Vēstures zinātņu doktors Krūmiņš: Ja gribam dzīvot kā Anglijā, mums jāspēj nopelnīt

© Oksana Džadana/ F64 Photo Agency

Vēstures zinātņu doktors, Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš intervijā Neatkarīgajai raksturo mūsu šodienas patību, izglītības sistēmu un teic, ko Latvijas pirmās simtgades pieredze varētu tai dot nākamajā simtgadē.

- Sākusies Latvijas otrā simtgade. Ko šādi, teiksim, vēstures sliekšņi nozīmē profesionālim? Svētki ir svētki, taču šķiet, ka arī iespējami patiesa pagātnes apjēga būtu vietā. Tāpēc - ko Latvijas simtgade atklāj kā būtiski darāmu nākamajā?

- Es teiktu, ka Latvijas simtgades konceptu varētu uztvert tā, kā cilvēks uztver savu dzimšanas dienu. Tad tu atskaties uz iepriekšējo posmu un vērtē, ko esi veicis, ko neesi. Nav vairs tie laiki, kad mēs uz šādām jubilejām taisījām kaut kādas triecienceltnes... Es simtgadi sajūtu drīzāk iekšēji - tie ir svētki, kurus mēs svinam, bet, tiešām, kas tad ir tas nākamais, kas mums būtu jādara un reizēm ne tikai jādara, bet arī jāsaprot.

- Ko tad mēs nesaprotam?

- Protams, mēs esam progresējuši, taču šo to joprojām nespējam saprast un emocionāli pieņemt. Pirmā lieta - pēc neatkarības atjaunošanas mēs iekļuvām pasaules nozīmīgākajos klubos - NATO, Eiropas Savienība, OECD. Ja salīdzināt ar sportu, tad mums vēl nav lāgā skaidrs, ka šī iekļūšana nedod mums uzreiz cerības uz zelta medaļām un pirmajām vietām. Bet - lielā daļā sabiedrības pastāv vēlme tūlīt dzīvot tā, kā cilvēki dzīvo Francijā, Lielbritānijā vai Zviedrijā. Gribam tādas algas jau šodien. Taču - tomēr jāsaprot, ka mūsu ceļš uz to ir daudz sarežģītāks un grūtāks. Jāsaprot, ka mums bija dažādi posmi, kas mūs vilka citos virzienos un atpakaļ. Es teiktu, ka šī brīža psiholoģiskā problēma ir tā, ka mēs ne vienmēr saliekam šīs savas augstās ambīcijas, augstās ekspektācijas, prasības... kopā ar to, kas mums ir jādara. Bet jāveic mums ir tas, kas minētajām valstīm palīdzēja sasniegt to stāvokli, kādā tās šobrīd atrodas. Kas tad mums būtu jādara? Turklāt - mums ir daudz grūtāka situācija. Mēs nevaram atļauties kopēt tos tautsaimniecības modernizācijas modeļus, kādus lietoja Eiropa savas industriālās revolūcijas laikā pirms 40 vai 50 gadiem. Mums šobrīd ir grūtāk arī tāpēc, ka mums ir citāda demogrāfiskā situācija. Sabiedrība ir vairāk novecojusi. Līdz ar to mēs objektīvi nevaram no valsts ekonomikas investēt modernizācijā, izglītībā un visās pārējās lietās tik lielus līdzekļus, kā to toreiz darīja valstis, kurām gribam līdzināties. Pašreiz mums pensijām, sociālām lietām jānovirza procentuāli daudz vairāk līdzekļu, nekā tas bija pirms 50-70 gadiem lielā daļā Eiropas. Mūsu budžeta struktūrā daudz lielākas summas aiziet sociāliem mērķiem. Rūpēties par vecākiem cilvēkiem ir pareizi un labi, bet tajā pašā laikā mums nav tik daudz naudas, ko varam investēt inovācijās, modernizācijā... Tas ir kā skaidrojums tam, kāpēc ir zems finansējums tādām lietām kā zinātne, kur mēs Eiropā tiešām esam pēdējās vietās.

- Bet - tas ir koks ar diviem galiem. Nedosi zinātnei, perspektīvai, arī sociālais līmenis kļūs bezperspektīvs.

