«Lai nodrošinātu mediju nozares attīstību un veicinātu mediju atbildību», nākamgad plānots izveidot Latvijas Mediju ētikas padomi, kuru iniciatīvas grupā iesaistītie nozares pārstāvji un valdība atzinusi par labāku mehānismu nekā mediju tiesībsargu (Saeimas apstiprināta amatpersona) vai ombudu (nozares iecelta amatpersona). Cik nepieciešama šāda padome, kā tā darbotos un kā vērtēt paredzēto valsts finansējumu tās sekretariātam, Neatkarīgās diskusija ar Kultūras ministrijas (KM) Mediju politikas nodaļas vadītāju Aigu Grišāni, Latvijas Preses izdevēju asociācijas (LPIA) izpilddirektoru Guntaru Līci un Neatkarīgās komentētāju, Latvijas Žurnālistu savienības (LŽS) vadītāju Juri Paideru.
Neatkarīgā: - Kāpēc vajadzīga šāda viena apvienota organizācija, kurai valdība piešķīrusi 53 254 eiro ik gadu?
Guntis Līcis: - Valdība nav piešķīrusi līdzekļus šai padomei.
- Sekretariātam - kā paredzēts, ik gadu, sākot no 2018. gada.
G.L.: - Tas ir kas cits, tie nav līdzekļi padomei un tās izveidei! Labi, ka valsts par to interesējas, atbalsta, bet padome būs pašregulējoša, pašorganizējoša struktūra.
- Bet nevar teikt, ka valsts iesaiste nav nekāda, jo ir šis finansējums, kura izlietošanu reglamentēs KM, ir tās paspārnē tapušās pamatnostādnes.
A.G.: - Par nepieciešamību mediju vidē vienoties zem vienota ētikas kodeksa, līdzīgi kā tas ir citās pasaules un Eiropas valstīs, tiek runāts jau ļoti sen. Latvija ir unikāla ar to, ka mums šobrīd nav vienotas ētikas izpratnes.
- Izpratnes vai organizācijas?
A.G.: - Gan, gan, jo nav publisko diskusiju, nozares vienošanās par mediju nozarē sāpīgām lietām, nav platformas, kur diskutēt. Profesore Inta Brikše bija viena no idejas virzītājām par kopīgiem mediju ētikas kritērijiem un mehānismiem to ievērošanas uzraudzībai. Ideja tika iestrādāta Mediju politikas pamatnostādnēs, kuras tapa ilgās diskusijās ar akadēmiķiem, medijiem, politiķiem. Kā viens no pasākumiem minēta mediju nozares pašorganizēšanās un vienota ētikas kodeksa izstrāde, kur valsts iesaistītos ar sēklas finansējumu, redzot, ka nozare joprojām nav atguvusies pēc 2008. gada krīzes. Arī Baltijas mediju veselības pētījumā redzam, ka, salīdzinot ar Igauniju, kas ir mazāka valsts, mūsu mediju reklāmas tirgus ir mazāks. Medijiem trūkst naudas, primāri viņi to gatavi drīzāk ieguldīt saturā, savas platformas uzlabošanā, nevis kādai kopīgai iniciatīvai. Tāpēc valsts nāk pretī nozarei, bet KM nav procesa virzītājs.
- Ir dažādi Latvijas un starptautiski dokumenti, ētikas standarti, pamatprincipi, likumi - kas mums liek radīt savu? Ir kādas specifiskas Latvijas mediju ētikas problēmas?
G.L.: - Nesen Neatkarīgajā bija divi raksti par šo tēmu. Ja J. Paidera rakstā, vismaz faktoloģiski, piekrītu 90% viņa paustajam, tad Viktora Avotiņa rakstā mani izbrīna nekompetence un runāšana par nozarē svarīgu tēmu absolūti nepareizā griezienā, kā arī atziņa par to, ka viņš faktus iegūst neētiski.
