Palīgs neredzīgiem bērniem un viņu vecākiem

NODERĪGI. Strazdumuižas skola jau vairākus gadus pēc kārtas rīko agrīnās rehabilitācijas nometnes. Arī šogad tajā piedalījās vienpadsmit pirmsskolas vecuma bērnu un viņu vecāki. Viņi atzina, ka tur pavadītais laiks bijis ļoti piepildīts – gan saņēmuši sev noderīgu informāciju, gan emocionālu atbalstu © Rūta Kalmuka, F64 Photo Agency

Lai palīdzētu savām atvasēm iepazīt pasauli, iejusties tajā un augt, neredzīgu un vājredzīgu bērnu vecākiem nākas pašiem daudz ko mācīties. Bērniem nav tikai redzes problēmas, bet nereti arī fiziskās un garīgās attīstības traucējumi. Lai jau no pirmajiem mazuļa dzīves gadiem sniegtu ģimenēm sociālo, medicīnisko un pedagoģisko atbalstu, Strazdumuižas internātvidusskolas attīstības centrs rīko agrīnās rehabilitācijas nometnes. Arī šogad tajā piedalījās vienpadsmit pirmsskolas vecuma bērnu un viņu vecāki, nometnē piedalījās un ar vecākiem tikās arī Atbalsta plecs.

No sirds raudāju

Jau piekto reizi uz nometni brauc Gabriela un viņas mamma Tatjana Osipoviča no Saldus novada. Viņa satikšanos ar Strazdumuižas skolas direktori Ligitu Ģeidu pirms vairākiem gadiem sauc par laimīgu gadījumu. Tas noticis, kopā ar meitiņu gaidot rindā pie acu ārsta. Toreiz Gabriela bijusi vēl pavisam maziņa - arī fiziski, jo piedzimusi vien 600 gramu smaga. Skolas direktore gājusi garām un pamanījusi, ka mazais bērns ļoti spiedis acis ar rociņām, tāpēc pienākusi klāt. Kad Ligitas kundze uzzinājusi, kas bērnam kaiš, iedevusi bukletu, kur bija īsi un kodolīgi izskaidrots, kā strādāt ar neredzīgiem mazuļiem. Skolas direktore uzaicinājusi Tatjanu ar meitiņu atbraukt uz nometni. «Kad turp devos, nebija ne jausmas, kas mūs tur sagaida,» stāsta Tatjana, «līdz tam pat nebiju dzirdējusi Strazdumuižas vārdu. Pirmajā reizē jutos nedroša un mazliet biju nobijusies. No satraukuma, bet jo īpaši no iejūtīgās un sirsnīgās attieksmes es no sirds izraudājos. Es redzēju, kā Strazdumuižā ar katru bērnu strādā. Pat pirmās nometnes pāris dienās Gabriela tā atplauka, ka sapratu - patiešām daudz ko var panākt, arī strādājot ar bērniem, kuriem bez redzes problēmām ir arī citas veselības attīstības problēmas.» Tatjanas meitiņai bez vājredzības (operācija nav uzlabojusi redzi, un pašlaik viņa spēj samanīt vien gaismu) ir arī autisms, epilepsija un psihiski traucējumi. Gabrielai, kura tagad ir pirmsskolas vecumā, ir divi brāļi - viens jau pieaudzis, otram ir 16 gadu. Tatjana atzīst, ka iepriekš gūtā pieredze bērnu audzināšanā tagad nederot, jo meitiņas audzināšanā viss jāapgūst no jauna.

ATBALSTA CITS CITU. Tatjana Osipoviča un mazā Gabriela no Saldus novada ir vairākkārt apmeklējušas šīs nometnes, kurās sadraudzējusies arī ar vairākiem vecākiem - uzturot kontaktus arī ikdienā. Jo neviens jau tik labi nesaprot un neizjūt, kā tikai tas, kam ir līdzīgas problēmas / Rūta Kalmuka, F64 Photo Agency

Akmentiņi, podziņas

Tatjana atklāj, ka pati meklējusi visādas iespējas, kā attīstīt sava bērna spējas, sākot jau ar taktilajām (ādas sajūtas spējas). Mudinājusi darboties ar dažādiem materiāliem un produktiem - rīsiem, pupiņām, zirnīšiem... Uz diegiem savērusi podziņas, Kinder oliņās sabērusi akmentiņus, lai klausās, kā grab. Konfekšu papīriņos ietinusi zīlītes, kastanīšus. Uztaisījusi arī sensoro sienu, kur salikusi visādus «bundulīšus», kuros var iemest gan papīra gabaliņus, gan akmentiņus, gan daudz ko citu. Meitiņa labprāt spēlējas, taču, protams, tas apnīk. Lai arī Gabrielai ir redzes problēmas, viņai ir ļoti attīstīta smaržu sajūta un dzirde. Ejot pa rudens lapām, pēkšņi saka: smaržo! «Ja mājās ar vīru kādu saldumiņu vai saulespuķu sēkliņas graužam, meitiņa uzreiz ir klāt, jo auss jau uzķērusi vissīkāko čaboņu. Sākumā es baidījos, ka ar dzirdi nav kaut kas labi, jo bieži vien meita mēdz atkārtot to, ko saka cits. Piemēram, uz jautājumu, kā iet, atbild ar to pašu. Noskaidrojām, ka tie ir uztveres traucējumi, kam pie vainas ir autisms,» dzīves pieredzē dalās Tatjana.