- Tieši tā. Un tāpēc es, skatoties arī savas augstskolas perspektīvu, saskatu te ilgtermiņa riskus. Mūsu zinātne ir visumā konkurētspējīga, bet tā nedod pienācīgu ieguldījumu valsts sociālekonomiskajā izaugsmē. Kāpēc? Jo mums ir maz nacionāla līmeņa pasūtījumu zinātniekiem, daudz mazāk nekā citās valstīs. Mūsu zinātnieki bieži strādā starptautiskos projektos, kur galvenais partneris vai naudas devējs ir no kaut kurienes citurienes. Tas, protams, ir labāk, nekā tad, ja mēs nedarītu neko.... Taču tas bieži citu valstu problēmas risina vairāk nekā mūsējās. Man kā Latvijas pilsonim un patriotam bieži ir jautājums - kādu pievienoto vērtību no tā visa dabū tieši Latvija? Jo pētījumu rezultāti aiziet starptautiski, bet gan mūsu uzņēmēji, gan valsts nav gatavi atvērt pētniecības programmas, kur zinātnieki starptautiski nāktu no visas pasaules pie mums. Es teiktu, ka mums - vai tā būtu Ekonomikas, vai Kultūras ministrija... - savās jomās jāatver starptautiskas pētījumu programmas. Lai nākt un pētīt mūsu lietas var cilvēki no visas pasaules. Un tad rezultāti paliek Latvijā.

Mums ir jādabū lielāka vilkme, lai lietas vairāk notiek Latvijā. Piemēram, mums Latvijā ir jauno zinātnieku atbalsta programma. Ir ārkārtīgi labi, ka tāda ir. Es pirms desmit gadiem, kad to ielika struktūrfondos, biju viens no tās iniciatoriem. Bet - kur ir problēma? Programma ir nopozicionēta tā, ka gandrīz visu finansējumu saņem Latvijas zinātnieki. Mana ideja toreiz bija tāda, ka mums par šo naudu ir jādabū cilvēki, kuri pēta Latvijas problemātiku un risina mūsu jautājumus, un tie ir no visas pasaules.

Vēl Latvijā bieži ir sliktais tonis dalīt zinātnes nozares vairāk un mazāk derīgajās. Vajagot tikai «stemu», savukārt humanitārās un sociālās neesot tik svarīgas. Manas ekspertīzes jomas ir vēsture un ekonomika. Jūnijā biju Stenforda universitātē Kalifornijā, pirms dažām nedēļām es biju Upsalas universitātē Zviedrijā... Ar Latvijas un Baltijas vēsturi saistītās lietas viņus tur ļoti interesē. Katrai nācijai, kas domā par savu valstiskumu ilgtermiņā, augsta līmeņa sociālās un humanitārās zinātnes ir eksistenciāli svarīgas.

- Pirms gada jūs kādā runā teicāt, ka dzīvojam interesantā laikā. Kādā ziņā? Lūk, XIX gadsimtu sauc par apgaismības laikmetu. Bet XX gadsimtu, piemēram, Seržs Moskoviči sauc par «pūļu laikmetu».

- Es vēsturi saprotu tā, ka ikvienā desmitgadē uz pagātni jāskatās saskaņā ar to konceptu, kas mums ir aktuāls mūsdienās. Piemēram, ekonomiskā vēsture ir viena no jomām, kurā es darbojos... Un, ja Arnolds Aizsilnieks pirms pusgadsimta uzrakstīja Latvijas saimniecības vēsturi, tad viņš vērtēja to saskaņā ar konceptu kāds kaut vai skatā uz valsts lomu ekonomikā pastāvēja toreiz - sešdesmitajos gados...

Savukārt es šobrīd domāju, ka mums ir jāskatās uz mūsu pagātni saistībā ar mūsdienu izaicinājumiem. Un domāju, ka viens no mūsdienu izaicinājumiem sabiedrībā ir tas, ka mēs kopumā meklējam vērtības, meklējam, kas ir Eiropas identitāte, kas tad mēs te vispār esam... Līdz ar to mums ir jāmeklē puslīdz objektīvas atbildes uz jautājumu, kā tad mēs gadsimta gaitā esam nonākuši tur, kur esam šobrīd, kādi esam, kādi ir izaicinājumi... Un - īpaši mūsdienās, kad informatīvā telpa ir drausmīgi piedrazota ar pseidoinformāciju, mums, skaidrojot savu vēsturi, ārkārtīgi liela uzmanība jāpievērš komunikācijai. Un, ja mēs tiešām kā valsts gribam skatīties uz savu nākamo simtgadi un arī tūkstošgadi, tad mums ir ārkārtīgi liels akcents jāliek uz savas ļoti interesantās vēstures skaidrošanu.