- Tas ir viedoklis. Vai Ētikas padome arī vērtēs, kurš ir pareizs viedoklis, kurš ne?
G.L.: - Mēs te nerunājam par viedokli, bet par faktiem, piemēram, to, ka vara gribot uzurpēt mediju ētiku.
- Varai gribot «nacionalizēt mediju ētiku».
G.L.: - Jā. Bet veidots jau tiek pašregulējošs mehānisms, kam ar valsti ir tik vien saistības kā tās informētība un atbalsts mūsu centieniem, iedodot sēklas naudu birojam. Viss pārējais - gan statūti, gan ētikas kodekss, kas vēl tikai top, bet jau tiek apspriests kā nereāls un nevajadzīgs vēl pirms tapšanas, ir pašas nozares ziņā. Piekrītu, ka jau darbojas daudzi ētikas kodeksi, bet neviens nav teicis, ka tiem jāpārstāj darboties! Viss vēl ir tikai diskusiju līmenī, bet jau spekulācijas ap to, kā tas būs, kā valsts uzurpēs, uzraudzīs, turklāt nevis kā pieņēmumi, bet jau kā nenovēršamība! Runa ir par pašregulāciju. Bet šobrīd presē izskanējušie viedokļi mani vedina domāt, ka kaut kas mūsu medijos tomēr nav kārtībā.
- Padome vērtēs arī viedokļus? Piemēram, jūsu piesauktais kolēģa Avotiņa raksts, jūsuprāt, būtu izskatīšanas vērts Ētikas padomē?
G.L.: - Tas nav viedoklis!
- Tas ir viedoklis rubrikā Viedokļi.
G.L.: - Viedoklim ir jābalstās faktos! Te nav pareiza faktoloģija un ir sagrozīta būtība. Kur valsts to dara?
Bet to, ko vērtēs, neņemos pašlaik spriest, jo nav vēl ietvara, pēc kura vadīties. Piekrītu, ka nevajag simt lapās ierakstīt visus kritērijus, gadījumus, bet ir jābūt starptautiski pieņemtām, te apstiprinātām normām, kurām visi pievienojamies.
- Vai visi pievienosies, ja dalība domāta brīvprātīgi? Kas motivēs?
G.L.: - Protams, tas būs brīvprātīgi - aicinu visus līdzdarboties, nevis stāvēt malā un kritizēt, turklāt skrienot ratiem pa priekšu! Arī LPIA ir dažādi viedokļi, valdē nav tikai galvas glaudīšana par šo jautājumu.
Juris Paiders: - Varu paskaidrot, kāpēc radušās bažas.
LŽS, kuru pārstāvu, pēdējo piecu gadu laikā nav bijusi neviena sūdzība par ētikas pārkāpumiem attiecībā uz savienības biedriem. Ja ir bijušas domstarpības, ir bijuši precizējumi, atsaukumi, kas tiek iekšienē atrisināti. Jautājums, kas un ir tie, kuri tik daudz ko neētiski sastrādājuši, kuru dēļ jāveido padome un kuru dēļ jātērē nodokļu maksātāju nauda? Daļā organizāciju šī problēma nav nozīmīga. Runas par vienotu cīņu, kas lasāmas KM paziņojumos, ir utopija, jo medijiem ir atšķirīgi mērķi, atšķirīgas auditorijas.
G.L.: - Bet KM to neorganizē!
A.G.: - Visās diskusijās, kur mēģinām iesaistīt nozari, uzrunājām arī LŽS, bet caur oficiālajiem e-pastiem nevarējām nevienu sasniegt, bet, tā kā citviet LŽS pārstāvēja Imants Liepiņš, sazinājāmies ar viņu, kurš iesaistījās. Atšķirībā no Paidera kunga, Liepiņš minēja, ka LŽS regulāri izskata sūdzības par mediju ētikas pārkāpumiem, un mums nebija pamata neuzticēties viņa sniegtajai informācijai.
