; Dace Uzulēna, Dobeles sociālo pakalpojumu centra sociālā darbiniece; Jānis Reirs, labklājības ministrs (Vienotība); Andris Bērziņš (ZZS), Latvijas Bērnu fonda vadītājs.

- Kādu novērojat dinamiku attiecībā uz vardarbības gadījumiem pret bērniem? Šo gadījumu ir vairāk vai mazāk, salīdzinot pēdējos gadus?

Aelita Ziemele: - Runāt par vardarbības pieaugumu - skaitliskā ziņā - būtu nepareizi. Preventīvais darbs ir augstākā līmenī, mēs arī pievēršam lielāku uzmanību vardarbības gadījumiem. Sabiedrības izglītošana nes augļus. Protams, šobrīd daudz vairāk ir fiksēto vardarbības gadījumu, bet pozitīvi ir tas, ka mēs zinām šos gadījumus, jo agrāk lielākā to daļa tika slēpti. Cilvēki vairs nebaidās par tiem ziņot attiecīgajiem dienestiem. Mums zvana cilvēki un jautā, kā rīkoties: viņi dzird, ka bērns pastāvīgi raud, ka vecāki nepārtraukti bļauj uz viņu, ir pat redzēts, ka bērns mēģina izkāpt pa logu, lai paglābtos. Mēs atbildam, ka jāvēršas bāriņtiesā vai sociālajā dienestā, bet, ja tas notiek ārpus darba laika, tad jāzvana Pašvaldības policijai. Un tā nav nekāda kaimiņu nodošana vai tukša sūdzēšanās, mēs vienmēr uzslavējam šādus cilvēkus par viņu pilsonisko uzņēmību.

Dace Uzulēna: - Klienti pie mums nonāk ar sociālā dienesta nosūtījumu, ar jau definētu problēmu, ja tā nav definēta - tad tās atpazīšana ir jāveic mums. Nereti ir tā, ka ievietotājinstitūciju pasūtījums ir pārāk plašs, lai mēs atrisinātu visas pie mums ievietotā bērna problēmas 30 dienās. Tad mums ir jālūdz papildtermiņš. Mūsu darbs ir - rehabilitēt bērnu, mazināt traumatiskās sekas un izstrādāt viņam turpmāko drošības spilvenu, mobilizējot attiecīgos dienestus, arī vecākus, tādējādi uzlabojot bērna dzīves kvalitāte. Bieži vien centrā ienāk bērni ar veselības problēmām, sākot jau ar nesalabotiem zobiem, un tad 30 dienu kurss ir par īsu.

- Labi, bērns atgriežas ģimenē pēc 30 vai 60 dienām. Vai pēc tam kāds kontrolē, kas tur notiek?

D. U.: - Ievietotājinstitūcija ir bērna dzīvesvietas sociālais dienests, un mēs tam iesniedzam rekomendācijas, kuras turpmāk būtu jāievēro. Ir institūcijas, kas apseko ģimenes un uzrauga rekomendāciju ievērošanu. Bāriņtiesa pēc tam lemj par bērna drošību un par viņa atrašanos ģimenē.

- Ir gana daudz gadījumu, kad bērns no ģimenes jāizņem un jāievieto kādā institūcijā, piemēram, bērnunamā. Bet Labklājības ministrija taču jau ilgāku laiku runā par deinstitucionalizāciju (DI), kuras rezultātā klientiem būtu jānonāk ģimenēs, bet attiecīgajām institūcijām - jālikvidējas. Kā tad īsti ir: likvidējam bērnunamus vai ievietojam bērnunamos arvien jaunus bērnus?

Jānis Reirs: - Ar DI te nav liela sakara. Tā attiecas tikai uz tām institūcijām, kurās atrodas cilvēki ar īpašām aprūpes vajadzībām. Tie ir vai nu garīga rakstura traucējumi, vai nu kustību traucējumi. Latvijā šādi ir 5000 cilvēku, no kuriem 290 ir bērni, kuri atrodas iestādēs, kas pakļautas DI. Pašvaldību bērnunamos ir ap 900-1000 bērniem. Sociālās aprūpes centrs tomēr nav bērnunams. Tādos centros ir arī bērni, kuru dzīve nav iedomājama bez sociālās aprūpes. Savukārt audžuģimenēs mums ir līdz 800 bērniem. Mēs piedāvājam veidot profesionālas SOS audžuģimenes, kuras būtu spējīgas uzņemt bērnu jebkurā diennakts laikā. Pēdējais gadījums: deviņu bērnu māte trīs promiļu reibumā, kopā ar viņu mazs bērns. No 1. jūlija sociālais dienests varēs zvanīt profesionālai audžuģimenei, un šis bērns netiks ievietots institūcijā, bet gan - audžuģimenē. Patlaban notiek šo profesionālo audžuģimeņu apmācības. Šīs ģimenes varēs pieņemt ne tikai mazus bērnus, bet arī bērnus ar īpašām vajadzībām.