Turklāt - mēs neesam izrunājuši arī vairākas fundamentālas lietas. Piemēram, šobrīd galvenā diskusija čekas maisu sakarā vērpjas ap dažiem cilvēkiem, lai arī būtu fundamentāli jāskaidro, kāda tad bija čekas loma padomju iekārtā. Man rodas iespaids, ka liela sabiedrības daļa to neizprot. Tā domā - šitie ir tie sliktie, bezmaz nodevēji... Bet - mums būtu jāskaidro, kāda tad bija padomju varas struktūra. Kā pēc Staļina nāves piecdesmitajos gados šo čekas konceptu palika zem PSKP politbiroja. Čeka bija padota partijai. Ir jārunā par visu sistēmu un to, ka liela daļa cilvēku ir šīs sistēmas ķīlnieki. Bet mēs pieejam ārkārtīgi vienkāršoti. Esam uzmanības vektoru nobīdījuši uz dažiem nabaga cilvēkiem... Turklāt - pēc manas pārliecības to visu vajadzēja darīt ceturtdaļgadsimtu agrāk - deviņdesmitajos gados. Jo tagad daudzi cilvēki ir jau nomiruši, kuri nevar skaidrot šo savu pozīciju... Bet - vienalga, ir labāk, ja mēs to darām tagad nekā atkal atliekam...

- Kā vērtējat šī atvēršanas procesa virzību tagad?

- Es neesmu sajūsmā par sagatavoto likumprojektu. Visā šajā procesā man sliktākais ir tas, ka komisijai bija pietiekami daudz iespēju priekšizpētē izdarīt daudz vairāk... Bet - ar ko viņi sāka? Viņi sakasījās ar visiem iespējamajiem, pie kā tie dokumenti stāvēja, un - savā ziņā, redzot to haosu, kas bija... es nebrīnos, ka Jānis Maizītis viņiem nedeva pieejas. Jo viņi to visu darīja ārkārtīgi haotiski. Bet - vēlreiz uzsveru - labāk ir šos maisus atvērt nekā turēt ciet un redzēt visas šīs spekulācijas un sazvērestības teorijas, kas nāk pa sētas durvīm. Tad vismaz būtu pielikts punkts. Ja esam atvērta sabiedrība... tad šāda veida, ar svešiem režīmiem saistītiem dokumentiem ir jābūt atvērtiem.

- Kas, jūsuprāt, mūsu sabiedrībā rada visai jūtamu skepsi, pat nievas par 4. maija «auseklīšu» republiku? Vai to nosaka tās pašas jūsu sakumā minētās ilūzijas par zelta medaļām bez treniņa? Un šajā, sava valstiskuma apziņas sakarā man rodas vēl viens jautājums - vai esam tauta bez elites?

- Es nedomāju, ka ir tik lielas nievas... Tādu iespaidu varbūt rada tas, kā cilvēki rīkojas digitālajos medijos, viņu medijpratība. Bet ir skaidrs, ka mēs pēc šiem komentāriem nevaram izmainīt tautas viedokli.

Vienlaikus - ja runāt, piemēram, par kādu Otrā pasaules kara vai padomju mantojumu, tad es XXI gadsimtā uzskatu, ka tieši Otrais pasaules karš un sekojošais padomju laiks reāli nocirta mums intelektuālo galvu. Bet - intelektuālā elite neveidojas vienas paaudzes laikā. Tas ir ilgstošs process. Būtībā tas notiek simtiem gadu.

Un - paskatāmies, kas notika ar mūsu sabiedrību, sākot no 1939. gada. Vācbaltiešu izceļošana, ebreju iznīcināšana holokaustā, apmēram 200 tūkstošu cilvēku izceļošana, bēgot no padomju represijām. Vēl apmēram simt tūkstoši gāja bojā abās okupācijas armijās. Plus vēl padomju represijas. Tas ir apmēram pusmiljons no diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju. Ceturtā daļa. Un es teiktu, ka tā, kas visvairāk cieta, bija elite. Divas trīs paaudzes - ar to atdzimšanai ir stipri par maz. Tā ka - mums ir jābūt pietiekami pacietīgiem...

- Ja uz eliti jāgaida, tad profesionālismu populisma vietā gan varētu gribēt jau tagad. Arī politikā.