J.P.: - Jā, ir LŽS nācies atsevišķus gadījumus risināt, ir bijuši Drošības policijas, KNAB pieprasījumi, uz kuriem atbildēt liek likums, ir bijuši jādod atzinumi, piemēram, vai ir uzskatāms kāds par žurnālistu vai nav, bet tam parasti nav sakara ar mediju ētiku. Brīvs cilvēks drīkst paust savu viedokli, bet bieži LŽS to nepauž, jo dažādiem biedriem ir dažādas intereses, arī jautājumā par mediju padomes izveidi, mums ir arī biedri, kuri strādā izdevumos, kas plāno iesaistīties vai ir iesaistījušies šajā procesā. Ja kāds grib mainīt savus ētikas regulējumus - lūdzu! Arī diskusijas par to ir apsveicamas.
- Padomē darbošoties deviņi dažādu jomu un dažādu mediju veidu pārstāvji. Pašlaik ir tikai iniciatīvas grupa...
G.L.: - To izveidojuši vairāki mediji. Par šo jautājumu runāju jau kopš laika, kad KM tika izveidota Mediju politikas nodaļa. Runājām arī ar reģionālajiem medijiem. Problēmas ir. Piemēram, ja nav pārkāpts likums, bet cilvēks kādā rakstā jūtas aizskarts ētiski. Ko šis cilvēks šodien var darīt?
- Runāt ar redakciju.
G.L.: - Bet redakcija nerunā, tā pasaka: viss kārtībā, ejiet! Ko viņam darīt tālāk?
J.P.: - Lielākajai daļai Latvijas lielo mediju ir savs ētikas regulējums, kas pamatā ir publiski pieejams, un, ja cilvēks uzskata, ka pret viņu ir pārkāpta paša medija noteiktā ētika, tad viņš līdz šim vērsās pie masu informācijas līdzekļa (MIL), un atbildīga medija vadība jautājumu izskatīja un, pieļauju, vairumā gadījumu izskatīja objektīvi.
G.L.: - Bet neatbildējāt, ko darīt cilvēkam, kurš jūtas ētiski aizskarts un negūst gandarījumu no konkrētā medija?
J.P.: - Dzīvot tālāk! Cilvēku ētikas izpratne, tostarp medijos, ir ļoti atšķirīga. Ja kaut kas viņam šķiet aizskarošs ētiski - nelasi, neklausies, neskaties!
G.L: - Mans piedāvājums būtu lūgt izvērtēt padomei, vai ir bijis ētisks pārkāpums, vai ne. Padome veiktu analīzi un pateiktu: vai medijs, tostarp ņemot vērā tā saturu, tematiku, ir rīkojies neētiski un tam būtu jāatvainojas vai ne! Atvainošanās, starp citu, šobrīd ir lielākais gandarījums, ko padome varētu prasīt. Kad padome pateiks, ka ētika nav pārkāpta, šis cilvēks varēs «dzīvot tālāk». Ir ļoti svarīgi sabiedrībā redzēt, kā jautājumu vērtē citi nozares profesionāļi, bet, ja sabiedrība nenovērtēs, nerespektēs šo padomi, tad tā būs jāatlaiž.
J.P.: - Vēlreiz - kurš tik daudz neētiska ir producējis, ka šādai vajadzībai jāizdod tik lieli līdzekļi? Ja šāds izvērtējums notiek par tiem, kas padomei un jaunajam ētikas kodeksam ir pievienojušies, tad viss kārtībā! Bet kategoriski nepiekristu tādas padomes izveidei, kas sāktu vērtēt to MIL ētiku, kuri tai nav pievienojušies, kuri strādā saskaņā ar savu ētikas regulējumu un vēl saskata bažas par tādiem padomes sastāvā esošiem cilvēkiem, kuri veikuši dažādus izlēcienus pret citiem, ir šaubas par kāda padomes locekļa ētiku, kuri tagad citiem norādīs uz ētikas pārkāpumiem. Ja ir kādu neētisku mediju slānis, kuru dēļ ir vajadzīgs šāds veidojums, lai tad tie iesaistās un tos tad arī tiesājiet un publiskojiet!