- Kāda ir apmaksas sistēma?

J. R.: - Savulaik bija 95 eiro bērna uzturam, no 1. janvāra ir 215 eiro līdz sešu gadu vecumam, no septiņiem līdz 17 gadu vecumam - 258 eiro. Audžuģimenēm - līdz pusotru gadu vecam bērnam ir 171 eiro. Līdz šim audžuģimenēm liela problēma bija sociālā apdrošināšana, jo māte, audzinot divus, trīs vai četrus bērnus, nestrādāja algotu darbu, līdz ar to viņai nebija uzkrājumu pensijai, bet tagad jau tiek veikta sociālā apdrošināšana.

Andris Bērziņš: - Atgriezīsimies pie vardarbībā cietušajiem bērniem. Uzulēnas kundze teica, ka 30 dienu bērna rehabilitācijai tomēr ir par maz. Ir svarīgi, lai tas darbs, kas ieguldīts rehabilitācijas centros, netiktu zaudēts.

D. U.: - Vardarbībai ir četri veidi: pamešana novārtā, emocionālā vardarbība, fiziskā un seksuālā vardarbība. Ne vienmēr dienestam 30 dienu laikā izdodas noidentificēt vardarbības veidu. Ļoti grūti ir atklāt emocionālo, bet vēl grūtāk - seksuālo vardarbību. Trīsdesmit dienās ir jāpaspēj saprast vardarbības veidu, izvirzīt rehabilitācijas uzdevumus un, mazinot traumatiskās sekas, atjaunot bērna spējas dzīvot tālāk un dot rekomendācijas ģimenei. Ja sākumā jāveic nopietns diagnostikas darbs, tas nozīmē, ka 30 dienās nav iespējams gan izpētīt, gan rehabilitēt.

A. Z.: - Ministru kabineta noteikumos viss ir brīnišķīgi atrunāts: pirms rehabilitācijas pašvaldība desmit dienu laikā veic vardarbības izpēti, un pēc tam kopā ar ieteikumiem un secinājumiem bērns nonāk rehabilitācijas institūcijā, kur 30 dienu viņš tiek rehabilitēts. Diemžēl... notiek citādi. Ja ir aizdomas par vardarbību, bērns uzreiz tiek nosūtīts uz rehabilitācijas centru - lai tur pēta un secina. Valsts taču par to maksā! Protams, ir iespējams, ka pašvaldībā nav speciālistu, nav vietas, kur bērnu ievietot, - tad mēs viņu vedam uz atbalsta centru, bet pašvaldība maksā par desmit dienām, un pēc tam, sanākot kopā visiem speciālistiem, tiek izsecināts: bērns paliek uz rehabilitāciju vai atgriežas ģimenē. Bieži vien sociālie dienesti tikai atķeksē aizdomas par vardarbību un tad gaida, ka rehabilitācijas centra brīnumdari paveiks visu: 30 dienās noteiks vardarbības veidu, gan rehabilitēs, gan dos ierosinājumus turpmākajai darbībai. Tad sanāk, ka centri strādā institūcijām, nevis bērnam. Ja visi - visi! - godprātīgi veiks savu darbu, tikai tad bērns būs ieguvējs. Tad paliks laiks arī preventīvajam darbam, lai bērns atpazītu vardarbības draudus.

J. R.: - Nedrīkst visus mest pār vienu kārti. Ministrija pēdējo trīs gadu laikā ir daudz ieguldījusi metodoloģijā un sociālo dienestu izglītošanā. Bet pašvaldībām ir dažāda rocība, un tas ir slikti, ja bērnu likteņi tiek pakļauti pašvaldību finansiālajām iespējām... Esam atjaunojuši piemaksas (aptuveni 100 eiro mēnesī) sociālajiem dienestiem - tiem, kuri strādā ar ģimenēm, kurās ir bērni. Nereti ir tā, ka viena otra ģimene, kurā daudz bērnu, ir turīgāka par sociālajiem darbiniekiem. Uzskatu, ka finansējuma pieaugumam jābūt arī sociālo un bāriņtiesu darbinieku maciņos.