- Jā, es arī biju šokēts par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Man, akadēmiskam cilvēkam, likās - nu, taču nenobalsos par šiem vai tiem, jo ir pilnīgi redzams gan komunikācijas līmenis, gan tas, kas viņiem sarakstīts. Domāju, ka mūsu sabiedrība ir vairāk nobriedusi. Bet - šis mums ir pārbaudījums. Un es teiktu, ka mums ir ļoti paveicies tādā ziņā, ka mums šobrīd ir pietiekami stabila situācija gan ģeopolitiski, gan ārpolitiski, gan ekonomiski. Un tad mēs šādus te eksperimentus, šādu māžošanos varam pārdzīvot. Un šī valdība, kas tagad strādā, ir pietiekami normāla, stabila un apzinīga....

Sevišķi mani valdības stādītāju diskusijās mulsina attieksme pret reģioniem. Piemēram, izskanējusī ideja par prefektiem. Tā ir bīstama lieta.

Tas tāds Krievijas gubernatoru modelis... kāda tur vairs pašvaldība.

Otra lieta - ja jau mēs tagad sakām, ka tautas aktivitāte ir kritusies, tad, es atvainojos, kurš, pastāvot šādai centrālās varas attieksmei, ies uz kaut kādām pašvaldību vēlēšanām, ja ir skaidri zināms... Cik zinu, Krievijā pašvaldību vēlēšanās pēc Putina reformas aktivitāte ir 20 procenti. Mēs gribam dabūt pretī to pašu?

Vēl viena lieta, kur nav tikts tālāk par kaut kādām narodņiku kustībām XIX gadsimtā, kas nogalināja sliktos carus Krievijā. Viņi skatās uz personālijām... Viņi domā - nomainīs šitos, ieliks savējos, un - viss būs citādi. Šie cilvēki diemžēl nespēj domāt strukturēti un ilgtermiņā, vismaz no malas tas pagaidām nav pamanāms.

- Bet - jūs esat saņēmis kritiku arī par to, ka Vidzemes augstskola grasās pāriet uz mācībām angļu valodā....

- Maģistra līmenī pilnīgi noteikti un jau tuvākajā laikā.

- Ko tas dos?

- Pievienoto vērtību caur studiju kvalitāti. Tās jomas, kur mēs strādājam, ir ļoti starptautiskas. Virtuālā un papildinātā realitāte, kiberdrošība, stratēģiskā komunikācija un medijpratība - tās ir globālas aktualitātes. Ja strādāsim angļu valodā, mums paveras daudz plašākas iespējas gan akadēmisko spēku, gan studentu piesaistē. Par īstu kvalitatīvu izglītības eksportu varam runāt tikai ar nosacījumu, ka ievērojama daļa pasniedzēju būs no ārvalstīm. Diemžēl Latvijā ir ļoti limitēts cilvēku skaits, kas ir gatavi darboties akadēmiskā vidē augstā kvalitātē. Arī uzņēmējdarbības vide tajos segmentos, kur šobrīd runājam par eksportu ar augstu pievienoto vērtību un labu produktivitāti, ir ļoti starptautiska. Runājot ar mūsu augstskolas absolventiem, kas dibinājuši informācijas tehnoloģiju uzņēmumus, saprotu, ka līdz pat 90 procentiem pasūtījumu nāk no ārvalstīm. Un arī visa komunikācija ar partneriem notiek angļu valodā. Es teiktu, ja nopietni runājam par ekonomikas produktivitāti, ja gribam dzīvot kā Anglijā, Francijā, Vācijā un ja gribam panākt, lai cilvēki nebrauc prom, tad mums ir jātop daudz atvērtākiem, mums ir jāspēj nopelnīt un naudu uz Latviju atvest no turienes, kur tā ir.

- No citas puses - vai esat vērtējis, ko Latvijas jaunākajā vēsturē ienes, teiksim, globālisms, politiskā globālistika, citas ar to saistāmas tendences?

- Es teiktu tā, ka te tāpat kā saistībā ar visām lietām ir gan pozitīvie, gan negatīvie aspekti. Pozitīvo globālajās tendencēs es redzu tur, ka mēs tomēr kļūstam atvērtāki. Tagad mums ir jāspēj saražot vairāk un vairāk pārdot uz citurieni. Un - mums tās citas vietas ir labi jāpazīst. Mums jābūt daļai no tā visa. Mēs esam pārlieku mazi, lai pašizolētos.

Ja mūsu uzstādījums, viena no prioritātēm, kā es saprotu, šobrīd ir dzīves kvalitāte, tad, lai situācija mainītos, viss ir jāceļ uz augšu. Bet globālajā pasaulē priekšnosacījums ir - lai mēs to varētu darīt, mums ir jābūt atvērtiem.

