Ilgais ceļš uz skolu
"Ziemā ir grūti, kad jābrien pa milzīgām kupenām, kuras ir līdz ceļiem. Samanta [sešus gadus veca draudzenīte] parasti brien pa manām pēdām un es skrienu pakaļ sunim – viņš pa priekšu. Man tumsā no rītiem nav bail – ceļu es apmēram zinu, arī, kur peļķes lielas. Es jau kopš bērnudārza braukāju," stāsta Neretas vidusskolas ceturtās klases skolniece Inga Berezovska.
Lai noskaidrotu, cik viegli būt skolas bērnam laukos, Neatkarīgā devās uz Neretas novadu Lietuvas pierobežā, kur šogad no piecām skolām slēgtas ir divas, bet viena – reorganizēta.
Pirmais agrā ceturtdienas rītā pirms pulksten septiņiem iekāpj kāds sestās klases skolnieks no Mazzalves pamatskolas kopā ar mazo brāli – pirmklasnieku. Lielākais zēns līdz pagājušajam gadam mācījies Pilskalnes skolā, taču šogad tā slēgta. Tagad abi brāļi ik rītu ceļā uz skolu pavada vismaz stundu. Vispirms abi no Neretas puses ar vienu autobusu aizbrauc līdz Pilskalnei, kur agrāk atradās skola. Tad viņi pārsēžas citā autobusā, kas abus skolniekus kopā ar vēl 20 bērniem nogādā Mazzalves pamatskolā. Lielākais puika stāsta, ka Pilskalnes skolā viņam bijuši astoņi klasesbiedri, tagad – 18, no kuriem puse uz skolu ik rītu brauc ar autobusu. Vecākais brālis ir runātīgs un možs, kamēr mazais pirmklasnieks sēž blakus miegains un sabozies. "Bišķiņ par agru," atzīst lielākais skolnieks, taču tūlīt optimistiski piebilst, "bet tā jau normāli." Grūtāk esot ziemā, kad no rītiem pa ceļam uz autobusu un gaidot pieturā jāsalst. Pilskalne skolēniem vairs nav gala pietura, bet gan pārsēšanās punkts citā autobusā, kas viņus nogādā Sproģu vai Mazzalves pamatskolā, vai Neretas vidusskolā.
"Tagad ar tiem novadiem sataisīja visādus manevrus. Mums [Pilskalnes] skolai salika jaunus logus, jumtu sataisīja, apkure ir sakārtota, bet skolu vajadzēja likvidēt. Tur daudz skolēnu nebija. Zalvē [pamatskolu] likvidēja – tur arī maz bērnu bija. Tagad daudzi brauc uz Sproģu pamatskolu, citi – uz Mazzalvi vai Neretu. Daži uz skolu brauc ar trim, faktiski – četriem autobusiem vienā virzienā," stāsta Neretas autobusa šoferis Alberts Ašaks, kurš ik rītu savāc ceļa malā stāvošos bērnus un nogādā līdz skolai. Vairāk nekā 20 kilometru garais, līkumainais ceļš sākas pulksten 6.40 un, kad viss maršruts caur Pilskalni ir izbraukts, pulksten 7.35 nogādā bērnus autoostā līdzās skolai. Atpakaļ bērni tiek vesti tikai vakarā pulksten 17.10.
Autobuss līkumo pa zemes ceļiem – vienīgie asfaltētie posmi ir Pilskalnē un Neretā, tomēr Alberts saka: "Nav mums te nekāds Sūnu ciems. Pagājušā ziemā problēmu nebija, visi ceļi bija tīri. Tagad bezdarbnieku lērums, dabūja Eiropas projektu un cirtīs krūmus gar ceļa malām."
Lauku skolēniem dzestri un miglaini rīti ir ierasta lieta, tomēr viņi nekurn. Skolēni samierinās tik agri celties, lai arī ir grūti, jo izvēles nav. Rudens sākumā rīti vēl ir puslīdz gaiši un cauri miglai var redzēt, ka mazos skolasbērnus līdz autobusam pavada mamma vai mājas suns, citi slapjajā zālē ceļa malā stāv vieni. Ziemā septiņos no rīta transporta līdzeklis jāgaida pilnīgā tumsā.
Autobusu ik rītu izmanto aptuveni 20 skolēnu, un tajā ir daudz brīvu vietu. Pa ceļam lielākie bērni savā starpā sarunājas, smejas, citi izlaižas pa divām sēdvietām un mēģina pagulēt, bet mazākie autobusā kāpj krietni vien miegainākām un bēdīgākām sejām. Skolas maršruts savienots ar Jēkabpils un Ilūkstes autobusu reisiem, jo to izmanto arī citi iedzīvotāji, taču Alfrēds stāsta, ka skolas reisu kā sabiedrisko transportu iedzīvotāji lieto arvien retāk. "Citreiz viens, divi, citreiz nav neviena pasažiera, jo tautai nav naudas. Otrdienās deviņos no rīta no Pilskalnes centra ir papildu reiss uz Neretu. Agrāk tur bija slimnīca, uz kuru atbrauca un pacientus pieņēma Aizkraukles ārsti. Tagad slimnīcu aizslēdza – viens ģimenes ārsts tikai brauc, un cilvēki arī vairs nebraukā." Ja būtu maksas pasažieri, pagastam būtu vieglāk nosegt degvielas izdevumus, jo par skolēnu vadāšanu pagasta padome slēdz līgumu ar SIA Aizkraukles ATU. Iepriekš pats Alfrēds ar kolēģiem mēģinājis izveidot savu transporta uzņēmumu, taču autobusus nācies uzturēt par saviem līdzekļiem, remonts tuvākajā apkārtnē nav bijis pieejams un izmaksājis ļoti dārgi. Kad transportlīdzeklis saplīsis, bērnus uz skolu centušies nogādāt paši pašvaldības darbinieki ar vieglajiem auto.