G.L.: - Neētisko nosaukšana būtu jāadresē padomei, bet tās vēl nav, nav arī kritēriju, pēc kuriem izvērtēt. Bet padomē jābūt profesionāļiem, kas to varētu noteikt, kur ir tā robeža, tāpēc tajā plānoti deviņi cilvēki un lēmuma pieņemšana ar vismaz sešām balsīm.
J.P.: - Tas ir pieņemami tikai tajā gadījumā, ja padome darbojas kā pašregulējošs instruments attiecībā uz tiem, kas labprātīgi pievienojas šai padomei un tās ētikas kodeksam, un neattiecas uz tiem, kas tai labprātīgi nepievienojas.
G.L.: - Kur ir kaut divi vārdi, ka šim kodeksam jāpievienojas obligāti?
- Ja dalība būs brīvprātīga, vai tā būs vienota nozares ētika? Ja nepievienojas, piemēram, LŽS? Nez vai steigs pievienoties arī tā dēvētie klikšķu portāli, vēl kādi mediji, kuri neredzēs ieguvumu vai esošo ētikas regulējumu papildināšanu.
G.L.: - Ir risinājums! Viedokli šajā valstī ir tiesības paust jebkuram, un padome to varēs paust, cita lieta, cik tas būs saistoši vienam vai otram.
J.P.: - Bet, lūdzu, bez valsts finansējuma!
G.L.: - Padomei valsts finansējums netiek, turklāt tā vēl nav, jo nav nekas nodibināts. Ir tikai cerību līgums.
A.G.: - Virknē pētījumu secināts, ka nozarē trūkst diskusijas, iekšējā ētikas kodeksa. Vai varat pateikt, kur vienkopus varu iepazīsties ar vērtējumu, pamatojumu, kāpēc vienā gadījumā kaut kas tiek atsaukts, labots, bet citā nē. Kāpēc es kā sabiedrības loceklis nevaru saprast, kurā brīdī ir pārkāpta ētika, kurā ne un kā medijs rīkosies?
Un nosaukt neētiskos medijus ir tieši tas, ko KM nedrīkst - medijiem pašiem jātiek skaidrībā par kvalitāti, kurā brīdī esat gatavi nosodīt kaut ko, norobežoties no klikšķu biznesmeņiem. Ja valsts to darītu, tad tiešām sagaidītu visu mediju organizāciju apvienošanos pret šādu valsts iniciatīvu!
- Vai LŽS varētu pievienoties iniciatīvas grupai, iesaistīties padomes darbā?
J.P.: - Man šobrīd nav atbildes. Bet man ir redzējums, kā vajadzētu piešķirt līdzekļus jaunām politikām: ir process, samilst lielas problēmas, un tad tiek piešķirti līdzekļi, nevis pēkšņi.
A.G.: - Tas nav pēkšņi, šīs problēmas aprakstītas jau 2016. gada pamatnostādnēs.
G.L.: - Man nav tiesību izpaust sīkāku informāciju, bet, piemēram, mums šobrīd LPIA jāskata ne juridiskas, bet ētiskas dabas strīds starp vienu izdevēju un privātpersonu. Man ar to jānodarbojas, bet es nejūtos tāds ētikas speciālists, un man atliek vien ieteikt risinājumu meklēt, komunicējot ar izdevēju, lai gan, manuprāt, ar to ir par maz līdzēts. To varētu vērtēt padome. Tā palīdzēs arī žurnālistam, ja pret viņu tiks vērsts spiediens, neētiska rīcība, kā notiek pietiekami bieži un ko piedzīvojis ar Juris. Tiesā lielākoties būs grūti pierādīt zaudējumu vai pāridarījumu, bet padome to palīdzētu risināt, vienlaikus sakārtot vidi. Domāju, ka tā vārdā 53 tūkstoši nav liela nauda. Ar vai bez tās, padomi veidosim tik un tā.