Un vēl viena lieta - mēs vienmēr esam bijuši ļoti globāli. Iedzīvotāju mobilitāte mums ir bijusi ārkārtīgi augsta. Ja skatām pēdējos gadus... protams, kari un viss pārējais, bet iedzīvotāji ir bijuši gatavi pārvietoties, braukt projām un atkal atgriezties. Pirmais pasaules karš - miljons cilvēku aizbrauca, bet liela daļa atkal atgriezās. Un pirms tam - latviešu kolonijas visā pasaulē. Es to neuztveru kā ļoti negatīvu lietu. Mums augstskolā arī vairāki cilvēki ir atgriezušies. Piemēram, mūsu mārketinga vadītāja, jauna meitene, ieguvusi izglītību Lielbritānijā un tur kādu laiku strādājusi, bet tagad ar visām šīm zināšanām ir pie mums. Un viņa dod mums milzīgu vilkmi. Jo tur arī konkurences līmenis ir bijis daudz augstāks. Viņa tur izgājusi tādu skolu, ka viņai jautājums, kāpēc kaut ko neizdarīt laikā, vispār nepastāv. Un - ka darbam jābūt rezultātam. Viņai ir iedzīta tā darba kultūra, ko mēs padomju laikā bijām mazliet piemirsuši... Vieni izliekas, ka maksā, otri izliekas, ka strādā.

- Ilmāra Šlāpina žurnālā Simtgade izlasīju Andra Šuvajeva pieļāvumu, ka Latvija nākamo 100 gadu laikā var arī pazust no pasaules kartes... Kā jums šķiet? Ko vēsturiskā pieredze dos Latvijai XXI gadsimtā?

- Es negribētu ticēt tam, ka Latvija pazudīs no pasaules kartes, bet domāju, ka Latvija pēc 100 gadiem būs daudz savādāka. Iespējams, mūsu sabiedrība runās vairākās valodās... Bet - tas viss nav atkarīgs tik daudz no mums, cik no globāliem procesiem.

Viens no simptomiem, kas mums šajā sakarā jāsaprot, ir tas, ka strauji izmirst mūsu austrumu kaimiņš - Krievija un šo teritoriju aizpildīs citi, pārsvarā ķīnieši. Šī kultūra neatgriezeniski tuvosies mūsu robežām.

Vēl viena lieta. Mēs tagad runājam, ka mums vajag dzīves kvalitāti... Pieņemsim ka pēc 20-30 gadiem mēs sasniedzam. Skandināvijas, Somijas, Vācijas... līmeni. Kas notiek? Jau šobrīd ir redzams, ka Āfrikā kādos 40 gados iedzīvotāju skaits dubultosies. Jā, tagad pie mums vēl īsti nebrauc. Auksts klimats u.tml. Bet mums jāsaprot, ka tad, ja paaugstināsies mūsu dzīves kvalitāte, arī mēs kļūsim imigrācijas mērķis. Es esmu bijis Eiropā... Biju Bonnā. Bijušie VFR diplomātiskie korpusi atdoti bēgļiem. Tu ej, redzi ēkas, kas būvētas citiem nolūkiem, redzi kafejnīcas, kur sēž pavisam citi cilvēki un runā citā valodā. Kā būtu, ja Cēsīs kafejnīcās sēdētu 80% citas ādas krāsas cilvēku un runātu citā valodā? Mēs būtu šokā. Bet - līdz ar to mums ir jāapzinās, ka jābūt tam gataviem, mums jāzina, kā mēs šādā situācijā rīkosimies. Turklāt tās būs divu veidu migrācijas. Viena organizētā, otra stihiskā.

Un - vēl viena lieta. Runājot ar amatpersonām, es jautāju: vai jums ir rīcības plāns, ja notiek kādas dramatiskas izmaiņas Baltkrievijā vai Krievijā? Vai mēs esam gatavi tam, ka no turienes uz mūsu pusi nāks bēgļi? Tāpat kā tagad no Sīrijas Turcijā? Vai mēs esam gatavi tam, ka pie mums pāris mēnešu laikā ieradīsies 200-300 tūkstoši bēgļu? Es negribu baidīt, bet, ja skatīties pagātni, tad tas ir pietiekami augsts risks. Mēs viņiem esam pievilcīgāki. Jo viņi zina, ka padomju laikā esam viņus uzņēmuši. Un - te ir tuvākā vieta. Būs milzīgi izaicinājumi.