Ekrānuzņēmums no NRA

Bērnudārzs - laba izvēle

Tiekoties arī ar citiem vecākiem nometnē, sadraudzējušies. Vecāki sazinās sociālajos tīklos, arī whatsapp grupā, kurā dalās savās domās un sniedz arī cits citam padomu. Neviens tik labi nesaprot un neizjūt, kā tikai tas, kam ir līdzīgas problēmas. Tatjana sevi tagad sauc par mammu ar pieredzi - var palīdzēt un pastāstīt citiem, kā viņa strādā ar savu bērnu. Tatjana iedrošina arī citus vecākus laist savas atvases Strazdumuižas diennakts bērnudārzā. Gabriela jau otro gadu to apmeklē. Sākums nebija viegls, jo meita nebija pieradusi būt svešā vietā viena, pamazām pieradusi un uz bērnudārzu tagad dodas labprāt. Tatjana secina, ka lēmums bijis pareizs, jo šeit ar viņu daudz tiek strādāts, te ir labs un pieredzējis atbalsta personāls, kas zinot, ko un kā darīt. Varot salīdzināt, kā tas bijis ar speciālo bērnudārzu, kas bijis tuvāk viņas dzīvesvietai, - tur neviens ar meitu tā nedarbojās, patiesībā tā bijusi nelietderīga laika pavadīšana.

Neviens nezina, kas bērnam kaiš

Jeļena Safronova, kura dzīvo tālu no Rīgas, par šādu nometni arī uzzinājusi no acu ārsta, taču nācies gaidīt, kamēr bērns paaugas, lai varētu atbraukt uz Rīgu un spētu darboties ar pārējiem. Pagājušajā gadā bija nometnē pirmo reizi. Jeļenas meitiņai ir divi gadi un astoņi mēneši. Strazdumuižā uzzinājusi daudz ko jaunu - gan sev, gan meitiņai, tostarp arī par iespējamiem atbalsta pasākumiem, jo ir svarīgi mēģināt ja ne uzlabot, tad atvieglot bērniņa veselības stāvokli. Meitas veselības stāvoklis ir smags - viņai bez redzes traucējumiem ir fiziskās un garīgās attīstības traucējumi, arī smagas epilepsijas lēkmes, kad meita kliedz no sāpēm. «Neviens ārsts nevar pateikt, kas īsti bērnam kaiš un kas ir tā visa cēlonis,» atzīst Jeļena, «patlaban nav arī skaidrs, vai viņa kaut ko redz vai ne. Brīžiem ir cerība, ka kaut ko saskata.» Jeļena atklāj, ka nācies piedzīvot situācijas, kad poliklīnikā fizioterapeits vai kāds cits speciālists nezina, kā ar meiteni strādāt, te, Strazdumuižā, atbalsta personāls zina un prot rast veidu, kā atrast pieeju katram bērnam - pat tiem, kam ir smagi kustību un garīgās attīstības traucējumi. Vecāki ir gandarīti par labo rehabilitācijas centra aprīkojumu. Tieši sensorajā istabā mammai radusies sajūta, ka viņas meita tomēr reaģē uz gaismu.

Būtisks citu vecāku atbalsts

Tāpat kā Tatjana, arī Jeļena augstu novērtē citu vecāku emocionālo atbalstu - parunājot ar viņiem un redzot, ka arī citiem ir tikpat nopietnas problēmas, savs grūtums šķiet vieglāk panesams. Vieglāk arī pieņemt to, ka meita nekad nespēs to, ko citi; ka bez viņas vai citu atbalsta nevarēs doties plašajā pasaulē. It īpaši cieša draudzība esot izveidojusies ar vienu no mammām, kuras atbalsts Jeļenai ir ļoti būtisks, jo ir situācijas, kad nezina, ko iesākt, un tad otra padoms ir zelta vērts. Draudzenes bērniņš sācis šogad apmeklēt Strazdumuižas bērnudārza grupiņu pašiem mazākajiem. Tā kā bērnu tajā ir maz, ar katru tiek strādāts individuāli. Viņa ir ļoti apmierināta, jo viena pati nespētu izdarīt to, ko paveic šeit. Katrā ziņā - Strazdumuižas diennakts bērnudārzs ir vienīgā vieta, kurai spētu uzticēt savu atvasi un būt mierīga, zinot, ka te darīs visu iespējamo bērna labā. Tomēr spert šādu soli viņa nav vēl izlēmusi.

Atbalsta plecs

Sabiedrības integrācijas fondsPasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Latvijā

Daudziem Latvijas un ārvalstu iedzīvotājiem no 1. janvāra iznāks saskarties ar pārsteigumu, ka valsts pārvaldes pakalpojumu portālam “latvija.lv” vairs nevarēs piekļūt ar populāro autentificēšanās metodi, izmantojot internetbanku. Tāpēc labāk laikus saprast, kas notiek, un rīkoties tā, lai rodas mazāk neērtību.

Svarīgākais