- Kā vērtējat pēdējā pusgada laikā uzmilzušo troksni par it kā vērojamo vardarbību bērnunamos? Ticat, ka, piemēram, Jelgavas bērnunamā tiešām notika tik briesmīga vardarbība, kā par to stāstīja sabiedriskā radio žurnāliste? Kādā citā gadījumā atklājās, ka bijušais bērnunama audzēknis apzināti sniedzis nepatiesas liecības, kuru dēļ cieta šīs institūcijas vadītājs.

D. U.: - Mēs pārstāvam institūciju, kas stacionāri, visu diennakti sniedz pakalpojumu. Mēs saskaramies ar komplicētiem, smagiem gadījumiem. No Jelgavas pie mums neviens nebija vērsies ar lūgumu pēc palīdzības. Strādājot institūcijās, darbiniekiem ir prasību kopums, ir nepieciešama atbilstoša izglītība, ir savas disciplinēšanas metodes, kas vērš uzmanību uz rīcības seku un pienākumu izprašanu, uz vērtību sistēmas ieaudzināšanu. Nedomāju, ka jūsu minētajā gadījumā viss būtu noticis tā, kā publiski tiek stāstīts...

A. Z.: - Speciālisti jebkurā gadījumā būtu atpazinuši vardarbību. Uzskatu, ka šie it kā vardarbības gadījumi tika atspoguļoti pārāk skaļi un piepacelti. Tad, kad lielais, uzpūstais balons saplok, paliek tikai tāds čušs...

J. R.: - Man ir cits viedoklis. Mums dažkārt šķiet, ka vardarbība ir tikai zilums zem acs. Vardarbība ir mēģinājumi bērnus pārtaisīt par tādiem, kuri nevienam netraucē. Un kādi viņi iznāk no bērnunamiem? Liela daļa no viņiem nav sagatavoti dzīvei. Viņi ir ārpus sabiedrības. Viņi bērnunamā nekad nav protestējuši pret kaut ko, bet cilvēkam taču ir savas vajadzības un vēlmes, taču tas viss tiek nonivelēts! Tā ir institucionālā vardarbība.

A. Z.: - Jūs, ministra kungs, pārāk optimistiski skatāties uz audžuģimenēm, cerot, ka tās atrisinās lielāko daļu problēmu. Vai tiešām tās būs tik labi sagatavotas, ka varēs aizstāt profesionālus psihologus un sociālos darbiniekus?

J. R.: - Nav viena standartrisinājuma, var būt problēmas arī audžuģimenēs. Bet mēs nopietni tās apmācām, veidojam atbalsta centrus. Es nevaru pateikt, ka institūcijas - tas ir slikti, bet audžuģimene - tā ir burvja nūjiņa.

A. Z.: - Tika uzdots jautājums: vai institūcijās tiešām notiek vardarbība? Tā nenotiek. Tur ir cita lieta. Vecāki dažkārt nedara neko, lai audzinātu savu bērnu. Bet arī šī nedarīšana ir vardarbība pret bērnu, jo nav nekādu prasību un pienākumu, nav nekādas vērtību sistēmas. Nonākot institūcijās - ne tikai Jelgavas bērnunamā -, var novērot, ka šiem bērniem nav pienākumu, ir bijušas tikai tiesības un prasības, viņiem pat nav elementāras izpratnes par to, ko darīt pašiem ar sevi. Domāju, ka bērns, kurš juta nepatiku pret konkrētu darbinieku, nebija spējīgs pieņemt vidi, kurā tiek izvirzītas normālas prasības. Tāpēc sākās protests.

A. B.: - Notiek vardarbība arī pret institūciju darbiniekiem. Lūk, piemērs. Vienā no centriem strādāja kāda sociālā darbiniece, viņa bija bērna gaidībās, kāds pusaudzis iespēra viņai ar kāju pa vēderu, un jaunā sieviete zaudēja bērnu. Zināt, ne velti centros ir īpaša poga, ar kuras palīdzību pa tiešo var izsaukt policiju.

D. U.: - Zinu par šo gadījumu. Tā ir fiziska vardarbība, kas nav tik bieža, taču ar verbālu vardarbību no klientu puses mums nākas sastapties ik dienu. Un tas notiek tad, kad viņi nonāk konkrētos prasību rāmjos. Tāpēc ir ļoti būtiski, organizējot rehabilitācijas saturu, domāt par šo verbāli un fiziski agresīvo pusaudžu un bērnu īpašu audzināšanu.