- Padomes locekļi nebūs atalgoti?
G.L.: - Nē!
Biedri, kas pievienosies kodeksam, izvirzīs locekļus darbam padomē, cilvēkus, kam uzticamies, nozares speciālistus. Es, piemēram, Juri uzskatu par ļoti labu nozares speciālistu ar plašām un dziļām zināšanām, tas, ko viņš ir darījis un cik tiesājies, vēl būdams Dienas Biznesa vadītājs, ir milzu pieredze, kuru var izmantot, ar kuru dalīties. Mums vajadzīgs nozares speciālistu viedoklis, bet tā nebūs vajāšanas organizācija - būšu pirmais, kas rosinās to likvidēt, ja tā notiks. Mums vajadzīgs nevis kaklakungs, bet nozares atbildīgs viedoklis, tāpēc ir pašregulācija! Esmu kategoriski pret to, ka valsts medijos regulētu ētikas jautājumus.
J.P.: - Grišānes kundze sūdzējās, ka nevar iepazīties ar līdzšinējām sūdzībām, atbildēm. Loģiski, ka privāts bizness nav ieinteresēts publiskot lietas, kas var traucēt pārdot reklāmas un pašu pamatproduktu. Bet tas, ka problēmas nav publiskotas, nenozīmē, ka tās netiek atrisinātas!
A.G.: - Tas nav pietiekami! Tādi lieli nozares spēlētāji kā Latvijas Raidorganizāciju asociācija, Preses izdevēju asociācija, Latvijas reklāmas asociācija, tādi mediji kā Delfi, Latvijas Avīze, LETA, kas iesaistījušies, redz to nepieciešamību!
J.P: - Lai šie mediji runā un pašregulējas!
A.G.: - Viņi jau to dara!
J.P.: - Ja viņi to darītu bez valsts finansējuma, tad viss kārtībā!
G.L.: - Kur ir valsts finansējums? Veidojot padomi, valsts mums nav ieskaitījusi ne centu, nemaz nav kur to ieskaitīt! Sekretariāta nav! Noņemsim šo jautājumu!
J.P.: - Iespējams, ka šobrīd nav, bet cerības ir ierakstītas KM dokumentā, kur to iecerēts piešķirt jau 2018. gadā.
A.G.: - 2018. gadā ir valsts budžetā finansējums, bet tas vēl nav aiztikts un šogad acīmredzot arī netiks. Man šis jautājums šķita tik ārkārtīgi pašsaprotams, un ilgajās diskusijās par šo punktu nebija nevienas iebildes.
J.P.: - Un jūs nepretendēsiet uz šo finansējumu?
G.L.: - Neteicu, ka nepretendēsim uz finansējumu!
- Runājot plašāk - kultūras ministre Dace Melbārde padomi redz kā stimulatoru tam, «lai nacionālais saturs ir kvalitatīvs un sabiedrība tam uzticētos». Arī Grišānes kundze pieminēja uzticības krišanos medijiem. Cik tieši ētikas problēmas un cik citi faktori ietekmē nacionālā satura kvalitāti vai tās trūkumu? Pieminētās krīzes kontekstā ticis runāts par kādiem nodokļu atvieglojumiem vai citiem atbalsta instrumentiem medijiem. Vai ētikas vērtēšana vienuviet būs būtiskākais kvalitātes latiņas cēlājs?
A.G.: - Pamatnostādnēs ir vairākas savstarpēji papildinošas lietas, šis nav vienīgais kvalitātes cēlājs, tāpat kvalitāti necels tikai papildu finansējuma došana medijiem. Ir jābūt kompleksiem risinājumiem. Strādājam arī, piemēram, sabiedrības medijpratības celšanā, kam obligāti jābūt arī skolu izglītības saturā, arī pašiem medijiem jārunā ar sabiedrību.