J. R.: - Es skatos, ka mēs tūlīt aiziesim līdz tam, ka vienīgais vainīgais ir bērns, kurš ir vardarbīgs un slikts. Tas, ko jūs sakāt, ir apliecinājums tam, ka institūcijām nav jābūt, bērni ir jāpietuvina ģimeniskai videi. Bērns jau nepaliek agresīvs tāpat vien, pats no sevis, un institūcija nav tā vieta, kas dos korekciju bērna uzvedībā.

A. Z.: - Piekrītu, jo mūsu uzdevums ir rehabilitēt. Bet neņemt vērā to, ka arī bērnam un pusaudzim ir jābūt ar savu atbildību un pienākumiem, tas nav pareizi.

A. B.: - Nereti ir tā, ka bērns savā neilgajā mūžā ir piedzīvojis tik daudz pāridarījumu, nežēlības, nemīlestības un atstumtības kā reti kurš pieaugušais. Bet tik un tā mēs atgriežamies pie tā, ka viss pamatos nāk no ģimenes. Labklājīga ģimene ir tā, kurai ir nevis milzu bagātība, bet gan tā, kura spēj nopelnīt iztikai un kurā sirsnīgi attiecas pret saviem bērneim. Visnopietnākajam profilaktiskajam darbam jānotiek ar ģimenēm, tās ir visa pamats. Pretējā gadījumā mēs grimsim vardarbības purvā arvien dziļāk. Bet neapšaubāmi: vardarbība pret bērniem ir ļoti nopietns un jau ilgstoši aktuāls jautājums. Tomēr kopumā jāatzīst, ka, vairāk nekā piecpadsmit gadu darbojoties vardarbības novēršanā, redzam pozitīvas pārmaiņas gan sabiedrības attieksmē pret šo problēmu, gan arī sadarbībā ar atbildīgajām iestādēm. Ir liels gandarījums par šo gadu laikā pakāpeniski panāktajiem uzlabojumiem vardarbības novēršanā.

- Ministra kungs, jūsu doma bija tāda, ka institūcijas nav piemērotas bērniem. Vai jūs domājat tās institūcijas, kurās atrodas bērni ar īpašām vajadzībām, vai arī pārējās, piemēram, parastos bērnunamus?

J. R.: - Domāju tieši visas pārējās.

- Un kur mēs tos bērnus liksim?

J. R.: - Bet kur visa pārējā pasaule viņus ir salikusi? Kur liek Igaunijā un Francijā?

- Un kur liek?

J. R.: - Ģimenēs.

- Vai mums ir tās ģimenes?

J. R.: - Mums ir bijusi viena aptauja, kas liecina: vismaz vienreiz savā mūžā 200 000 ģimeņu Latvijā ir pārrunājušas jautājumu par to, ka varētu adoptēt kādu bērnu.

- Tās gan ir tikai sarunas. Turklāt - ne īpaši ticamas.

J. R.: - Bet tas ir liels skaitlis. Un no šīm 200 000 ģimenēm aptuveni 10 000 ģimeņu ir mēģinājušas veikt kādas darbības, bet, saduroties ar pretrunām pašvaldībās un no valsts puses, šī interese apsīkst. Tāpēc mēs jau gadu risinām šo problēmu. Ar saziedotu naudu ir finansēta organizācija Plecs, kas palīdz ieinteresētajām ģimenēm nonākt līdz audžuģimenes statusam. Šī organizācija rada situāciju, ka ģimenes dara to, kas tām jādara - audzina bērnus, bet pa birokrātijas kabinetiem staigā Plecs.

A. B.: - Gribu pieskarties adopcijai. Tā ir ļoti nopietna izvēle ne tikai morālā un juridiskā ziņā. Cilvēks, kas vēlas adoptēt bērnu, vispirms padomās: vai man būs pietiekami naudas, lai es izaudzinātu šo bērnu?

J. R.: - Jau esam kardināli mainījuši audžuģimeņu statusu un tagad gatavojam likuma izmaiņas arī attiecībā uz adopciju: pabalstam par adoptētu bērnu jābūt tikpat lielam kā audžuģimenes pabalstam. Būs arī cita veida pozitīvas izmaiņas attiecībā uz adopciju. Jāatceras, ka bērns, dzīvodams institūcijā, tiek atstāts aiz tās durvīm, tiklīdz sasniedz 18 gadu vecumu. Ģimene tomēr ir ģimene: tur viņš var palikt daudz ilgāk, kamēr sagatavojas patstāvīgai dzīvei. Un laba ģimene viņu sagatavos, jo nekas valstij neizmaksā tik dārgi kā pabalstu maksāšana cilvēkiem, kuri nav sagatavoti dzīvei.