- Vai tas cels pašu mediju kvalitāti?
A.G.: - Bet ir būtisks arī pieprasījums. Vēl ir Mediju atbalsta fonds, kas ļauj medijiem pieteikties un veidot saturu, ko citādi nevarētu, piemēram, analītisko žurnālistiku. Veicinām arī sadarbību, lai vienu saturu varētu izplatīt dažādos medijos. Jāmin arī iecerētā sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus, kā rezultātā atbrīvosies reklāmas tirgus nauda un tiks sakārtotas attiecības nozarē, kas ir pietiekami maza. Bet jāceļ arī pašas mediju vides atbildība caur pašregulēšanos un problēmu izrunāšanu. Nav tā, ka mums šo problēmu nav! Arī KM saņēmusi sūdzības, kas nav mūsu kompetencē, un mums nav kam šo informāciju pārsūtīt.
J.P.: - Es tomēr darbojos realitātē - lielākā daļa MIL ir privāta rakstura bizness, kura primārais uzdevums ir pārdot radīto preci - saturu un reklāmas. Ir mediji, kas specializējas uz plaša patēriņa preces pārdošanu, kuri pielāgosies tai gaumei un tām izklaides vajadzībām, kādas ir masu auditorijai, un ir MIL, kas specializējas uz izglītotu lasītāju. Tāpēc mani mulsina mudinājumi celt kvalitāti, medijpratību.
Runājot par uzticēšanos, medicīnā ir ļoti daudz gadījumu, kad ārsti ir pieļāvuši kļūdas, kas radījušas veselības problēmas, bet atklātībā nonāk tikai neliela daļa. Ja tās visas tiktu publiskotas, tiktu grauta uzticība nozarei un cilvēki pārstātu ticēt ārstiem. Ārsti, izskatot daudzās sūdzības, visu nepublisko, bet virkne gadījumu kalpo standartu maiņai, turpmāko kļūdu mazināšanai. Kaut ko līdzīgu var saskatīt arī ar uzņēmējsabiedrībām, kas darbojas mediju biznesā. Atbildīgas uzņēmējsabiedrības nevis nekavējoties publiskos savu kļūdu, bet ņems to vērā un izmantos, lai uzlabotu savu darbu.
G.L.: - Ļoti labi pateici! Bet kas tev liek domāt, ka mēs būsim kaut kādi dīvainie izņēmumi, kuri tā nerīkosies? Mums, citastarp, ētikas kodeksu palīdz gatavot cilvēks, kurš ļoti daudz palīdzējis ētikas problēmas risināt medicīnas jomā. Un tieši viena no mūsu sarunas tēmām ir par to, kā sabiedrība, mediji varētu mācīties no problēmām, atklātām kļūdām, vienlaikus lai tas negrautu nozares prestižu. Lielākais sods būs norāde medijam par tā kļūdu, vairāk nekas!
J.P.: - Tāpat kā starp uzņēmējiem, arī starp medijiem ir konkurence, un ir lielas bažas, ka būs cilvēki, kas izmantos savu ietekmi nozarē, lai pretdarbotos konkurentiem.
- Vari konkretizēt?
J.P.: - Piemēram, pērn viens plašsaziņas līdzeklis, kura redaktore rakstīja par mani iesniegumu prokuratūrā par viedokļa paušanu, par ko mani sauca uz nopratināšanu. Ja šādi elementi pēc tam piesakās vērtēt manu ētiku un pretendēt uz vietu padomē, man neradīsies ticība šādam veidojumam.
G.L.: - Taisnība! Bet neļauj personīgam aizskārumam prevalēt pār veselīgo saprātu. Nāc, iesaisties, es būšu pirmais, kas pateiks, ka Juri vajag šo ekspertu vidū! Tādus augstas raudzes profesionāļus, kāds ir Juris ar pieredzi ētikas un tiesvedības lietās, vajadzētu vēl ilgi pameklēt!